Peņu zagļu meklējumos

Neviens nezina skaidri teikt, kad Āfrikā sāka brīnumaini pazust peņi. Vienu no pirmajiem zināmajiem gadījumiem vēstulē žurnālam Transcultural Psychiatric Review pirms dažiem gadiem atstāstīja psihiatrs Dr. Sandejs Ilečukvu. 1975. gadā, kad doktors Ilečukvu strādāja Nigērijas ziemeļu pilsētā Kadunā, viņa kabinetā kāds policists ieveda divus vīriešus un lūdza, lai ārsts izmeklē cietušo. Viens no atvestajiem apsūdzēja otru, apgalvojot, ka tas licis pazust viņa penim. Šis paziņojums sacēla lielas nekārtības pilsētas ielās. Ilečukvu stāsta, ka upuris izmeklēšanas laikā stingi vēries tukšumā. Ārsts viņu atzinis par normālu. “Tad pacients, skali izsaucies, pirmo reizi paskatījās uz kājstarpes pusi un lika saprast, ka viņa dzimumorgāni nule atgriezušies savā vietā," rakstīja Ilečukvu.

Ilečukvu stāstīja, ka peņu zagšanas epidēmija Nigēriju pārņēmusi laikā no 1975. līdz 1977. gadam. Tad tā noplakusi līdz 1990. gadam, kad zādzības atsākušās ar jaunu sparu. “Lagosas ielās varēja redzēt vīriešus, kuri pārvietojās, pieturot savus dzimumorgānus - vai nu atklāti, vai paslepšus, iebāzuši roku bikšu kabatās,” rakstīja Ilečukvu. “Tāpat daudzas sievietes turēja krūtis - arī vai nu atklāti, vai neuzkrītoši sakrustojušas rokas. [..] Par labu profilaksi tika atzīta modrība un preventīva agresija. Tas noveda pie tālāka sabiedriskās kārtības un likumības sabrukuma.” Tipisks incidents norisinājās šādi: kāds cilvēks piepeši nokliedzās: “Zaglis! Man pazuduši dzimumorgāni!” Tad kāds tika atzīts par vainīgo, aizturēts un visai bieži arī nogalināts.

Pēc visa spriežot, pēdējo15 gadu laikā zādzību skaits nav mazinājies. 2001. gada aprīlī Nigērijā pūlis nolinčoja vismaz divpadsmit varbūtējos peņu zagļus. Tā paša gada novembrī kaimiņvalstī Beninā reģistrētas vismaz piecas šādas slepkavības. Kādā pētījumā laikā no 1997. gada līdz 2003. gadam Rietumāfrikā saskaitīti 56 “savstarpēji nesaistīti ģenitāliju sarukšanas, pazušanas un nozagšanas” gadījumi; šajā laika posmā saniknota pūļa rokās bojā gājuši vismaz trīsdesmit seši cilvēki, kas turēti aizdomās par peņu zādzībām. Par incidentiem ziņoja vietējā prese, taču ārpus šī reģiona par tiem bija maz zināms.

Es šo parādību vēroju iztālēm. Esmu dzīvojis Austrumāfrikā, Itālijā, Taizemē un arī citviet, mācoties vietējās valodas, uzsūcot zināšanas par šo vietu vēsturi, par ikdienas dzīves sīkumiem. Vienmēr esmu centies izprast, ko īsti nozīmē nevis vienkārši dzīvot kādā vietā, bet patiešām tur būt - ielekt kā dīķī uz galvas un ienirt līdz pašam dibenam. Taču caur šīm avīžu ziņu druskām manu acu priekšā pavērās tik svešāda un nepazīstama zeme, kādu es vēl nekad nebiju skatījis - vieta, kur ar vienu acu pamirkšķināšanu iespējams maģiskā kārtā likt pazust otra cilvēka penim. Es vēlējos to redzēt pats, taču neviens žurnāls nebija ar mieru mani sūtīt šādā komandējumā. Tas bija pārāk dārgi, pārāk tālu un pārāk dīvaini. Kad noskaidrojās, ka mana sieva gaida bērnu, es sapratu, ka šī var būt mana pēdējā izdevība doties tik pārgalvīgā misijā, tāpēc nolēmu izdevumus segt no paša kabatas un posos ceļā.

Pirmajā rītā viesnīcā Mainland, nolaistā iestādījumā ar apdrupušām griestu flīzēm un salauztām slēdzenēm, es pamodos no dunoņas. Pēc mirkļa sapratu, ka tā ir tikai pilsēta - 17 miljonu Lagosas iedzīvotāju saceltā kņada. Tā bija skaļākā metropole, kādu esmu dzirdējis. Numura logi bija ciet, taču troksnis bija tāds, it kā tie būtu līdz galam vaļā. Turpmākās dienas es tāpat vien klaiņoju pa pilsētu, īsti nezinot, no kura gala sākt. Staigāju pa grāmatveikaliem, vizinājos mototaksometros un izvaicāju cilvēkus, ar kuriem tikos - savu draugu draugus, taču bez īpašiem panākumiem vai veiksmes.

Pēc kāda laika es nonācu arī Džankaras tirgū - laukumā ar cieši saspiestiem tirgotāju stendiem zem rievota skārda lokšņu jumta, kas no dabas stihijas sargā tādas preces kā zarus, lapas, sēklas, gliemežu vākus un čaulas, ādas, kaulus, galvaskausus, beigtas ķirzakas un krupjus. Tiek uzskatīts, ka visiem šiem priekšmetiem piemīt īpašības, kas dziedē, palīdz vai kaitē - atkarībā no vajadzības. Tomēr šis tirgus ir slavenāks ar to, ka piedāvā iegādāties vēl tumšākas lietas. Džankarā var nopirkt džudžu: burvestību. Savā pirmajā pastaigā pa Džankaru es satiku kādu sievieti, kura apgalvoja, ka mīlot mani un vēloties precēties. Kad pateicu, ka esmu jau precējies, viņa piedraudēja savalgot mani ar divu koka figūriņu palīdzību, sakot, ka es vairs nespēšu naktīs gulēt, kamēr no jauna nesatikšu viņu. Taču viņa to sacīja ar dzirkstelīti acīs, tāpēc es neuztraucos.

Pēc dažām dienām atgriezos Džankarā, lai uzdotu viņai dažus jautājumus. Tiklīdz iegāju tumšajā, ar jumtu pārsegtajā tirgus laukumā, viņa mani pamanīja.

- Ahā, - viņa teica, - tu esi atgriezies!

- Jā, - es sacīju.

- Sēdies šeit, - viņa teica un norādīja uz soliņu, pati apsēžoties man pretī. - Ko tu man atnesi?

Es parādīju augļus, ko biju paņēmis līdzi.

- Ahā, tas ir jauki, - viņa sacīja un sāka ēst, lai gan bija gaiša diena pašā ramadāna viducī un viņa bija musulmaniete. - Kā klājas tavai sievai?

- Viņai viss ir labi.

- Un otrai sievai?

- Kura tad tā būtu?

- Kura tad tā būtu? - viņa atkārtoja tēlotā pārsteigumā. - Man liekas, tu zini, kas viņa ir. Tā esmu es.

- Jauki, - es teicu, - bet Amerikā tas nav iespējams. Pie viņas pienāca kāds vīrietis un pasniedza saburzītu lapiņu ar sastāvdaļu sarakstu. Viņa uzmeta tam acis, tad piecēlās un sāka staigāt apkārt, vācot kopā žagarus, lapas, sēklas un stādus. To visu viņa sakapāja un sameta maisiņā. Tikmēr vīrietis apsēdās man līdzās.

- Vai tas ir jums? - es jautāju.

- Jā, - viņš atbildēja. - Šitās zāles pataisa ļoti stipru. Tad ieradās vēl kāds vīrietis ar savu pasūtījumu. Tas esot kaut kas pret aklo zarnu, viņš sacīja. Kad pircējs bija aizgājis, sieviete apsēdās man blakus.

- Man ir jautājums, - es ierunājos.

- Jā.

- Manā zemē nav džudžu.

- Jā.

- Bet es lasīju avīzē par tiem peņu zagļiem.

- Ā, - viņa mani pārtrauca. - Tu uz viņiem neklausies. Tā nav taisnība. Ja es pieskaros tavam daiktam šitā. - un viņa uzlika roku man uz kājas, - vai tavs penis ir pazudis?

- Nē, - es bažīgi atbildēju. - Bet ja es atnākšu un lūgšu, lai jūs mani aizsargājat? Vai jūs to varat?

- Jā, varu.

- Cik tas maksā?

- Tūkstoš nairu. Divus tūkstošus. Pat vēl vairāk. - Pēc nigēriešu standartiem tā ir liela summa, vairāk nekā 15 dolāru.

- Vai daudzi pie jums nāk ar tādu lūgumu?

- Jā, - viņa pusčukstus atbildēja.

Viņa pārlaida skatienu visapkārt.

- Daudzi.

Nigērija nav pirmā zeme, kur novērota šāda noslēpumaina dzimumorgānu pazušana. Arī to, tāpat kā daudz ko citu, pirmie atklājuši ķīnieši. Senākās dokumentālās liecības par “ģenitāliju ievilkšanos” datētas ar aptuveni 300. gadu p.m.ē., kad nāves briesmas, ar ko draud suo-jan jeb “sarūkošais penis” īsumā ieskicētas Neičin, Dzeltenā imperatora klasiskajā tekstā par iekšējo orgānu medicīnu. Arī pirmais pilnīgais šīs problēmas apraksts tapis Ķīnā, 1835. gadā un atrodams Pao Siava-Ova darbā par dziedniecības līdzekļiem; tajā suo-jan aprakstīts kā “iņ tipa drudzis” (proti, to izraisa pārāk daudz aukstuma) un ieteikts pacientam dot mazliet karsējoša jan, lai atjaunotu līdzsvaru.

Bailes no maģiskas peņa pazaudēšanas vajāja ne tikai austrumniekus. Malleus Maleficarum, viduslaiku eiropiešu galvenā rokasgrāmata raganu un burvestību lietās, brīdināja, ka raganas var likt jebkuram membrum virile pazust kā nebijušam; šim tematam veltītas vairākas nodaļas. Arī Compendium Maleficarum norāda, ka raganas zina vairākus paņēmienus, kā ietekmēt vīrieša potenci, un pie septītā paņēmiena pieder “vīrieša dzimumorgānu ievilkšana, paslēpšana vai pat atņemšana”. (Tā varēja būt tiklab pārejoša, kā neatgriezeniska parādība.) Vēl 20. gadsimta 60. gados bija ziņas, ka itāļu viesstrādnieki Šveicē paniski baidījušies raganu burvestību dēļ zaudēt savu vīrietību.

Tomēr šķiet, ka šīs bailes bijušas lielā mērā izolēta parādība; par pazudušu ģenitāliju izraisītām masu panikas lēkmēm nav ziņu līdz pat 1874. gadam. Tas bija gads, kad Sulavesi salā kāds Benjamins Matess, sastādot bugi valodas vārdnīcu, uzdūrās dīvainam terminam, lasa koro, “peņa sarukšana” - slimība, kas, pēc Matesa vārdiem, nebija retums vietējo vidū un “jādomā, ir ļoti bīstama”. Gadu gaitā ik pa laikam izplatījās ziņas par atsevišķiem koro (kaite bija pazīstama ar šo vārdu) gadījumiem. Panikas epidēmija plaši izvērsās 20. gadsimta beigās.

1967. gadā koro plosījās Singapūrā, skarot aptuveni piecsimt vīriešu. Savukārt 1976. gadā Taizemes ziemeļos vismaz divtūkstoš cilvēku cieta no rokjoo - šajā gadījumā par to, ka ķermenis ierāvis sevī viņu ģenitālijas, sūdzējās gan vīrieši, gan sievietes. 1982. gadā lielas koro epidēmijas tika novērotas Indijā un jau atkal Taizemē, bet 1984. un 1985. gadā aptuveni pieci tūkstoši ķīniešu no kāda Guandunas provinces ciema izmisīgi centās noturēt savus peņus ķermeņa ārpusē, šim nolūkam liekot lietā visu, kas bija pa rokai: auklas, irbulīšus, radinieku palīdzību, juvelieru spīles un saspraužamās adatas. Taču Rietumu zinātnieki šim fenomenam nepievērsa īpašu vērību, tamlīdzīgus psihiskus stāvokļus uzskatot par “etniskām histērijām” jeb “eksotiskām psihozēm”.

Šis domāšanas veids ir mainījies, lielā mērā pateicoties Honkongas psihiatram Povam Menam Japam. 50. gadu sākumā Japs ievēroja savādu parādību - viņa kabinetā regulāri ieradās jauni vīrieši, kuri sūdzējās, ka viņu peņi pamazām tiek ievilkti ķermeņa dzīlēs, un, kad tas būšot noticis līdz galam, viņi miršot. Sastapies ar deviņpadsmit šāda veida gadījumiem, Japs žurnālā British Journal of Psychiatry publicēja darbu “Koro - kultūrspecifisks depersonalizācijas sindroms”. Japu jau gadiem interesēja kultūras, prāta un slimību mijiedarbība. Agrāk publicētā darbā “Noteiktām kultūrām raksturīgās garīgās slimības” viņš bija rakstījis par līdzīgiem psihiskās veselības traucējumiem: latah - transu vai izbīļa neirozi, kas upuriem liek izpildīt visas jebkura tuvumā esoša cilvēka pavēles, amoku - nevaldāmu dusmu izvirdumiem un plosīšanos un tanatomāniju jeb pašiedvestu “maģisku” nāvi. Koro gluži labi iederējās starp pārējām eksotiskajām slimībām. Iespējams, ka tas bija pat labākais piemērs fenomenam, kas var rasties tikai kādā noteiktā kultūrā, un novirzēm, kas savā ziņā izveidojušās šīs kultūras iespaidā. Japs ievēroja, ka šī īpašība kopīga visām minētajām slimībām un apvienoja tās ar apzīmējumu, kas, neraugoties uz vēlāk sekojošajām domstarpībām, tomēr iegājās. Viņš tos nosauca par “kultūrspecifiskiem sindromiem”. Ieskaitīti šādā kategorijā, koro un citi kultūrspecifiskie sindromi bauda lielāku cieņu, teju pat pilnīgu atzīšanu. Zinātne galu galā ir vispārinājuma meklējumi. Psihiatrijā tas nozīmē, ka pret visiem prātiem jāizturas vienādi un visiem psihiskās veselības traucējumiem vajadzētu būt vienādā mērā izplatītiem visā pasaulē. Dažiem likās, ka nosaukt koro par kultūrspecifisku sindromu nozīmē ietekmēties no šīs vajadzības atrast tajā vispārīgo - ka tā ir tikai relatīvistiska izlocīšanās. Vai šos sindromus patiešām izraisa konkrētas atšķirīgas kultūras? Vai arī tie ir tikai dažādi nosaukumi vienai un tai pašai kaitei, kas skar (vai varētu skart) jebkuru kultūru? Es braucu uz Nigēriju, lai atrastu atbildi tieši uz šiem jautājumiem - tiesa gan, pagaidām bez īpašām sekmēm.

Dažas dienas pēc manas ierašanās Lagosā presē parādījās kāds raksts. Tā virsraksts vēstīja, ka tiesa nav atbrīvojusi no pagaidu apcietinājuma kādu vīrieti, kurš sacēlis nepamatotu trauksmi, apgalvojot, ka viņam pazuduši dzimumorgāni. Laikraksts ziņoja, ka šis cilvēks, jauns vīrietis vārdā Vasiu Karimu, atradies autobusā, kad piepeši griezīgi iekliedzies, “apgalvojot, ka pazudis viņa dzimumloceklis. Viņš nekavējoties sagrāba līdzās sēdošo [Funmi] Bello un kliedza, ka sievietei nekavējoties jāatdod “nozagtais” orgāns.” Abi izkāpuši no autobusa, un ap sievieti nekavējoties savācies “neliešu” bars, gatavs viņu nogalināt. Tomēr iejaukusies garāmbraucoša policijas patruļa, kas nav pieļāvusi linčošanas mēģinājumus un nogādājusi abus policijas iecirknī, kur Karimu pavēstījis, ka “viņa loceklis pakāpeniski atgriežoties”. Avīzē bija norādīta precīza Vasiu Karimu adrese, tāpēc es nolēmu doties turp un noskaidrot, kas tad īsti norisinājies viņa biksēs.

Kad mēs ar Akīmu, kādu mana drauga draugu, iebraucām Alagbado, putekļainā un nolaistā Lagosas priekšpilsētā, kur dzīvoja Vasiu Karimu, valdīja pamatīga tveice. Mēs braucām garām dēļu būdiņām un maziem restorāniņiem, cauri milzīgām dubļu peļķēm un garām cilvēkiem, kuri mūs vēroja no māju lieveņiem, līdz beidzot nonācām vietā, kas minēta avīzē. Mūsu auto priekšā izskrēja vistu un kazu bariņš. Mašīnu mēs bijām aizņēmušies no kāda žurnālista, un uz priekšējā stikla tai bija preses uzlīme. Māja bija pamatīga divstāvu ēka, kam līdzās atradās mazs veikaliņš. Mēs izkāpām un pajautājām kādai meitenei, vai tur dzīvo Vasiu.

- Jā, - viņa atbildēja, - bet viņa te nav.

Akīms iegāja Vasiu Karimu mājas pagalmā, un viņam ceļā tūdaļ nostājās kāda sieviete. Viņa paziņoja, ka esot Vasiu māte un sāka kliegt, lai Akīms ejot ārā no pagalma. Viņš atgriezās pie auto, un tā nu mēs palikām stāvam ceļa vidū, pašā saules karstumā. Vasiu Karimu nekur nebija manāms, un mēs nolēmām pagaidīt, līdz viņš uzradīsies. Taču aptuveni pēc divdesmit minūtēm uzradās vairāki vīrieši, kuri nostājās sardzē visapkārt Vasiu mājai. Pāris no viņiem bija bruņojušies ar garām nūjām. Akīms pagriezās pret mani un paskaidroja:

- Apkaimes puiši.

Lagosā Apkaimes puiši ir vietējās bandas locekļi, kuri atzīst tikai paši savus likumus. Kopš militārās diktatūras krišanas 1998. gadā viņu pulks ir ievērojami pieaudzis un sēj pilsētā gluži jaunas šausmas. Šie jaunie vīrieši izturējās nepatīkami dižmanīgi; izskatījās, ka viņi šeit ieradušies skriešus. Es redzēju, kā pāri Akīma pierei sāk plūst sviedru straumītes.

- Brauksim projām, - viņš sacīja.

- Pagaidi brītiņu, - es lūdzu.

Mēs bijām nobraukuši tālu ceļu, patiesībā varēja teikt, ka es šīs tikšanās dēļ esmu ieradies no Amerikas. Man nebija ne jausmas, vai radīsies vēl kāda iespēja parunāt ar cilvēku, kuram patiešām nozagts penis. Tāpēc es nolēmu, ka mums jāpagaida. Es pats nezinu, kāpēc. Laikam jau man vienkārši likās, ka mēs taču nevienam nedarām nekā slikta. Es jau gribēju tikai uzdot pāris jautājumus. Aizgājis līdz veikaliņam pie Vasiu Karimu mājas, es nopirku kaut ko dzeramu. Jaunā meitene, kas strādāja veikalā, jautāja:

- Ser, vai jūs kādu meklējat?

- Jā, - es atbildēju. - Vasiu Karimu.

- Ser, - viņa teica, - varbūt jums labāk braukt prom, kamēr nav sākušās problēmas. Tā būs vienkāršāk visiem.

Es atgriezos pie auto.

- Labi, - es teicu Akīmam. Tagad man bija sameties nelabi. Man pašam bija nosvīdusi mugura.

- Braucam.

Akīms papurināja galvu un paskatījās uz ceļu. Tas bija aizšķērsots ar diviem lieliem bluķiem un automašīnu. Mēs nevarējām tikt projām. Viens no puišiem izskatījās īpaši noskaņots kādu sodīt. Viņš izskrēja uz ielas un trieca savu nūju pret zemi. - Mēs piekausim presi, - viņš auroja, - mēs piekausim presi!

Jaunie vīrieši Vasiu Karimu mājas priekšā sastājās ciešā bariņā. Pēc ilgas gaidīšanas viņi piesauca klāt Akīmu un kādu brīdi ar viņu parunāja. Tad paaicināja mani. Viņi gribēja redzēt rakstu par Vasiu. Es izvilku no kabatas saņurcīto fotokopiju un pasniedzu viņiem.

Bija pilnīgi skaidrs, ka barvedis ir nerunīgs vīrs tēkreklā ar uzrakstu 50 Cent. Viņš paņēma rakstu, atlocīja un izlasīja.

- Parādi dokumentus, - viņš sacīja.

Tieši šādas iespējas dēļ es nebiju paņēmis līdzi pasi, bet autovadītāja apliecība bija nozagta no viesnīcas numura. Līdzi man bija vienīgi nederīga YMCA biedra karte, un to es viņiem arī pasniedzu. Vadonis, kura vārds bija Ade, paņēma karti un pagrozīja rokās, tad atdeva kādam izstīdzējušam vīrietim ar greiziem zobiem. Tas uzmeta dokumentam skatienu un atdeva to atpakaļ.

- Vai tu zini, kas mēs esam? - Ade jautāja.

Es nezināju.

- Mēs esam OPC. Tu zini, kas ir OPC?

OPC - O’odua People’s Congress - ir puspolitiska organizācija, kaut kas vidējs starp bandu un zemessardzi. Tā ir vardarbīga un patvaļīga. Nesen OPC Lagosā nogalināja vairākus policistus; dažos pilsētas rajonos viņus vajā varasiestādes.

- Mums jābūt drošiem, ka jūs neesat nākuši taisīt nepatikšanas, - sacīja Ade. Varbūt jūs atsūtījusi tā sieviete. - Viņš domāja sievieti, kas nozaga Vasiu Karimu peni.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis, un pret vienu no mūsu auto riepām sašķīda kādas rokas raidīta pudele. Mēs ar Akīmu salēcāmies.

- Nē, - es atbildēju, cenšoties nezaudēt mieru. - Es tikai gribu uzdot šādus tādus jautājumus. Vai viņš ir mājās?

- Nē, viņa nav mājās.

Viņi sāka sarunāties savā starpā jorubu valodā; tad Ades rokaspuisis ar greizajiem zobiem man pastāstīja, kas īsti tur esot noticis. Tobrīd es to vēl nezināju, taču Vasiu Karimu, pēc visa spriežot, tomēr bija mājās un pa gabalu klausījās mūsu sarunās. Akīms vēlāk apgalvoja, ka esot viņu redzējis - jaunu un nervozu neliela auguma puisi, kurš slēpies aiz citu mugurām.

Vasiu, tā man pastāstīja Greizie Zobi, esot iekāpis autobusā un apsēdies blakus kādai sievietei. Viņš pajautājis, cik pulkstenis. Viņa neesot zinājusi. Tad pienācis konduktors un prasījis viņai naudu par biļeti. Tās viņai arī neesot bijis. Pieceļoties, lai izkāptu no autobusa, sieviete uzgrūdusies virsū Vasiu.

- Un tad, - Greizie Zobi turpināja, - Vasiu Karimu sajuta, ka viņa ķermenī kaut kas notiek. Kaut kas nebija kārtībā. Viņš pārbaudīja un atklāja, ka pazudis viņa daikts.

- Pazudis vai sācis sarukt? - es jautāju.

- Sarucis! Sarucis! Tas kļuva arvien mazāks. Sajutis, ka viņa penis rūk arvien mazāks, Vasiu Karimu sāka kliegt un pieprasīja, lai sieviete atdod viņa locekli. Konduktors licis viņiem abiem izkāpt, un ap aizdomās turēto nekavējoties savācies pūlis, ne mirkli nešauboties, ka sieviete tiešām varējusi kaut ko tādu izdarīt. Taču tiklīdz viņa sapratusi, ka būs nepatikšanas, apgalvoja Greizie Zobi, tā atdevusi Vasiu viņa peni, tāpēc, kad policisti viņu aizveduši uz iecirkni, tur visi domājuši, ka viņš melo un apcietinājuši sievietes vietā.

- Kam tad viņai bija vajadzīgs penis? - es jautāju Greizajiem Zobiem.

- Džudžu vajadzībām, - viņš atteica. - Vai varbūt lai nopelnītu.

Ar acs kaktiņu es manīju, ka mums aiz muguras no ceļa novāktas barjeras.

- Vai tu gribi vēl kaut ko pajautāt?

- Nē, - es sacīju, - diez vai.

- Labi, - viņš atteica, - tu vari braukt.

- Paldies.

Es pametu ar galvu Akīmam. Mēs iekāpām mašīnā un aizbraucām.

Diskusijas par terminu “kultūrspecifisks sindroms” šķiet noplakušas, jo attīstījusies mūsu izpratne par jēdzienu “kultūra”. Pēdējā laikā apzīmējumi “kultūrspecifisks” vai “ar kultūru saistīts”, lai arī negribīgi, tomēr tiek pieņemti; galu galā, kā gan lai Rietumu medicīna citādi klasificē tādas slimības kā hikikomori (tās skartie japāņu bērni reizēm gadiem atsakās iznākt no savām istabām) vai dhat, kas liek indiešiem un šrilankiešiem saslimt no bažām par to, ka viņi zaudē spermu - tāpat zar, parādību, kad Tuvo Austrumu iedzīvotājus un ziemeļafrikāņus apsēduši gari, vai arī korejiešu sieviešu “uguns slimību” (tās upuru dusmas izpaužoties fiziskos simptomos, tādos kā sirdsklauves un “masas sajūta” vēdera dobuma augšdaļā)? Kā lai šīs un vēl desmitiem citu kaišu ietilpina “Psihisko slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” lappusēs? Tā nu tas ir - kamēr Povs Mens Japs par to nebija parūpējies, Rietumu pasaules gara slimību bībelē nebija vietas šīm nedisciplinētajām psihiskās veselības traucējumu saimes loceklēm, kuru cēloņi nav atrodami vienā atsevišķā prātā, bet meklējami sociālajā kopumā. Tās ir slimības, kuras nav pilnībā psihogēnas, kādām, pēc psihiatrijas universālistu domām, vajadzētu būt visām gara kaitēm. Tās ir arī sociogēnas un sakņojas sociālo faktoru pinumā.

Šajās debatēs atbalsojas kāda 20. gadsimtam raksturīga daudz plašāka mēroga diskusija - par to, vai kultūra ir kaut kas tīrs, no tajā dzīvojošajiem cilvēkiem neatkarīgs, kaut kas, kam piemīt gandrīz pārdabiska spēja izveidot šos cilvēkus par būtiski atšķirīgiem radījumiem, vai arī vienkārši uzkrāta informācija, nejauši veidojies indivīdu grupas uzvedības apkopojums. Vai kultūra ir šķietami patstāvīgs superorganisms, kas veido cilvēkus? Vai arī tikai noteikts cilvēcisku organismu kopums? Vai tā radījusi mūs, vai mēs to?

Pēdējos gados, pateicoties evolucionārās psiholoģijas secinājumiem, parādījies niansētāks priekšstats par to, kas īsti ir kultūra. Tā nav ne gluži daba, ne audzināšana. Tā ir vienlaicīgi gan viens, gan otrs - pozitīvs tendenču, uzvedības modeļu, zināšanu un uzskatu atgriezeniskās saites loks. Tā ir, runājot zinātnieka un žurnālista Meta Ridlija vārdiem, daba caur audzināšanu, vai, kā savā grāmatā “Pērtiķis un suši meistars” raksta primātu eksperts Franss de Vāls, “ārkārtīgi spēcīgs modificētājs, kas ietekmē visu, ko mēs darām un kas mēs esam, iespiežoties pašā cilvēka eksistences kodolā.”

1998. gadā Čārlzs Hjūzs, viens no darba “Kultūrspecifiskie sindromi - tautas slimības psihiatrijas un antropoloģijas uzmanības lokā” redaktoriem, publicēja asi kritisku rakstu par to, kā šie sindromi aplūkoti “Psihisko slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā”: tie apkopoti atsevišķā pielikumā grāmatas beigās, it kā vēl joprojām tiktu glabāti zem stikla kādā eksotisku retumu muzejā - it kā nekas nebūtu mainījies kopš laikiem, kad šīs slimības tika uzskatītas par “etniskām psihozēm”, kas skar tikai primitīvās tautas, ne jau mūs. Hjūzs iebilst, ka kultūrspecifisko sindromu robežas ir neizbēgami izplūdušas, un izstādīt tos atsevišķā nožogojumā grāmatas beigās esot tīrais farss. Viņš izteica dziļu nožēlu, ka psihiatriem neviens neliek noklausīties kādu “izkoptas kultūras izpratnes īso kursu” un rakstīja, ka izmantot terminu “kultūrspecifiski [psihiatriski] sindromi” esot tikpat kā sacīt “kultūrspecifiska reliģija”, “kultūrspecifiska valoda” vai “kultūrspecifiska tehnoloģija”, jo ikvienu no šīm institucionālajām sfērām taču veido konkrēta kultūras vide un savās specifiskajās detaļās tā raksturīga vienīgi šai videi.

Citiem vārdiem, arī jebkura cita parādība, kas sastopama “Psihisko slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas” lappusēs un arī dzīvē, ir kultūrspecifiska. Koro un pārējām radniecīgām kultūrspecifiskām kaitēm lemts nīkuļot kaut kur grāmatas beigu lappusēs, bet citām novirzēm, tādām kā personības šķelšanās, bulīmija, tā sauktā A tipa personība, muskuļu dismorfija, ticība valsts dienestu slepeni iemontētām datoru mikroshēmām un vēlēšanās turēt savā dzīvoklī milzīgu mīļdzīvnieku baru, piešķirts universālu parādību statuss, jo Rietumu psihiatri nav spējīgi paskatīties tālāk par pašu kultūras apvāršņiem.

Man pretim galdiņa otrā pusē sēdēja Stariss Obazi. Mēs atradāmies lētā ātras apkalpošanas ēstuvē ar nosaukumu Mr Bigg’s Lagosas ziemeļu pusē, kur bijām norunājuši satikties. Mums garām ar savām paplātēm gāja nigērieši, kuri pēc tam iekārtojās pie galdiņiem, lai ieturētos ar burgeriem un skatītos repa video televizorā, kas atradās mums aiz muguras. Stariss patlaban tiesāja ceptas vistas gabalu. Šis kalsnais neliela auguma vīrs ar nazālo balsi bija četrpadsmit gadus strādājis par slavenību dzīvei veltītā nigēriešu tabloīda FAME redaktoru, līdz izdevējs neizprotamā kārtā vienkārši pārtrauca viņam maksāt algu. Lagosā nav viegli atrast darbu, pat slikti apmaksātu redaktora vietu, un Starisam nu jau vairākus gadus nebija izdevies neko sameklēt. Un tā nu manā priekšā beidzot bija cilvēks, kuram nozagts penis. Tas gadījies 1990. gadā, kad Stariss bija laikraksta Evening Times reportieris. Todien viņš pieturā gaidījis autobusu, lai brauktu uz darbu, kad pienācis kāds vīrietis un pastiepis viņam lapiņu ar kādu ielas nosaukumu.

- Vai jūs zināt, kur tas ir? - vīrietis jautājis, ielu nenosaucot.

Stariss par tādu neko nebija dzirdējis, un viņam tas likās dīvaini. Viņš nenoticēja, ka tāda iela vispār pastāv. Tad kāds cits cilvēks, kurš stāvējis Starisam aiz muguras, pat neredzot lapiņu, pateicis, kur šo ielu meklēt. Tas likās vēl dīvaināk. Abi vīrieši kopā devās projām, bet Stariss sajuta kaut ko līdz šim pilnīgi nepieredzētu.

- Šajā mirklī, - Stariss, pieliecies uz manu pusi, stāstīja, - es sajutu, ka no mana ķermeņa kaut kas pazūd. Es sajutu sevī tukšumu. Iebāzu roku biksēs un pataustīju savu daiktu. Tas bija neparasti mazs - mazāks nekā parasti. Un sēklinieku maisiņš bija tukšs. Es to paspaidīju, bet iekšā nekā nebija. Pauti bija pazuduši. Un es jutos tik tukšs! - Atceroties tās dienas paniku, viņa balss aizlūza.

Stariss meties pakaļ abiem vīriešiem un viņus apturējis. - Kaut kas noticis ar manu peni! - viņš teicis tam, kurš jautājis par nezināmo ielu. Vīrietis atbildējis, ka viņam neesot ne jausmas, par ko Stariss runā.

- Kaut kāda iekšējā balss man teica, ka nevajag sākt kliegt, - Stariss teica. - Tiklīdz es būtu sācis kliegt, tā viņu nolinčotu. Un, ja viņu nolinčotu, kā tad es dabūtu atpakaļ savu peni?

Es vēroju, kā Stariss apēd pēdējo vistas kumosu un noslauka rokas. - Tas bija sarucis līdz ceturtdaļai no sava normālā izmēra, - viņš uzsvēra, it kā pat tagad un pat viņš nespētu noticēt, ka tas tiešām noticis. Taču Stariss, žurnālists un pasauli redzējis cilvēks, tam ticēja. Un klausoties viņa stāstā, tam gandrīz noticēju arī es. Es sajutu šīs situācijas spriedzi un bailes. Man tas viss sāka likties gluži saprotami, lai gan patiesībā nekā saprotama tur nebija. Es sāku saskatīt to pasauli, no kuras nākušas viņa bailes. Es sāku aptvert, uz kādiem pamatiem tā būvēta un kaut vai uz dažām minūtēm spēju sevi iztēloties stāvam blakus Starisam uz ielas stūra - vientuļu un pilnīgi bezpalīdzīgu cilvēku, kurš tikko zaudējis savu lielāko dārgumu. Es atmetu ar roku savām šaubām un padevos panikai Starisa balsī. Tas viss bija pilnīgi reāli. Un man bija bail. Lūk, tā var saķert koro.

Stariss turpināja stāstu. Neraugoties uz to, ka vīrieši visu noliedza, viens no viņiem piekrita aiziet Starisam līdzi pie ārsta, lai oficiāli apstiprinātu zādzību. Taču brīdī, kad viņi bija nonākuši līdz slimnīcas durvīm, šis cilvēks sagrāba Starisu un ieaurojās: - EJAM IEEEEK-ŠAĀA! - Un šajā mirklī kaut kas atkal notika.

- Kad viņš mani sagrāba, - Stariss teica, - es atkal jutos mierīgs. Es sajutu iekšēju mieru. Pārbaudīju pautus, un tie bija tur, kur tiem jābūt. - Viņš pārbaudījis arī peni, un pazudušās trīs ceturtdaļas bija atgriezušās. Arsts Starisu izmeklējis un atzinis par pilnīgi veselu, tomēr, noklausījies viņa stāstu, norājis peņa zagli par to, ka tas ceļot nekārtības uz ielas.

Es domāju par Starisu. Pirms šī incidenta viņš esot bijis skeptiski noskaņots, taču todien viņa iekšējā pasaule sagriezās ar kājām gaisā, un viņu pārņēma bailes. Viņš vairs nevienam nestāsta, kā kaut kur nokļūt. Viņš neuzticas svešiniekiem. Viņš zina, ka maģiskā peņa nozušana ir gluži reāla un ārkārtīgi šausminoša.

Savā ziņā varētu teikt, ka viņš šajā kultūrā un tās ticējumos bija ievilkts tik dziļi, ka aplipa ar šo kultūrspecifisko sindromu.

Visi mēs tiekam pakļauti līdzīgam procesam - mūs veido tā kultūra, kas ir ap mums. Tas labi aprakstīts Brūsa Vekslera grāmatā “Smadzenes un kultūra - neiroloģija, ideoloģija un sociālās pārmaiņas”, kurā autors izsaka viedokli, ka liela daļa cilvēku konfliktu rodas no mūsu centieniem samierināt savus uzskatus par to, kāda ir pasaule (mūsu iekšējās struktūras), ar reālo pasauli, kurā mēs dzīvojam. Vekslers uzskata, ka mēs katrs uzbūvējam savu iekšējo pasauli, neiropsiholoģisku sistēmu, kas veidota no mūsu vērtībām, cerībām, priekšstatiem par cēloņu un seku sakarībām un vispār par to, kāda ir lietu kārtība. Šī iekšējā pasaule, kas likta pamatos mūsu kultūrai, veidojas agrā jaunībā. Pēc tam mēs tiecamies panākt, lai tā pastāvētu vai turpinātu pastāvēt arī tai pasaulē, kas ir ārpus mums. Šīs iekšējās struktūras var mainīties arī brieduma gados, taču, ņemot vērā to, ka smadzenes kļūst arvien neelastīgākas, tas ir krietni grūtāk.

Tam, ka atšķirīgas iekšējās struktūras izdara atšķirīgu spiedienu uz prātu (un ķermeni), nevajadzētu nevienu izbrīnīt. Katrai kultūrai ir sava loģika, savi uzskati, savs stress. Tiklīdz cilvēks atzīst tās pieņēmumus par saviem, viņš kļūst par šīs loģikas gūstekni. Dažiem cilvēkiem tas nozīmē tuvoties tās traģiskākajiem secinājumiem.

Ne tik sen mediķi ievēroja kādu dīvainu parādību. Izrādās, Vācijā dzīvojošajiem turkiem, Anglijas vjetnamiešiem un Amerikas meksikāņiem ir krietni labāka veselība, nekā šo zemju pamatiedzīvotājiem. Šis fenomens iesaukts par “veselīgo migrantu efektu”. Tiesa gan, zinātnieki lielākoties pievērsušies fiziskajiem rādītājiem (vēzis, sirds slimības, diabēts utt.), taču pēdējā laikā izrādīta interese arī par psihisko veselību, un rezultāti ir līdzīgi. 2000. gadā kādā pētījumā secināts, ka pirmās paaudzes meksikāņu ieceļotāju veselība ir labāka nekā viņu bērniem, kuri dzimuši Savienotajās Valstīs, neraugoties uz ievērojamām sociāli ekonomiskām priekšrocībām, ko bauda pēdējās grupas pārstāvji. Pētījuma autori atzīmē, ka šis secinājums “nesaskan ar tradicionālo doktrīnu jautājumā par emigrācijas, akulturācijas un psihopatoloģijas savstarpējām attiecībām.” Pieņemts uzskatīt, ka emigrēšanas radītā spriedze būtiski negatīvi ietekmē garīgo veselību, taču šie pētījumi, šķiet, liecina par pretējo - jo ilgāk emigranti uzturas kādā attīstītā valstī, jo vairāk pasliktinās viņu psihiskā veselība.

Šī iemesla dēļ veselīgo emigrantu efektu mēdz dēvēt arī par “akulturācijas paradoksu” - jo vairāk cilvēks iejūtas svešā kultūrā, jo vairāk pasliktinās viņa veselības stāvoklis. Kāds pētījums, kura vajadzībām pārbaudīta Vācijā dzīvojošo turku ieceļotāju veselība, liecina, ka šis efekts ir spēkā vismaz vienu paaudzi. 2004. gada pētījums par ASV dzīvojošo meksikāņu emigrantu veselību parādījis, ka ar nedaudziem izņēmumiem, ārzemēs dzimušiem meksikāņu izcelsmes amerikāņiem pastāv ievērojami mazāki ar atkarību veidojošu vielu lietošanu saistītu saslimšanu un nervu slimību draudi nekā Savienotajās Valstīs dzimušajiem. Tas attiecas uz atkarību no alkohola un narkotiskajām vielām, smagu klīnisku depresiju, maniakālo depresiju, panikas lēkmēm, sociālām un specifiskām fobijām un baiļu neirozi. Jo ilgāk šie cilvēki nodzīvojuši Savienotajās Valstīs, jo uzskatāmāk viņos izpaudies kaitējums, ko psihei nodara šī konkrētā kultūra. Cilvēki, kas pārceļas uz dzīvi Amerikā, ar laiku kļūst par šai kultūrai raksturīgo sindromu upuriem. Viņus piemeklējušos kultūrspecifiskos sindromus “Psihisko slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmata” klasificē bez kādām grūtībām, jo akulturācijas process viņus piespiedis savas iekšējās pasaules pielāgot ārējai pasaulei, proti, amerikāņu kultūrai, ko “Psihisko slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmata” pazīst vislabāk.

Es pats jutu, ka ar mani Nigērijā notiek kaut kas līdzīgs, jutu, kā manī notiek pārkārtošanās. Es necentos to kaut kā kavēt. Klausoties draugu draugu stāstos, lasot avīzēs šausmu stāstus, vērojot televīzijā saniknotus pūļus, redzot bailes un naidu jauno OPC puišu acīs, sēžot pie viena galdiņa ar Starisu Obazi un dzirdot viņa balsī paniku, es jutu, kā arī mans prāts pamazām atveras šai pasaulei, kurā tādas lietas iespējamas. Es sāku saskatīt tajā visā loģiku. Es sataustīju robežu, aiz kuras sākas ticība. Es kaut ko sāku saprast. Un šad tad es piepeši sajutos dīvaini neaizsargāts kājstarpes apvidū.

No šīs pasaules mani šķīra vairs tikai solis. Bija pienācis laiks pārliecināties, vai nevaru iet vēl mazliet tālāk.

Lagosas līkumotajās ielās ņudzēja cilvēki. Desmitiem tūkstošu nāca un gāja, pieblīvējot arī braucamo daļu tik biezā pūlī, ka mašīnām nācās braukt kājāmgājēja tempā, pilnā skaļumā taurējot un laužot sev ceļu kā sniega tīrītājiem.

Es atrados jau tālu no Džankaras tirgus, kur biju sācis savu ceļu, un devos dienvidrietumu virzienā, uz Idumotu, kur, pastaigājoties pa ļaužu pārpildītajām ielām (tās ir vienas no pilnākajām pasaulē), cerēju izmēģināt, vai nevaru šķērsot šīs kultūras robežu. Es gribēju atskatīties un ieraudzīt, kā aiz manis kāds pārbauda, vai viņa vīrietības atribūts vēl ir savā vietā.

Krastmalā es uzkāpu dažus pakāpienus, lai apstātos un pavērotu, kā garām slīd pilsēta, tad no jauna metos burzmā. Es kustējos tai līdzi. Mēs bijām saspiesti cieši kopā, taču reti saskārāmies. Līkločainās cilvēku straumes veikli tecēja cita citai līdzās. Es devos dziļāk pilsētā un vēroju, kā cilvēki man tuvojas, tad ar veiklu māņu kustību paslīd garām, tik tikko pieskaroties. Iesākumā es mēģināju kādam iebikstīt, taču vairums no viņiem bija pārāk ātri, pārāk modri, pārāk glūnīgi.

Vēlāk es ar plecu aizķēru kādu vīrieti, taču, kad atskatījos, šķita, ka viņš to nav pat pamanījis. Tad pagrūdu nākamo jau mazliet spēcīgāk un pašķielēju pāri plecam - viņš izturējās tā, it kā manis tur nemaz nebūtu. Pabakstīju vēl dažus, līdz beidzot vienam izdevās trāpīt tik spēcīgi, ka viņam vajadzēja saprast - tas nav netīšām.

Taču burvestība nenostrādāja. Viņš nesaķēra kājstarpi, nesāka uz mani rādīt ar pirkstu, neizkliedza apsūdzības. Viņš pat neuzmeta man ļaunu skatienu. Es peldēju šajos ūdeņos, taču, lai kā centos, nespēju ienirt līdz pašām dzīlēm. Lai paliek, kā ir, es nolēmu, un ļāvu, lai straume mani nes, kurp tai labpatīk.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts Harper ’s Magazine  2008. gada jūnija numurā