Pēdējais salmiņš

Itecu Nemoto laiku pa laikam mēdz vadīt eks­kursijas uz iecienītākajām pašnāvību vietām, kādu Japānā nav mazums. Pazīstamākā ir Aokigaharas mežs jeb Koku jūra Fudzi kalna pakājē. Mežu ar pašnāvībām sāka saistīt 20. gadsimta 60. gados, pēc divu Seitjo Macumoto romānu iznākšanas, bet jo īpaši pēc tam, kad 1993. gadā mežs par priekšzīmīgu pašnāvību vietu tika nodēvēts Vataru Curumi grāmatā “Pilnīga rokasgrāmata pašnāvībai”. Koki tur ir saauguši tik blīvi, ka vēju mežā tikpat kā nejūt, turklāt tur dzīvo visai maz putnu un zvēru, tā­­­pēc valda neparasts klusums. Koku jūra ir milzīga, mežs aizņem vairāk nekā 1000 hektāru lielu platību, un tāpēc mirušie dažkārt tur no­­­guļ mēnešiem, bet tūristiem ir izdevība tos fo­­tografēt vai nodarboties ar marodierismu. Cita iecienīta pašnāvnieku vieta ir Todzinbo klints Japāņu jūras krastā. Ar iztēlošanos vien ir par maz, labāk šo vietu skatīt klātienē, jo tikai tā iespējams novērtēt asinis stindzinošo skatu, kas paveras no klints augšas.

Pārējā laikā Nemoto, kurš ir budistu priesteris, savā templī vada nāves kursus pašnāvnieciski noskaņotajiem. Apmeklētājus viņš lūdz iztē­loties, ka viņiem ir diagnosticēts vēzis un dzī­vot atlicis vairs tikai trīs mēnešus. Viņš liek pierakstīt, ko viņi šajā laikā vēlētos paveikt. Tad viņš lūdz iztēloties, ka viņiem atlicis tikai viens mēnesis; pēc tam – viena nedēļa, beidzot – desmit minūtes. Vairums šī vingrinājuma laikā parasti izplūst asarās, arī pats Nemoto.

Kāds vīrietis, kurš apmeklē Nemoto kursus, ar viņu par savu vēlmi mirt ir runājis jau ga­­diem. Viņam ir trīsdesmit astoņi gadi, un nu jau gadus desmit viņš laiku pa laikam nonāk psihiatriskajā slimnīcā. Vingrinājuma laikā viņš tikai sēdēja un raudāja. Kad pienāca Nemoto, viņa papīra lapa vēl arvien bija tukša. Vīrietis paskaidroja, ka viņam neesot ko teikt, jo par šādiem jautājumiem nekad neesot domājis. Vie­­nīgais, par ko viņš allaž esot prātojis, esot bijusi vēlme nomirt, bet viņš nekad nav domājis par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Taču, ja jau viņš ne­­kad nav pa īstam dzīvojis, kā gan var vēlēties nomirt? Šī doma dīvainā kārtā viņam palīdzēja. Viņš atgriezās darbā fabrikā, kur strādāja par mehāniķi. Agrāk viņš bija tik ļoti vairījies no sabiedrības, ka spēja paveikt tikai pavisam vien­kāršus darbus, taču tagad bija atguvis spēju sarunāties un tika pat paaugstināts amatā.

Dažkārt Nemoto kursu dalībniekus lūdz pārsegt savu seju ar baltu audumu, kā tas Japānā pieņemts ar mirušajiem, un tad veic bēru ritu­ā­lus. Pēc tam viņiem ar aizdegtu sveci ir jāuzkāpj uzkalnā turpat aiz tempļa un jāiztēlojas, ka vi­­­­ņi ierodas mirušo valstībā. Šis vingrinājums Nemoto neizprotamu iemeslu dēļ parasti dalīb­niekos neizraisa raudāšanu, bet rada īpatnēju pacilātības sajūtu, it kā cilvēks būtu piedzimis no jauna.

Agrāk Nemoto rīkoja sanāksmes, kuru pamatmērķis bija izvest sabiedrībā hikikomorijeb “noslēgušos” – kuri tikpat kā neiziet no savas istabas gadiem ilgi. (Japānā ir simtiem tūkstošu hikikomori; pārsvarā tie ir jauni vīrieši, kas pavada laiku, spēlējot videospēles vai klīstot inter­netā, un pārtiek no vecāku uz paplātes pienes­ta ēdiena.) Nemoto organizēja pārgājienus un karaoke vakarus, viņš vadīja kopīgus zupas vārī­­­ša­nas pasākumus un sarunājās līdz pat rītausmai. Tomēr jēgas no šiem pasākumiem bija visai maz. Hikikomoribija bailīgi, bet pašnāvnieciski noskaņotie bija neorganizēti – uz viņiem nekad nevarēja paļauties.

Nemoto ir pārliecināts, ka nāvei jāpretojas; viņš uzskata, ka jāizkopj un jākoncentrē sava ķermeņa darbības un trausluma apziņa, un viņš tic ciešanu nozīmei, jo tās parādot, kas tu esi patiesībā. Vaicāts, vai viņš uzskata, ka laimīgi cilvēki ir seklāki nekā tie, kas cieš, viņš vispirms atbild, ka laimīgu cilvēku nemaz nav. Taču, mir­kli apdomājies, saka, ka tāds cilvēks esot viņa sieva. Vai tāpēc viņai varētu trūkt dziļuma? Jā, viņš saka, iespējams, ka tā tas ir.

Elektroniskā vēstule Nemoto:

“2009. gada 8. oktobrī.

Jau kādu laiku neesmu apmaksājis mobilā tālruņa rēķinu, un rītdien tālruni atslēgs, tāpēc, lūdzu, at­­­­bil­diet man, cik vien ātri iespējams. Mēs esam pāris... pašlaik dzīvojam automašīnā. Pirms tam dzīvojām H. apkaimē... taču, tā kā tur nespējām atrast nekādu darbu, pārcēlāmies uz N... Centāmies atrast darbu... iztikām no skārda bundžu lasīšanas, bet mūsu dar­ba pieteikumi vienmēr tika noraidīti, jo neesam vietējie... Pamazām mūs pārņēma sajūta, ka gribam no­­mirt. Mēģinājām nožņaugties ar jostu, bet beigās, kad palika pārāk sāpīgi, allaž jostu palaidām vaļā. Mēģinājām arī vienā paņēmienā izdzert lielu dau­dzumu saaukstēšanās zāļu, taču pēc kāda laika pamo­dāmies. Tā nu mēs nespējam pat nomirt. Īstenībā jau mēs nemaz negribētu mirt. Mēs gribētu kaut kā tikt pie darba. Nekādi nespējam izlemt, ko iesākt, un vieni paši ar to netiekam galā.”Japāna ar pašnāvībām ir slavena. Šādu reputāciju tā iemantojusi gan ar Otrā pasau­les kara pilotu kamikadžu iespaidīgo došanos nāvē, gan ar šaušalīgo un anahro­nisko rakstnieka Jukio Misimas sepuku. Japānā pazīstamā rituālā pašnāvība sepuku jeb harakiri ir sava vēdera uzšķēršana ar īsu asmeni no kreisā līdz labajam sānam. Lai gan patiesais Misimas pašnāvības iemesls bija neveiksmīgs mēģinājums sarīkot militāru apvērsumu, savu nāvi viņš jau bija apcerējis labu laiku pirms tam. “Vienīgais, kas miesu patiesi ļauj uzlūkot nopietni, ir nāves klātbūtne,” viņš rakstīja. “Cik gan komiska izskatītos toreadora līksmība un elegance, ja viņa amats tiktu pilnībā atbrīvots no nāves klātbūtnes!”

Parasti uzskata, ka liels pašnāvību skaits liecina par kādā nācijā dziļi iesakņojušos traumu: kad depresija noved pie pašnāvības, tā ir ne tik daudz psihiatriska kā antropoloģiska problēma. Kas tad ir Japānas noslēpums? Ir tiesa, ka Japānā, atšķirībā no rietumvalstīm, pašnāvību nekad nav aizliegusi reliģija. Ideja, ka pašam savas dzīvības atņemšana nozīmētu atteikšanos no Dieva žēlastības vai mēģinājumu piesavināties Dieva pilnvaras, Japānā ir sveša. Tradicionāli pašnāvība var atbrīvot no vainas un dzēst parādus, tā var atjaunot zaudēto godu vai kļūt par lojalitātes apliecinājumu. “Kaina pēcteči ne­spēj noslēpties no Dieva acīm, viņsaulē tas ir vēl grūtāk nekā šajā pasaulē,” savā pētījumā “Brīv­prātīgā nāve Japānā” raksta Moriss Pengjē. “Sa­­vukārt Japānā nāvē ir iespējams paslēpties, izzust pavisam un pa ceļam vēl labot, kas labojams.” Japānā pašnāvība var būt gan morāla brieduma vai brīvības izpausme, gan estētisks žests. Kad 1999. gadā pašnāvību izdarīja rak­stnieks Eto Dzjuns, intelektuāļu aprindās šis solis izpelnījās atzinību, un tika spriests, ka šādi viņš nodemonstrējis “priekšzīmīgu estētisko gau­­mi”. 2007. gadā pašnāvību izdarīja kāds mi­­nistrs, par kura finanšu darījumiem bija uzsākta izmeklēšana, un Tokijas mērs viņu nodēvēja par īstu samuraju, jo viņš bija saglabājis godu.

Antropoloģe Džunko Kitanaka ir pētījusi de­­pre­­siju Japānā pēdējās desmitgades laikā, un in­­­tervijās daudzi psihiatri viņai bija teikuši, ka persona bez garīgiem traucējumiem ir tiesīga lemt pati par savu nāvi un ārstiem nekādā zi­­­ņā nav jāiejaucas šī paša būtiskākā un ļoti perso­niskā lēmuma pieņemšanā.

Japānā pašnāvību īpatsvars ir gandrīz divreiz augstāks nekā ASV. Laikā no 1998. līdz 2011. ga­­dam ik gadu tur notikušas vairāk nekā 30 000 pašnāvību – pa vienai gandrīz katrās piecpa­dsmit minūtēs. Ir tiesa, ka šis ir bijis ekonomisku grūtību laiks, tomēr Grieķijai ekonomiskā ziņā iet krietni vien smagāk, bet pašnāvību līmenis Grieķijā ir sešreiz zemāks nekā Japānā. Tokijā ļaudis metas zem metro riteņiem tik bieži, ka daudzi pasažieri jebkuru vilciena apstāšanos starp stacijām iztulko kā kārtējās pašnāvības sekas. Vairākus nejaušus garāmgājējus ir nosi­tuši pa ēku logiem izlekuši pašnāvnieki. Pašnāv­nieciski vecāki ir nogalinājuši savus bērnus, lai viņiem nebūtu jādzīvo kā bāreņiem, un tradi­cionāli tiek uzskatīts, ka nogalināt sevi, bet atstāt dzīvus bērnus spēj tikai īpaši ļaunas mā­­tes.

Tomēr pārsvarā pēdējo simt gadu laikā paš­nāvību īpatsvars Japānā ir bijis visai līdzīgs vairumam rietumvalstu. Saskaņā ar jaunāko statistiku vispašnāvnieciskākā zeme pasaulē ir Grenlande, un šajā godā tā nonākusi ar satriecošu iz­­­rāvienu – grenlandieši pašnogalinās trīs­reiz biežāk nekā iedzīvotāji divās pārējās pašnāv­nieciskākajās valstīs – Lietuvā un Dienvidkorejā. Japāna šajā sarakstā ieņem devīto vietu, aiz Gajānas, Kazahstānas, Baltkrievijas, Ķīnas un Slovēnijas, un ir vienā līmenī ar Ungāriju. Zvie­drija, kas ir slavena ar savām tumšajām ziemām un tumšajām dziņām, šādos sarakstos paras­ti ir pirmā trīsdesmitnieka beigu galā, aptuveni turpat, kur ASV. Jāņem vērā, ka pašnāvību līmenis laika gaitā mēdz mainīties. Tas krītas kara apstākļos, bet, karam beidzoties, atkal pieaug. Japānā pašnāvību skaits visaugstāko punk­tu sasniedza 20. gadsimta 50. gados, bet pēc tam atkal samazinājās. 90. gados tas atkal strau­ji pieauga, visticamāk, ekonomiskās krīzes iespai­dā. Daži strādāja tik daudz, ka darba dēļ bija gatavi pat mirt. Citi nogalinājās, jo viņiem darba nebija.

Šīs ir lielas pārmaiņas, kas novērojamas, sa­­līdzinot desmitgades, taču bieži vien robeža starp dzīvību un nāvi var būt mērāma pat tikai dažās stundās vai šķietami maznozīmīgās un grūti pamanāmās infrastruktūras izmaiņās. Ja pašnāvnieciski noskaņots cilvēks, kas nolēmis nolēkt no tilta, atklās, ka tilts nav pieejams vai nolēkt nav iespējams, viņš, visticamāk, ci­­­tu tiltu nemeklēs, viņš vienkārši dosies mājup. Dažās Tokijas metro stacijās uz peroniem ir uzstādītas koši zilas gaismas, kam it kā būtu jāaptur pašnāvnieki, un savādā kārtā tās izrā­dījušās visai iedarbīgas. Pirms dažiem gadiem pašnāvību novēršanas grupa Lifelink veica deta­lizētu pašnāvību analīzi Japānā. Pēc šīs grupas pārstāvju ieskatiem, lai sekmīgi novērstu pašnāvības, ir jābūt precīzai informācijai par to, kādi cilvēki visbiežāk pašnāvības mēdz izdarīt, kurās ielās tas notiek, kurās ēkās, ar kādiem līdzekļiem un kurās diennakts stundās. Kad ir savākts pietiekami daudz šādas informācijas, pašnāvniekus ir iespējams noķert bezmaz vai aiz rokas. Mājas bija visizplatītākā pašnāvību izdarīšanas vieta, nākamās divas bija augstceltnes un ūdenstilpes. Lielākais pašnāvību skaits bija pirmdienās, nedaudz mazāks svētdienās un otrdienās, starp pulksten četriem un sešiem no rīta. Pašnāvnieciskas sievietes parasti no­­­galinājās laikā starp dienas vidu un diviem pēc­­pusdienā, bet ne starp diviem un četriem.

“2008. gada 10. novembrī.

Lūdzu, atvainojiet par manu uzmācību, ne no šā, ne no tā Jums sūtot šo e-vēstuli. Mans vārds ir T... Internetā pamanīju Jūsu blogu un rakstu Jums vēs­tuli, cerot, ka varēsiet sniegt kādu padomu manā paš­­reizējā stāvoklī. Pēc koledžas beigšanas ar vecāku atbalstu sāku tieslietu studijas un grasījos kļūt par juristu. Tomēr pat sestajā piegājienā man neizdevās nokārtot eksāmenu... Man tika uzstādīta diagnoze – “depresija”, ko bija izraisījis pārmērīgi lielais stress un piepūle, un tāpēc es devos akadēmiskajā atvaļinājumā. Rezultātā viss, kas man atlicis, ir studiju kredīta parāds.

Es apjautu savu iespēju robežas, tāpēc atteicos no domas kļūt par juristu un sāku meklēt darbu. Taču, tā kā man jau ir pāri trīsdesmit un līdz šim esmu strādājis tikai nepilnu laiku, atrast darbu ir ārkārtīgi grūti. Esmu apmaldījies un pat īsti nezinu, ar ko vēlos nodarboties vai kādā virzienā kaut ko meklēt. Es kļuvu par hikikomori un tagad vairs nespēju iziet laukā, izņemot reizi nedēļā, kad dodos satikt savu psihoterapeitu. Apzinos, ka šajā bezcerīgajā stāvoklī esmu nonācis paša vainas dēļ, un man pašam šī problēma ir jāatrisina. Taču es esmu vājš un no citiem atkarīgs cilvēciņš, kuru vēl trīsdesmit un vairāk gadu vecumā finansiāli atbalstīja vecāki, un esmu par vāju, lai izķepurotos paša spēkiem... Nesen es sāku prātot par pašnāvību. Šobrīd gan tik ļoti baidos no nāves, ka man nebūtu drosmes sevi nogalināt. Taču, ja tas tā turpināsies, man bail, ka varu kaut kāda iemesla dēļ zaudēt sajēgu un to izdarīt.

Tāds ir mans stāvoklis. Atvainojiet par manu nesa­karīgo penteri. Man ir tāda sajūta, ka esmu nonācis strupceļā, un es nezinu, ko iesākt. Ceru, ka spēsiet man sniegt kādu padomu, ja vien Jums būs tam laiks. Atvainojiet par uzmācību, jo Jūs esat ļoti aizņemts, bet, lūdzu, palīdziet.”Nemoto bērnībā viņam tuvs radinieks izdarīja pašnāvību. 80. gadu beigās, kad viņš mācījās vidusskolā, pašnāvību izdarīja draudzene no skolas. Viņš apmeklēja bēres un redzēja, ka viņas lūpas ir aizšūtas, lai apslēptu mēli, – viņa bija pakārusies. Pēc dažiem ga­­diem viņš padzirdēja, ka pašnāvību izdarījusi vēl viena skolasbiedrene – meitene, ar kuru viņš bija spēlējis vienā grupā. Viņš apmeklēja arī viņas bēres, un tās bija vēl satraucošākas. Arī šī meitene bija pakārusies, bet pirms tam vēl ilgstoši badojusies un bija šaušalīgi izģindusi.

Jaunībā viņš mēdza bieži piedzerties un meklēt ķildu ar citu skolu audzēkņiem. Vidusskolā viņš aizrāvās ar Nīči, viņam gāja pie sirds viņa darbos nolasāmā varas apziņa un spēks. Pēc skolas beigšanas viņš nokārtoja eksāmenus dažos neklātienes filozofijas kursos un sāka strādāt par kuģu izraisītā piesārņojuma kontrolieri Tokijas līcī. Piesārņojums viņu neinteresēja, viņam pa­­tika kuģi. Kādu laiku viņš nostrādāja par jūras ekskursiju gidu Okinavā. Nekādu tālu nākotnes plānu viņam nebija, viņš vienkārši nodarbojās ar to, kas šķita interesanti. Taču divdesmit četru gadu vecumā viņš iekļuva smagā avārijā ar motociklu, sešas stundas nogulēja bez samaņas un trīs mēnešus bija spiests aizvadīt slimnīcā. Pār viņu nāca atskārta, ka dzīvei ir vērtība, bet viņš līdz šim to vienkārši notriecis. Dzīves jēga nebija jāmeklē grāmatās, viņam tā bija jāatrod paša pieredzē.

Kādu dienu viņa māte avīzē pamanīja sludinājumu “Vajadzīgi budistu mūki”. Māte to rādīja dēlam, jo viņai šķita smieklīgi, ka mūki tiek meklēti šādā ceļā, taču viņu tas ieinteresēja. Par dzenbudismu viņš jau šo to zināja. Pēc vidus­skolas beigšanas viņš bija trenējies karatē, un treniņu programmā bija šis tas no askēzes pa­­matiem – piemēram, lūgšanu skaitīšana, stundu stāvot zem ledaina ūdenskrituma. Viņa ieceri kļūt par mūku draugi uzskatīja par smieklīgu, un arī viņš pats līdz tam nebija bijis par mūkiem diez ko augstās domās, tomēr viņš pieteicās. Piedāvātais darbs bija zemākā līmeņa mūka pienā­kumu veikšana, kur nav nepieciešama īpaša ap­­mācība, – mājdzīvnieku apglabāšana un tam­līdzīgi. Pēc kāda laika tas sāka šķist pārlieku vienkārši, viņš vēlējās iemācīties ko vairāk. Vi­­ņam jau bija gandrīz trīsdesmit gadu, viņš jau dzīvoja kopā ar medicīnas praktikanti Jukiko, ar kuru bija iepazinies slimnīcā un kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Taču viņš nolēma iet klosterī.

Apmācības viņš izgāja Rinzai dzenbudistu klosterī, kas atrodas mežainā kalna nogāzē Gifu pre­fektūrā, vairāk nekā 300 kilometru attālumā no Tokijas. Kalnā ved gari akmens pakāpienu laidieni, kas beidzas pie koka vārtiem ar dakstiņu jumtu. Aiz vārtiem ir ar rūpīgi nogrābstītiem akmentiņiem klāts pagalms ar dažiem prāviem akmeņiem un pundurpriedēm un vairākas tra­dicionālā stilā celtas ēkas ar izliektiem dakstiņu jumtiem. Kad ierodas jauns mūka kandidāts, viņam ir jāmetas guļus zemē un jādod solījums darīt visu, kas nepieciešams, lai atrisinātu lie­lo dzīvības un nāves jautājumu. Saskaņā ar tra­­­dīciju klostera galvenajam mūkam viņš ir ar nici­nā­­jumu jāpadzen. Savukārt māceklim jābūt ne­­­atlaidīgam, jāturpina gulēt zemē, un pēc divām trim dienām viņš tomēr tiek pieņemts.

Klosterī attieksme pret mūku mācekļiem ir kā pret vergiem plantācijā. Viņiem ir jāklausa pa­­vēlēm, un tās nav apspriežamas. Miegam tiek atvēlēts ļoti maz laika. Jāceļas četros. Ēsts tiek ļoti maz, pārsvarā uzturā ir rīsi, dažkārt marinē­ti dārzeņi (svaigi dārzeņi un gaļa ir aizliegti). Lai gan kalnos mēdz būt ļoti auksts, nekādas apkures nav, un vienīgais mūku apģērbs ir sandales un mūka tērps. Jaunākajiem mūkiem nav atļauts lasīt.

Mūkiem ik dienas ir jāpaveic daudz dažādu saimniecisku darbu (jāgatavo ēdiens, jāuzkopj apkārtne un telpas, jāgādā malka, jāsien zaru slotas), un katram darbam tiek atvēlēts ār­kār­­tīgi maz laika. Ja mūks nekustas pietiekami ātri, vecākie mūki uz viņu kliedz. Runāts tiek ļo­­­ti maz – dzirdamas tikai zvana skaņas, kas no­­­­zī­mē kārtējā darba maiņu, un kliedzieni. Ikvie­nam darbam ir vienīgais pareizais veids, kā tas darāms, un tas tiek iemācīts ar varu. Kad mūks no rīta pamostas, viņš nedrīkst kustēties, iekams nav skanējis zvans. Kad zvans atskan, viņam jākustas ļoti ātri. Viņam ir aptuveni četras minūtes (līdz nākamajam zvanam), lai saklātu guļvietu, atvērtu logu, aizskrietu uz tualeti, izskalotu rīkli ar sālsūdeni, nomazgātu seju, saģērbtos un aizskrietu uz meditāciju telpu. Sā­­kumā ir ļoti grūti to visu pagūt četrās minūtēs, taču pamazām izdodas tempu paātrināt. Cen­šoties atrast veidu, kā visu paveikt ātrāk, bet tajā pašā laikā vienalga ar grūtībām pagūstot visu izdarīt laikā, mūks gandrīz nepārtraukti atrodas saasinātā savas rīcības apziņā.

Viņš vienmēr ir pārāk lēns, viņš vienmēr ir nobijies, un vienmēr var atrast kaut ko, kam piesieties. Ziemā viņam salst, taču, ja viņš izskatīsies nosalis, uz viņu kliegs. Klosterī nav vientulības. Nepārtrauktie uzkliedzieni un nepieciešamība pārvietoties skriešus visu laiku uztur vieglas panikas stāvokli, kas vienlaikus ir arī vislielākās koncentrēšanās priekšnoteikums. Tas ir tā, it kā tavs domājošais prāts, tavs šaubu pilnais un kritiski noskaņotais prāts tiktu vienkārši izslēgts un aizstāts ar krietni vienkāršāku mehānismu, kura uzdevums ir kalpot ķermenim. Mērķis ir at­brīvoties no sevis, šī procesa gaitā uzzinot, kas tu esi. Tiek uzskatīts, ka labi trenēts mūks dzīvo tā, it kā jau būtu miris: brīvs no pieķeršanās kaut kam, brīvs no šaubām, brīvs no apjukuma, viņš bez jebkādiem šķēršļiem brīvi kustas starp savu gribu un saviem darbiem.

Vairākas reizes gadā mūki dodas astoņu dienu pārgājienā, ubagojot pārtiku. Arī ziemā pa snie­gu viņi brien sandalēs. Šajos pārgājienos viņi valkā platas konusa formas salmu cepures, kas aizsedz seju. Viņi ne ar vienu nesarunājas, un, ja kāds ko vaicā, viņiem nav atļauts nosaukt pat savu vārdu. Ja kāds pasniedz ko ēdamu, viss saņemtais ir obligāti jāapēd. Iespējams, šī piespiedu pārēša­nās ir fiziski vissmagākā apmācī­bas daļa.

Mūkiem katru dienu ir tikšanās ar skolotāju, kas tiek veltīta uzdotās koanas apdomāšanai. Tikšanās ir tikai pāris minūšu garas, reizēm tās ilgst tikai dažas sekundes. Dažkārt skolotājs izsaka kādu piezīmi, taču parasti viņš nesaka neko. Koana ir sava veida garīgā versija visām mācībās pārciešamajām fiziskajām grūtībām – tā ir mulsinoša, grūti uztverama, un tās mērķis ir novest mūku līdz pēkšņai apskaidrībai.

Janvārī mūkiem ir nedēļu garš gavēnis, kura laikā viņiem nav atļauts nedz apgulties, nedz aizmigt. Vienugad Nemoto bija jāpilda pavāra pienākumi. Vēl pirms gavēņa sākuma viņam bija jāgatavo īpaši marinētie dārzeņi, un vecākais mūks viņu izdzina tik ļoti, ka nomodā viņš jau bija pavadījis visu nedēļu pirms gavēņa. Trešajā gavēņa dienā viņš bija tik pārguris, ka ar grūtībām spēja nostāvēt kājās, taču viņam bija jānes smags rīsu katls. Tā nu viņš bija stāvējis ar katlu un domājis – es to nespēšu panest, es tūliņ nomiršu. Brīdī, kad jau grasījies saļimt, Nemoto sajutis spēju spēka pieplūdumu: viņam šķitis, ka itin viss viņam apkārt iedziedas un viņam ir pa spēkam paveikt visu, kas nepieciešams. Tajā pašā mirklī viņš sapratis, ka tā persona, kas vēl pirms brīža bija gatava saļimt, kā arī tā persona, kas viņa dzīvi bija dzīvojusi līdz tam, patiesībā nav viņš. Tajā vakarā viņš bija pie skolotāja, lai apspriestu koanu, un pirmo reizi apmācību lai­­kā skolotājs pieņēma viņa atbildi. Šī pieredze radīja viņā pārliecību, ka tieši ciešanas ved pie apskaidrības un īstās pārvērtības notiek brīdī, kad ciešanas kļūst gandrīz nepanesamas.

Mūsdienu Japānā ir ļoti maz mūku. Nemoto klos­­terī, kur apmācības ir īpaši skarbas, ir tikai septiņi mūki. Katru gadu apmācībām piesakās jauni mūki, taču daudzi no viņiem drīz vien aiz­bēg. Šogad klosterī pieteicās pieci, bet aiz­muka četri. Rinzai dzenbudistu klostera mērķis ir individuālā apskaidrība, un, ja kāds mūks pamet klosteri, lai pievērstos pasaulīgām lietām, rosi(“vecais skolotājs”) ir ļoti apbēdināts.Pirms dažiem gadiem ar Nemoto viņa interneta vietnē sazinājās kāda sieviete R., dažas reizes viņi satikās arī klātienē. Viņa rakstīja:

“2008. gada 17. janvārī

Patiesībā R. vakar jau gandrīz nomira, LOL. Pirmoreiz pēc ilgāka laika apsvēru domu iedzert tabletes. Taču es nespēju nomirt, lai cik daudz tablešu būtu iedzērusi, un, zini, kuņģa skalošana ir tik supersāpīga, ja esi pie pilnas apziņas. Tas varbūt izdotos, ja es rītu tabletes līdz samaņas zudumam, taču ir tik grūti norīt vairākus simtus tablešu LOL. Ja nomirt būtu viegli, es jau sen būtu beigta! Tagad R. ir uzticams draugs, kā Tu jau zini, un tā nu es paraudāju kādas 2 stundas un tad nomierinājos, bet būt tam, kurš uzklausa, jau arī nav viegli, vai ne? Es jūtu līdzi. Man šķita, R. Tevi vienu­dien nogurdinās, un tad man vēl vairāk sagribējās mirt. Vai arī ne, LOL. Tas ir tik smagi. Dzīvot ir smagi. Tāds ir mans secinājums. OK, es eju vannā!”

R. izšķīrās no vīra un pārvācās pie drauga, kurš pēc tēva pašnāvības bija kļuvis par hikikomori. Viņa Nemoto atsūtīja sava drauga eseju, kurā viņš apgalvoja, ka hikikomori un priesteru mā­­cekļi būtībā ir viens un tas pats:

“Senos laikos kļūt par priestera mācekli tika uzskatīts par dzīvesveida izvēli, un esmu pārliecināts, ka ie­­vērojams daudzums priesteru bija ļaudis, kuriem bija grūtības dzīvot sabiedrībā, – ļaudis, kurus mūsdienu terminoloģijā varētu dēvēt par depresīviem vai neirotiskiem. Pamatnoteikums bija pamest ģimeni un draugus, pārtraukt jebkādas attiecības un novērsties no pasaules. To laiku sabiedrība pieņēma šo izvēli, lai arī priesteri tika uzskatīti par nekam nederīgiem. Vēl jo vairāk, viņi tika respektēti un atbalstīti ar ziedojumiem. Ļoti retos gadījumos daži sasniedza tā dēvēto “apskaidrību”, un šie ļaudis tad izplatīja mā­­cī­­bas, kas, iespējams, varēja palīdzēt cilvēkiem sabiedrībā, kuri bija nonākuši kādās nepatikšanās. Citiem vār­diem sakot, bija gadījumi, kad priesteri sabiedrībai tomēr bija noderīgi, un tāpēc sabiedrība viņus at­­balstīja. Es uzskatu, ka hikikomori un priesteri ir visai līdzīgi. Pirmkārt, ne vieni, ne otri neiederas šajā sabiedrībā – priesteri norobežojas no pasaules kalnos, hikikomori – savās istabās. Gan tie, gan tie nodarbojas ar savu problēmu sakņu meklēšanu vienatnē. Tajā pašā laikā neviens šādu dzīvesveidu vairs neatzīst par pieņemamu, un tāpēc hikikomori ir spiesti slēpties savās istabās. Taču hikikomori ir ļoti īpašas būtnes. Sabiedrība nespēs izārstēt hikikomori, jo patiesībā problēmas ir sabiedrībai, un varbūt tieši hikikomori spēj tās atrisināt.”Nemoto vēlējās atgriezties laicīgajā pasaulē, taču arī pēc četriem klosterī aizvadītiem gadiem viņam nebija īstas skai­drības, ko viņš vēlas darīt. Tā nu viņš atgriezās Tokijā un sāka strādāt ātrās ēdināšanas resto­rānā. Pēc četriem gadiem, kas aizvadīti ar rīsiem un marinētiem dārzeņiem, burgeru cepšana šķita visai pievilcīga. Salīdzinot ar apmācību laikā pieredzēto, šis darbs šķita tik viegls, ka viņš izjuta nepārtrauktu laimi. Ļaudis ar viņu sveicinājās, slavēja, ka darbs viņam labi izdodas, viņam tika vaicāts, vai virtuvē nav par karstu, vai viņš nevēlas padzerties. Tas bija neticami! Drīz vien viņa prieks sāka pievērst apkārtējo uzmanību. Neviens nespēja saprast, kā gan var būt tik laimīgs, cepot burgerus, jo pārējie restorānā strādājošie jutās nožēlojami. Ļaudis gribēja zināt, kāds ir viņa noslēpums, un viņš pastāstīja par klosteri. Tad arī viņi sāka izklāstīt viņam savus rūpestus – daži bija apsvēruši arī domu par pašnāvību –, un viņš atklāja, ka viņam piemīt spēja izmainīt nelaimīgu cilvēku domu gaitu.

Drīz pēc tam ar Nemoto sazinājās kāda viņa klostera skolotāja dēls un vēlējās zināt, ko gan viņš dara restorānā, – viņu kopienai trūkstot mūku, kas būtu gatavi kļūt par tempļu vadītā­jiem. Nelielā Gifu prefektūras ciemā Seki esot templis, un, ja netikšot atrasts vadītājs, tas būšot jāslēdz. Nemoto piekrita uz turieni pārcelties.

Seki bija zemu dzelzsbetona daudzdzīvokļu namu un ar tradicionālajiem izliektajiem jumtiem apjumtu divstāvu ēku kopums. Templis bija ārpus ciemata, rīsa lauku vidū. Arī tas bija būvēts tradicionālajā stilā, tam līdzās bija kapsē­ta. Templī bija meditāciju telpa, kurā glabājās apkārtnes iedzīvotāju piemiņas pieraksti – dažā ritulī senākie dzimtas ieraksti bija datēti ar 17. gadsimtu. Telpas no ārpuses norobežoja bīdāmas, ar papīru apvilktas koka režģu durvis; grīdas klāja tatami. Nemoto bija iztēlojies, ka lauku vadītāja dzīve būs miera pilna, taču darba izrādījās tik daudz, ka brīva laika tikpat kā neatlika. Viņam bija jāvada bēres, bet tām sekoja divu nedēļu piemiņas pasākumi, trīs nedēļu piemiņas pasākumi vai četru nedēļu piemiņas pasākumi un vēl visas ceremonijas pēc tiem. Tempļa laukos viņš audzēja rīsu, un daļa ražas bija jāizdala apkārtnes ļaudīm.

Taču vismaz vairs nebija jāpraktizē askētisms – kad mūki pamet klosteri un kļūst par priesteriem, mūku dzīves ierobežojumi tiek atmesti. Priesteri mēdz dzert, smēķēt, viņi precas. Budisti, kas nāk no valstīm, kurās priekšraksti ir stingrāki par Japānas priesteru ieradumiem, bieži vien ir pārsteigti, tomēr Nemoto uzskata, ka nav pareizi norobežoties no saviem ļaudīm. (Budisti no Tī­­rās Zemes sektas šajā ziņā sper soli vēl tālāk – viņi pat neskuj galvu. Tas ir pazemības žests: Tīrās Zemes priesteri uzskata, ka viņi ir tādi paši idioti kā visi citi cilvēki.) Priestera tērpu Nemoto uzvelk bēru cere­monijās. Priesteris tradicionālajās drānās uz vecāka gadagājuma ļaudīm atstāj nomierinošu iespaidu. Taču ārpus tempļa viņš ģērbjas, kā pa­­šam patīk – platās džinsa biksēs, kājās novalkāti zābaki, bet ap skūto galvu apsiets lakats. Un tie nav tikai centieni izvairīties no formalitātēm – Japānā budismu nu jau tik ļoti saista vienīgi ar bēru ritiem, ka priesteris tradicionālajā tērpā daudziem šķiet nāves vēstnesis.

“2010. gada 22. aprīlī.

Godātais Daidzendži tempļa virspriesteri!

Kopš mans vīrs izdarīja pašnāvību, mana dzīve nav īpaši mainījusies, es kaut kā nebūt turpinu dzīvot, un vēlējos dalīties ar Jums savās pārdomās. Lūdzu, atvainojiet, ka tās būs tik garas. Mana māte bija ļoti reliģioza. Viņa nekad neaizmirsa salikt plaukstas un katru rītu un vakaru Budas altāra priekšā noskaitīt lūgšanu. Tēvam ļoti garšoja sakē, un, cik vien viņu atceros, viņš allaž bija negants. Es uzaugu, gadu desmitiem vērojot mātes ciešanas. Taču māte nekad nesūdzējās. Viņa smagi strādāja, viņas lūgšanas allaž bija par mūsu ģimenes laimi, un viņa rūpējās par tēvu līdz viņa nāvei. Es māti ne visai spēju saprast. Tomēr uzskatīju, ka viņas rīcība ir cienījama. Tēvu es allaž ienīdu. Pēc tēva nāves mātes veselība pasliktinājās. Viņa beidzot bija brīva no raizēm par viņu, taču ta­­gad raizes viņai sāku sagādāt es. Mana laulība izjuka, manā dzīvē itin nekas nebija labi, un, jo vecāka kļuvu, jo spēcīgāk izjutu, kā dzīve zaudē jēgu, un es vēlējos tikai nomirt. Manā sirdī uzkrājās rūgtums, un es sāku izturēties rupji pret māti. Bet tad viņa saslima ar plau­­šu karsoni un nomira. Es biju izmisusi. Vainas ap­ziņa mani burtiski sadragāja. Es nespēju sev piedot, un tas bija tik sāpīgi, ka es vairs to nespēju izturēt. Es mēģināju izdarīt pašnāvību.

Mana tēva alkoholiķa dēļ māte bija cietusi gadu desmitiem, bet es viņai liku ciest brīdī, kad viņa beidzot no savām ciešanām būtu varējusi atbrīvoties. Visu mūžu viņa nesaņēma nekādu gandarījumu. Kā­­pēc gan viņa, kas bija tik reliģioza, gatava ziedot otram savu ķermeni un dzīvi, visu mūžu bija spiesta nodzīvot ciešanās? Viss, ko es viņai spēju sniegt, bija vēl vairāk ciešanu. Tā bija mana vaina. Un tomēr es nespēju citādi. Tāpēc, atceroties māti, es izjūtu dusmas, jo vai tad tiešām šajā pasaulē nav nekādu dievu vai budu, un kā gan tik cildeni nodzīvota dzīve var tikt atlīdzināta ar ko tādu? Ja jau cildeni nodzīvo­ta dzīve nenes gandarījumu un laimi, man vairs ne­­rūp pilnīgi nekas. Pēdējie vārdi, ko māte pateica, kad nāca pie samaņas, bija: “Es izjūtu pateicību...”

Esmu vientuļa. Es zinu, tas izklausās smieklīgi, jo pēc pāris gadiem man jau būs piecdesmit. Es strādāju nepilna laika darbu. Pagaidām es spēju sevi nodrošināt, bet nezinu, kas mani sagaida nākotnē. Man nav ne jausmas, kā lai dzīvoju, un mani tas ārkārtīgi uz­­trauc. Es katru dienu sarunājos ar mātes fotogrāfiju. Katru rītu, kad pieceļos. Un es izjūtu vilšanos, jo vēl arvien esmu dzīva. Kad nomiršu, es nenonākšu turpat, kur ir mana māte. Tā man šķiet. Un tomēr, lai arī vēlos nomirt, man ir tāda sajūta, ka gribētos atrast veidu, kā dzīvot. Kopš gada sākuma es meklēju darbu. Tā kā neko citu kā darbu birojā savā vecumā es nespētu veikt, saņemu tikai atteikumus. Tas ir normāli. Tā nu tomēr man ir sajūta, ka vēlos no tā visa aizbēgt. Nezinu, kas ar mani notiek. Jo es pat nezinu, vai vēlos dzīvot vai mirt. Var jau būt, ka es turpinu meklēt darbu tikai tāpēc, lai pati sevi mānītu, ka nevēlos mirt... Naktīs es domāju par savu nākotni un par māti, un man ir jāraud...”Grūti ir runāt par vēlmi nomirt. Vairā­­kums cilvēku, kad ar viņiem par to runā, to nespēj izturēt, tas ir pārāk smagi. Piezvanot uz palīdzības tālruni, vada otrā galā cilvēks to spēs uzklausīt, taču viņš būs sve­šinieks, kurš par jums itin neko nezina. Sarunu terapija Japānā ir visai maz izplatīta – ja aiziesit pie psihiatra, viņš dažas minūtes ar jums apru­nāsies un izrakstīs recepti. Nemoto vēlējās, lai pašnāv­nieciski noskaņotiem cilvēkiem būtu ie­­spēja citam ar citu sarunāties bez neveiklības sajūtas, un tāpēc izveidoja pašnāvnieku interneta vietni. Sākumā viņš to nosauca “Tiem, kas vēlas nomirt”, taču kāds viņam teica, ka ar šādu no­­saukumu lappuse var radīt maldīgu iespaidu kā vietne, kur satikties pašnāvnieciski noskaņo­tiem svešiniekiem, lai nonāvētos kopā, – Japānā tā jau ir kļuvusi par visai ierastu praksi. Viņš nosaukumu nomainīja uz “Tiem, kas nevēlas nomirt”. Izmantojot viņa vietni, ļaudis sāka sazināties savā starpā, taču bieži vien vērsās arī tieši pie viņa.

Viņš atbildēja ikvienam. Viņš rakstīja atbildes uz katru elektroniskā pasta vēstuli, un bieži vien atbildes uz viņa atbildēm pienāca jau pēc dažām sekundēm. Tā nu viņš rakstīja atkal. Viņš atbildēja uz visiem tālruņa zvaniem gan dienā, gan naktī, un zvanītāju naktī nebija mazums. Ļaudis zvanīja un vēlējās parunāties, taču īsti nezināja, ko sacīt, viņiem nebija ne jausmas, kā izstāstīt ar viņiem notiekošo. No šīm garajām tālruņa sarunām plūda vārdos neizteikts, neatlie­kams un bezdibenīgs nemiers, kas nogulsnē­jās arī viņā un neatkāpās vēl ilgi pēc tam, kad sa­­runa bija galā.

Viņš centās praktizēt, kā pats uzskatīja, klausīšanās dzenu – ļaujot vārdiem un emocijām viņā ieplūst un aizpildīt visu apziņas telpu tā, lai neatliktu vietas viņa paša reakcijām. Viņš saprata, ka, lai cilvēkiem palīdzētu, viņam ir jāsāk sajust to pašu, ko jūt viņi, – viņam bija jāsajūt, ka viņš nav padomdevējs, bet tāds pats cietējs, kas, tāpat kā viņi, cenšas saskatīt dzīvei jēgu, taču tas uz viņu atstāja arvien lielāku iespaidu, un viņu bailes kļuva arī par viņa bailēm. Cenšoties atbrīvoties no šīm izjūtām, viņš mēģināja me­­ditāciju, tomēr pilnībā attīrīties tā arī neizdevās. Par pašnāvnieciski noskaņotajiem cilvēkiem bija jādomā visu laiku. Kā viņiem palīdzēt? Ko viņš var iespēt? Viņš bija miega badā. Tas bija nogurdinoši, taču nogurdinošas bija arī mācī­bas templī, un viņš sev iegalvoja, ka šis ir to tur­­pinājums.

Pēc trim gadiem viņš tomēr juta, ka ir tuvu sabrukumam, un sāka meklēt, kā palīdzēt sev. Viņš atsāka karatē treniņus. Viņš vairāk meditēja, bie­­žāk skaitīja lūgšanas. Pēc palīdzības pie viņa vēr­sās arvien jauni un jauni cilvēki, taču turpināja zvanīt arī tie, kurus viņš bija iepazinis agrāk, da­­žos gadījumos bija izdevies viņiem palīdzēt, un viņš izjuta aizvien lielāku atbildību pret visiem šiem ļaudīm, kas no viņa prasīja arvien vairāk.

2009. gadā viņš sāka just smagumu krūtīs. Kaut kas spieda kaklu, kļuva grūtāk elpot. Pēc dažiem mēnešiem, kad kļuva vēl sliktāk, viņš devās uz slimnīcu, un viņam tika konstatēta nestabilā stenokardija. Bija nosprostotas piecas artērijas, un ārsti teica, ka jebkurā mirklī viņu var piemeklēt sirdslēkme. Nākamo divu gadu laikā viņam tika veiktas divas angioplastijas operācijas. Šajā laikā par pašnāvību sāka domāt Nemoto tēvs. Pirms desmit gadiem tēvu bija piemeklējis smags in­­sults, un viņš bija daļēji paralizēts. Laikā, kad Nemoto tika ievietots slimnīcā, tēvs bija zaudējis vēlmi dzīvot. Dažus mēnešus vēlāk viņš nomira no sirds mazspējas.

Taču visu šo laiku turpināja pienākt gan elektroniskā pasta vēstules, gan tālruņa zvani, un bieži vien Nemoto bija pārāk vārgs, lai atbildētu. Sākumā viņš nevienam neizpauda, kāpēc ir ap­­klu­­­sis. Taču pēc vairākām nedēļām viņš juta, ka ir kaut kā tas jāpaskaidro. No slimnīcas viņš visiem vēstuļu autoriem aizrakstīja, ka ir slims. Tas, ko viņš ieraudzīja, kad ielūkojās saņemtajās vēstulēs, viņu satrieca. Viņiem nerūpēja tas, ka viņš ir slims, jo viņi taču arī bija slimi; viņiem sā­­pēja, un tāpēc viņi uzskatīja, ka Nemoto jāatsāk rūpēties par viņiem.

Viņš to pārdzīvoja gandrīz nedēļu. Septiņus gadus viņš bija ziedojies, strādājis līdz spēku izsīkumam, iedzinis sevi bezmaz vai nāvē, cenšoties šiem ļaudīm līdzēt, taču viņiem tā liktenis bija pilnīgi vienaldzīgs. Ko gan tas nozīmēja? Viņš zināja, ka kādam, kuru vajā pašnāvnieciskas domas, ir grūti izprast citu cilvēku problē­mas, un tomēr – ar daudziem šiem cilvēkiem viņš bija pazīstams jau gadiem, bet tagad visiem bija vienalga.

Ilgu laiku viņš jutās pārāk drūms un nomākts, lai mēģinātu to izprast, tomēr pamazām nomāktība atkāpās, un tās vietā palika stingra apņemšanās turpināt iesākto, lai būtu kā būdams. Viņš saprata, ka pat tad, ja cilvēki, ar kuriem viņš runājis, pret viņu neko neizjūt, viņš vienalga kaut ko vēlas dot viņiem. Brīžos, kad viņam izdevās atšķetināt kādai personai būtisku pro­b­lē­mu, viņš izjuta intelektuālu gandarījumu. Viņš vēlējās izzināt patiesības, kas parastiem cilvē­kiem nebija aptveramas, un šķita, ka caur cie­­šanām viņam izdodas tām tuvoties. Un tad vēl bija kas grūtāk izskaidrojams – savdabīgas garīgas vibrācijas, tādi kā dvēseļu palēcieni, ko viņš izjuta brīžos, kad viņa pūliņi izrādījās sekmīgi. Ja tāds bija viņa dzīves piepildījums, vi­­ņam bija jābeidz savu darbu uztvert kā morālu pienākumu vai apveltītu ar dziļu nozīmi. Palī­dzības sniegšanai ir jābūt tikpat parastai kā ēdiena uzņemšanai, viņš prātoja – tai jābūt vienai no ikdienišķajām lietām, ar ko viņš dzīves laikā nodarbojas.

Nonācis pie šāda secinājuma, viņš atgriezās savā interneta vietnē un atklāja, ka tur ir arī vairākas viņam veltītas atbalsta vēstules, ko pir­­majā satraukumā viņš nebija pamanījis. Tas bi­­ja atvieglojums. Un tomēr viņš vēlējās savā dzīvē ko mainīt. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš kaut ko ir darījis aplam. Viņš aizdomājās, ka visa šī elektroniskā sarakste, visi tālruņa zvani un sarunas var turpināties gadiem un ne pie kā nenovest, un cik gan dīvaini un mulsinoši ir uzsūkt sevī visas šo pilnīgi svešo cilvēku emocijas. Viņš nolēma, ka vairs nerunās ne ar nevienu cilvēku, iekams nebūs viņu saticis klātienē. Ja kāds vēlēsies viņa padomu, viņam vispirms būs jāatnāk pie viņa uz templi. Daudziem tas būs grūti – viņa templis ir nomaļā vietā, tālu no tuvākās pilsētas, visai patālu pat no tuvākās dzelz­ceļa stacijas, bet ļaudis ar viņu sazinājās no visas Japānas. Ceļš pie viņa varēja izmaksāt visai dārgi. Taču tieši tāds arī bija viņa mērķis. Ja viņi nevēlas viņa palīdzību tik ļoti, lai nokļūtu līdz templim, bija maz ticams, ka viņš spēs palīdzēt.

Jaunā pieeja samazināja palīdzības meklētāju skaitu, taču tā nozīmēja pārmaiņas tiem, kas tomēr pie viņa atnāca. Vai tā bija satikšanās klātienē vai varbūt iespēja katram no viņiem personīgi veltīt ilgāku laiku? Viņam par to nebija skaidrības. Tomēr pēc šīm satikšanās reizēm viņš bieži izjuta, ka viņiem ir izdevies nonākt pie kaut kāda atrisinājuma. Un tas nozīmēja arī to, ka viņam nebūs jādzīvo uztraukumā un bailēs, vai kāds no cilvēkiem, ar kuru viņš sarakstījies vai sarunājies vēl šonedēļ, jau nākamajā mirklī sevi nenogalinās. Laikam ritot, viņš nonāca vēl pie citiem paņēmieniem. Uzklausot cilvēkus, viņš sāka veidot pierakstus, un tas kaut kādā ziņā palīdzēja distancēties no viņu izmisuma. Tas ļāva viņiem atgādināt par lietām, kas jau izru­nātas, atgādināt par sarunās pieminētajiem lai­­mīgajiem brīžiem un palīdzēt izveidot secīgi savirknētu stāstu, nevis atkal un atkal atgriezties pie jau apspriestā, un galu galā – paraudzīties uz savām ciešanām no attāluma.

Reiz kāds vīrietis, lai nokļūtu Nemoto templī, bija kājām gājis piecas stundas. Gājiens šim cilvēkam bija īsts varoņdarbs, jo viņš bija dzīvojis kā hikikomori, bet tagad, piepeši nokļūstot saulē, viņam bija jāsvīst, un viņa ķermenis pārvietojās. Ejot viņš domāja, ko gan lai Nemoto stāsta. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņš pēdējoreiz bija ar kādu pa īstam runājis, un tagad viņam vajadzēs pilnīgam svešiniekam stāstīt par savām sa­­jūtām. Viņš svīda un iedams domāja, bet, ieradies templī, sacīja, ka ir visu sapratis un Nemoto palīdzība viņam vairs nav nepieciešama. Viņš pagriezās un devās atpakaļ.

Tulkojis Pauls Bankovskis
The New Yorker, 2013. gada 24. jūnijā