Dūmi pār pilsētu

Diez vai šeit, Rietumu pusē, labējais populisms ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par Indiju. Cik vien tālu sniedzas atmiņa, kaut kur tajā (atmiņā, nevis Indijā) vienmēr pastāvējusi mediju un literatūras pastiprināta robeža starp Austrumiem un Rietumiem. Tā darbojas pēc vienkārša principa: ja kaut kas notiek šeit, tad tur, otrā pusē, tam pavisam noteikti ir atšķirīgas izpausmes. Balstoties uz šādiem priekšstatiem, grūti iztēloties kareivīgus hinduistu pulkus, kas, valdošo spēku iedvesmoti, ar akmeņiem un improvizētiem koka durkļiem dodas uzbrukumā Deli musulmaņu kvartāliem. Taču pēdējā laika notikumi liek domāt, ka varbūt taisnība bija Aleksandram Pjatigorskim: viņš sava Austrumu filozofijas kursa ievadā reiz studentiem norādīja, ka pirmā lieta, kas jādara, domājot par Austrumiem, – jānojauc savā prātā šī iedomātā robeža. Ar kādiem instrumentiem to izdarīt, tas lai paliek katra paša ziņā. Taču, ja nu ir viena lieta, kas kalpo par tiltu starp pasaulēm, tad tā ir visur klātesošā neizpratne, kas te galu galā notiek. Neatkarīgi no tā, kurā konflikta pusē tu atrodies.

Pavisam nesen, šī gada marta sākumā, Indija – vismaz tās ziemeļaustrumu daļa – vēl nebija attapusies no pēdējā laikā bīstamākās politiskās viesuļvētras. Jau trīs mēnešus no vietas pilsētu ielās un augstskolu kompleksos no dienas dienā risinājās protesti pret jauno Indijas pilsonības likumu. Viss sākās ar miermīlīgām demonstrācijām, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka neviena no iesaistītajām pusēm – ne protestētāji, ne likumdevēji, ne cilvēki ar viedokli valstiski svarīgos jautājumos – tik vienkārši nepiekāpsies. Miermīlīgās demonstrācijas pārauga vispirms sīkās sadursmēs, tad lokālos grautiņos un visbeidzot vērienīgos konfliktos, kuros policija un bruņotie spēki bija pilnvaroti atklāt uguni bez brīdinājuma.

2019. gada 4. decembrī Indijas Tautas partija izvirzīja parlamenta izskatīšanai projektu par grozījumiem 1955. gadā pieņemtajā pilsonības likumā. Tie paredzēja, ka turpmāk ikvienam imigrantam, kurš ieradies Indijā no Pakistānas, Bangladešas un Afganistānas līdz 2014. gada decembrim, būs iespēja saņemt amnestiju, iziet paātrinātu naturalizācijas procesu un iegūt valsts pilsonību. Ar vienu nosacījumu: lai to izdarītu, tiem jāpieder pie hinduisma, sikhisma, budisma, džainisma, zoroastrisma vai kristietības. Ne musulmaņi, ne citas kopienas, kas dažādu iemeslu dēļ meklējušas patvērumu Indijā (piemēram, nepālieši, kas bēguši no etniskās tīrīšanas Butānā, vai Ķīnas vajātie Tibetas budisti), dokumentā netika minētas. Tās bija paredzēts deportēt drīz pēc jaunā Nacionālā pilsoņu reģistra ieviešanas. Protesti uzliesmoja tajā pašā dienā, taču jau pēc nedēļas likumprojekts tika apstiprināts parlamentā ar vairākuma balsojumu.

Pirmās demonstrācijas notika Asamas pavalstī, Indijas ziemeļaustrumu pierobežā, kur neapmierinātību izraisīja solījums legalizēt tik milzīgu cittautiešu un bēgļu skaitu. Taču arī citām grupām ar pilnīgi pretējām interesēm bija ko piebilst – pirmām kārtām jau musulmaņu kopienai un tās atbalstītājiem. Vēl jo vairāk, par spīti Indijas dziļajām reliģiskajām tradīcijām, tās konstitūcija vienmēr bijusi sekulāra. Šis bija pirmais mēģinājums ieviest tajā reliģiskus cilvēku šķirošanas kritērijus. Pret to publiski iebilda gandrīz visi Indijas politiskie spēki, arī Indijas Nacionālā kongresa partija un Valsts prezidents Rāms Nāts Kovinds. Ar jauno dokumentu nebija apmierināts gandrīz neviens grupējums – tikai kareivīgākie hindu supremātisti labprāt izrādīja savu atbalstu Tautas partijai un attieksmi pret jebkādu opozīciju. Tiesa, šādu atbalstītāju izrādījās ļoti daudz.

Nemieri sasniedza kulmināciju 23. februārī, kad Tautas partijas līderis Kapils Mišra uzrunāja protestētāju pulkus Deli Babarpuras rajonā, kur tie bija nobloķējuši satiksmi uz blakus esošo Jamunaviharas rajonu. Viņš izvirzīja demonstrantiem ultimātu: triju dienu laikā tiem bija jāatbrīvo iela un jāizklīst, pretējā gadījumā viņš būšot spiests ar nemierniekiem izrēķināties pats. Taču Tautas partijas atbalstītāji negaidīja trīs dienas – viņi devās uzbrukumā musulmaņu kvartāliem, līdzko Mišras delegācija bija pametusi notikuma vietu.

Svens Kuzmins

Jau no liela attāluma es redzēju, kā debesis piepilda tumši dūmu mākoņi. Bija 11 priekšpusdienā, taču sajūta bija kā vienpadsmitos vakarā. Tas bija 25. februāris, un mēs ar draugu uz motorollera bijām ceļā uz Jamunaviharu, Deli ziemeļaustrumu rajonu. Iepriekšējā dienā Deli ziemeļaustrumos vairākās vietās bija pieredzēti vardarbīgi konflikti. Pilsonības likuma grozījumu (CAA) aizstāvji un pretinieki apmētājās ar akmeņiem. Pēc tam hinduistu pūļi devās uzbrukumā musulmaņu rajoniem, dedzināja automašīnas un mājas un brutāli piekāva islāmticīgos iedzīvotājus. Mediji ziņoja, ka Deli policija notiekošajā vienkārši noskatījusies, atbalstījusi CAA piekritēju grupas un dažos gadījumos piedalījusies grautiņos plecu pie pleca ar hinduistu pūļiem.

Mēs devāmies ceļā no manas dzīvesvietas Šahdarā, citā Deli ziemeļaustrumu rajonā, 3–4 kilometrus no vardarbības skartajiem rajoniem. Pusceļā uz Šahdaras–Loni šosejas, kad iedomājāmies, ka vajadzētu uzpildīt benzīnu, atklājās, ka visi automāti ir slēgti. Pajautājām dažiem tur stāvošajiem autovadītājiem, kur varētu tikt pie benzīna. Padzirdējuši, ka mēs esam ceļā uz Gokalpuri un Jamunaviharu, viņi visi kā viens ieteica turp nedoties. Paskaidroju, ka esmu žurnālists un braucu, lai varētu ziņot par nemieriem, taču šie cilvēki aizrādīja, ka manu drošību tur neviens negarantēs. Viņi brīdināja, lai atsakāmies no domas turpināt ceļu. Nolēmu, ka došos tālāk kājām, bet mans draugs ar motorolleru atgriezīsies mājās.

Es devos tālāk pa šoseju uz Jamunaviharas pusi, un dūmu mākonis kļuva arvien biezāks. Iela, kurā satiksme parasti ir ļoti dzīva, tagad bija spokaini klusa. Gandrīz 100 metrus tālāk Deli Universitātes Ambedkara koledžas priekšā dega riepu tirgus. Liesmas uz gaisa tilta malas arvien pieņēmās spēkā. Ugunsgrēks nebija īpaši tālu no degvielas uzpildes stacijas. Kāds pusmūža vīrietis, kurš stāvēja man līdzās, bezkaislīgi atzīmēja, ka var aizdegties arī benzīns. Viņpus liesmām ieraudzīju bariņu cilvēku vecumā no 14 līdz 35 gadiem. Pūlī varēja saklausīt saucienus: “Jai Shri Ram!”¹