Polemika ar bezgalvaino vistu

“Vienas grāmatas ir nogaršojamas, citas aprijamas un tikai dažas sakošļājamas un sagremojamas” — tā savulaik rakstīja Šekspīra laikabiedrs, angļu filozofs un valstsvīrs Frensiss Bēkons. To pašu var sacīt par žurnāliem — un jums, protams, skaidrs, kurā kategorijā sevi vēlētos ieskaitīt tas, ko jūs pašlaik lasāt. Patiesībā jebkurš izrunāts vai uzrakstīts vārds domāts tam, lai cits to uztvertu, “uzņemtu sevī”. Gluži tāda pati mērķtiecība piemīt arī ēdienam, kurš iepriekšminētās sakarības dēļ mūsdienās aizvien uzstājīgāk piesaka sevi kā tekstu.

Īsti nenoticēdams nacionālajam mītam, ka latvieši esot prasmīgu “lasītāju” un čaklu “izēdāju” tauta, kā arī šaubīdamies par savām spējām, Rīgas Laiks dažās turpmākajās lappusēs mācās ēst — no autoritātēm: rakstniekiem, gardēžiem, pavārgrāmatu autoriem. Protams, arī cerībā uzzināt kaut ko par sevi. Jo, kā izteicies slavenais franču gurmāns Brijā-Savarēns — “Tu esi tas, ko tu ēd”.

Šī francūža ietekme un klātbūtne caurvij pērnruden iznākušo grāmatu, intelektuāli gastronomisko trilleri Parāds baudai, uz kuras prezentāciju bija ieradies tās autors Džons Lenčesters. 1952. gadā dzimušais Lenčesters pirmās dzīves nedēļas pavadījis Hamburgā, taču līdz septiņpadsmit gadu vecumam dzīvojis Tālajos Austrumos — Kalkutā, Rangūnā, Brunejā, Honkongā. Šai eksotikai pievienojama kazino pilsēta Rīno Nevadas štatā ASV, kur notikušas viņa kāzas (“Lai izvairītos no anglikāņu baznīcas, ko raksturo tās arhibīskaps — fantastiski stulbs cilvēks, kura stulbumu nav iespējams izmērīt ne pēc vienas šobrīd pazīstamas skalas.”) Lenčesters ir daudzpieredzējis lasītājs un ēdājs — prestižā literārā žurnāla London Review of Books galvenā redaktora vietnieks, grāmatu kritiķis un ilggadējs restorānu recenzents ievērojamiem Londonas laikrakstiem — tālab likās īsti vietā aicināt viņu pie galda — vispirms Mārtiņa Rītiņa Vincentā, dienu vēlāk — Lielajā Kamielī, un, izmantojot iespēju, mēs sirsnīgi pateicamies abiem par brīnišķo maltīti.

I.L.

RL: Kā jums šķiet, kādas ēšanas kaislības jūs varētu attīstīt Rīgā?

Lenčesters: Grūti spriest. Bet man ļoti garšo siļķe — uz to man tiešām ir kaislība. Izskatās gan, ka jūs to neēdat gluži tik daudz kā dāņi, kuri, šķiet, vispār neēd neko citu. Es arī varētu siļķi ēst rītā, vakarā un pusdienā! Nez, cik ilgi es pavilktu?

RL: Varbūt te tā nav gluži tik populāra tāpēc, ka saistās ar nabadzību.

Lenčesters: Jā, bet visā pasaulē trūcīgo ļaužu ēdiens iegūst jaunu dzīvību. Piemēram, austeres, ko Anglijā reiz varēja dabūt par smiekla naudu — arī viens Dikensa varonis saka, ka “nabagie un austeres sader kopā”. Bet simt gadus vēlāk tās skaitās luksuss, jo to vienkārši ir maz. Raksturīgi, ka Dānijā siļķi piedāvās necils stūra krodziņš un smalks restorāns, taču vidusmēra publikai domātās ēstuves ne. Izskatās, ka pie jums ir tendence uz internacionālismu. Nez kāpēc man tas atgādina Austrāliju, kur pašlaik risinās debates par nacionālo identitāti. Viņi grib atbrīvoties no britiskuma sevī. Ziniet, mans tēvs tur mācījās — viņa ģimeni internēja japāņi, bet pašu evakuēja uz Austrāliju — un viņš stāstīja: laukā 35 grādi karsts, bet austrālieši ēd Ziemsvētku tītaru! Tradīcija! Tagad tas mainās, viņi saprot, ka lielā mērā viņu identitāte saistīta ar Āziju. Un pamats šai maiņai ir arī ēdams — lielā daļā ēdienu ir nepārprotama Āzijas virtuves ietekme. Dialogs par identitāti gluži burtiski norisinās ēdienkartēs. Un, manuprāt, tas ir labs ideoloģisko debašu veids.

Man liekas, pie jums notiek kaut kas līdzīgs. Daudzās ēdienkartēs tiek īpaši pasvītrots internacionālisms: sak, mēs esam Baltijas valsts, nevis bijusī padomju teritorija. Tāpēc mēs jums plašā izvēlē piedāvājam, piemēram, dārzeņus — jo stereotips, protams, ir, ka dārzeņus te neēd. Tur nav nekā dīvaina, ka šāda ideoloģiska polemika risinās tieši restorānos — restorāns taču ir pilnīgi mākslīga telpa, tukša un teatrāla. Dīvaini, protams, tieši Rīgā atcerēties Austrāliju, tomēr te tiek risināti līdzīgi jautājumi — kas latvieši ir un kur viņi saskata savu nākotni.

RL: Cūkās!

Lenčesters: Nu, tāds stereotips varētu būt. Es gan vēl neesmu redzējis nevienu cūkgaļas gabalu, ja neskaita bekonu viesnīcas brokastīs, kas ir ļoti labs.

RL: Kā jūs izvēlaties, ko ēst?

Lenčesters: Septiņdesmit procenti tā ir kaprīze, trīsdesmit — ar veselību saistīti apsvērumi. Kad ķermenis pielāgojies vecuma uztieptajai diētai, sajūtas, pieēdoties kaut ko treknu, jau ir pavisam citādas. Gandrīz tādas kā paģiras.

RL: Vai ir kāds ēdiens, par kuru jūs neatzītos, ka to ēdat?

Lenčesters: Patiesībā nav. Agrāk es ēdu daudz vairāk našķu. Bet visas šīs kāres man pamazām izzūd. No kā man varētu būt kauns? Nu, teiksim, no 10 makdonaldiem dienā? Es pat neēdu starp ēdienreizēm. Nē, man nav nekādu īpašu kārību… viņš teica, pasniegdamies pēc divdesmit devītā siera gabaliņa.

RL: Vai jūs pats esat labs pavārs?

Lenčesters: Diezgan labs. Pa daļai grāmatas dēļ — es veicu praktiskus pētījumus. Un vēl — manas attiecības ar sievu ir ļoti darviniskas, virtuvē mēs savstarpēji konkurējam. Pietiek man atstāt ēdienu cepeškrāsnī mazliet par ilgu, kad viņa jau saka, ka to taču nevarot ēst, viņa izlauzīšot žokļus. Tā ka mums pastāv augsti standarti.

RL: Kurus ēdienus jūs gatavojat ar īpašu prieku?

Lenčesters: Tie mainās. Diezgan bieži es gatavoju ķīniešu ēdienus — varbūt tas vienkārši ir pieradums pie sojas mērces. Vēl arī itāļu ēdienus. Nepavisam ne tā kā manas grāmatas varonis, kurš apsēsts ar visu francisko. Bieži mani ar viņu jauc, uzskata, ka arī es esmu masu slepkava…

RL: No jūsu grāmatas rodas iespaids, ka jūs daudz zināt par sēnēm.

Lenčesters: Diemžēl nē. Es vienkārši izliekos, esmu salasījies grāmatas. Atkal viena kultūras īpatnība — Anglijā neēd sēnes. Baidās. Ja nu piepeši gadās uzskriet virsū kādam sēņotājam, tad skaidrs, ka tas ir polis. Bet Anglijā ir tik daudz baraviku!

RL: Kas ir jūsu mīļākais angļu ēdiens?

Lenčesters: Man garšo medījumi, piemēram, rubeņa, fazāna cepetis. Angļiem padodas cepšana uz restēm — kas, protams, ir visvieglākā cepšanas tehnika.

RL: Un pudiņi?

Lenčesters: Nekad neesmu tos ēdis. Franči sevi uzskata par lieliem kulināro piedzīvojumu meklētājiem, bet pat viņi šausmās novēršas, kad uzzina, no kā gatavots suets — proti, pudiņš no nieru taukiem. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā britu ēšanas kultūra ir stipri mainījusies. 1953. gadā beidzās kartīšu sistēma, pēc tam izaugusi paaudze, kam nav nācies iztikt ar mazumiņu, kas var brīvi ceļot un neuzskata, ka no kontinenta nāk tikai kari un nepatikšanas. Tas atspoguļojas arī restorānu kultūrā. Tomēr jāatzīst, ka tā joprojām ir piramīda bez pamatnes — ēšanas masu kultūra nepastāv. Ne tā kā Francijā, kur ļaudis iepērkas vietējā tirdziņā, pārzina produktus un prot labi gatavot. Tādas vispārējas intereses britiem nav.

RL: Tā saucamais vienkāršais cilvēks iet uz kādu virknes restorānu? Fish-n’-chips?

Lenčesters: Jā, un karī. Karī patlaban ir britu nacionālais ēdiens. Lielbritānijā ir vairāk indiešu restorānu nekā Deli — veseli 9 tūkstoši. Vidusmēra britam tā ir tāda ikdienas eksotika, kaut arī Indijā tam neatrast neko līdzīgu. Karī restorāni veido noslēgtu sistēmu, jo nemitīgi kopē cits citu. Un tur valda dīvainas idejas par to, kas garšo angļiem — pamatā tām, protams, ir vispārzināmais fakts, ka angļiem garšo dīvainas lietas. Turklāt visi šie restorāni pieder ieceļotājiem no viena Bangladešas rajona, tā ka, stingri ņemot, tie pat nav indiešu restorāni. Situācija līdzīga tai, kāda būtu Amerikā, ja tur būtu pilns ar ēstuvēm, kas sauktos par eiropiešu restorāniem, to īpašnieki būtu no Andoras un tur pasniegtu zviedru ēdienu.

RL: Vai jūs esat ēdis čūsku? Vai suni?

Lenčesters: Čūsku jā, bet ne suni. Čūska ir klasiska vilšanās. Tik tiešām garšo pēc vistas.

RL: Kāpēc jūs pārtraucāt rakstīt restorānu recenzijas?

Lenčesters: Kādreiz man likās, ka ēdienu iespējams vērtēt objektīvi, ka pastāv objektīvi standarti, taču tā nav. Labi paēst sliktā garastāvoklī ir vienkārši neiespējami. Tāpat, manuprāt, ir melīgi izlikties, ka cilvēks iet uz restorānu tāpēc, lai baudītu tehniski perfektu maltīti. Viņš grib visnotaļ jauku piedzīvojumu, turklāt ēdienam tur ierādīta tikai otrā vai pat trešā svarīgākā vieta. Kurš gan gribēs ēst tehniski perfektu ēdienu antiseptiskā vidē? Tomēr restorānu kritiķa spēkos ir paaugstināt veselas pilsētas standartus. Tāpēc viņam jābūt diezgan nejaukam un indīgam. Mums ir viena tāda kritiķe Londonā, vārdā Feima Ešlenda, kas raksta recenzijas jau 25 gadus. Viņa ir tik laba tieši tāpēc, ka nešpetna. Reiz viņa nokritizēja restorānu, kam piešķirtas 3 Mišelina zvaigznes. Restorāna šefpavārs nekavējoties izplatīja baumas, ka tā noticis tikai tāpēc, ka viņš atteicies ar Ešlendu gulēt. Pāris gadus vēlāk, kad viņa atkal rakstīja recenziju, viņa sāka to ar vārdiem: “Nu, pagājušo reizi, kad es norādīju uz šī vīra trūkumiem, viņš teica…” Un, protams, nokritizēja viņu vēl skarbāk. No viņas baidās, gluži tāpat kā mēdz baidīties no literatūrkritiķiem. Un tas kultūrai nāk par labu, jo visi uzmanās un cenšas.

RL: Kā jūs raksturotu šo restorānu?

Lenčesters: Visnievājošākais apzīmējums kādam restorānam manā arsenālā ir “gastronomijas templis”. Tā es saucu jebkuru restorānu, kur tu krēslā neviļus sēdi taisnu muguru un runā pusčukstus. Nu, Vincents, paldies Dievam, nav nekāds gastronomijas templis. Šķiet, ka jums te vispār tādu nav. Droši vien tam ir kāds sakars ar nacionālo raksturu — cilvēki vienkārši ko tādu nepieņem. Liela atbildības daļa par tiem tempļiem jāuzņemas francūžiem: visa tā Mišelina sistēma, neiedomājami sarežģītie noteikumi — par to, cik stīvam jābūt galdautam, kāds ir pieļaujamais trokšņa līmenis, kādi rīki jālieto… Un tam visam apakšā ir mēģinājums iebiedēt, disciplinēt. No kapitālistiskā viedokļa — pievienot vērtību. Iedvest cilvēkam tādu bijību, lai viņš neuzdod jautājumus.

RL: Nez, vai padomju restorānu šveicari un oficianti nav masveidā emigrējuši uz pasaules franču restorāniem?

Lenčesters: Es par to nebrīnītos. Viņiem jau tikai būtu jānomaina savs padomiski augstprātīgais smīns pret franciski augstprātīgo, un diez vai tas nāktos tik grūti. Es tiešām priecājos, ka nevienā no tām četrām piecām vietām, kurās esmu te bijis, neko tamlīdzīgu neesmu piedzīvojis. Mārtiņš acīmredzami ir ļoti labs pavārs. Pastāvot plaisai starp kāri pēc mūsdienīgā un nevēlēšanos gatavot tikai Cēzara salātus un vistu spārniņus, viņš izmanto savu vērā liekamo pavāra tehniku, lai plaisu aizpildītu. Rezultāts man garšo. Ja man būtu jāraksta recenzija par Vincentu, es sāktu ar to, cik dīvaini man šķiet tas, ka esmu Latvijā. Bet, ja es būtu jūsu vietā, es mēģinātu atbildēt uz jautājumu, vai šis ir labākais restorāns pilsētā. Un ja nav, kāpēc nav.

RL: Mārtiņš pie mums uzsāka ēdienu aprakstīšanu ēdienkartē. Viņš ļoti burtiski pārņem to nosaukumus un aprakstus no angļu valodas, tas izklausās jocīgi, savā ziņā eksotiski, tāpēc viņam radušies sekotāji.

Lenčesters: Tad jau viņš ir izgudrojis pilnīgi jaunu valodu. Fantastiski! Kad Ķīnas prezidents pusdieno pie Anglijas karalienes, ēdienkartes viņiem ir drukātas franciski — groteski, vai ne? Bet tā ir pieņemts.

RL: Ķīniešu ēdienu nosaukumi gan ir krietni sarežģītāki nekā frančiem.

Lenčesters: Ja pastāvētu tāda ēšanas universitāte, tad viens speciālais kurss tur noteikti būtu restorānķīniešu valoda. Pat paši ķīnieši bieži vien nezina, ko tas vai cits nosaukums nozīmē. Piemēram: Skudras rāpjas augšup pa koku — bet ēdiens gatavots no cūkgaļas. Ķīnieši no cita reģiona rausta plecus, vietējie tāpat, sevišķi paveicies, ja kaut ko saprot pats šefpavārs. Jo tie nosaukumi ir traki poētiskas metaforas, kurām vienkārši nav atslēgas. Privāta valoda.

RL: Kāds literatūrai ir sakars ar ēšanu?

Lenčesters: Jums liekas, ka tāds noteikti ir?

RL: Noteikti — nē. Tomēr subjektīva saikne var pastāvēt. Piemēram, Vīnes kafejnīcā meitene sēž pie galdiņa un lasa Mūzilu.

Lenčesters: Varbūt viņa tur sēž, lai jūs piešķirtu tam nozīmi? Protams, būtu dīvaini, ja grāmatās nekā daudz nebūtu par ēšanu, jo ēšana pastāv dzīvē. Nu, Mūzils varbūt nav sevišķi labs piemērs, taču tādi ir Manns, Džoiss. Arī Prustam ir daudz par ēšanu, un diezgan histēriski. Atcerieties ķēkšu Fransuāzu, kuras gatavotie ēdieni Marselam tik ļoti garšo — un tad kādu dienu viņa nokauj pusdienām vistu, kuru Marsels redz bezgalvainu skraidām pa pagalmu, un tā viņam ir liela pasaules ļaunuma atklāsme. Tiesa gan, tā vista tik un tā garšo lieliski. Nē, protams, saikni veido atmiņa, tas, kā mēs atceramies. Kultūru ēšanas pieredze ir strukturēta ļoti “levistrosiski” — pēc līdzsvara un kontrasta principa. Rolānam Bartam ir eseja par japāņu ēdienu, kas ir caur un caur aplama: viņam liekas, ka japāņiem ēdiens ir kāda bartiska, brīvi plūstoša bauda, bez kādām saistošām struktūrām. Blēņas. Ēdiens un ēšana ir stingri strukturētas parādības. Kaut vai fakts, ka Japāna bija oficiāli veģetāra valsts veselus 300 gadus — tāpēc tur šobaltdien diez ko nevar dabūt ceptu foreli ar dārzeņiem. Toties var — dārzeņus ar dārzeņiem. Īpatnības viņi panāk ar gatavošanas tehniku — japāņu restorāni specializējas kādā vienā tehnikā: vārīšana, tempura utt. Cits piemērs — suši. Pēc definīcijas to gatavo no jēliem produktiem, bet ķīnieši vispār neko neēd jēlu. Tam nav nekāda iemesla — izņemot struktūru un principu. Lietu nozīmes ēdienkartēs un grāmatās izkārtojas līdzīgi, taču strukturāla saistība starp ēdienu un grāmatu, manuprāt, nepastāv.

RL: Vai alūzijām uz T.S. Eliota Nīko zemi un atsaucēm uz tur ieslēptajām atsaucēm jūsu grāmatā ir kāda dziļāka jēga?

Lenčesters: Nē. Vienkārši Eliots ir viens no maniem varoņiem. Cilvēks, kurš pastāvīgi cieta un pastāvīgi smējās. Un bija apzināti perverss.

RL: Ir diezgan daudz cilvēku, kam patīk lasīt ēdot, sevišķi vienatnē. Bet tikai noteikta paveida grāmatas.

Lenčesters: Piemēram?

RL: Nu, laikam jau kā Bēkonam — “grāmatas aprīšanai”.

Lenčesters: Jā, skaidrs, ēdot neviens nelasa neko nopietnu. Bet vai jūs atceraties, ko ēdot lasāt? Prustam tā gribētos. Prusts nāk klajā ar trakoti solipsistisku apgalvojumu, ka lasīts tiek vienīgi tādēļ, lai, grāmatu pārlasot, atcerētos, kas darīts pirmajā lasīšanas reizē. Grāmatām pašām nav nekāda satura, tās tikai iedarbina atmiņas. Protams, tas nav tiesa, bet doma laba. Savukārt, ēdienam, man liekas, patiesi piemīt izteiktas spējas raisīt atmiņas. Viena no Honkongas dīvainībām man atklājās, atgriežoties tur 1997. gadā pēc astoņpadsmit gadu prombūtnes. Es saodu tās pašas ēdienu smaržas kā bērnībā, kaut gan tā laika ēkas sen bija nomainījušas citas. Honkongiešiem nav nekāda sentimenta attiecībā uz pagātni, viņi to iznīcina ātri un bez kādiem pārdzīvojumiem. Bet es, lūk, stāvu vietā, kur bērnībā esmu bijis tūkstošiem reižu un esmu pārcēlies pagātnē — kaut gan manas acis nepazīst itin neko. Dīvaini. Tāds dezorientējošs triks.

RL: Jā, bet smaržas ir tomēr kas cits nekā ēdiens. Smaržas ir vairāk tas, kas dvēsele — ārēji kaut kā līdzīgākas atmiņai.

Lenčesters: Viena no ēšanas īpatnībām ir vēl tā, ka tai nevar uzrakstīt marksistisku vēsturi. Jo tā ietver kultūras faktus, kas pretojas jebkādam skaidrojumam — tā ir tāpēc, ka tā ir. Piemēram, Francijā zivju zupa sastopama 50 veidos. Savukārt, Anglijā, kas atrodas tikai 20 jūdžu attālumā, nav nekādas zivju zupas — neraugoties uz to, ka pietiek iemest makšķeri un uz āķa uzķersies trīs dažādas zivis. Nu, var jau apgalvot, ka industriālā revolūcija sagrāvusi to un šito, bet fakts ir pavisam vienkāršs: viņiem ir, mums nav. Nekāda redukcija nav iespējama. Ir tāds vīrs, Tims Flanerijs, kas sarakstījis interesantu grāmatu par Austrāliju — Nākotnes ēdāji. Tur viņš stāsta arī par Tasmāniju, kas pēc pēdējā ledus laikmeta tika atšķirta no Austrālijas uz 30 tūkstošiem gadu. Tasmānijas aborigēniem izveidojās pavisam atšķirīga kultūra, kuras pats unikālākais fakts ir tas, ka viņi aizmirsa, kā iegūt uguni. Pastāvēja nerakstīts likums, ka uguns jādod ikvienam, kurš to prasa — pat ienaidniekam. Jūs varat kauties, cik gribat, bet, ja pretinieka ciltij izdzisusi uguns, tavs pienākums ir viņiem piešķilt. Otra dīvainība tā, ka viņi vispār neēda zivis, kaut gan viņiem nereti bija problēmas ar pārtiku, turklāt jūra ap Tasmāniju no zivīm vai mudž. Paleoantropologi domā, ka viņi, iespējams, pārdzīvojuši virkni masveida saindēšanos. Bez tam žebērkli viņi arī vairs nav pratuši izgatavot — žebērkļi izrakumos pazūd līdz ar zivju asakām.

RL: Vai tomēr marksistiem ēšana nav fundamentāla lieta…

Lenčesters: Kādā ziņā?

RL: Gluži primitīvi — tajā nozīmē, ka cilvēkam jāēd, lai viņš varētu darīt. Skaidrs, ka fundamentālām lietām pamatā nevar būt kaut kas vēl fundamentālāks. Ideālistiskajā vai kapitālistiskajā domā­šanā tas ir citādi. Tik fundamentāla ēšana tur nav — tā izraisa atmiņas, tā ir rituāls...

Lenčesters: Kapitālismam gluži vienkārši ir vienalga. Kapitālistiskā ideoloģija paudīs, ka ēšana vajadzīga tāpēc, lai no tās taisītu naudu. Makdonalds ir kapitālisma teorijas vistīrākais iemiesojums. Savukārt, sociālismā ēšana ir tikai pamats citai eksistencei — ēd tāpēc, lai ražotu. Nekādas baudas un arī nekādu iemaņu. Kāpēc Mārtiņš var prasīt 18 latus par savu stori, kamēr citur tā varbūt maksātu tikai 8? Tāpēc, ka tiek apmaksāts tieši viņa darbs.

RL: Ja jūs sakāt, ka ēdiens ir atcerēšanās, tas nozīmē, ka atcerēšanās nav atkarīga no gribas?

Lenčesters: Pareizi.

RL: Tātad katram ēdienam piemīt spēja izsaukt jūsu atmiņas, līdzīgi kā Prustam cepumiņš bija grūdiens atcerēties, kas viņš ir. Bet citam varbūt ēdiena funkcija ir atgādināt, kas viņš varētu būt..

Lenčesters: Vai tiešām tas saistās ar nākotni? Kādā ziņā?

RL: Tādā, ka dzīves apziņa var atrasties tikai nākotnē. Protams, tā ir atkarīga no pagātnes. Un ēdiens ir medijs starp to, kas ir bijis un kas es varētu būt.

Lenčesters: Tas ir interesanti. Tādam cilvēkam ir apbrīnojams garīgās veselības līmenis. Japāņiem ir sakāmvārds, ka katru reizi, kad tu ēd jaunu ēdienu, tu pievieno lieku dienu savam mūžam. Man liekas, ka tā ir metafora jūsu teiktajam. Bet bieži vien cilvēki nonāk strupceļā, kur liekas, ka pagātne ir daudz svarīgāka par nākotni. Tas ir neirotisks stāvoklis, patiesībā — neirozes definīcija. Britiem katrā ziņā šī neiroze piemīt.

RL: Amerikāņiem, savukārt, vispār nav pagātnes, taču viņi ir vismaz tikpat neirotiski.

Lenčesters: Tiesa. Bet Amerika ir pretrunīga zeme. Kā teica Ģertrūde Staina — savā ziņā visvecākā zeme pasaulē. Amerika kļuva moderna tikai līdz ar Pilsoņu karu. Pirmā zeme ar totālu pilsoņu karu un pirmā — ar totālu tirgu. Viņi, protams, uzskata sevi par ļoti moderniem. Honkongā arī — nekādas saiknes ar pagātni, nekādu sentimentu, jo šī pagātne ir koloniāla. Tādam kā es, kurš nāk no zemes, kuras problēmas lielā mērā saistītas ar nemitīgu skatīšanos atpakaļ, kaut gan virziens uzņemts uz priekšu, tas ir ļoti interesanti. Mazliet baisi arī. Vilciena pasažieris sēž kaut kur aizmugurē un sūdzas, ka gribētu tikt priekšā. Un tad viņš tur nokļūst, un viss vienkārši aizzib gar acīm un izgaist. Jāvēlas piesardzīgi, jo var gadīties, ka dabū to, ko grib.

Man liekas, ka vairumam, tai skaitā man, ēdiens tomēr saistās ar atmiņu un ar tiekšanos pēc jaunā, lai iegūtu jaunas atmiņas. Šajā pīrādziņā ir ķimenes, un nākamreiz, kad ēdīšu ķimenes, es iedomāšos — kad es tās ēdu pēdējo reizi? Ā, tas bija Lielajā Kamielī… Bet taisnība, ka atmiņas ir stiprākas par gribu. Un te atkal kļūdās marksisti, jo viss viņu priekšstats par objektu saistās ar mēģinājumu to pārvaldīt. Valters Benjamins kādā savā esejā par grāmatām saka, ka kapitālismā visintīmākās attiecības ar kādu priekšmetu ir valdīšana pār to. Nav tiesa! Visdziļākās attiecības nozīmē apēst. Marksisti, protams, apgalvotu, ka tas ir fetišs, bet lietām nudien piemīt pašām savs spēks. Prusts šajā ziņā ir daudz precīzāks, viņš saka, ka tās ir apdzīvotas, ka tajās mājo gars. Bet, kā jau teicu, lai ēdot skatītos uz priekšu, jābūt ļoti veselīgam cilvēkam. Iespējams, ka tieši tāda arī ir latviešu programma — vismaz spriežot pēc restorāniem.

RL: Kā jums liekas, vai bēru mielasti ir globāla parādība?

Lenčesters: Īrijā apstāvēšana galvenokārt saistās ar dzeršanu — kā viss cits. Anglijā mielasts ir, bet tas nav liels. Bet angļiem, protams, ar nāvi vispār ir šausmīgas grūtības.

RL: Un ķīniešiem Honkongā?

Lenčesters: Viņiem ir liels mielasts, jā. Sevišķi kantoniešiem — viņi vispār slaveni ar savu apsēstību ar ēdienu. Viņi ir lieliski pavāri un izmanto jebkuru izdevību, lai apēstu, cik iespējams, daudz. Protams, viņu ēdieniem nav nekāda sakara ar saldskābajām mērcītēm. Viņi tās sauc par lap–sap — “mēsli”. Manā bērnībā Honkongā bija liela tīrības kampaņa un visur tika izliktas atkritumu tvertnes, kas atgādināja pūķus. Pūķa vārds bija Lap-sap čuns. Kantoniešu virtuve patiesībā ir ļoti maiga, viņi dod priekšroku faktūrai nevis garšai. Vēl viņiem patīk balts — piemēram, baltie moluski. Lakāns saka, ka zemapziņas struktūra atgādina valodu — man šķiet, ka tas pats attiecas arī uz ēdienu. Kantoniešu ēdienu garša ir mazliet primitīva, uzsvars ir uz gandrīz nemanāmām faktūras atšķirībām. Bet eiropiešu iecienītā saldskābā mērce ir tas pats kā ieģērbties latviešu tautas tērpā un uzdejot tūristiem par prieku.

RL: Kā jūs uztverat Kamieļa tautiskumu?

Lenčesters: Tā izraudzītais veids, kā būt jaunam, ir izlikties, ka tas nav jauns: tumšais pagrabs, neķītrās bildītes pie sienām, veids, kā sastādīta ēdienkarte, ēdienu nosaukumi… Cūka apelsīnu birzī… Izklausās pēc Tarkovska filmas — četras stundas gara, nekas nenotiek, fantastiskas recenzijas.

RL: Rādās, ka atsauksmes par jūsu grāmatu arī ir tikai pozitīvas…

Lenčesters: Nē, Tasmānijā bija arī slikta recenzija. Bet vispār jau ļaudis labvēlīgi izturas pret pirmajām grāmatām.

RL: Un par ko ir otrā?

Lenčesters: Par piecdesmitgadīgu grāmatvedi, kurš tikko zaudējis darbu, bet nespēj to pateikt ģimenei. Tajā grāmatā liela vieta atvēlēta seksuālajām fantāzijām.

RL: Vai ēdienam ir kāds sakars ar seksu?

Lenčesters: Mēdz apgalvot, ka ir. Vitgenšteinu tas kaitinātu, jo tas ir piemērs metaforai, pār kuru pilnīgi zaudēta kontrole.

RL: Nu, pastāv, piemēram, priekšstats, ka mīlnieki pārtiek viens no otra.

Lenčesters: Ir tāds britu psihoanalītiķis, vārdā Adams Filipss, diezgan labs rakstnieks. Viņa pirmo grāmatu sauc Par skūpstīšanos, kutināšanos un garlaikošanos. Viņš apraksta skūpstīšanos kā nerezultatīvu, kavētu ēšanu. Nu, protams, ka tās ir blēņas.

RL: Bet vienīgā erotiskā vieta jūsu grāmatā ir tā, kur sieviete gatavojas maltītei.

Lenčesters: Ziniet, es satiku tās grāmatas izdevēju viesībās. Tas katram rakstniekam ir liels notikums. Nu, varenais vīrs pienāk pie manis un saka: “Ārkārtīgi patīkami ar jums iepazīties. Man ļoti patika jūsu grāmata. Es to dāvinu visiem saviem draugiem, kas interesējas par seksu.” Es, protams, nezināju ko teikt, iestājās ne­veikls klusums, bet tad viņš ļoti britiski izgāja no situācijas: “Briesmīgs laiks, vai ne?” viņš teica. Kā ēšana, tā sekss ir apetītes metafora — droši vien tas arī ir šīs uztieptās analoģijas pamatā. Arī tas, ka — atkal atsaucoties uz Levi-Strosu — pastāv tik cieša mijiedarbe starp dabu un kultūru. Nevar neēst, taču ēšana bez nozīmes nepastāv. Var iztikt bez seksa, bet bez ēšanas nevar — citādi jāmirst. Taču nav tādas lietas kā dabisks ēšanas akts, tas viss ir kaut kā cita nospiedums un atspulgs, viss saistīts kopā vienā režģī ar kultūru, izglītību, cerībām — nav ēšanas bez gramatikas. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ēšana ir tik interesanta. Kamēr attiecībā uz seksu — dziņa ir funda­men­tāla, bet nozīmi tai piešķir sabiedrība.

RL: Jūsu pirmā grāmata ir par ēšanu, par fantāzijām un atmiņām par ēdienu, otrā — par seksuālajām fantāzijām, iznāk, ka trešajai jābūt par nāvi?

Lenčesters: Jā. Vai par automašīnām.

RL: Kā jums šķiet, vai katra maltīte nav svētais vakarēdiens, kur mācekļi savā starpā sadala pasauli?

Lenčesters: Viss atkarīgs no tā, cik nopietni pret to attiecas, vai ne? Jebkuras struk­tū­ras svarīga sastāvdaļa ir nesvarīgais. Tātad jābūt arī nesvarīgām maltītēm.

RL: Un šī?

Lenčesters: Šī bija no svarīgajām. Karpu es ilgi neaizmirsīšu.

Ar Džonu Lenčesteru sarunājās

Ieva Lešinska un Uldis Tīrons