Ceļotājs un viņa bagāža

Ziņa no Berlīnes 1943. gada 19. maijā padziļināja jau tā drūmo noskaņojumu, kas gūla pār nacistu okupētās Parīzes iedzīvotājiem. Propagandas ministrs Jozefs Gebelss lepni paziņoja pasaulei, ka Vācijas galvaspilsēta Berlīne nu ir oficiāli judenfrei – brīva no žīdiem. Šai ziņai dūcot nacistu kontrolētajos radioviļņos, kāds Parīzes ebrejs, vārdā Ivāns Drefiss, rūpīgi sakravāja čemodānu ilgam nelegālam ceļojumam. Rūpīga Drefisa čemodāna izpēte atklātu slepenu nodalījumu ar 200 tūkstošiem franku skaidrā naudā, nelielu kaudzīti viņa pases fotogrāfiju un nevienu dokumentu, kas ļautu identificēt čemodāna īpašnieku.

Kad Drefiss rīta stundā izgāja no mājas, kādreiz tik rosīgajās Parīzes ielās valdīja klusums un spriedze. Pirms trim gadiem, kad tālumā arvien skaļāk sāka dārdēt vācu artilērijas šāviņi, liela daļa iedzīvotāju no Francijas galvaspilsētas bija aizbēguši. Miljoniem parīziešu saspiedās automobiļos, kravas mašīnās un vilcienu vagonos un devās prom, bieži vien pat bez noteikta mērķa – ka tikai “projām”. Pilsētas slavenie rajoni kļuva pustukši. Cilvēku trūkums nebija vienīgais klusuma cēlonis: vācu okupanti bija ieviesuši striktas degvielas normas, un parastajiem pilsoņiem bija grūti vai pat neiespējami pārvietoties ar automašīnu. Ja pilsētā manīja braucam automobili vai kravas mašīnu, tā parasti bija zīme, kas nevēstīja neko labu.

Sekojot norādījumiem, Drefiss devās uz Matirēnu ielu 25 un uzkāpa otrajā stāvā, kur atradās noplucis skaistumkopšanas salons. Tur viņam bija norunāta tikšanās ar noslēpumaino “dr. Ežēnu”. Saskaņā ar konfidenciāliem avotiem šis ārsts vadīja nelegālu bēgšanas tīklu, kas slepus izveda ebrejus un citas vajātas personas no nacistu okupētās Francijas. Drefiss bija tieši šāda persona, taču lieta nebija tīra. Pēc ilgas spīdzināšanas Drefiss bija piekritis sadarbībai. Kad viņš kāpa uz skaistumkopšanas salonu, diskrētā attālumā viņam sekoja franču gestapo aģenti. Drefiss bija ēsma nacistu izliktā slazdā.

Durvis atvēra apaļīgs frizieris, vārdā Furjē. Ienācis iekšā, Drefiss beidzot ieraudzīja leģendāro ārstu Ežēnu. Viņš bija gara auguma, tumšmatains vīrs ar caururbjošām melnām acīm, ģērbies tumši zilā uzvalkā. Ežēns paskaidroja, ka pavadīs Drefisu uz slēptuvi, kur tas kopā ar citiem bēgļiem gaidīs izbraukšanu.

Pa ceļam uz netālo slēptuvi Drefiss paguva dot ārstam zīmi, ka viņus izseko. Drefisam bija savs plāns – tikt vaļā no gestapo astes un pa dr. Ežēna pagrīdes tīklu izkļūt no Francijas. Dr. Ežēns uztvēra viņa signālu, un abi steigšus mainīja maršrutu un nozuda gestapo skatienam. Franču gestapo savu “kurmi” Ivānu Drefisu tā arī nekad vairs neredzēja. Patiesībā neviens viņu vairs netika redzējis. Nekas nebija tā, kā šķita.

Visu 1943. gadu franču gestapo aģenti turpināja vākt dosjē par nenotveramo ārstu Ežēnu. Viņi uzzināja, ka ārstam ir pārsteidzoši plašs aģentu tīkls, kas pa visu Parīzi meklē izmisušus ebrejus, un ka skaistumkopšanas salons Matirēnu ielā 25 ir tīkla galvenais centrs. Ikreiz, kad salonā ieradās kāds bēgt gribētājs, ārsts vispirms izlēma, vai sniegs viņam savus pakalpojumus, un tad lika tam atgriezties noteiktā dienā un laikā gatavam aizbraukšanai. Uz to brīdi bēglis jau bija nokārtojis visas darīšanas Francijā un atvadījies no tuviniekiem. Bēgļiem bija jāsagatavo 10 pases fotogrāfijas viltotiem ceļošanas dokumentiem – piecas pretskatā un piecas profilā. Kopā varēja ceļot ne vairāk kā divi pieaugušie ar ne vairāk kā diviem koferiem vienai personai. Bēgļiem lika savākt skaidru naudu un vērtslietas un paslēpt tās bagāžā un apģērbā. Daļa naudas bija domāta tīklam kā maksa par pakalpojumu, atlikusī daļa bija paredzēta ceļojuma izdevumu apmaksai un jaunas dzīves sākumam. Bēgļiem bija jāatstāj mājās visi personu apliecinošie dokumenti, lai viņus nepieķertu ar īsto vārdu vai iniciāļiem. Tas pats attiecās arī uz jebkuru ar monogrammām iezīmētu apģērbu vai bagāžu.

Kad viņi noteiktajā dienā ieradās skaistumkopšanas salonā, ārsts viņus pavadīja uz slēpni, kur tos vakcinēja pret bakām un vēdertīfu, kā arī sagatavoja viņiem viltotās pases un medicīniskās izziņas. Pēc izkļūšanas no Francijas daļu bēgļu solīja nogādāt Spānijā, citus – caur neitrālajām Portugāles ostām pārvest uz Ziemeļāfriku vai Ameriku. Visa turpmākā saziņa starp izbēgušajiem un viņu tuviniekiem Francijā notiktu ar dr. Ežēna starpniecību, lai garantētu visu iesaistīto drošību.

Par pašu dr. Ežēnu gestapo bija izdevies ievākt tikai vispārīgas ziņas. Viņu rīcībā bija informācija, ka viņš ir apmēram 36 gadus vecs vīrietis, pēc profesijas ārsts. Novērojot viņu no attāluma, viņi secināja, ka dr. Ežēns ir gara auguma, slaids, gludi skūts tumšmatis. Vairāki cilvēki, kas bija viņu satikuši, pieminēja viņa pārsteidzoši melnās acis. Paziņas stāstīja par viņa savādo manieri nemitīgi berzēt rokas un paradumu smieties vai šņukstēt visnegaidītākajos brīžos. Gestapo zināja, ka dr. Ežēns savā bēgļu tīklā pārsvarā pieņem ebrejus, taču bija informācija, ka viņš apkalpo arī franču pretošanās kustības cīnītājus, nacistu dezertierus un gandrīz jebkuru, kas spēj samaksāt 25 līdz 200 tūkstošus franku – atkarībā no pārticības līmeņa (kas atbilst aptuveni 9–72 tūkstošiem mūsdienu ASV dolāru).

Bēgšanas tīkls šķita ļoti labi organizēts un efektīvs, taču franču gestapo tajā atklāja arī dažas nepilnības, kas liecināja par to, ka te darbojas iesācējs: dr. Ežēns nemēģināja slēpt savu seju ne no tīkla darbiniekiem, ne arī no bēgt gribētājiem. Viņš atkārtoti izmantoja vienas un tās pašas vietas un maršrutus. Viņa aģenti un palīgi tikās aci pret aci, kaut gan pieredzējuši spiegi zina, ka drošāk ir norādīt aģentiem nododamo priekšmetu slēptuves dažādās pilsētas vietās, nesatiekoties klātienē. Kliedzošākā kļūda bija tā, ka pat pēc Drefisa operācijas dr. Ežēns, šķiet, neaptvēra, ka skaistumkopšanas salona štābs ir apdraudēts.

Franču gestapo atrada jaunu “kurmi”, kurš izlikās par izmisušu bēgli, un šoreiz tas bija brīvprātīgs kolaboracionists. Tika noorganizēta nejauša satikšanās ar vienu no aktīvākajiem doktora Ežēna aģentiem, vārdā Fransinē. “Kurmis” pastāstīja Fransinē par savu vēlmi pamest valsti. Fransinē piedāvāja palīdzēt. Tika norunāta tikšanās skaistumkopšanas salonā 1943. gada 21. maijā. Kad “kurmis” tika ielaists, franču gestapo aģenti triecienā ieņēma salonu un arestēja Furjē un Fransinē, taču paša dr. Ežēna tur nebija. Tomēr gestapo rokās nu bija divi tuvi ārsta līdzgaitnieki. Ežēna notveršanai nevajadzēja būt problēmai, ko nevarētu atrisināt neliela spīdzināšana.

Gestapo galvenās mītnes ceturtajā stāvā pēc īsas, bet notikumiem bagātas vizītes nopratināšanas telpā Furjē gestapo aģentiem nosauca vārdu un adresi: dr. Marsels Petjo, Komartēna iela 66. Gestapo nosūtīja automašīnu uz norādīto adresi, kur aģenti atrada ārstu Petjo kopā ar sievu un dēlu. Petjo atbilda aptuvenajam dr. Ežēna ārienes aprakstam, kas bija gestapo rīcībā: garš, tumšs, pēc nodarbošanās – ārsts. Aģenti atrada simtiem flakonu ar morfiju – daudz vairāk, nekā ārsts parasti turētu pa rokai, – un halucinogēnā preparāta meskalīna krājumus, kas pazīstams arī kā pejots. Aģenti arestēja Petjo un nogādāja viņu gestapo štābā. Vairākas nedēļas tajā pašā ceturtajā stāvā, kur salūza Furjē, pratinātāji gremdēja Petjo ledainā ūdenī, urba caurumus zobos, spieda galvu skrūvspīlēs un pielietoja vēl virkni atjautīgu spīdzināšanas paņēmienu, taču vīrietis konsekventi palika pie sava: viņš ir tikai tīkla aģents, nevis tā vadītājs. Ārsts tika paturēts ieslodzījumā, taču pēc dažiem mēnešiem viņu bez ceremonijām atbrīvoja, kad Petjo brālis samaksāja noteikto summu. Īstais dr. Ežēns šķita tikpat nenotverams kā agrāk.