Revolūcija stikla būrī

Deviņdesmitajos gados daudz kas bija iespējams. Vienkāršs zēns no provinces varēja nodzīvot gandrīz līdz balss lūzumam, tā arī neuzzinājis, kas ir bidē un pisuārs. Vismaz man tā gadījās. Manās bērnības tualetēs pisuāru nebija.

Skolā labierīcības atradās gaiteņa galā, vienas otrām blakus. Meitenēm pa kreisi, zēniem pa labi, ar atbilstošām šiltēm pie durvīm, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem. Zēnu tualetē nebija nekā ievērības cienīga: vienkārši klozetpodi, vienkārša izlietne, pat obligātās rupeklības uz sienām izpildītas bez jebkādas mākslinieciskās degsmes. Turpretī meiteņu tualete bija noslēpumaina, neapzināta teritorija (galvenokārt tādēļ, ka meitenes to apmeklēja pa pāriem, bet mēs nevarējām saprast, kāpēc).

Bet tad kaut kas nogāja greizi. Vai nu zēnu tualete applūda, vai kas, un es pirmo reizi mūžā biju spiests pārvarēt mulsumu un apmeklēt pretējam dzimumam paredzētās labierīcības. Ap to laiku jau biju samierinājies ar domu, ka nekādas atklāsmes no šīs pieredzes nav vērts gaidīt un ka skolā viss ir prozaiski un neinteresanti. Tieši tāpēc biju vēl vairāk pārsteigts, ieraugot trīs dīvainus porcelāna objektus pie meiteņu tualetes flīzētās sienas. Tie atgādināja nelielas izlietnītes ar skaistām, gludenām malām. Kā sastinguši pilieni šķērsgriezumā. Atskatījos pār plecu un paspēru nedrošu soli objektu virzienā. Katrs no tiem bija pieslēgts pie ūdensvada un aprīkots ar atsevišķu krānu, taču neizskatījās piemērots ne dzeršanai, ne roku mazgāšanai. Pirmkārt, šīs “izlietnītes” nez kāpēc atradās klēpja augstumā, otrkārt, ūdens tajās ieplūda kaut kā nejēdzīgi – gar sāniem. Es ilgi grozīju krānus, pētīju jocīgās strūklakas no visām pusēm un mēģināju izprast to funkcijas, taču nekādus loģiskus secinājumus izdarīt neizdevās.

Par tādu greznības priekšmetu kā pisuārs es uzzināju daudz vēlāk, un nevis tāpēc, ka kāds beidzot būtu apmainījis vietām kļūdainās šiltes pie skolas tualetēm, bet tāpēc, ka mana mamma tajā laikā interesējās par konceptuālās mākslas pirmsākumiem. Uz viņas galda līdzās citiem papīriem stāvēja melnbalta fotogrāfijas kserokopija, un es tajā uzreiz atpazinu to pašu skaisto, spīdīgo keramikas objektu, par kura funkcijām joprojām neko nenojautu. Uz jautājumu, kas tas ir, mamma smaidot atbildēja: “Dišāna strūklaka.” Tādā veidā es šo fenomenu izskatīju vispirms kā mākslas darbu un tikai pēc tam kā santehnikas piederumu. Protams, radās jauni jautājumi. Piemēram, kas tā, velns, par netaisnību? Kāpēc zēnu tualetē nav pat normāla dvieļu pakaramā, bet meiteņu pusē tikmēr tiek uzstādītas dekoratīvas strūklakas? Vēl vairāk, kāpēc tur karājas nevis viena, bet veselas trīs nozīmīga mākslas darba kopijas?

Amerikāņu mākslas federācijas forumā 1957. gadā Marsels Dišāns uzstājās ar lekciju “Radošais akts”. Tieši 40 gadus pēc oriģinālās “Strūklakas” tapšanas viņš noslēdza savu publisko runu ar atziņu, ka mākslinieks radošo procesu neveic vienatnē. Tajā vienmēr piedalās arī skatītājs, kurš, balstoties uz individuālo pieredzi, piešķir mākslas darbam nozīmi apkārtējās realitātes kontekstā.