Public Enemy

"Kenterberijas arhibīskaps izsaucis visplašāko politisko aprindu kritiku, kad ierosinājis šariata likumu ieviešanu Lielbritānijā un paziņojis, ka dažu to aspektu pieņemšana esot "neizbēgama"."

Guardian, 2008. gada 9. februārī

Gandrīz visa Britānija ir cēlusies cīņai pret anglikāņu baznīcas faktisko vadītāju - un ne par niekiem. Pašā februāra sākumā Kenterberijas arhibīskaps Rouens Viljamss ierosināja neko vairāk, kā tikai atzīt par likumīgiem šariata priekšrakstus, kas attiecas uz Lielbritānijas musulmaņu vidē pieņemtajām ģimenes un ekonomiskajām attiecībām. Tas, lūk, esot, neizbēgami: tik un tā musulmaņi šajās lietās dodot priekšroku islāma, nevis valsts likumam. Kāpēc tad nevarētu izrādīt viņiem pretimnākšanu, nodemonstrējot labo gribu un izslavēto veselo saprātu, kas piemīt britiem? Šis arhibīskapa žests izrādījās tik spēcīgs (kristiešiem neraksturīgi spēcīgs!), ka Lielbritānija uz pāris stundām pārsteigumā sastinga. Bet, kad attapās, atbildēja - īpaši interesanti ir tas, ka atbilde bija visai vienprātīga. Premjera kanceleja izsacījās piesardzīgi, tomēr diezgan noteikti: Gordonam Braunam “ir labas attiecības” ar Kenterberijas arhibīskapu, bet runas par to, ka Lielbritānijā neizbēgami nāksies pieņemtdažus šariata postulātus, ir pretrunā ar vienu no valsts galvas pamatnostādnēm. Te, protams, domāts “britiskuma” (Britishness) koncepts, kuru drudžaini cenšas izgudrot karalistes labākās PR galvas. Vienkārši sakot, arhibīskaps iedūris nazi premjeram mugurā - kaut ko tādu Brauns no sava (kā viņam līdz šim šķita) sabiedrotā nebija gaidījis. Tāpēc premjera pārstāvja paziņojums beidzās dzelžainā tonī: “Mūsu kopējā pozīcija ir tāda, ka šariata likumi nevar tikt atzīti par attaisnojumu atkāpēm no valsts likumdošanas; šie likumi nevar arī tikt izmantoti tiesā, skatot lietas, kas saistītas ar līgumsaistību izpildi.” Starp citu, pēc dažām dienām Brauns nedaudz atmaidzināja toni un pat paziņoja, ka Viljamsam tagad esot ļoti grūti un viņš to saprotot, tomēr premjera pozīcijas būtību tas nemainīja.

Nešaubīgu pretsitienu arhibīskapam deva ne tikai šobrīd amatos sēdošie ierēdņi. Bijušais iekšlietu ministrs Deivids Blankets nosauca Rouena Viljamsa priekšlikumu par “bīstamu” un “sabiedrības vienotībai katastrofālu”; pazīstamais musulmaņu zinātnieks, Oksfordas profesors Tariks Ramadans izteicās, ka tādi paziņojumi “tikai uzkurina mūsu līdzpilsoņu bailes, un es uzskatu, ka mums, musulmaņiem, jāpaliek pie tā, kas saskan ar likumu, kura robežās katram ir visas iespējas uzticīgi sekot islāma principiem”; lēdija Vorsija, lordu palātas locekle, musulmaniete, konservatīvo partijas pārstāve dažādu etnisko un reliģisko grupu līdzāspastāvēšanas jautājumos, kategoriski nosodīja arhibīskapu ar visiem viņa “priekšlikumiem, kas tikai rada jukas mūsu kopienās”. Vēl neiecietīgāku apzīmējumu izvēlējās cits konservatīvais, Marks Pričards - “pseidoteoloģiska nolaidība”.

Anglikāņu baznīcas sinodē izskanēja balsis, kas aicināja arhibīskapu atkāpties. Treknu punktu vai drīzāk tintes traipu beigās pielika tabloīds Sun, kas šai avīzei piemītošajā nepastarpinātībā un vientiesībā nosauca Rouenu Viljamsu par “stulbu vecu āzi”, kurš turklāt vēl “apdraud visu nāciju”.

Atvilksim drusku elpu. Nabaga Rouens. Viņam kristīgā pazemībā nākas paciest visus šos uzbrukumus. Pat musulmaņi, kam viņš pastiepa roku, lai atbalstītu, ir pret viņu. Tiesa, ne visi. “Ramadana fonda” priekšsēdētājs Muhammads Umars izteica apsvērumu, ka “šariata normu piemērošana civillietu izskatīšanā Apvienotajā Karalistē dos britu musulmaņiem iespēju tajos gadījumos, kur tiesas ir bezspēcīgas, panākt uz reliģiskiem principiem balstītus spriedumus”. Bet Guardian saitā parādījies laikraksta līdzstrādnieka Dživana Vasagara komentārs “Bravo, Rouen”, kas piedāvā britu lasītājam veselu rindu nomierinošu piemēru par šariata normu izmantošanu valstu likumdošanā: “Patiesībā ir diezgan daudz valstu, kur šariats sadzīvo ar sekulārajām tiesību normām. Teiksim, Austrumāfrikā, kur es bieži uzturos. Piemēram, Tanzānijā valsts pilsoņiem musulmaņiem tiek piemērotas islāmiskās ģimenes tiesības.” Es gan diez kā neticu, ka šis viedoklis spētu noskaņot pat tik liberālas avīzes lasītājus doties pa gaišo Tanzānijas ceļu. Ja Kenterberijas arhibīskapam ir šādi draugi, tad ienaidnieki viņam nemaz nav nepieciešami...

Taču Rouena Viljamsa piedāvātās graujošās idejas nav zāles, bet gan simptoms. Valsts kopējo likumu sadzīvošana ar lokāliem likumiem, turklāt dažkārt visai eksotiskiem, jau gadsimtiem ir bijusi novērojama britu karalistē. Piemēram, Velsā pēc galīgās iekarošanas, kas britu kronim izdevās 1282. gadā, bija spēkā tā saucamie Velsas statūti, ko pieņēma Edvards I.

Tie paredzēja, ka visas vietējās prāvas, kam nav saistības ar kroni, reliģiju un materiālām vērtībām, kas pārsniedz noteiktu summu, velsieši paši iztiesā saskaņā ar savām vecajām Velsas tiesību normām. Divu veidu tiesības, vietējās un kroņa, bija arī Īrijā. Pēc anglo- normāņu parādīšanās uz šās salas 1171. gadā visās karaļa pārvaldītajās teritorijās tika ieviesti tādi paši likumi kā Anglijā. Līdz karaļa Džona Bezzemja nāvei tas skāra tikai kroņa īpašumus, bet pēc tam Common Law sāka attiecināt uz visu Īriju. Tomēr faktiski Anglijas tiesības skāra tikai ieceļotājus, nevis īrus. Tieši par šo diskrimināciju īru vadoņi sūdzējās Romas pāvestam savā slavenajā 1317. gada vēstulē. Tajā teikts, ka ikviens neīrs var iesniegt tiesā sūdzību par īru, bet ne otrādi. Līdzīgi piemēri sameklējami arī citās karalistes vietās un vēl jo vairāk britu koloniālajā impērijā.

Te nu ir tas atslēgas vārds - “kolonija”.

Divu tiesiskuma sistēmu līdzāspastāvēšana ir svarīga kolonijas pazīme; “lokālo tiesību telpas” izdalīšana palīdzēja kolonizatoriem bez liekām raizēm turēt pakļautībā vietējos iedzīvotājus, kontrolējot - bet jau ar savu, universālo tiesību palīdzību - tikai viņu eliti. Kad Britu impērija sabruka, daļa no šiem bijušajiem “vietējiem iedzīvotājiem” nonāca metropolē un sāka tās iekšienē veidot savas kopienas, kas no valsts kontroles un tiesību viedokļa bija gandrīz necaurspīdīgas. Tā bijušajā metropolē radās sava veida “iekšējās kolonijas”; “koloniālisma slimība” no ekstensīvas fāzes pārgāja intensīvā, metastāzes izpletās iekšpusē. Multikulturālisms bija jaunais ārstniecības līdzeklis, kas paredzēts šīs slimības ārstēšanai, tikai neviens gan nesaskatīja aiz šā līdzekļa liberālā veidola gluži koloniālu, es pat teiktu, austrumniecisku jēgu. Rezervējot dažiem cilvēkiem savādo baudu nodoties, teiksim kodificētas misoginaikijas - sieviešnīšnas priekiem, tas liedza šiem cilvēkiem būt vienlīdzīgā statusā ar citiem, ar vairākumu (šajā gadījumā - karalienes pavalstnieku vairākumu), kuri padevīgi ievēro Rietumu sabiedrības universālos dzimumu vienlīdzības likumus un citas garlaicīgas humānistiskas padarīšanas. Lūk, kāpēc paši vērīgākie britu musulmaņi Rouena Viljamsa pastiepto roku uztvēra kā apvainojumu. Viņi pazina šajā labvēlībā kolonizatoru pēcteča velnišķo viltību.