Doties nekurienē nav ne par matu labāk kā palikt šeit

2022. gada 20. martā Maskavā pašnāvību izdarīja ukraiņu matemātiķis no Doneckas Konstantins Olmezovs, atstājis pirmsnāves zīmīti, kurā raksta, ka nespēj izturēt notiekošā šausmas. Neilgu laiku pirms tam viņš sociālajā tīklā Telegram bija publicējis savus dzejoļus. Šis ir pēdējais ieraksts matemātiķa Telegram kanālā “Konstantins un burtiņi” 2022. gada 20. martā septiņos no rīta.

Labdien. Mani sauc Konstantins Olmezovs, es rakstu šo tekstu, būdams pie skaidras apziņas un pilna prāta, un, ja jūs to lasāt, ļoti iespējams, ka es nekad vairs neko neuzrakstīšu.

Reiz sen atpakaļ, kad sāku patiešām nopietni apsvērt to, ko krievu internetā nedrīkst pieminēt, es meklēju kaut kādus pašpalīdzības video. Vienā no tiem psiholoģe teica, ka galvenā doma, saskaņā ar kuru rīkojas gandrīz visi, kas nolēmuši to darīt, ir šāda: “Pasaule man ir parādā un nav attaisnojusi manas cerības.” Toreiz šī ideja man iepatikās, es sapratu, ka tābrīža situācijā šāda nostāja neder, un problēma bija atrisināta, es diezgan ātri atgriezos dzīvē.

Bet tagad es domāju tieši tā: “Pasaule man ir parādā un nav attaisnojusi manas cerības.”

Pasaulei būtu jācenšas labot savas kļūdas. Bet tas nenotiek. Pasaulei būtu jāsastāv no domājošiem, līdzjūtīgiem un atbildīgiem cilvēkiem. Bet tā nav. Pasaulei būtu jāsniedz cilvēkam izvēles un pašizpausmes brīvība. Bet par to nepārtraukti tiek aizmirsts. Pasaulei būtu jāuzskata šīs prasības par normālām. Bet tās tiek atzītas par pārmērīgām.

Tas, kas sākās 24. februārī, izmainīja manī kaut kādas eksistenciālas pozīcijas. Tas, cik viegli tautu, kas vēl vakar dzīvoja gluži ikdienišķu dzīvi, pēkšņi pārņem visas pazīmes, par kurām biju lasījis grāmatās, ir vairāk nekā šausminoši. Baidos, ka mūsu valodā vēl nav vārdu, kas atspoguļotu notiekošā smagumu. Izrādās, lai sāktu līdzināties grāmatu un dziesmu varoņiem, atliek tikai tās nelasīt un neklausīties, un tas būs pa spēkam miljoniem.