Bēgšana

Mēs neticam principiem, tikai vardēm.

Ivans Turgeņevs, “Tēvi un dēli”

Sludinājumu portāla sadaļā “eksotiskie dzīvnieki” piedāvāja zarkukaiņus, milzu gliemežus, lamas un zirnekļus, kā arī īstu zebru par gandrīz tūkstoti eiro. Es tur mēdzu ieskatīties, kad esmu radošajās sprukās: tieši tad var sākt domāt par zebru uz balkona. Vēl ir pārtikas rezervju gādāšana nebaltai dienai, apšaubāmu elektronisko iekārtu iegāde, nevienam nevajadzīgu faktu krāšana. Piemēram, klausījos budistu skolotāja lekciju, kurā viņam jautāja, ko darīt ar prusakiem, jo tie it kā pārnēsājot slimības, bet nogalināt nevienu dzīvu būtni nedrīkstot. Skolotājs atjautāja:

– Vai tad jūs nepārnēsājat slimības?

Šīm pārdomām es veltīju atlikušo dienu, nevis rakstīju grāmatu vai nedarīju neko. Todien manu uzmanību piesaistīja divas smaragda litorijas jeb vardes terārijā, kuras tika tirgotas par smieklīgi mazu summu. Šaubu nebija, vardes bija steigšus jānopērk un jānoliek uz palodzes, lai tās nestu zaļu prieku.

Telefona klausuli pacēla krieviski runājoša sieviete. Adresi nosauca negribīgi. Kad atbraucu, viņa sacīja, ka viena varde jau pārdota, palikusi otra, kā arī piemetināja, ka žēl pārdot Pelmenīti, bet ko lai dara.

– Jums ir ar ko barot vardi? – sieviete gādīgi apvaicājās.

Kad atzinu, ka vēl nav, viņa piedāvāja:

– Es varu pārdot jums circeņus.

Taču man nebija pietiekami daudz skaidras naudas, tādēļ paņēmu vardi ar visu terāriju un vedu mājās. Pelmenītis izstaroja iekšēju mieru, īpašnieka un vides maiņa viņam it nemaz nerūpēja.

Pirmais solis bija Pelmenīša pārdēvēšana, lai gan pats par sevi vārds bija trāpīgs, kaut nedaudz aizbildniecisks. Ņemot vērā sludinājumu servisa abreviatūru SS, nolēmu nosaukt vardi par Fīreri. Acis viņai bija bronzas krāsā, seja smaidīga, pati gluda kā porcelāns. Krāsu viņa mainīja no brūnas uz smaragdzaļu atkarībā no noskaņojuma. Otrs solis bija došanās uz zooveikalu, jo vardes ēd tikai kustīgu barību, ko nevarētu teikt par budistiem. Vīrietis veikalā nopūtās un sacīja, ka circeņu vēl nav, bet drīz būšot. Audzēt pašam viņš tos neieteica, jo “tas ir darba”, tieši tā arī teica, darba. Circeņi olas dēj augsnē, bet tad paši tās arī apēd, tādēļ nepieciešams tām uzklāt metāla sietiņu, cik nu tur tā darba. Pēc dažām dienām piezvanīju uz veikalu un circeņi patiešām bija, taču klausuli pacēla sieviete, kura teica, ka pati circeņus ielikt kastītē nevarot, jāgaida vīrietis. Kukaiņus ielika caurspīdīgā kastītē ar salvetes kumšķi, lai tie cits citu nesabradā. Vīrietis piekodināja:

– Turi kabatā, citādi nosals. Bet saulē arī neturi, var aizdegties.

Mājupceļā circeņi no azotes atdarināja cikāžu skaņas.

Fīrere neizskatījās ieinteresēta notiekošajā, viņu viegli varēja paņemt rokā un ielikt kastītē ar kukaiņiem. Bet tieši tad arī notika galvenais: pamanījusi pirmo circeni, tā zibenīgā ātrumā metās kukainim virsū un iestūma to mutē ar abām rokām. Tad ilgi mirkšķināja acis, jo tās vardēm palīdz norīt barību. Pārējie hitīna bruņinieki ložņāja gar Fīreri itin bezbailīgi, daži pat rāpās viņai virsū, tos gan viņa ar skubu aizmeta prom. Pēc mirkļa mutē nonāca otrs. Līdzīgā veidā viņa apēda piecus circeņus un kļuva pavisam melanholiska. Kad ieliku Fīreri atpakaļ terārijā, viņa slinki paslēpās un kļuva pavisam brūna. Naktī sēdēja savā vanniņā, kas pirms tam bija pārtikas piesta. Ar abām rokām varde turējās pie vannas malas un absorbēja ūdeni. Kad uzausa diena, varde vienmēr slēpās līdz tumsai.

Katru vakaru, pārnācis mājās, skatījos, ko viņa dara. Atšķirībā no manis, Fīrere prata nedarīt neko. Pārsvarā viņa vienkārši sēdēja un skatījās. Lai to varētu darīt gleznaināk, nopirku dekoratīvu galvaskausu, kurā varde pa dienu labprāt slēpās. Toties naktī viņa sēdās tieši galvvidū, kā tronī, un smaidīja. Kad mēģināju vienai sievietei ar lielu entuziasmu skaidrot, ka vardes ir foršas un pašpietiekamas, viņa iebilda:

– Bet kas tas par mājdzīvnieku? Viņai taču neko no tevis nevajag. Ja godīgi, es to nesaprotu.

Vispār jau es arī nesapratu.

Tikai reizēm Fīrerei uznāca vēlme kaut kur doties, kas liecināja par izsalkumu. Tad viņa varēja pieplakt pie stikla kā lapa, tumsā viņai iepletās acu zīlītes un elpa kļuva satraukti strauja. Vienreiz viņa pat iebļāvās, un es vakara trauksmē nodomāju, ka kaimiņš žņaudz savu sievu, tik neprātīga skaņa tā bija. Kad kārtējie circeņi bija noziedoti, Fīrere atkal pārkrāsojās brūna un paslēpās. Bet kukaiņi turpināja dziedāt tā, it kā nekādas slimības nepārnēsātu. Kādu vakaru skatījos projektorā Bertoluči filmu ar subtitriem, kas vēstīja: Cricket sound. Gandarīts sapratu, ka arī manās mājās ir circeņu skaņas, vismaz kamēr Fīrere nav visus bara tēviņus nokodusi.

Kad Fīreri ņēma rokās, viņa nedaudz atdzīvojās, varbūt siltuma dēļ. Ja pieskārās viņas degunam – kautrīgi nolieca galvu, bet es katrreiz teicu:

– Piu.

Par spīti mazkustīgajam dzīvesveidam, viņa bija neticami atlētiska, varēja bez piepūles karāties virs bezdibeņa un lēkt neparedzamos virzienos. Viņas smaidīgā, ar visu apmierinātā seja lika domāt, ka varde ne velti atceļojusi no pašas Austrālijas, kamēr pārējie tiecas ačgārnā virzienā.

Kādu rītu es atklāju, ka terārijs ir tukšs. Sākumā dzinu šo domu projām, pārbaudīju galvaskausa iekšpusi reizes četras, vispirms drudžaini, tad vēsi un racionāli. Pārvietoties pa istabu bija bail, Fīrere varēja gulēt uz tepiķa un saplūst ar to, viņa varēja būt jebkur, turklāt bez kāda iemesla. Parāpojis pa grīdu stundas trīs vai četras, pieņēmu nenovēršamo, tā arī pateicu skaļi:

– Jocīgs bija tavs mūžs, – un devos pastaigāties. Taču, kad mēģināju uzvilkt zābaku, sajutu, ka kāja atduras pret kaut ko neierasti mīkstu. Pāris sekunžu attālumā no infarkta sapratu, ka, iespējams, esmu saspiedis pats savu vardi. Izkratīju viņu ārā. Fīrere izskatījās drusku pabružāta, bet pilnīgi vesela. Gluži kā līgavas plīvurs tai līdzi vilkās putekļu apmetnis, savākts zem dīvāna. Kad ieliku vardi piestas vannā, viņa ilgi tupēja nekustīgi un, šķiet, apdomāja nākamo bēgšanas plānu.

Pagāja vairāki bezrūpīgi mēneši. Ik vakaru skatījos, kā viņa sēž un glūn. Retu reizi viņa iegrima savā iekšējā Austrālijā tik dziļi, ka sabijās no ieslēgtas gaismas vai manas ēnas un iespruka tuvākajā paslēptuvē. Ja mēģināju viņu no tās izdabūt, Fīrere aiz bailēm pat drusku apčurājās.

Un tad pienāca diena, kad viņa aizbēga pavisam. Es biju uz kādu laiku izbraucis. Varde tika labi barota, taču kaut kāda noslēpumaina iekšējā dziņa uzvarēja sāta saprātu. Šoreiz Fīrere bija noslēpusies manā krokša čībā un pilnībā izkaltusi. Nu viņa atgādināja Kištimas punduri, tieši tikpat noslēpumaina bija viņas dzīves misija. Es paraudāju un apraku viņu netālu no mājas zem krūma. Iestājās Fīrerei tik mīļā tumsa. Drīz apmira arī atlikušie circeņi. Vajadzēja tomēr pirkt sludinājumu portālā lamu – turklāt budistu lamu, lai samierinātos ar to, cik viss ir mainīgs.