Divas runas skolas izlaidumā

Josifs Brodskis. Runa Dārtmutas koledžas absolventiem 1989. gada izlaidumā. Publicēta 1997. gadā eseju grāmatā “Par skumjām un saprātu”. Brodskis savas dzīves laikā teicis trīs runas izlaidumu ceremonijās ASV – Dārtmutas koledžā, Viljamsas koledžā un Mičiganas Universitātē.

Deivids Fosters Volass. Runa Kenjona koledžas absolventiem 2005. gada izlaidumā. Publicēta 2009. gadā grāmatā “Šis ir ūdens: dažas nozīmīgā notikumā izteiktas domas par līdzjūtīgas dzīves dzīvošanu”. Vienīgā Volasa publiski teiktā runa, kurā viņš atspoguļo savus dzīves uzskatus.

Slavējot garlaicību

But should you fail to keep your kingdom

And, like your father before you come

Where thought accuses and feeling mocks,

Believe your pain...

W. H. Auden. “Alonso to Ferdinand”¹

Lielu daļu no tā, kas jūs sagaida, izsauks garlaicība. Manuprāt, diez vai kāda humanitāra koledža gatavo kaut kam tādam – arī Dārtmuta nav izņēmums –, un tādēļ šodien, šajā svinīgajā reizē, es gribētu ar jums par to parunāt. Nedz humanitārās zinātnes, nedz dabaszinātnes nepiedāvā kursu garlaicībā. Labākajā gadījumā jūs var iepazīstināt ar garlaicību, to uzdzenot. Taču kas gan ir nejauša saskaršanās iepretim neizdziedināmai slimībai? Pati monotonākā bubināšana no katedras vai miegu uzdzenoša mācību grāmata samežģītā angļu valodā nav nekas salīdzinājumā ar psiholoģisko Sahāru, kura sākas tieši jūsu guļamistabā un aizvāc horizontu.

To sauc dažādos vārdos – apnikums, vienaldzība, nomāktība, splīns, mocības, gaudenums, apātija, nevarība, miegainība, gurdums utt. Garlaicība ir sarežģīta parādība, bet, kopumā ņemot, to rada atkārtošanās. Šķiet, ka vislabāk ar to varētu cīnīties, bez mitas izdomājot kaut ko jaunu un esot oriģinālam. Uz to jūs, jauni un drosmīgi, arī cerat. Ak vai, dzīve jums nepiedāvās šo iespēju, jo galvenais, kas to darbina, ir tieši atkārtošanās.

Var, protams, iebilst, ka nepārtraukta tieksme pēc oriģinalitātes un izdomas virza progresu un reizē ar to arī civilizāciju. Tomēr – un tā ir atskatīšanās priekšrocība – tas, kā izrādās, nav pats vērtīgākais dzinējspēks. Jo, ja mēs savas sugas vēstures posmus novērtēsim pēc zinātniskajiem atklājumiem, nerunājot nemaz par ētikas koncepcijām, rezultāts nebūs mūsu labā. Precīzāk, mēs iegūsim garlaicības gadu simtus. Pats oriģinalitātes jeb izdomas jēdziens jau izceļas no monotonuma, kāds piemīt standartveida realitātei, dzīvei, kuras galvenā stilistiskā figūra, nē, idioma, ir garlaicība.

Tas arī dzīvi atšķir no mākslas, kuras galvenais ienaidnieks, kā jūs droši vien zināt, ir klišeja. Tādēļ nav jābrīnās, ka arī māksla nespēj jūs pamācīt, kā tikt galā ar garlaicību. Par šo tēmu ir sarakstīti daži romāni; mazāk ir gleznu; runājot par mūziku, tā lielākoties ir nesemantiska. Kopumā māksla garlaicību aplūko, no tās norobežojoties, satīriski. Vienīgais veids, kādā māksla spēj jūs mierināt garlaicībā, šajā klišejas eksistenciālajā ekvivalentā, ir pašam kļūt par mākslinieku. Lai gan, ņemot vērā, cik jūsu ir daudz, šī perspektīva nav visai iekārojama un šķiet maz ticama.