Princeses un pērtiķi

“Slaidais, aristokrātiskais, maigi rotātais un pelēcīgi tērptais sievietes tēls, kas viegli noliecies uz priekšu, ļaujot kaklarotai slīdēt lejup, izstaro tieši maģisku pievilkšanas spēku un pulcē ap sevi izstādes apmeklētājus kuplā skaitā.” Princese, kas spēlējas ar pērtiķi, līdz ar savu pirmo parādīšanos 1913. gada martā, Mākslas veicināšanas biedrības rīkotajā III Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgas pilsētas muzejā, izsauc publikas sajūsmu un kritiķu komplimentus. Šeit Janis Rozentāls (1866-1916) pirmo reizi eksponē gleznu “Princese ar pērtiķi”. Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors Vilhelms Neimanis Princesi novērtē profesionāli: “Šī graciozā persona, kas vizuļo sudrabpelēkā kleitā, koķetē, kāpjot lejup pa pakāpieniem uz ārkārtīgi veiksmīgi noskaņota fona. Varbūt mazliet par stipru uzsvērts matu sarkanbrūnums un pērtiķa jaciņas vīnsarkanais, taču kopā viss veido ļoti īpašu krāsu akordu.” Jānis Jaunsudrabiņš kā literāts un gleznotājs formālo pusi savieno ar saturu: “... jāapstājas pie tikko gleznotās “Princeses un pērtiķa”. Tagad, tur elegantajā pasaulē patlaban pērtiķi ir nākuši modē, un dāmas sāk tos suņu vietā jau sev līdzi vadāt, arī mūsu mākslinieki piegriezuši vērību šim modelim. Latviešu izstādē redzējām rudās krāsās ieturēto Tilberga “Zēnu un pērtiķi”. Tur uz masīva pilsētas fona izcēlās norūdīts un spēcīgs puika, kuram pērtiķis kalpoja kā maizes pelnītājs. Rozentāla gleznai pavisam cits saturs. Te izlutinātai princesei pērtiķis ir kā rotaļu biedrs. Savā spilgti rožainajā kleitiņā viņš pat izskatās kā nožēlojams princis - pielūdzējs. Par pašu gleznu jāsaka, ka tā ir skaisti komponēta un diezgan kontrastainās krāsās, sevišķi gleznas apakšā ļoti labi savienotas. Tikpat skaisti izceļās sarkanās matu cirtas uz gaišā fona. Vispār glezna ieturēta gaišos, siltos toņos, kurus neizjauc pat labi vēsākais princeses torsa tērps. Tās gleznas dēļ ir vērts izstādi apmeklēt.” Savukārt kāds/a no “Rīgas Avīzes” uzrāda vērtības materiālo aspektu: cena gleznai “nolikta uz 1000 rbļ.”

"Princese ar pērtiķi". Darbs no Elijas Rozentāles izdotās mapes. Bez izdošanas gada

Seko ielūgums no prinča: tā paša gada 1. jūnijā, pēdējā pirmskara vasarā, Viņa Karaliskā Augstība Bavārijas princis Ludvigs kopā ar apvienību Secession vērienīgajā XI starptautiskajā mākslas izstādē Minhenes Stikla pilī (Glaspalast) pulcina visu mierlaika Eiropu: Vācijas, Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Krievijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Rumānijas, Spānijas, Šveices, Turcijas, Ungārijas un Zviedrijas mākslinieku darbus. Pēc katalogā publicētā plāna redzams, ka Krievijai ir atvēlētas četras zāles ēkas labajā spārnā. Kādā no tām, zem viena jumta ar Gustava Klimta izšķērdīgi krāšņajām sievietēm, atradās arī Rīgas Princese. Izstāde ilgst līdz oktobra beigām, pēc tam Princese atgriežas Rīgas pilsētas mākslas muzejā Jaņa Rozentāla personālizstādē, valdzinošā skaistules nevērībā nokavējot tās atklāšanu 29. decembrī. Gleznas vērtība publikas acīs strauji pieaug, kad izplatās ziņa, ka Minhenes izstādes laikā ievērojamā Leipcigas mākslas izdevniecība Velhagen & Klasings ir iegādājusies gleznas reproducēšanas tiesības. Šis fakts nostiprina Princeses pozīcijas arī Rozentāla mākslas koptvērumā. Glezna kļūst par spoguli, kurā aprakstītāji sāk projicēties kā individualitātes. “Tehniski pilnīga, maigos gobelēna toņos solīdi uzgleznota, viņa savieno sevī visu to, kas Rozentāla pēdējā laika portrejās pa daļai sastopams un raksturo sava autora māksliniecisko credo vispilnīgāki. Glezna ieturēta mierīgā, dekoratīvi pelēkā gammā ar pāris stipriem, smalki ieliktiem vēsi-zaļiem un karmīna akcentiem,” savu erudīciju demonstrē kritiķis Alfrēds Purics.

Arī negatīvais viedoklis ne mazāk aktīvi veido šā mākslas darba īpašo statusu. Aktieris, dziedātājs un rakstnieks Pāvils Gruzna, kura ekspresīvo dabu portretā ir iemūžinājis Voldemārs Zeltiņš, kategoriski uzstāj: “Jaunu ideju viņam nav. Ar jaunām idejām veidotos arī ārējā, viņam tik padevīgā forma. [..] Kas te var sirdi sildīt? Vēss prāta skats? Bet meistars, redz, liels. Portrejas, lai cik tās dažādas, sniedz tikai stila eksperimentus, meistara vilcienus, ne dzīvā cilvēka gara atspulgu. Kad portreja nav dzīva, tad tā nav portreja, bet maska. Tā ir tirgus prece. Bet no liela gleznotāja jāprasa: kur liki dvēseli? “Princese ar pērtiķi”... Ja tas nav meistara rokas darināts gobelēna stilizējums sudrabaini pelēkā tonī, tad lai sauc to, kas vēlas, arī par “gleznu”, ar nobeigtu, noapaļotu saturu. Nekas nebūs ko iebilst. Jo varbūt ar iedomu palīdzību to tur arī atradīs.” “Ar iedomu palīdzību” Pāvils Gruzna gleznai kā simbolam dod sekojošu atslēgu: “princese pate lielā, daiļā “māksla” un nevarīgais pērtiķītis zelta ķēdē, apkāries zvārgulīšiem, kā Pajaco, - viņas kalpotājs, un rotaļa - mākslinieks... Citu saturu tur velti meklēt.”

Princeses splīna jeb, plašāk raugoties, jūgendstila un simbolisma intonāciju uztvēris jūtīgais dzejnieks Jānis Sudrabkalns: “Izdaudzinātā “Princese ar pērtiķi” (Nr. 36, 1913) patiešām ir kā princese starp savām astoņdesmit māsām. Krāsas bālas, viss ieturēts rāmās, gurdenās, apdzēstās gammās. Tādu dzīves atsvešināšanos un gurdenumu izdveš visā savā figūrā arī pate princese, par kurām nevien māksla, bet arī dzīve jau rakstījušas: moriturae. Te viss noskaņots ar īsti aristokrātisku gaumi un rafinēta estēta augstā acs ar labpatiku kavēsies pie šās mazliet dekoratīvu iespaidu atstājošās gleznas, kuras visvairāki sirdi uzpērkošās īpatnības ir princeses apburošā grācija un romantiski sapņainā, maigi naivā sejas izteiksme. Bet sasilt mums sirds šajā aristokrātiskajā romantismā nevar, jo aukstums to sažņaudz, kā apdzisusē zelta stīpiņa princeses sārtos matos.”¹ Rezumējošo spriedumu, ar kuru var noslēgt nebūt ne pilnīgo pirmskara kritikas vērtējumu virkni, sniedz Minhenē diplomētais dr. phil. Oļģerts Grosvalds: “Portrejā atrodas Rozentāla galvenais spēks. Viņa žanra un simboliskās figūru gleznas ir jo labākas, jo vairāk viņas tuvojas portrejai. Tāda ir, piemēram, pazīstamā “Princese ar pērtiķi” (Nr. 36). Te mūsu priekšā atrodas pilnīgi reāla figūra - jaunava ar pērtiķi. Ar lielu meistarību pēc dabas gleznota, viņa paceļas pāri dabai nevis caur kaut kādām fantāzijas piedevām, bet caur brīvo glezniecisko pārstrādājumu, sasmalcināto krāsu izvēli un laimīgi notverto sapņaini naivo sajūsmu. Portrejas elements te atiet uz otro plānu un viņa vietu ieņem simbols. Šī skaistā glezna nupat atgriezusies no Minhenes, kur tā atraduse dzīvu piekrišanu. [..] Rozentāla galvenais spēks atrodas ne kompozīcijā un zīmējumā, bet gan krāsā. Viņa mākslas pamatelements ir krāsa. Visur un vienmēr viņš iziet no tās, liek to par pamatu savai idejai un subordinē tai visu. Reta krāsu smalkjūtība un garša pabalsta mākslinieku šai ziņā. Mūsu tagadējā nedrošā un neskaidrā laikmetā, kur snobisms un paviršība tik bieži lepojas māņticīgās publikas priekšā ar negataviem mēģinājumiem, šī gatavā Rozentāla māksla var noderēt par īstu mākslas baudījumu un skaistu ierosinošu priekšzīmi.” No šodienas distances raugoties, Pāvilam Gruznam ir taisnība, ka Rozentāla Princese neievada jaunu ēru mākslā, taču tieši Princese vainago Latvijas mākslas simbolisma un jūgendstila laikmetu, atrazdamās tās virsotnē kā oriģināls sniegums, kas iekļaujas pasaules mākslas kontekstā. Kā virsotni tieši Princesi visvairāk skar negatīvā reakcija, kas līdz ar Pirmā pasaules kara izraisītām pārmaiņām sabiedrībā veļas pāri 20. gadsimta sākuma mākslas strāvojumiem, sagatavojot vietu jauniem principiem. Un tikai, sākot ar 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, pasaulē un arī Latvijā atdzimst interese par simbolismu un jūgendstilu, un līdz ar to par Princesi, kuras izcelsmes un biogrāfijas detaļas tinas noslēpumā.

Kas bija gleznas pirmtēli? Mākslas zinātniece Skaidrīte Cielava norāda uz Princeses līdzību ar japāņu mākslinieka Harunobu (ap 1725-1770) krāsaino kokgriezumu “Jaungada dejotāja ar pērtiķi”, kas reproducēts mēnešrakstā Kunst und Künstler (1907, 389. lpp.). Tiesa kas tiesa, japānisms bija uz viļņa, tas ietekmēja arī Rozentālu, tāpat minētajā citātā nekļūdās arī Jaunsudrabiņš - modē bija pērtiķi. Minhenes papildinātā kataloga reprodukcijās vien var saskaitīt vienpadsmit pērtiķus. Tie parādās kā cilvēku līdzinieki, kā simboli vanitas kompozīcijā un kā galantās dzīves piedevas. Pērtiķus turēja galmos. Latvijā “jūras kaķus” jeb mērkatces ieveda jūrnieki. Pērtiķi izrādījās visnotaļ produktīvi mājdzīvnieki, kas pievilināja publiku leijerkastniekiem un dažādu kumēdiņu rādītājiem. Rozentāla dēls Miķelis Rozentāls atcerējās: “Katru rītu Alberta ielā 12 ieradās čigāns ar pērtiķīti. Pērtiķīti tēvs izmantoja kā modeli, un čigāns par to katru dienu saņēma 1 rubli.” Attiecībā uz Princeses pirmtēlu viedokļi šķiras. “Leiko bija taisni tā, kuru vēlāk iemiesoja savā ievērojamā gleznā “Princese ar mērkaķi” mūsu klasiskais gleznotājs Janis Rozentāls,” raksta Pāvils Gruzna.

Aktrise Marija Leiko (1887-1938) iemirdzējās Apollo teātrī, bet slavu ieguva Vācijā, tēlojot cietējas. Viņas “talanta īpatnībā ir vairāk dziļuma, nekā plašuma”. Pāvilam Gruznam viņa bija kaisli skūpstīta skatuves partnere, kas, “sasniegdama mākslas spožāko zenītu, nozuda vairāk kā uz divdesmit gadiem, kā dīvaina komēta...” Gruzna, kas apgrozījās teātra un mākslas aprindās, ir vērā ņemams liecinieks. Turpretī Rozentāla ģimenes loka mutvārdu tradīcija uztur viedokli, ka Princeses prototips ir izcilā somu dejotāja, Somijas modernās dejas pamatlicēja Megija Gripenberga (Maggie Gripenberg 1887-1976), kas, sekojot Aisedoras Dunkanes paraugam, tērpās grieķu tunikā un dejoja basām kājām. Par Megiju kā modeli netieši liecina arī J. Rozentāla izpildīts dejotājas uzmetums, kuru mākslas zinātniece Inta Pujāte, pamatojoties uz tonalitātes salīdzinājumu, datē “ap 1910”. Pateicoties tulkotājai Maimai Grīnbergai-Preisai, no Megijas Gripenbergas grāmatas “Ritma apburtā”  varam uzzināt, ka dejotāja ir cildināta un apbrīnota par muzikalitāti, dabiskumu, stingru un labi pārvaldītu plastiku, ritma izjūtu, ko varētu apskaust dažs labs mūziķis, dvēseles spēku un ētisko sajūtu dziļo svētsvinību. Megija Gripenberga ir iedvesmojusi daudzus māksliniekus. Viņa raksta, ka 1913. gada oktobrī koncertturnejas laikā viesojusies arī Rīgā. Koncerts notika Igauņu labdarības un palīdzības biedrības zālē Lēģeru ielā Nr. 62. “Par pašu mākslinieci var teikt, ka viņa tiešām pieder savai mākslai pilnīgi,” raksta Latvijas prese. Taču Princese tobrīd jau ir uzgleznota. Jani Rozentālu savā grāmatā Gripenberga nepiemin. Mākslinieču fotogrāfijas parāda, ka abiem viedokļiem ir pamats - tajās, tāpat kā gleznā, atspoguļojas laikmeta gars un skaistuma ideāls, kas sakņojas antīkajā kultūrā un tiecas pēc mākslu sinestēzijas.

Megija Gripenberga (Foto no grāmatas "Ritma apburtā")

Atgādināšu, ka Princese maksāja 1000 cara laika zelta rubļus. Pēc Rozentāla “ienākumu klades” var spriest, ka laikā no 1913. līdz 1914. gadam šī summa ir Rozentāla gleznu cenu griesti. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dokumenti nedod priekšstatu par cenām mākslas tirgū, jo līdz karam “deviņas desmitdaļas no Pilsētas mākslas muzeja jaunieguvumiem veidoja dāvinājumi. Atrasties muzejā bija gods un lepnums, ” kā saka direktores vietniece krājuma darbā Ruta Lapiņa. “Piemēram, Aivazovskis savu darbu ir dāvinājis, tāpat autori no Eiropas. Katrs pirkums ir ārkārtējs gadījums. 1913. gadā muzejs nopirka tikai vienu Zigfrīda Bīlenšteina zīmējumu par 20 rubļiem. No 1912. līdz 1914. gadam nav iepirkta neviena glezna.” Glezna nav ikdienas patēriņa prece, taču tās mantisko ekvivalentu var iegūt, ja salīdzina mākslu ar vienu no lauksaimniecības pamatnozarēm - lopkopību. Lauksaimniecības un lopu pārraudzības biedrības cilts kodola uzlabošanai 1913. gadā par 200 rubļiem varēja iegādāties sugas bulli no Dānijas. Tātad “Princese ar pērtiķi” atsvēra piecus vaislas buļļus, kas deva labumu neskaitāmiem latvju lopu laidariem.

Princese kļuva par Rozentāla kases gabalu, mākslinieks gleznoja Princeses variantus, un tas, jebkādus pārmetumus viņam šai sakarā atmetot kā nebūtiskus, uzdod mākslas vēsturei neatvairāmus jautājumus: cik Princešu bija pavisam? Ar ko tās atšķiras? Kura Princese bija pirmā un kura tika izstādīta Minhenē? “Ienākumu klades” ierakstos redzam, ka 1914. gadā “mazs atkārtojums” tika darināts “Ziediņ kgm” par 250 rubļiem, atkārtojums “Herm. Liepiņa kgam” par 327 rubļiem, bet 1915. gadā mazs atkārtojums tika izstādei par labu Sarkanajam Krustam 150 rubļu vērtībā.

Jaņa Rozentāla tā sauktā ienākumu klade. Ieraksti 1914. un 1915. gadā (No Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājuma)

Ar 1915. gadu ieraksti beidzas. Jādomā, kladē minētie darbi nepalika Rozentāla ģimenes īpašumā, bet pārcēlās pie pircējiem. Rozentālu ģimenes Princese ir redzama fotogrāfijā, kas fiksē mākslinieka bēres Brendes salā Brendes salā  un fotogrāfijā, kas dokumentē mākslinieka piemiņas izstādi Helsinkos. Ģimenei piederošajā gleznā parādās jauns elements - pērtiķa bļodiņa ar trim auglīšiem. Šo darbu mākslinieka dzīvesbiedre Elija Rozentāle reproducē pašizdotajā mapē. Tātad saskaitīsim Princeses: ir saglabājies zīmējums, Pirmā gleznotā, Ziediņa kunga Princese, Liepiņa kunga Princese, Sarkanā krusta Princese un Princese ar bļodiņu. Man iznāk seši darbi. Taču divi pasaules kari ir saputrojuši visus pātarus, jārēķinās ar pārrāvumu informācijā. Turklāt izmērus gadsimta sākumā neuzrāda neviena publikācija.

Zīmējums gleznai. Papīrs, ogle, zīmulis, 71x33 cm, privātīpašums (No albuma Janis Rozentāls. Sastādītājs K.Sūniņš, 1996)

Šobrīd zināmie fakti par Princesēm atstāj lielāko daļu jautājumu neatbildētu. 1913. un 1914. gada izdevumos Velhagen und Klasings Monatshefte un šī paša apgāda Almanahos Rozentāla darba reprodukciju atrast neizdevās. Līdz ar to pagaidām par pirmo publikāciju jāuzlūko melnbaltais attēls no Bildende kunst in der Ostseeprovinzen (1913.), kas atkārtojas mēnešrakstā “Druva” (1914.). Skaidri redzams, ka pirmajās reprodukcijās skatāmā glezna nav tas pats darbs, kas rotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pamatekspozīciju. Starpību attēlos parāda fona paklājs (salmu paklājs, kas glabājas J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā).

1913. un 1914. gada reprodukcijās redzam paklāja ornamentu krievu “n” burta atvērtajā veidā, savukārt muzeja Princesei ornamentālais rāmējums ir noslēgts.

Muzeja Princese muzejnieku uzmanības lokā nonāca 1944. gadā, kad tās īpašniece Berta Ašmanis gleznu nodeva glabāšanā uz nenoteiktu laiku, bet nopirkta tā tika 1993. gadā no Maijas Stūrnieces.

2006. gada 7. februārī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pie šīs gleznas sanāca konsīlijs, lai salīdzinātu muzeja pērli ar kolekcionāra, dr. biol. Gunta Belēviča Princesi, kas līdz 2006. gadam piederēja slavenā kolekcionāra, “Rīgas modes” ateljē drēbnieka Augusta Rusmaņa krājuma mantiniekiem un kuru Rusmanis 1975. gadā bija iegādājies no Agras Klaužas, LLA Dārzkopības katedras vadītāja profesora Jāņa Sudraba audžumeitas.

Arī Belēviča Princesē redzams atvērtais rāmējums. Šī Princese ievērojama ar to, ka ir gleznota ar eļļu uz papīra, kas ticis dublēts uz kartona. Papīrs “pagarināts” no 58x27 cm uz 59,5x28,7 cm. Vajadzīgā tiesa uzlīmēta uz kartona. Pirmais autora paraksts aizkrāsots, un otrais paraksts novietots mazliet zemāk. Mākslinieka gājiens ar papīra pieaudzēšanu uzvedina uz domu, ka Belēviča Princesē autors ir meklējis kompozīcijas risinājumu. Līdzīgi mākslinieks rīkojies arī gleznā “Avota nimfa” (1916, papīrs, tempera, pasteļa krītiņi, 66,2x40, G. Belēviča kolekcija), kur pamatnes apjoms ir palielināts gandrīz par vienu trešdaļu. Papīrs pieļauj to, kas nebūtu izdarāms ar audeklu. Ja tas būtu atkārtojums, tad jājautā, kāpēc mākslinieks neņēma uzreiz precīzu formātu un neizvēlējās audeklu, kas būtiski ietekmētu cenu? Nav šaubu, ka sākumā bija zīmējums, kas glabājas privātkolekcijā. Belēviča Princese, manuprāt, ir darba nākamā stadija, kad tiek domāts par detaļām un krāsu. Interesi izraisa arī cara laika zīmogs šī darba otrajā pusē. Tā vidū krieviski rakstīts, ka “izvešana uz ārzemēm atļauta”. Latvija un Somija atradās cariskās  Krievijas sastāvā, par kādām ārzemēm ir runa? Minhenes katalogā nodrukāts, ka Rozentāla darbs ir gleznots ar eļļu, bet par pamatni nav teikts nekas. Uz muzeja Princeses otrās puses nekāda zīmoga nav un nevar būt, jo uz audekla zīmogus parasti neliek, lai ar spiedienu netraumētu gleznojumu.

Konsīlija laikā formālais salīdzinājums noveda pie jautājuma par pirmdzimtību un negaidīta atklājuma. Izrādījās, ka mūsu lieliskais pāris - Princese ar pērtiķi - ir izstrādājis kādu fokusu: muzeja pēdējo gadu publikācijās, ieskaitot jubilejas grāmatu “Valsts Mākslas muzejs” (2005), redzamā princese nav tā pati, kas gozējas ekspozīcijā. Secinājums - Princeses piesedz viena otru, bet arī neslēpj, ka katra grib būt pirmā. Salīdzināmo Princešu skaitu nāktos palielināt. Viens pavediens ved uz Rīgu, otrs - uz Ameriku, bet vēl kāda pavediena pietrūkst.

Un tagad pats galvenais. Ja jums, lasītāj, ir zināma kādas Princeses atrašanās vieta, lūdzu, rakstiet uz adresi: