Divas pēcpusdienas Puškina ielā

Apmēram pirms pusotra gada biedrība Dzīvnieku brīvība izvācās no komunālo dzīvokļu virtuvēm un ieguva sev pastāvīgu mājvietu. Publikai domātā saziņā tā tiek saukta par biroju, bet drīzāk līdzinās pagalma bērnu štābiņam, ko bērnībā iekārtojām tukšos malkas šķūņos vai lapenēs. Tā atrodas Maskavas forštatē, kādā Puškina ielas koka namā, kura pirmais stāvs piedzīvojis barbarisku fasādes modernizāciju, bet otrais – tā nolupis un noputējis, ka šķiet atgriezies pie pirmelementiem. Ēkai ir šauri iebraucamie vārti un aiz tiem negaidīti mājīgs pagalms ar garāžām, lieveni un pat apzaļumotu stūri. Vienā no šī pagalma mājām tā dēvētie dzīvnieku aizstāvji savam darbam īrē trīs telpas bez apkures un vajadzības gadījumā drīkst izmantot arī nelielu zāli pagrabā.

Šajā pagrabā ir notikušas vairākas tikšanās un apspriedes. Es piedalījos vienā no tām – aizpagājušajā ziemā. Uz Rīgu bija atbraucis somu dzīvnieku tiesību organizācijas Oikeutta eläimille pārstāvis Kristo Mūrimā. Es viņu atceros kā bālu vīrieti zilā treniņtērpā, ar rezignētu sejas izteiksmi un nogurušām kustībām. Viņa stāvs nedaudz kontrastēja ar mūsu jauno brīvprātīgo aktīvistu sparu un runību. Viņš jau vairākus gadus dzīvojot no bezdarbnieka pabalsta, un tāda eksistence, viņš sacīja, esot really shitty¹. Taču Oikeutta eläimille pēdējo 25 gadu laikā bija daudz pieredzējusi un daudz izdarījusi. Piemēram, viņi bija ieguvuši videomateriālus no vairākām Somijas cūkaudzētavām un pat panākuši tiesas prāvas pret audzētavu darbiniekiem par cietsirdīgu izturēšanos. Cietsirdīga izturēšanās šādās fermās un jo īpaši kautuvēs nav nekas neparasts. Cilvēkiem dažu, iespējams, tieši viņiem piemītošu iezīmju dēļ ir psiholoģiski grūti nogalināt dzīvas būtnes arī tad, kad viņiem tas šķiet pamatoti un nepieciešami. Lai šīs grūtības pārvarētu, viņi piespiež sevi upurus nicināt vai ienīst, un šis naids rada dažādas, saudzīgi izsakoties, nepatīkamas blaknes. Kad uzfilmētos materiālus parādīja Somijas lielākās televīzijas, vairāki tūkstoši somu esot vērsušies pie minētās organizācijas un interesējušies par vegāniskas pārtikas pieejamību. Pēc tam televīzijas skatītāju sašutums, kā tas parasti notiek, atkal noklusis.

Uzņemtos videomateriālus es neskatījos, jo ar vēl dažiem sanāksmes dalībniekiem izgāju no zāles. Sandris Ādminis – viens no Dzīvnieku brīvības dibinātājiem nu jau tālajā 2012.gadā – iejūtīgi palūdza nogriezt klusāk arī skaņu. Citi sanāksmes locekļi video skatījās ne tāpēc, ka nebūtu neko tādu redzējuši, bet tāpēc, ka vajadzēja saprast, cik labā kvalitātē ar slēpto kameru izdevies tos uzņemt un vai tos varētu izmantot. Savukārt mēs pastāvējām gaitenī. Katrreiz, kad apmeklēju šo Puškina ielas sētas namu, iekrītu tādā kā nekontrolējamā rêverie². Līdzīgi Flobēra romāna “Jūtu audzināšana” galvenajam varonim Fredrikam, kurš pusi grāmatas neveiksmīgi mēģināja “sakārtot domas”. Vai Ivanam Iļjičam Tolstoja stāstā “Ivana Iļjiča nāve”. Gaiteņa netīri dzeltenās sienas man pēkšņi šķiet tik dīvainas. Viss šis Rīgas rajons man pēkšņi šķiet dīvains, un katrai ēkai tajā parādās simboliska nozīme.

Es to diezgan labi pazīstu, jo skolas gados dzīvoju Dzirnavu ielas nomaļajā galā, kas gandrīz atduras Daugavā. Puškina ielas nama drūmais gaitenis atrodas divu kvartālu attālumā no Gogoļa ielas parka, kur nacisti nodedzināja lielo Horālo sinagogu, un trīs kvartālu attālumā no bijušā Rīgas ebreju geto. Parasti uzskata, ka ebreju iznīcināšanas salīdzināšana ar lopkopības dzīvnieku likteni fermās ir neētiska un šādu salīdzinājumu nedrīkst lietot. Tomēr to lieto – vismaz kopš Žaka Deridā, kurš rakstīja par genocīdu pret dzīvniekiem. Marks Devrīss, amerikāņu students, kurš uzfilmējis diezgan aizraujošo dokumentālo filmu “Sudzisms”, savas dokumentālās epopejas beigās iekļuva Simona Vīzentāla centrā Losandželosā un uzdeva tās pārstāvim dažus jautājumus par cūkām.³ Uzrunātais rabīns sacīja, ka salīdzināt sivēnmāti, kurai atņem sivēnu, ar ebreju sievieti, kurai nacisti atņem bērnu, ir augstākajā mērā nepieņemami. Bet viņu samulsināja intervētāja jautājums par ciešanu kvantitatīvo aspektu: vai pats fakts, ka ASV fermās ir simtiem miljonu dzīvnieku, kuru dzīves kvalitāte, pēc šobrīd jau vienprātīga pētnieku slēdziena, neapmierina sugas dabiskās nepieciešamības, kopējam cūku ciešanu kausam, salīdzinot ar cilvēku vērtīgākajām, taču ne tik lielos apjomos konstatētajām ciešanām, tomēr neliek nosvērties pretējā virzienā? Kaut kāda patiesības šķautne šajā aprēķinā ir, un to, iespējams, pierāda arī tas, ka tieši Izraēlā ir pasaulē lielākais iedzīvotāju īpatsvars, kas pilnībā atteikušies no dzīvnieku izcelsmes produktiem, – ap 4%.