Pirms gadiem divdesmit mēs ar Inesi saņēmām no drauga kartīti – uz vienkārša zilganpelēka papīra bija uzdrukāts 19. gadsimta zīmējums, kurā attēlots bārdains, mežonīgs vīrs sīkburžuāziska dzīvokļa interjerā, kas ar cirvi atvēzējies pret ceļos nokritušu sievieti. Kartīti bija izdevis Vīnes Kriminālmuzejs. Mēs tajā laikā atradāmies Madridē, un kartītes otrajā pusē bija šāds teksts: “Buļļu cīņas, cerams, beigušās, tuvojas Ziemassvētki. Lai šī mīļā kartiņa atgādina jums par to, ka galvenais ir notikums – īsts, no sirds, dzīvs, ar asinīm.”

Lūk, šādi notikumi – lai arī ne obligāti ar asinīm – filmā “Manas vakariņas ar Andrē” seko cits aiz cita; izsakoties kinokritiķa Rodžera Īberta vārdiem, tajā ir vairāk darbības nekā Spīlberga “Pazudušā šķirsta meklējumos”. “Pirmo reizi mūžā es pieredzēju, ko nozīmē būt pa īstam dzīvam,” saka Andrē, stāstot par saviem piedzīvojumiem kopā ar režisora Ježija Grotovska aktieru trupu kādā Polijas mežā, un viņa starojošā seja neatstāj skatītājam citu iespēju, kā viņam ticēt. Sarunā ar Andrē lomas atveidotāju režisoru Andrē Gregoriju, ko publicējam šajā numurā, Arnis nejautā, cik filmā dzirdamajos Andrē stāstos ir patiesības un cik – brīvas fantāzijas, taču saruna lielā mērā ir par to, kas tas ir – “īsts” un kā to atšķirt no neīstā.

Par to pašu runā arī Josifs Brodskis un Deivids Fosters Volass, uzrunājot koledžu absolventus (44. un 49. lpp.). Par to pašu runā arī Katrina Anna Portere savā lieliskajā stāstā “Svētais Augustīns un buļļu cīņa” (20. lpp.). Katrs no viņiem runā par to savā veidā, taču, ja man būtu jāizvelk kvadrātsakne no viņu teiktā, tad tā būtu šāda: īstums nav kaut kāda īpašība vai kvalitāte, kas piemīt notikumam pašam par sevi. Notikums kļūst īsts tikai tad, kad tā dalībnieks vai novērotājs to ir padarījis par savas apziņas dzīves daļu. Karls Gustavs Jungs savā autobiogrāfijā “Atmiņas, sapņi, pārdomas” apraksta gadījumu, kad viņš nakts vidū pamodies no sapņa, taču, nespēdams atšifrēt tā nozīmi, mēģinājis no jauna aizmigt. Tajā brīdī kāda iekšēja balss viņam teikusi: “Tev ir jāsaprot šis sapnis, un tev tas ir jādara tagad! Ja tu šo sapni nesapratīsi, tev ir jānošaujas!” Revolveris atradies turpat rokas stiepiena attālumā, naktsgaldiņa atvilktnē, taču Jungs, kā zināms, nenošāvās – tātad izdarīja savu darbu, piespiežot sevi tikt skaidrībā ar sapņa nozīmi un tādējādi padarot to īstu, dzīvu, apzinātu. Jeb, kā teiktu Portere, pārvēršot piedzīvojumu par pieredzi.

Sarunā ar Arni Gregorijs apstiprina, ka trauksmes sajūta, ar kādu Andrē “Vakariņās” runā par teātra stāvokli mūsdienu pasaulē, nav ne tēlota, ne uzspēlēta. Teātris Andrē Gregorijam, tā vien šķiet, ir līdzeklis, ar ko pārvērst piedzīvojumu pieredzē, nevis laiku – naudā. Ar alķīmiķa pacietību viņš gadiem ilgi strādā pie vienas lugas – nevis kaut ko liekot klāt, bet ņemot nost, attīrot iestudējuma substanci no visiem teatrālajiem piemaisījumiem, cenšoties iegūt destilātu, kas būtu saucams par esamības, nevis skatuves mākslas aktu. Citiem vārdiem, par notikumu – “īstu, dzīvu, ar asinīm”. Šāds esamības akts, domāju, ir arī notikums, kas saucas “Manas vakariņas ar Andrē” – saruna, kuras laikā kaut kas notiek ar filmas varoņiem, un kura dod iespēju kaut kam notikt arī ar skatītāju. Notikt kam? Lūk, tas arī ir jautājums, ar ko skaidrībā jātiek katram pašam. Atsakoties no šī darba, mēs atsakāmies no iespējas būt “labākiem cilvēkiem” (Gregorijs) vai vienkārši cilvēkiem. Bet būt vienmēr ir labāk nekā nošauties.