Pilsēta un epidēmija

“Franču valodā nodotajam ziņojumam, kurā ISIS uzņēmās atbildību par masu slepkavībām – uzbrukumiem stadionā, rokkoncertā, kafejnīcās .. –, bez šķietamās politiskās loģikas piemita arī dziļāka atbrīvotu dusmu un asinskāres pieskaņa, kas sasaucās ar senajām dusmām pret Parīzi kā baudu un prieka vietu. “Par mērķi izvēloties prostitūcijas un neķītrības galvaspilsētu .. Parīze drebēja zem viņu kājām, tās ielas nespēja viņus ciest,” grupējums dižojās. “Šo uzbrukumu rezultāts,” bija teikts paziņojumā, “bija vairāk nekā simt krustnešu nāve.” Cilvēki, kas sēdēja Kambodžas restorāna terasē, – nudien, visīstākie krustneši.”

Adams Gopniks, The New Yorker, 14. novembrī

Nav iespējams pilnvērtīgi atbildēt uz jautājumu, kādēļ kādam būtu jāveic tāda asiņaina plānprātība kā 13. novembra terorakti Parīzē. Pat pieņemot iespējami labvēlīgāko attieksmi pret tās motīviem, vienmēr paliks pāri kaut kas fundamentāli nesaprotams. Mēs varbūt varam saprast šīs rīcības faktiskos “ka” (ka šie ļaudis ir reliģiski fanātiķi, ka viņi pieder pie īpašas, noslēgtas un nežēlīgas islāmistu subkultūras), bet nevaram saprast tās “kāpēc” – proti, saprast viņu motīvus. Tieši šajā “ka” nozīmē mēs varam arī vaicāt: kādēļ, ja reiz cilvēki ir izšķīrušies par šādu soli, par uzbrukuma mērķi ir tikusi izvēlēta tieši Parīze, konkrēti – viens tās rajons Sēnas kreisajā krastā.

Par šo tēmu pēdējo nedēļu laikā ir rakstīts daudz. Vismaz daļa no šiem pārspriedumiem šķiet atspoguļojam pašu Rietumu “iedzimto” attieksmi pret diženo pilsētu. Proti, tā ir modernās politikas un Franču revolūcijas dzimtene; tā ir modernisma citadele, pilsēta ar īpašu brīvdomības, izsmalcinātības un estetizēta erotisma auru (“ja tevi nav skūpstījusi Parīzes sieviete, vari uzskatīt, ka tevi nav skūpstījis neviens”, kā dziedāja operā “Einšteins pludmalē”). Vienlaikus jāņem vērā, ka visi šie argumenti stipri vien pārvērtē džihādistu simboliskās iespējas – teroristi pašnāvnieki lielākoties ir diezgan aprobežoti cilvēki. Tādēļ izvēle par labu Parīzei, visticamāk, ir notikusi diezgan prozaisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, terora aktus visdrošāk ir pastrādāt pazīstamā vidē, kuras valoda un tradīcijas ir kaut nedaudz zināmas. Cilvēki nebrauc spridzināties vidē, kuru viņi nepazīst, – un, ja brauc, tad palielinās iespēja tikt noķertam. To apliecina notikumi Krievijā, kur Ziemeļkaukāza sievietes teroristes itin bieži “iekrīt” tādēļ, ka negribot izturas uzkrītoši. Ņemot vērā, ka Francijā, tostarp Parīzes banlieue, mājo Eiropas procentuāli lielākā musulmaņu kopiena, Parīze bija pašsaprotams mērķis – pat tad, ja teroristi paši ieradās no frankofonās Beļģijas.

Otrs faktors ir Parīzes īstenotā Francijas politika. Ne velti slepkavas koncertzālē sauca: “Tas jums par Sīriju!” Francija patiesi ir bijusi pietiekoši aktīva gan Sīrijā, karojot pret Dāiš, gan arī nesen Lībijā, kur tās loma faktiski bija vadošā. Krietni smagāks ir jautājums, vai notikušajā kaut kādā veidā tiešām būtu vainojama Francijas slavenā sekulārisma politika, kas faktiski neatzīst nekādas publiskas reliģiozitātes izpausmes, aizliedz musulmaņu galvassegas un bez izvēles piedāvā valsts skolu pusdienās cūkgaļas ēdienus. Aktīvāka integrācijas politika, iespējams, padarītu Parīzes priekšpilsētas drošākas un patīkamākas. Taču par to, vai tā novērstu šādus terora aktus, gan var šaubīties – galu galā, diez vai kādam 11. septembra traģēdijā nāca prātā vainot ASV valdības integrācijas politiku. Islāmisms ir globāls fenomens, un tam nav iespējams pielabināties ar pretimnākšanu kultūras tradīcijām.

Protams, arī teroristu klaigāšana par Parīzē plaukstošo “prostitūciju un pornogrāfiju” ir jāuztver nopietni. Tomēr arī šeit patiesībā nav nekā noslēpumaina. Tradicionālās musulmaņu ģimenēs uzauguši jaunieši publiskajā telpā nepārtraukti tiek konfrontēti ar iekārojamām, taču viņiem teju nesasniedzamām lietām – skaistām sievietēm, luksusa patēriņu un glamūru dzīvi. Izeju no šīs psiholoģiskās spriedzes dod islāms ar tā morālo stingrību un uzsvaru uz pakļaušanos autoritātei. Ir muļķīgi iedomāties, ka šos cilvēkus tiešām interesē kaut kādi personīgās morāles standarti, – Osama bin Ladens, kā nesen uzzinājām, bijis kaislīgs pornogrāfijas mīļotājs. Taču sāpju slieksnis pret seksualitātes izpausmēm publiskajā telpā tur (islāmā) tiešām ir krietni zemāks nekā Rietumos.

Pieņēmums, ka mūsdienu Rietumu sabiedrība ir pašos pamatos izvirtusi, perversa un netikla, ir visai populārs arī pašā Eiropā. Ja neticat, pavaicājiet Roko Butiljonem vai Jaroslavam Kačiņskim un citiem Eiropas labējiem, kuri reizēm pat apsver “tikuma aliansi” ar islāma pasauli. Tomēr pastāv arī kāda būtiska atšķirība. Proti, radikālais islāms, kā to apliecina tā motivētie teroristu uzbrukumi, faktiski ir mācība par musulmaņu fundamentālu pārākumu pār pārējiem cilvēkiem – līdz tādai pakāpei, ka cilvēku nogalināšana, kāda notika Parīzē, vairs nav instruments politisku mērķu sasniegšanai, bet gan pašmērķis. Citiem vārdiem, tā neatzīst neticīgos par pilnvērtīgiem cilvēkiem un sniedz musulmanim atļauju rīkoties ar tiem pēc savām iegribām. Atšķirībā no mūsdienu Rietumu kristietības (pat tās “cietā” katolicisma variantā) islāms nespēj pieļaut, ka tam līdzās pastāv vēl kāda cita reliģija. Šajā ziņā tas patiešām ir pretējs Eiropas vērtībām, un Eiropai nevajadzētu baidīties to atzīt. Eiropas sabiedrība varbūt ir netikla, materiālistiska un liekulīga, tomēr tā laika gaitā ir iemācījusies nošķirt vienkārši nepatīkamo no bīstamā, morālo no likumiskā, valsti no baznīcas. Tas ir ļāvis Eiropai piedzīvot to cilvēces vēsturē nepieredzēto attīstību, ko sauc par moderno civilizāciju. Ja Eiropa šos nošķīrumus vairs nebūs gatava aizstāvēt, tā iznīcinās pati sevi.

Filozofs Igors Šuvajevs nesen kādā intervijā izteicās, ka, viņaprāt, Parīzes terora aktiem nav nekāda sakara ar reliģiju. Tam gan ir grūti piekrist. Līdzīgi varētu apgalvot, ka Ļeņinam un Oktobra revolūcijai nav nekāda sakara ar boļševismu. Turklāt šīs paralēles ir diezgan biedējošas. Arī šeit mums ir darīšana ar epidēmisku mācību, kas ļauj ideoloģiskas tīrības vārdā upurēt nevainīgus cilvēkus un kas izmanto Rietumu liberālo demokrātiju brīvības un procedūras, lai vērstos pret pašu liberālo demokrātiju. Turklāt, līdzīgi kā boļševisms Rietumu kreiso aprindās, arī islāmisms piesaista visdažādāko nokrāsu ļaužu simpātijas, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ ir neapmierināti, noguruši vai vienkārši apvainojušies uz mūsdienu Rietumiem. Īsi sakot – ir muļķīgi uzskatīt visus musulmaņus par potenciāliem teroristiem, taču zināma piesardzība pret šo mācību nebūt nav nevietā.