Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
1944. gadā Harija Trumena draugs un senāta kolēģis Ouens Brūsters viņam pajautāja, kāds tad īsti esot Franklins Rūzvelts. Trumens, demokrātu viceprezidenta kandidāts, savu vēlēšanu pārinieku vēl nebija īpaši labi iepazinis, taču bija pavadījis pietiekami daudz laika viņa sabiedrībā, lai atbildētu īsi un skaidri. “Viņš melo,” Trumens teica.
Tobrīd būtiskākais jautājums, par kuru ASV prezidents neteica patiesību, bija viņa veselība. Rūzvelta pašsajūta strauji pasliktinājās; to zināja viņa ārsti, un arī visi pārējie, kas apgrozījās Baltajā namā, to nevarēja nepamanīt. Tas bija laiks, kad sabiedrotie Eiropā atvēra otru fronti un pamazām, no salas uz salu virzījās pāri Klusajam okeānam, taču ASV bruņoto spēku virspavēlnieks strādāja, augstākais, četras stundas dienā - dažreiz pat tikai vienu vai divas. Tā paša gada 28. martā Rūzvelta kardiologs Dr. Hovards Dž. Brunns prezidentam bija uzstādījis diagnozi: hipertonija, hipertoniskā sirds slimība, sirds mazspēja un akūts bronhīts. Prezidenta veselības stāvoklis, kā Brunns vēlāk paskaidroja, bija “šaušalīgs”.
Amerikas sabiedrībai un visai pasaulei tika tēlota pilnīgi cita aina: mundrs un veselīgs prezidents gatavojas sagraut Hitleru un Japānas impēriju, vienlaikus bez mazākās piepūles tuvojoties līdz šim nepieredzētajam ceturtajam termiņam. Trumens aši vien kļuva par šīs maldināšanas līdzzinātāju. Toreizējais senators no Misūri štata - tolaik un vēl tagad uzskatīts par tiešu un patiesu cilvēku - 18. augustā devās uz lenču Baltajā namā. Pēc tam viņš reportieriem paziņoja, ka Rūzvelts “izskatījās lieliski un apēda vairāk par mani.”
“Čērčila frāze ir tipiska kara apstākļiem, kad noslēpumus labāk paturēt pie sevis,” man šovasar teica Sons Vilencs, Prinstonas universitātes vēstures profesors, kad mēs apspriedām, kādi ētiskie vai lietderības aspekti piemīt Baltā nama paradumam piesegt patiesību. “Prezidenti melo dažādu iemeslu dēļ,” viņš piemetināja. “Ričards Niksons meloja tāpēc, ka pūlējās glābt savu krēslu, ko apdraudēja paša pastrādātie pārkāpumi. Franklins Delano Rūzvelts maldināja valsti par lendlīzi un tamlīdzīgām lietām, lai varētu realizēt politiku, kas, pēc viņa domām, glābtu pasauli, bet par kuru grūti nāktos pārliecināt sabiedrību. Ne jau vienmēr godīgums veicina prezidenta darba efektivitāti. Sabiedrībai jāvērtē, vai prezidenti melo valsts vai paši savās interesēs.”
Vilenca interese par šo jautājumu nav tikai tīri zinātniska. 1998. gada decembrī viņš Pārstāvju palātas Tieslietu komitejas priekšā kaismīgi uzstājās pret impīčmenta apsūdzības punktiem, kas bija izvirzīti pret prezidentu Klintonu; pats smagākais no tiem bija meli apzvērētā liecībā. Vilencs iebilda, ka Klintona pārkāpumi, kas bija sekas viņa rīcībai kā privātai, ne oficiālai vēlētai personai, gluži vienkārši nav tas, ko domājuši valsts dibinātāji, piešķirot Kongresam impīčmenta varu. “Man kā vēsturniekam,” viņš vērsās pie Kongresa, “ir skaidrs, ka prezidenta Klintona impīčments šīm institūcijām un likuma varai nodarītu daudz lielāku ļaunumu, nekā tie noziegumi, kuros prezidents Klintons ir apsūdzēts.” Sākotnēji Klintona galvenā cerība cīņā par politisko izdzīvošanu bija sava godīguma pierādīšana. Kad atklājās, ka tajā tomēr bijuši robi, viņa advokāti ar panākumiem ķērās pie argumenta, ka nepatiesas liecības sniegšana ir pārlieku smaga apsūdzība, lai to izvirzītu tīri privātas uzvedības gadījumā. Arī Džordžam Bušam prezidentūras otrajā termiņā nākas piedzīvot uzticības krīzi. Tiesa gan, pašreizējam prezidentam, šķiet, ir svešas priekšgājēja pasaulīgās tieksmes, taču viņam nav arī tāda aizbildinājuma, proti, vēlēšanās pasargāt savu personīgo dzīvi. Bušam pārmet izlocīšanos nevis privātās dzīves jautājumos, bet gan runājot par vienu no pašiem fundamentālākajiem sabiedriskās politikas lēmumiem, kādu var nākties pieņemt demokrātijas apstākļos - par lēmumu iesaistīt valsti karā.
Pēdējā pusotra gada laikā vairums amerikāņu izteikuši šaubas, vai iemesli, kas prezidentu pamudināja dot bruņotajiem spēkiem pavēli sākt iebrukumu Irākā, tiešām ir tie paši, kurus viņš paudis publiski. 2005. gada aprīlī Gellapa aptauja konstatēja: lielākā daļa no amerikāņiem ir pārliecināti, ka Bušs “apzināti maldinājis amerikāņu sabiedrību” jautājumā, vai Irākai ir masu iznīcināšanas ieroči. 2006. gada maijā ABC News un Washington Post aptaujā 46 % respondentu izteica pārliecību, ka Buša administrācija, pamatojot lēmumu sākt karu ar Irāku, teikusi to, “ko tobrīd uzskatījusi par patiesību”, bet 52 % domāja, ka valdība “tīši maldinājusi amerikāņu sabiedrību”.
Buša piekritēji vainu par šādu sabiedrības viedokli noveļ uz medijiem, taču pat pieņemot, ka raidsabiedrībās, ziņu aģentūrās un izdevniecībās vērojams nopietns antibuša noskaņojums, tik un tā nāktos atzīt, ka liela daļa amerikāņu sabiedrības mainījusi savas domas par Ovālā kabineta saimnieka patiesīgumu. Tomēr Buša vietu vēsturē noteiks ne jau tas, vai viņš ir vai nav melojis amerikāņu tautai - varētu teikt, ka šim kārdinājumam savulaik ļāvušies visi prezidenti, - bet gan tas, kā viņš melojis, kādas sekas viņa meli izraisījuši un, galu galā, kā viņš uz tām reaģējis. īsi sakot, nākamās paaudzes par pašreizējo prezidentu spriedīs ne tik daudz pēc tā, vai viņš runājis patiesību, cik pēc tā, vai viņš pats sapratis, kāda tad īsti ir patiesība.
Kāpēc prezidenti melo? Vai viņi melo vairāk nekā vairums cilvēku? Vai patiesības noklusēšana dziļākajā būtībā ir tas pats, kas nepatiesības sacīšana? Un ko lai saka par prezidentiem, kuri pamanās paši noticēt lietām, kas neatbilst patiesībai - kuri, varētu teikt, “dzīvo noliegumā”? Vai tas ir tikpat kā melot? Vai prezidenti vispār var efektīvi strādāt nemelojot - vai varbūt ir brīži, kad viņi vienkārši spiesti ķerties pie sabiedrības maldināšanas? Un ja tā, kas tie par brīžiem? Un kā sabiedrība var zināt, ka prezidents šo savu prerogatīvu neizmanto ļaunprātīgi? Uz pirmo jautājumu laikam gan atbildēt ir visvieglāk: prezidenti melo tāpēc, ka viņi ir cilvēki.
“Visi melo,” saka Čārlzs Fords, Alabamas universitātes profesors, kurš sarakstījis grāmatu par melu psiholoģiju. “Meli pieder pie cilvēka dabas un izplatīti visā dzīvnieku valstī. Tomēr ir cilvēki, kuri vienkārši nespēj nemelot - bieži vien arī situācijās, kad patiesība viņiem būtu izdevīgāka.”
Brīdinājumi no melošanas ir tikpat seni kā pati Rietumu civilizācija, taču ASV valsts galvas dzīve ar devīto bausli pirmo reizi tika mērota pirmajā prezidenta biogrāfijā. Tās autors bija kāds draudzes gans vārdā Meisons Loks Vīmss, un viņš ne tikai iedibināja šo mūžam patiesīgā prezidenta kultu, bet piešķīra tam atpakaļejošu spēku ar savu slaveno, bet nekādi neverificējamo stāstu par ķiršu koku. Kopš tiem laikiem, vai nu to var saukt par vēstures revizionismu vai nē, amerikāņu skolasbērni aug, mērojoties tikumiem ar ASV prezidentu, kurš nemeloja - nespēja melot - pat tajos laikos, kad bija sešgadīgs zēns. Par Ābrahamu Linkolnu stāsta, ka toreiz, kad viņš vēl strādājis kādā Ilinoisas veikalā, nākamais prezidents kājām nogājis garas jūdzes, lai atdotu dažus centus, ko bija palicis parādā. Iesauka Krietnais Eibs, pie kuras Linkolns bija ticis vēl pirms savām prezidenta gaitām, bija liela priekšrocība, ko konkurents Stīvens Daglass mēģināja atņemt paziņojot, ka Linkolnam esot “divas sejas”. (Linkolna atbilde: “To nu es atstāšu klātesošo ziņā. Vai jums liekas, ka, ja man būtu divas sejas, es staigātu apkārt ar šo?”) Marks Tvens sev raksturīgajā manierē mīlēja jokot, ka amerikāņi prasot, lai viņu prezidenti ievēro tik augstus standartus, kādi būtu pa spēkam reti kuram mirstīgajam. “Es gan neesmu tāds kā Vašingtons,” viņš mēdza teikt. “Mani principi ir augstāki un cildenāki. Vašingtons nespēja melot. Es spēju gan, tikai to nedaru.”
Prezidenti runā nepatiesību tieši to pašu iemeslu dēļ, kā visi pārējie. Tie ir: patoloģija, pieklājība, tēvišķīgs aizbildnieciskums, izdevīgums, kauns, vēlēšanās parādīt sevi izdevīgā gaismā, nedrošība, patmīlība, paštīksmināšanās un laiku pa laikam pat neviltota vēlēšanās sasniegt kādu cildenu mērķi. Uz prezidentu pleciem gulstas arī nasta, ko nenākas staipīt apkārt vairumam no mums - piemēram, atbildība par valsts drošību. Augsta līmeņa valstsvīra meistarība prasa talantu pateikt dažādām un pilnīgi atšķirīgām ļaužu grupām tieši to, ko tās vēlas dzirdēt. Tā nav pati labākā recepte patiesības runāšanai, īpaši jau kara laikā vai brīžos, kad apdraudēta valsts.
Visi meli - atšķirībā no visiem cilvēkiem - pasaulē nenāk vienlīdzīgi. No Aristoteļa līdz Nībūram filozofi nepatiesību vērtējuši pēc morāliem kritērijiem, nošķirot “baltos melus”, kas pateikti sabiedrības ērtību vārdā vai arī lai saudzētu kāda cilvēka jūtas, “aizbildinājumus”, kas ir tikai pa pusei patiesi, bet racionalizē mūsu pašu rīcību, melus, kas pateikti kritiskā situācijā, melus, kas pateikti melim, aizbildnieciskus melus, kas pateikti, lai saudzētu tos, kuri mums tuvi, un melus, kas pateikti sabiedrības interesēs jeb tā saucamos “cēlos melus”. Prezidentūras vēstures pētnieks Ričards Nortons Smits norāda, ka Luiziānas teritorijas pirkums, visticamāk, neiekļautos konstitūcijas noteikto prezidenta pilnvaru robežās, kā tās citkārt tika interpretējis pats Tomass Džefersons. Un tomēr, stājies prezidenta amatā un devis zvērestu, ka svēti ievēros šo pašu konstitūciju, Džefersons nespēja noturēties pretī kārdinājumam pastiept pamatlikuma vārdus pēc savas patikas un, samaksājot dažus miljonus dolāru, divkāršot ASV teritoriju. “Un ja nu mēs runājam par radikālu virziena maiņu - tas taču bija Niksons, kurš pirmais aizbrauca uz Ķīnu,” Smits piemetināja. “Bieži vien tieši šāda kažoka apsviešana, uz ko pamudinājušas intereses, kas svarīgākas par ideoloģisku konsekvenci, vēlāk amerikāņiem likušas izcirst prezidenta vaibstus Rašmora kalna granītā.” Parasti nekādas nepatikšanas nerodas arī no dažiem sīkiem sadzīviskiem meliņiem, ko sarunājuši prezidenti vai kāds cits viņu uzdevumā. 1981. gadā, vaicāts par Ronalda Reigana reakciju, pēc sūras cīņas Kongresa balsojumā panākot atļauju pārdot Saūda Arābijai AWACS izlūklidmašīnas, prezidenta palīgs Maikls Dīvers reportieriem pavēstīja, ka prezidents esot izsaucies: “Paldies Dievam!” Kāds cits cilvēks, kurš attiecīgajā brīdī bijis klāt, apgalvo, ka patiesībā Reigana vārdi skanējuši tā: “Tāda sajūta, it kā es būtu izdirsis ananasu!”
Balto melu pirmās pakāpes brālēns ir tukša plātīšanās. Tā nav gluži tik nekaitīga, tomēr arī nekā zemiska tajā nav. Nejaukākais, ko varētu pateikt par biogrāfijā sapūstām pīlītēm, ir tas, ka prezidenti (un prezidentu kandidāti) mēdz būt īsti plātīzeri. Iejūtīgāks komentētājs secinātu, ka tas pieder pie šī amata pienākumiem - nākas taču mazliet izskaistināt savus ciltsrakstus vai sasniegumus, lai atrastu kontaktu ar vēlētājiem, būtībā sakot viņiem: “Es taču esmu viens no jums!” 1840. gadā Viljams Henrijs Harisons savā priekšvēlēšanu kampaņā iztēloja sevi par vienkāršu lauku puisi, kas dzimis balķu būdā, un, uzstājoties vēlētāju priekšā, izklaidēja pūli ar indiāņu kara saucieniem. Patiesībā Vigu partijas kandidāts bija elitāras kolonistu ģimenes atvase (viņa tēvs bija viens no Neatkarības deklarācijas parakstītājiem un trīs reizes tika ievēlēts par Virdžīnijas gubernatoru) - profesionāls karavīrs, kurš studējis klasiskās valodas un mīl izsmalcinātu dzīves stilu.
Tamlīdzīgi mēģinājumi izskaistināt savu personu tika likti lietā, kad Džons F. Kenedijs, lakstojoties vienlaikus ar eliti un masām, pateica Hjū Saidijam no žurnāla Time, ka spējot izlasīt 1200 vārdus minūtē (šo skaitli Dž.F.K. gan bija pagrābis no zila gaisa), kad Lindons Džonsons, uzrunājot uz Koreju nosūtītos ASV karavīrus, izsaucās, ka viņa vecvecvectēvs “krita pie Alamo” (kāds viņa radinieks gan cīnījās Sanhasinto, taču nebūt negāja bojā), kad Bils Klintons apgalvoja, ka par Aiovas priekšvēlēšanu sapulcēm esot dzirdējis jau kopš laikiem, kad bijis “mazs zēns” (tās nemaz nesāka rīkot līdz Klintona maģistrantūras gadiem), un kad Als Gors strādnieku pūla priekšā pavēstīja, ka māte viņam bērnībā šūpuldziesmas vietā esot dziedājusi Look for the Union Label(dziesma, kas sarakstīta 1975. gadā, kad Goram bija divdesmit septiņi gadi). Vēl kādi visai dīvaini meli: divās atsevišķās Ovālā kabineta pieņemšanās Ronalds Reigans Izraēlas premjerministram Ichākam Šamiram un nacistu tvarstītājam Simonam Vīzentālam stāstīja, ka Otrā pasaules kara laikā, būdams jauns karavīrs ASV armijas komunikāciju korpusā, viņš filmējis nacistu nāves nometņu atbrīvošanu. Reigans Eiropā vispār nedienēja; tas gan tiesa, ka viņa pienākumos ietilpa darbs ar armijas operatoru un kara korespondentu uzfilmētajiem kadriem. Vairāk nekā desmit gadus strādājot par Baltā nama reportieri, es esmu kluvis par tādu kā lietpratēju prezidentu plātības lietās. Vislabprātāk es atceros, kā Klintons pavēstīja laikraksta Des Moines Register redakcijai, ka esot vienīgais prezidents, kuram pirms Baltā nama bijusi kaut kāda sajēga par lauksaimniecību - aizmirstot vairākus īstus fermerus, tādus kā Vašingtons, Džefersons, Trumens un Džimijs Kārters, tāpat arī Aiovas lauku puiku Herbertu Hūveru.
Arī Džordžs Bušs piekopj tādus pašus trikus. 2002. gada janvārī, uzturoties Rietumvirdžīnijā, prezidents ar Bobu Kisu, štata likumdevēju spīkeru no Demokrātu partijas, patērzēja par to, kas viņus abus vieno: par dvīņiem. “Es esmu karojis,” Bušs teica. “Un es esmu uzaudzinājis dvīnes. Ja varētu izvēlēties, tad es labāk dotos karā.” Asprātīgi teikts, vienīgi patiesībā Bušam savulaik bija iespēja izvēlēties karu - to, kas notika Vjetnamā, - un viņš to neizmantoja. Priekšvēlēšanu celos, kad kandidāti mēģina savaldzināt vēlētājus, solot dažādus labumus, patiesība bieži vien ir pirmais, kas tiek izmests pāri bortam. Tā nebūt nav jauna parādība. 1932. gada priekšvēlēšanu kampaņas pēdējās dienās Franklins Rūzvelts Pitsburgas ielās sanākušajam pūlim apsolīja, ka panākšot bezdeficīta budžetu, samazinot valsts aparātu par 25 procentiem. Nonācis Baltajā namā, viņš gluži saprātīgā kārtā nemēģināja izdarīt ne vienu, ne otru. Pēc četriem gadiem, gatavojoties jaunam aģitbraucienam uz Rietumpensilvāniju, Rūzvelts jautāja savu runu autoram Semam Rozenmanam, ko teikt, ja kāds piesauktu viņa agrākos solījumus. “Noliedziet, ka jebkad esat bijis Pitsburgā,” atbildēja Rozenmans. Rozenmana jociņš vēl joprojām liekas asprātīgs. Varētu jau, protams, aizvainoti pieprasīt absolūtu uzticību patiesībai, tomēr vajadzētu turēties pie realitātes un meklēt mierinājumu apziņā, ka ne prezidents, ne viņa vārdu meistari netic visam, kas tiek iebarots sabiedrībai. Melus vajadzētu šķirot. Dažas nepatiesības - teiksim, vairums priekšvēlēšanu melu - ir salīdzinoši nekaitīgas. Iespējams, ar tām tiek uzmests kāds traips pretinieka biogrāfijai vai arī uzspodrināta savējā, taču sekas ir visai niecīgas. Meli, kuru mērķis ir atbalstīt vai aizstāvēt kādu stratēģiju vai prezidenta soli - sauksim tos par pārvaldes meliem, - ir jau daudz būtiskāki, un tie jāvērtē pēc sekām; tieši tā amerikāņu sabiedrība skarbi nosodīja melus par Vjetnamas karu un Votergeitas skandālu. Pēc vētrainas desmitgades pie šo melu sekām bija pieskaitāmas ne tikai nepopulāra kara kaunpilnās beigas un prezidenta krišana, bet arī būtiskas izmaiņas tajā, cik daudz Ovālā kabineta viltus sabiedrība un mediji ir gatavi paciest.
Taču jau laikā, kad abi triecieni vēl tikai brieda, amerikāņu sabiedrības uzticība saviem līderiem bija krietni cietusi. Deivids Vaizs, agrākais Baltā nama korespondents, kurš pievērsās pētnieciskajai žurnālistikai, savā prezidentu melu katalogā “Melu politika” (The Politics of Lying, 1973) pasmēlās no plašā sabiedrības sašutuma avota. “Līdz 1972. gadam melu politika bija pilnībā pārvērtusi amerikāņu politiku,” viņš rakstīja. “Uzticības vietā arvien plašāk vērsās neuzticēšanās; paļāvības vietā radās neticība un šaubas par sistēmu un tās līderiem.” Priekšā vēl bija Votergeita un publicētie Baltā nama ieraksti, kuros Lindons Džonsons sarunā ar Robertu Maknamaru izspēra, ka viņš zinot: iegansts, kas tika izmantots, lai attaisnotu karaspēka koncentrēšanu Vjetnamā - Tonkinas līcī it kā notikušais Ziemeļvjetnamas kuģu uzbrukums ASV Kara flotes kuģiem - ir fiktīvs. Pienāca 1975. gads, kad krita Saigona, un 69 % amerikāņu uz aptaujas jautājumu par to, vai “pēdējo desmit gadu laikā šīs valsts vadītāji ir sistemātiski melojuši savai tautai”, atbildēja pozitīvi.
Šī iedragātā uzticība pamudināja Siselu Boku, pasaulslaveno Nobela prēmijas laureātu Gunnara un Alvas Mīrdālu meitu, filozofi un tolaik Hārvardas Medicīnas koledžas pasniedzēju, sarakstīt savu darbu “Meli - morāla izvēle publiskajā un privātajā dzīvē” (Lying: Moral Choice in Public and Private Life). Kopš 1978. gada, kad grāmata nāca klajā, tā kalpojusi par pieturas punktu visiem, kas mēģina iedziļināties melu ētiskajā aspektā un noskaidrot, ko tie maksā sabiedrībai. Boka apgalvo, ka, lai arī zināmos gadījumos meliem ir attaisnojums, šie patiesības sagrozījumi (sākot no nekaitīgiem sadzīviskiem meliem un beidzot ar ārkārtas situācijām, kad potenciālam slepkavam kāds pasaka, ka nezina, kur atrodas viņa nolūkotais upuris) tomēr veicinājuši vispārējo nevērīgo attieksmi pret patiesību. Bokas grāmata, kas sekoja viņas pētījumam par placebo izmantošanas morālo pusi, galveno uzmanību neveltīja melīgiem politiķiem, lai gan ik pa brīdim tie tomēr tika pieminēti. Taču autores nopietnās raizes par vispārējo uzticības krīzi un aicinājums politiskajām, korporatīvajām un izglītības institūcijām uzņemties atbildību, pieprasot un atalgojot patiesīgumu, guva plašu atbalstu sabiedrībā.
Un tā Kārteru gribot negribot pensijā izvadīja Reigans, kurš savu priekšgājēju kritizēja par to, ka tas izskaistinājis paša paveikto, bet pats arī mīļuprāt pastiepa patiesību garumā, ja vien no tā varēja iznākt labs pastāsts. Tam pierādījums ir viens no Reigana mīļākajiem atmiņu stāstījumiem, kas veltīts viņa lomai kādā vidusskolas futbola mačā. Reigans apgalvoja, ka toreiz pretinieku komandas, Mendotas skolas spēlētāji sūdzējušies, ka Reigans, kurš spēlēja Diksonas vidusskolas komandā, izdarījis pārkāpumu, ko tiesnesis nav pamanījis. Tiesneši it kā pienākuši un pajautājuši, kas un kā. “Es pateicu taisnību,” Reigans vēlāk stāstīja. “Tiesnesis piesprieda sodu, un Diksona mačā zaudēja.” Mans tēvs, Reigana biogrāfs Lū Kanons, iedziļinājās šajā stāstā. Viņš atklāja, ka no tiem laikiem nav saglabājušās nekādas ziņas par tamlīdzīgu incidentu un, kamēr Reigans spēlējis skolas komandā, Diksona Mendotai zaudējusi vienu reizi - ar rezultātu 24:0. “Ironiskā kārtā šķiet, ka Reigans to visu stāstījis tikai tāpēc, lai nodemonstrētu, kā viņš mīl patiesību,” atzīmē Džordža Meisona universitātes politologs Džeimss Fifners, kurš pētījis prezidentu melus. “Un, lai to pierādītu, viņš ir melojis.”
Vēl nelāgāk - 1986. gada novembrī Reigans savai nācijai pavēstīja, ka viņa administrācija apmaiņai pret Libānā sagūstītajiem amerikāņu ķīlniekiem nav Irānai piegādājusi ne ieročus, “ne arī ko citu”. Pagāja trīs nedēļas, un kārtējā radio uzrunā prezidents savu sakāmo jau atmaidzināja līdz: “Es tikai gribētu pateikt, ka man nebija nodoma tirgoties ar ajatollu Homeinī, apmainīt ieročus pret ķīlniekiem.” Vēl pēc trim mēnešiem, runājot no Ovālā kabineta, Reigans atzinās: “Pirms dažiem mēnešiem es amerikāņu tautai pateicu, ka neesmu iemainījis ieročus pret ķīlniekiem. Mana sirds un vislabākie nodomi vēl aizvien saka, ka tā ir taisnība, bet fakti un pierādījumi apgalvo, ka tā nav.” Reigana laiks Baltajā namā tuvojās noslēgumam, bet uz vēl pie varas nenākušā Džordža Buša Vecākā prezidentūru ēnu jau meta viņa atkārtotais apgalvojums, ka par visu šo Irānas - “kontru” skandālu, kas sacēlies ap ieroču apmaiņu pret ķīlniekiem, viņš neko neesot zinājis. īpašais prokurors Lorenss Volšs pavadīja visus četrus Buša pirmās prezidentūras gadus, mēģinot šo alibi pārbaudīt. Secinājis, ka tā ir tīrā fikcija, Volšs trīs dienas pirms 1992. gada vēlēšanām nodeva atklātībai dokumentus, kas liecināja, ka Bušs ir piedalījies izšķirošajās Irānas - “kontru” lietas apspriedēs un šim plānam piekritis.
Fons, uz kura 2000. gadā noritēja jauna prezidenta meklējumi, bija Bila Klintona meli - vai arī neatkarīgā prokurora Keneta Stāra izliktās nepatieso liecību lamatas. Sabiedrība jau atkal pūlējās atrast kādu salīdzinoši godīgu politiķi. 1999. gadā klajā nākušā “Melu” papildinātā izdevuma priekšvārdā Sisela Boka rakstīja: “Lai kā vēlāk tiktu vērtēts mūsu laiks, jau tagad ir skaidrs, ka mums visiem nākas uzklausīt krietni vairāk melu nekā pagātnē.” Džons Makkeins savu kampaņas autobusu iesauca par “Godīgo runu ekspresi” un ikvienu tikšanos ar vēlētājiem nobeidza pasludinot, ka prezidenta amatā viņš vienmēr pateikšot “amerikāņu tautai patiesību - pat tad, ja ziņas būs sliktas.” Gatavojoties vispārējām vēlēšanām, to pašu uzsvēra arī Džordžs V. Bušs. Savās trešajās televīzijas debatēs ar Alu Goru Bušs sacīja, ka valstij esot vajadzīgs, lai pie varas nāk “kāds, kurš pateiks taisnību”. Tā nebija pavirša piezīme, tas bija iepriekš rūpīgi apsvērts Buša un Ceinija kampaņas arguments, kas tika likts lietā gan tovakar, gan visu atlikušo oktobri.
Tobrīd visi jau bija vienisprātis, ka šī priekšvēlēšanu kampaņa būtībā ir sacensība starp Ala Gora klintoniskajiem pārspīlējumiem un Džordža Buša izmuldēšanos Dena Kveila gaumē. Nedaudz vēlāk Bušs stājās amatā, baudot atklāta un patiesa cilvēka slavu - pat to amerikāņu vidū, kuri neatbalstīja viņa politiku vai neuzskatīja, ka viņš ir īpaši gudrs cilvēks. Divus mēnešus pirms 11. septembra Opinion Dynamics sabiedriskās domas aptaujā 69 % amerikāņu - par 21 % vairāk nekā bija par viņu nobalsojuši - izteicās, ka uzskatot Bušu, kurš priekšvēlēšanu kampaņā bija uzsvēris konservatīvās idejas, par “godīgu un uzticamu”.
Kā gan Bušs sabiedrības acīs no patiesības mīļotāja pārvērtās par valsts galveno meli? Šobrīd viņu pie kauna staba pielikuši ne tikai skaļākie no liberāļiem - tādās grāmatās kā Deivida Korna “Džordža Buša meli” un Ala Frankena “Meli un meli” un dokumentālajās filmās, piemēram, Jūdžina Džarecka “Kāpēc mēs karojam” un Maikla Mora filmā “9/11 pēc Fārenheita”, kā arī neskaitāmās interneta vietnēs, - bet arī aizvien naidīgāk noskaņotie pamatplūsmas mediji, ieskaitot populārākos valsts mēroga laikrakstus, žurnālus New Yorker un Atlantic, kā arī plašu ievērību guvušas grāmatas par Irākas karu, piemēram. Tomasa Riksa “Fiasko”, Pītera Galbraita “Irākas gals” un “Noliegums”. Pārmetumi, ka Bušs nav godīgs pret amerikāņu tautu, mulsina daudzus no tiem, kuri ar viņu visnotal cieši sadarbojušies. Pie šiem cilvēkiem pieder divi Baltā nama palīgi, kuru viedoklus un godprātīgumu es loti cienu: Maikls Gērsons, Buša bijušais galvenais runu autors, kurš prezidentu apraksta kā “slimīgi atklātu cilvēku” - tik vaļsirdīgu, ka, uzstājoties ar runām, kuras negrib teikt, nespēj noslēpt, ka viņam ir garlaicīgi, - un Pīters Vēners, Baltā nama Stratēģisko iniciatīvu biroja vadītājs, kurš iebilst, ka pati doma, ka Bušs “melojis” par masu iznīcināšanas ieroču atrašanos Irākā, ir absurda un ka cilvēki, kuri Bušam pārmet negodīgumu, paši dziļi maldās.
Un tomēr Bušs pamazām vien uzkrājis veselu daļēju patiesību, puspatiesību un nepatiesību sarakstu. Minēsim dažus piemērus. Savā 2006. gada uzrunā Kongresam Bušs atsaucās uz Irāku un Afganistānu kā “mūsu laika diženā stāsta” paraugiem. Prezidents pasludināja, ka demokrātisku valstu skaits pasaulē pieaudzis no aptuveni pāris dučiem 1945. gada nogalē līdz 122 mūsdienās, taču nepieminēja faktu, ka organizācija, kuras apkopotos datus viņš tā sludina, ne Irāku, ne Afganistānu par demokrātiskām valstīm neatzīst. Tāpat Bušs gluži pamatoti apgalvoja, ka ASV iepriekšējo divarpus gadu laikā radīti 4, 6 miljoni jaunu darba vietu, taču nepiemetināja, ka viņa prezidentūras pirmo divarpus gadu laikā darbavietu skaits samazinājies par 2, 6 miljoniem. 2003. gada martā Bušs pavēstīja, ka koalīcijā, ko viņš uz ātru roku sameistarojis iebrukumam Irākā, esot vairāk valstu nekā aliansē, ko 1991. gadā sapulcināja viņa tēvs. Savā grāmatā “Fiasko” Rikss šo argumentu dekonstruē, norādot, ka vairums no Buša Jaunākā partnervalstīm (neskaitot vienu būtisku izņēmumu - Lielbritāniju) bija diezgan negribīgas karotājas. Poļi karoja, bet nedarīja to ar labu prātu. Itāļi patrulējot atteicās izkāpt no bruņumašīnām. Japāņi vispār nebrauca patruļās, vēl vairāk - viņi atteicās apsargāt pat paši savas bāzes perimetru; to viņu vietā darīja holandiešu karavīri.
2004. gada jūnijā, vaicāts par Ahmadu Čalabi, trimdas irākieti, kurš bija tik daudz darījis, lai pamudinātu ASV iebrukt Irākā, bet pēc tam kritis nežēlastībā ASV militāro līderu acīs, Bušs izturējās tā, it kā tik tikko būtu dzirdējis šī cilvēka vārdu. “Calabi? Man ar viņu bijušas visai īsas tikšanās,” Bušs sacīja. “Man liekas, es viņu satiku pēc Kongresa uzrunas. Es spiedu roku visiem pēc kārtas, un iespējams, ka viņš arī pienāca ar kādu līderu pulciņu. Nekādu plašāku sarunu man ar viņu nav bijis.” Pilnīgi iespējams. Tikai 2004. gada Kongresa uzrunas dienā Calabi gan nevajadzēja gaidīt rindā, lai paspiestu prezidentam roku. Viņš Baltā nama sarakstos figurēja kā pirmās lēdijas “īpašais viesis” un runas laikā sēdēja viņai tieši aiz muguras.
Pēc demokrātu uzvaras 2006. gada termiņa vidus vēlēšanās prezidents pielāva, ka “demokrāti atbalstīs mūsu karaspēku tāpat kā to darīs republikāņi” un ka Kongresa līderiem no Demokrātu partijas Nensijai Pelosi un Harijam Rīdam “mūsu zemes drošība rūp tāpat kā man”. Šīs augstsirdīgās frāzes nekādi nesaskan ar viņa priekšvēlēšanu kampaņas izteikumiem tikai dažas dienas pirms tam, kad Bušs, runājot par Irāku, bija sacījis, ka, ja virsroku gūšot demokrātu nākotnes skatījums, tad “uzvarēs teroristi, bet Amerika zaudēs”. 8. novembrī Baltajā namā Bušs lika noprast, ka viņa kampaņas laika izteikumi ir tie, kas nebija nākuši no sirds. Bet varbūt tomēr bija otrādi - varbūt Bušs domāja tieši to, ko pateica Teksasā, bet, uzstājoties Austrumu istabā, izturējās tikai politiski apdomīgi?
Tajā pašā preses konferencē Bušs būtībā atzina, ka ir melojis trim Baltā nama korespondentiem, kuri pirms nedēlas Ovālā kabineta intervijā bija prezidentam jautājuši, vai aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds paliks amatā. Prezidents šiem trim reportieriem apgalvoja, ka Ramsfelds palikšot. Tagad, stāvot Baltā nama Austrumu istabā, Bušs izklāstīja gluži ko citu: viņš jau pirms vēlēšanām esot izlēmis atlaist savu Pentagona šefu un, uzklausījis jautājumu, jau pievērsās Ramsfelda iespējamo pēcteču kandidatūrām. Prezidents piedāvāja divus pretrunīgus paskaidrojumus: vispirms viņš apgalvoja, ka neesot gribējis kampaņas beidzamajās dienās “iejaukt tādu būtisku lēmumu par šo karu”. Un tūlīt pēc tam diezgan klintoniskā garā piemetināja, ka atbilde patiesībā nemaz neesot tā pa īstam negodīga, jo “pēdējā” saruna ar Ramsfeldu toreiz vēl neesot notikusi un ar Robertu Geitsu arī viņš tad nebijis ticies. Lielu militāru operāciju laikā prezidenti reti kad teikuši tautai visu patiesību, un līdz Vjetnamas laikiem amerikāņi parasti uz to skatījās caur pirkstiem - kaut vai savu karavīru dēl. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā valdība sarīkoja smalki izplānotu dezinformācijas kampaņu, lai noslēptu gaidāmās D-dienas detaļas - tā ir epizode, uz kuru atsaucas Sisela Boka (kā lielisku piemēru meliem, kurus pieņemts uzskatīt par attaisnojamiem un kuri jāuztver kā tiešs jau citētās Čērčila frāzes konteksts). Tamlīdzīgi safabricējumi iekļautos Bokas “aizbildniecisko melu” kategorijā. Sadzīviskā versija būtu vecāki, kas nepatiesi mēģinātu iestāstīt bērnam, ka māmiņa ar tēti nemaz nestrīdas. Līdzvērtīga būtu arī situācija, ja prezidents, vēlēdamies pilsoņus pasargāt, iedvestu viņiem nepamatotu mieru valsts drošības jautājumos. 1941. gada 9. decembrī, divas dienas pēc Pērlharboras, prezidents Rūzvelts radio uzrunā amerikāņiem teica, ka tagad valsts esot “līdz galam” iesaistījusies karā, apsolīdams dalīties ar sabiedrību “gan labajās, gan sliktajās ziņās”. Taču Rūzvelts nespēja saņemties, lai pateiktu, cik lieli ir zaudējumi Havaju salās, aizbildinoties, ka viņam trūkst “pietiekamas informācijas”: tā nebija gluži taisnība.
Nopietni amerikāņu sabiedriskās dzīves komentētāji reti kad apšaubījuši prezidenta tiesības šādos apstākļos melot. Taču tagad viņi to sākuši darīt. Iedomājieties mediju sašutumu, kas sākās pēc Buša pārsteiguma brauciena uz Irāku 2003. gada novembrī, kad viņš un viņa palīgi bija melojuši par prezidenta Pateicības dienas plāniem, šādi sargājot viņa paša un arī apmeklējamo karavīru drošību. Gluži tāpat kā ar Vjetnamas karu, notikumu gaita Irākā mudina jaunām acīm paskatīties uz patiesības runāšanu pašas patiesības dēļ.
Savā darbā “Kad prezidenti melo” liberālais politiskais žurnālists Ēriks Altermans, runājot par to, kad virspavēlnieks drīkstētu slēpt patiesību, mēģina pacelt latiņu augstāk. Viņš iebilst, ka, lai arī karalaiks būtu tas brīdis, kad prezidentiem varētu piedot melus - un droši vien viņi pat sajūt vislielāko nepieciešamību melot, - jaunāko laiku Amerikas vēsture liek domāt, ka vienlaikus tas ir arī mirklis, kad šādu melu cena var būt pārāk augsta. Altermana tēze ir tāda, ka Rūzvelta meli Otrā pasaules kara laikā - konkrēti tie, kas attiecas uz Jaltā dotajiem solījumiem Staļinam - palīdzēja sākt Auksto karu, un ka Rietumos izplatītās nereālistiskās cerības attiecībā uz Austrumeiropas nākotni uzkurināja Padomju Savienības aizdomas par amerikāņu motīviem. Šīm aizdomām, Altermans apgalvo, eļļu pielēja Dvaita Eizenhauera publiskie noliegumi pēc Fransisa Garija Pauersa katastrofālā U-2 izlūklidojuma virs PSRS. Tas iedragāja ticību ASV un nokaitēja briestošo Kubas raķešu krīzi. Savukārt Džona F. Kenedija un viņa Baltā nama hagiogrāfu komandas izplatītā fikcija par nelokāmo ASV nostāju 1962. gada oktobrī noveda pie vēlākās situācijas Vjetnamā: mūžam bīstoties no sava politiskā sāncenša Roberta Kenedija, Lindons Džonsons jutās spiests pievērsties mītam par ASV nepielūdzami stingro reakciju uz komunistu izlēcieniem - tas jau nekas, ka patiesībā Dž.F.K. bija ietirgojis dažas NATO raķetes Turcijā pret Ņikitas Hruščova Kubas raķetēm.
Altermans tiek uzskatīts par ideoloģisku personu, kāds savukārt neesmu es, tomēr man šķiet, ka pret viņa revizionistisko argumentu būtu vērts izturēties nopietni. Es to saku ne tikai tāpēc, ka Altermanam pietika intelektuālā godīguma, lai ķertos klāt ne tikai konservatīviem republikāņiem, bet arī liberāliem demokrātiem, kuri savulaik pildījuši bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus kara apstākļos - arī tāpēc, ka karš Irākā pierādījis, cik bīstami uz vārda ticēt visam, ko apgalvo prezidents, pat ja šis prezidents pats ir pārliecināts, ka runā patiesību. Bet jums jau nav jātic manam vārdam. Uzklausiet Dvaitu Eizenhaueru. Pēc aiziešanas no Baltā nama Aiks savas administrācijas melus par U-2 incidentu nosauca par vienu no savas prezidentūras brīžiem, kurus nožēlojot visvairāk. “Es nesapratu, cik dārgi mums nāksies maksāt par šiem meliem,” Eizenhauers teica Deividam Kraslovam no mediju kompānijas Knight Newspapers. “Un ja man vajadzētu sākt visu no gala, mēs būtu turējuši mēli aiz zobiem.”
Taču prezidentiem grūti nākas atteikties no īstermiņa ieguvuma, ko var piedāvāt meli. To, ka valdībai esot “tiesības melot” sabiedrībai, pasludināja kāda Kenedija administrācijas amatpersona. Tas tika paziņots saistībā ar Kubas raķešu krīzi, kas savukārt sākās ar gluži niecīgiem meliem attiecībā uz Kenedija veselību - preses sekretārs Pjērs Selindžers pavēstīja, ka prezidenta uzturēšanās Čikāgā tiek pārtraukta tāpēc, ka Dž.F.K. esot saaukstējies. Cik noprotams, Selindžers tā arī nesaprata, kāpēc kādam varētu ienākt prātā apšaubīt pasaciņu, kas sacerēta, lai 1962. gada oktobrī Kenedijs varētu neuzkrītoši atgriezties Vašingtonā - gluži tāpat kā Skotu Makklelanu samulsināja jautājumi par Baltā nama melīgajiem paziņojumiem attiecībā uz Buša Pateicības dienas braucienu uz Irāku. “Es esmu pārliecināts, ka šis brauciens noteikti uzlaboja noskaņojumu, kas valdīja karavīru vidū,” Deivids Vaizs sacīja kādam ziņu aģentūras žurnālistam, kurš bija pavaicājis viņa domas. “Jautājums tikai - vai valdībai vajadzētu ķerties pie meliem, būtībā lai sagādātu drošu iespēju papozēt fotogrāfiem? Un atbilde ir - nē, nevajadzētu. Valdības meli ir nopietna lieta, un agri vai vēlu tie iedragā uzticēšanos valdībai un prezidentam.”
Par vairākiem pēdējā laika ASV prezidentiem ir teikts, ka viņi, šķiet, ticējuši visam, ko paši saka, arī gadījumos, kad tā nav bijusi patiesība. Šis paskaidrojums parasti tiek piedāvāts kā tāds attaisnojums, it kā prezidenti būtu kaut kādi Staņislavska aktieri, kuri pelnījuši uzslavu par savu “tēla motivāciju”. Kad Bobs Kerijs raksturo Bilu Klintonu kā “neparasti pārliecinošu meli”, viņa aprakstā ieskanas kaut kas līdzīgs patiesam apbrīnam.
Franklins Rūzvelts ārkārtīgi pārliecinoši noliedza patiesību par savu arvien vājāko veselību, pilnībā ignorējot ārstu viedokli. Tā ir ļoti dziļa novēršanās no patiesības. Ronalds Reigans bija profesionāls aktieris žanrā, kurā pieņemts faktus bieži vien atmest, lai pietuvotos kādai lielākai patiesībai. Reigana metodes sekmīgi apguva arī viņa palīgi, kuri nekad mūžā nebija spēruši kāju filmēšanas laukumā. Savos memuāros “Cits bundzinieks - mani trīsdesmit gadi ar Ronaldu Reiganu” Maiks Dīvers apgalvo, ka ne reizi neesot dzirdējis, ka Reigans samelotu un ka, pēc viņa domām, tas viņam pat būtu “neiespējami”. “Visu Irānas - “kontru” afēras laiku Reigans bija cieši pārliecināts, ka rīkojas pareizi,” Dīvers rakstīja, “un ka viņš amerikāņu tautai saka patiesību.” Džordža Buša palīgi par viņu runā līdzīgi. Iespējams, tas ir pārsteidzoši, taču tāpat domā arī daži no Buša bargākajiem kritiķiem. Deivids Korns, grāmatas “Džordža Buša meli” autors, ir mans sens paziņa, un es viņu lūdzu apsvērt sekojošās premisas;
a) Bušs pats sevi uzskata par cilvēku, kurš runā patiesību,
b) lai gan daudzi Buša izteikumi vēlāk izrādījušies nepatiesi, brīdī, kad prezidents šos vārdus teicis, viņš lielākoties uzskatījis, ka tā ir taisnība;
c) lai gan Buša vārdi nesaskan ar faktiem, arī pieslēgts pie melu detektora viņš apgalvotu, ka runā patiesību - un pārbaudi izturētu.
“Tātad jūsu jautājums ir - vai tā tik un tā ir melošana?” Korns teica. “Bušs demonstrē apzinātu nevērību pret patiesību, un morālā aspektā tas ir ekvivalenti melošanai. Viņš neizrāda pienācīgi rūpīgu attieksmi pret faktiem. Pat ja cilvēks ir ticējis tam, ko pats saka, tie tik un tā kļūst par meliem, ja viņš neņem vērā jaunu informāciju vai neizlabo savu kļūdu, kad pierādījies, ka viņam nav bijusi taisnība.” Lai cik patiesi savulaik bijuši prezidenta iemesli ievest karaspēku Irākā, viņš līdz šai dienai nav nekādā veidā atzinis savus retoriskos pārspīlējumus. Divus vakarus pirms iebrukuma Irākā Bušs saviem plāniem piedāvāja šādu pamatojumu: “Šīs un citu valdību savāktie izlūkdienestu dati neatstāj nekādas šaubas, ka Irākas režīms turpina ražot un slēpt dažus no pašiem bīstamākajiem ieročiem, kādi jebkad radīti.” 2003. gada 28. janvārī savā uzrunā Kongresam Bušs nācijai pavēstīja, ka pēc ASV izlūkdienestu aplēsēm Sadama Huseina rīcībā esot vairāk nekā 30 000 ieroču, kas var tikt pielādēti ar ķīmiskām vielām, un ka inspektoriem izdevies atrast tikai sešpadsmit no tiem. Maijā, divus mēnešus pēc iebrukuma sākuma, Bušs nāca klajā ar vienkāršu paziņojumu: “Mēs esam atraduši masu iznīcināšanas ieročus.” Trīs gadu laikā ASV armija Irākā uzgājusi 500 raķetes un artilērijas šāviņus ar sinepju gāzi jeb zarīnu; daži no ieročiem bijuši lietošanai nederīgā stāvoklī, aprakti pa visu valsti izkaisītos bunkuros. Armija nav atradusi nekādus pierādījumus darbotiesspējīgas kodolieroču programmas eksistencei. Savā “Noliegumā” Vudvards citē 2003. gada 11. decembrī notikušu un ierakstītu sarunu ar Bušu, kurā prezidentam bijušas vajadzīgas piecas minūtes un astoņpadsmit sekundes, lai atzītu, ka Irākā nav izdevies atrast masu iznīcināšanas ieročus. Vēlāk, konfrontēti ar pašu izteikumiem, Bušs un citas viņa administrācijas augstākās amatpersonas parasti mēdz savus vārdus vienkārši atkārtot. Reizēm viņi vienkārši noliedz, ka ir jebkad kaut ko tādu sacījuši, pat ja šīs epizodes ir uzfilmētas. Piemēram, 2002. gada maijā, kad Bušam jautāja par Osamas bin Lādena tvarstīšanu, viņš atbildēja: “Es nezinu, kur viņš ir. Es atkārtoju to, ko jau sacīju. Viņš mani nudien nemaz tik ļoti neuztrauc.” Taču 2004. gada 13. oktobrī, Buša un Džona Kerija trešo un pēdējo televīzijas debašu laikā notika sekojošā vārdu apmaiņa.
Kerijs: Sešus mēnešus pēc tam, kad viņš pateica, ka Osama bin Lādens jānoķer dzīvs vai miris, šim prezidentam uzdeva jautājumu: “Kur ir Osama bin Lādens?” Viņš atbildēja: “Es nezinu. Es par viņu īpaši daudz nedomāju. Viņš mani nudien tik ļoti neuztrauc.”
Bušs: Debestiņ, man nu gan neliekas, ka es jebkad būtu teicis, ka Osama bin Lādens mani neuztrauc. Tas jau atkal ir kārtējais pārspīlējums. Divas nedēļas pirms 2006. gada termiņa vidus vēlēšanām raidsabiedrības ABC intervijā Džordžs Stefanopuloss Bušam pavaicāja, kāds Irākas gadījumā varētu būt kompromiss starp diviem savstarpēji pretrunīgajiem saukļiem: “Jāiztur līdz galam” un “Laižamies, kamēr vēl var” . Buša reakcija: “Paklau, Džordž, mēs nekad neesam teikuši, ka jāiztur līdz galam...” Liberāļu blogeri uz karstām pēdām augšupielādēja vietnē YouTube smieklīgu montāžu, kurā redzams, kā Bušs savās runās atkārtoti lieto tieši šo frāzi. “Savienoto Valstu prezidents nav nekāds faktu pārbaudītājs,” 2003. gada 18. jūlijā izspēra Dans Bārtlets, Baltā nama sabiedrisko attiecību direktors, informējot medijus par to, “ko prezidents zināja un kad viņš to zināja” attiecībā uz britu izlūkdienestu ziņojumiem par Sadama Huseina aģentiem, kas klīstot pa Āfriku bagātināta urāna meklējumos.
Neviens to no viņa arī negaida. Gaidīts tiek kas cits - ka prezidents, kurš savu valsti iesaista karā, zina, par ko runā, kad uzskaita iemeslus, kāpēc vajadzētu karot. Un no tā izriet pats galvenais jautājums, ko varētu uzdot attiecībā uz Džordža Buša darbību Baltajā namā: pat ja mēs pieļaujam iespēju, ka viņš pret nāciju bijis pilnīgi godīgs - kāpēc gan pirmais Amerikas prezidents ar MBA grādu nedemonstrē labāku prasmi rīkoties ar faktiem?
Pastāv trīs populāras teorijas, kas skaidro Buša uzvedību: ka prezidents ir cilvēks bez mazākās intelektuālās zinātkāres un viņa rīcībā nav vai arī viņš nevēlas iegūt pietiekami daudz informācijas, lai pieņemtu kompetentus lēmumus; ka viņa vēlīnā pievēršanās reliģijai lāvusi atrast iekšējo mieru, bet vienlaikus arī gandrīz absolūtu palāvību; un ka viņa pieprasītā absolūtā lojalitāte nemudina uz katram līderim nepieciešamo viedoklu apmaiņu, jo tiek uzskatīts, ka palīgi, kuri piedāvā padomus vai informāciju, kas nesaskan ar administrācijas politiku, neprot spēlēt vienotā komandā.
Vairāki Baltā nama darbinieki, gan bijušie, gan pašreizējie, iebilst, ka esot pilnīgi aplami izteikt pielāvumu, ka Bušam līdzās strādājošie cilvēki baidoties nākt pie viņa ar sliktām ziņām vai pretējiem viedokliem. “Neviens mani nekad nav mēģinājis iebiedēt,” saka Maikls Gērsons. Bijušais preses sekretārs Ari Fleišers atkārtoja to pašu. 2003. gada 2. jūlijā, kad Bušs izmeta savu slaveno “Lai tik panāk priekšā!”, Fleišers, izgājis no Rūzvelta istabas, prezidentam nepārprotami pateica, ka šāda piezīme aizvainotu māti, kuras dēls dien Irākā.
Un tomēr Bušs nez kā pamanās pastāvīgi brīnīties par visu, kas notiek karā, ko pats sarīkojis. Prezidenta atbalstītāji nekādu ticamu izskaidrojumu nepiedāvā, un tā nu šī perioda vēsturi raksta Buša pretinieki. Viens no šo kritiķu pastāvīgi apspēlētajiem motīviem ir tas, ka Irākas lietās Buša ticība vienmēr ņem virsroku pār faktiem. Pierādījumu šādam uzskatam ir vairāk nekā pietiekami, sākot jau ar incidentu, kad Bušs, runājot ar Britu Hjūmu, sameloja, ka nekad nelasot avīzes. Hjūms to gluži pamatoti uzņēma ar neticību, un Lora Buša vēlāk intervijā ar Džeju Leno atspēkoja vīra paziņojumu. Tomēr ar šiem konkrētajiem meliem Bušs, iespējams, atklāja par sevi kādu nozīmīgu patiesību. Cik noprotams, viņš ar to vēlējās pateikt, ka nelasa slejas un ievadrakstus. Un tas esot tāpēc, prezidents pavēstīja man un citiem žurnālistiem, ka viņam esot nepieciešams “saglabāt optimismu”.
Reizēm robeža starp optimismu un sevis maldināšanu ir visai netverama. Savas 2004. gada pārvēlēšanu kampaņas laikā Bušs apmeklēja Boeing kosmiskās aviācijas uzņēmumu Pensilvānijas Ridlijparkā, lai piesaistītu uzmanību topošajai amerikāņu pretraķešu aizsardzības sistēmai. Viņš paziņoja: “Tiem tirāniem, kuri domā, ka var šantažēt Ameriku un visu brīvo pasauli, mēs sakām tā: ko jūs izšausiet gaisā, to mēs notrieksim zemē!” Ņemot vērā šībrīža tehnoloģiju, Buša paziņojums bija tuvāk sapņiem nekā militārajai realitātei. Tikpat apšaubāmu apgalvojumu prezidents izteica 2000. gada priekšvēlēšanu kampaņā, kad pēc vairākiem skaliem uz nāvi notiesāto attaisnošanas gadījumiem sabiedrībā bija sākušās plašas debates par nāvessoda atcelšanu. “Visi, kam [Teksasā] izpildīts nāves sods, bijuši vainīgi tajā noziegumā, par ko notiesāti,” Bušs teica. Iespējams, ka viņš pats tam tiešām ticēja, taču Ostinā viņš ar savu parakstu apstiprinājis vairāk nāvessodu nekā jebkurš cits mūsdienu gubernators, un tas noticis štatā, kur trūcīgiem apsūdzētajiem bez maksas tiek piedāvāti tikai paši primitīvākie juridiskie pakalpojumi, stingri ierobežots apelāciju iesniegšanas termiņš un kur izpildvaras vai nosacītās atbrīvošanas komisiju līmenī visai reti tiek atkārtoti izskatīti tiesas spriedumi. Bušs nudien nekādi nevarēja būt drošs, ka šis paziņojums, ko viņš gribētu uzskatīt par patiesu, tāds tiešām ir, un viņam bija pietiekami daudz empīrisku iemeslu par to šaubīties. Šis piemērs sasaucas ar kādu nesenu apgalvojumu, ko Bušs ar lielu pārliecību izteica savā Austrumu istabas runā 2006. gada 6. septembrī: “Mūsu rīcībā ir stingri izstrādāta procedūra, kas garantē, ka tiem, kuri tiek turēti Gvantanamo līcī, tur arī ir īstā vieta.”
Šāds nevērīgs optimisms ir pamatā visai Buša politikai Irākā, un tam bijušas drūmas sekas. Pīters Galbraits, kurš sarakstījis jaunu grāmatu, kurā kritizē Buša kara taktiku, saka: “Runājot par Irāku, prezidents Bušs un viņa atbildīgie padomnieki konsekventi aizstājuši analīzi ar sapņainām ilūzijām un stratēģiju - ar cerībām.” 2003. gada maijā, stāvot uz karakuģa Lincoln zem tagad jau bēdīgi slavenā transparenta ar uzrakstu MISIJA IZPILDĪTA, Bušs pasludināja, ka “Irāka ir brīva” un “liela mēroga kaujas operācijas Irākā ir beigušās”. Pagājuši gandrīz četri gadi, bet vēl joprojām ik dienu iet bojā desmitiem irākiešu, valsti plosa pilsoņu karš un amerikāņu karaspēks iepinies konfliktā, kam nav skaidri saredzama gala. “Viņa stratēģija bija noliegums,” Vudvards rakstīja sava darba “Noliegums” pēdējā rindkopā. “Bušs ar visām savām mundrajām runām un optimismu nav pateicis amerikāņu sabiedrībai patiesību - par ko Irāka tagad ir kļuvusi.”
Izdzirdot tādus vārdus, Buša palīgi sabožas, taču, ja viņiem pajautā, kāpēc prezidents atsakās atgriezties pie pateiktā un izlabot savās runās pieļautās kļūdas - godīgi atzīt amerikāņu tautai, kur un kad viņš ir maldījies, - šie cilvēki vai nu sāk stomīties, vai ķeras pie banālām frāzēm. Jautāts par Buša nevēlēšanos atsaukties uz paša kļūdām, Fleišers atbild: “Muļķis ir tas politiķis, kurš skatās atpakaļ un gremdējas domās par savām grūtībām. Labs politiķis raugās uz priekšu. Tāda ir atšķirība starp pesimistu un optimistu, neveiksminieku un uzvarētāju, Džimiju Kārteru un Džordžu Bušu.” Savā 2006. gada uzrunā Kongresam, vēršoties pie Irākas kara kritizētājiem, prezidents izteica tādas pašas izjūtas: “Skatīšanās šīsdienas acīm vēl nav gudrība,” viņš sacīja, “un pagātnes kļūdu kritizēšana nav stratēģija.”
Taču optimisms, lai gan daudz pievilcīgāks par savu pretstatu, arī nav stratēģija - ne vairāk kā pagātnes kļūdu kritizēšana. Turklāt tam piemīt vēl papildus trūkums - optimisms nepiedāvā rezerves plānus. Runājot par neatrastajiem masu iznīcināšanas ieročiem, Gērsons izteicās, ka pašiem Baltā nama darbiniekiem arī neviens neesot pateicis, kas tad īsti nogājis greizi. “Kad ieroči tā arī netika uzieti, manuprāt, cilvēki nevis mēģināja kādu maldināt, bet paši bija pilnīgā šokā,” viņš sacīja. “Tas likās vienkārši neticami.” Tagad, kad termiņa vidus vēlēšanas ir jau aiz muguras, dzirdēti pieļāvumi, ka administrācija Irākas jautājumā varētu kļūt atklātāka un ne tik dogmatiska. Tomēr daži no šīs administrācijas pašapmāna rezultātiem ir neatgriezeniski. Vācot materiālus grāmatai “Fiasko”, Tomass Rikss Irākā runāja ar daudziem komandieriem, kuri pirmajās galvu reibinošajās iebrukuma dienās traukušies uz Bagdādi, atstājot aiz muguras tonnām konvencionālo ieroču. Viņiem nepietika cilvēku, lai šīs ieroču krātuves apsargātu, bet iznīcināt tos viņi neuzdrošinājās, būdami pārliecināti, ka zem parastajiem ieročiem var būt paslēpti bīstami ķīmisko un bioloģisko ieroču krājumi. “Tā nu okupācijas karaspēks, kam jau tā trūka cilvēku, bieži vien apbrauca šiem bunkuriem ar līkumu un atstāja tos neaiztiktus,” rakstīja Rikss. “Un nemierniekiem radās iespēja apbruņoties pēc sirds patikas.”
Protams, nākamība atalgo panākumus, nevis patiesību. Ja D-diena būtu izrādījusies neveiksmīga, Rūzveltu, visticamāk, atcerētos nevis kā varonīgu karalaika prezidentu, bet kā traģisku personību, kura patmīlīgie meli par paša veselību paildzinājuši nežēlīgu karu un apdraudējuši uzvaru. Un ja Japāna nebūtu kapitulējusi arī tad, kad uz divu tās pilsētu civiliedzīvotājiem tika nomestas atombumbas, Trumenu, iespējams, tagad pieminētu kā miesnieku. Un otrādi, ja ASV spēki Irākā būtu atraduši šos leģendāros masu iznīcināšanas ieročus, vai gan Buša godprātīgums tiktu apšaubīts? Droši vien nē. Prezidentiem sekas nozīmē vairāk nekā patiesība. Bušs to gandrīz noteikti saprot; iespējams, ka tieši uz tā balstās prezidenta bieži izteiktā cerība, ka plašākos vēstures mērogos viņa darbs tikšot vērtēts atzinīgi. Tomēr šodien viņš vēl joprojām nav noskaņots rēķināties ne tikai ar paša izteikumiem, bet arī ar to sekām. Prezidents Kenedijs sabiedrībai meloja par to, kāpēc krievi aizvāca no Kubas savas raķetes, toties viņš pietiekami labi pārzināja patieso situāciju, lai panāktu vienošanos par kompromisu, kas noveda pie šīs raķešu aizvākšanas. Turpretim Bušs neliekas noskaņots atzīt, ka reālā situācija Irākā neatbilst priekšstatam viņa iztēlē. Tā vien liekas, ka paši bīstamākie meli ir tie, kurus prezidents stāsta pats sev.
Publicēts žurnālā The Atlantic 2007. gada janvāra/februāra numurā
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Vienkāršības alā
Marburga, Čikāga, Atēnas
Tieši pirms kara ar irākiešiem
Smalka lieta