Džeikobs Kleins – ievērojams zinātnieks, vēl ievērojamāks cilvēks

Šī eseja nolasīta, godinot filozofa un ilggadējā Anapolisas Svētā Jāņa koledžas pasniedzēja Jēkaba (Džeikoba) Kleina piemiņu pēc viņa nāves 1978. gada 16. jūlijā.

Šāds piemiņas pasākums, kas iecerēts, lai apstiprinātu nāvi un vienlaikus svinētu uzvaru pār to, šķiet īstais brīdis, kad rūpīgi un ar skaidru skatu pakavēties atmiņās par cilvēku, kuru esam zaudējuši.

Vispirmām kārtām viņš līdz pat matu galiem bija skolotājs – tāds skolotājs, kurš centās iegrožot māceklību, lai mudinātu uz mācīšanos. Arī viņam pašam bija savas atziņas, ko nodot tālāk citiem; kaut arī šo atziņu nebija daudz, tās bija spēcīgas un nozīmīgas, un nozīmīgākā no visām – viņa izpratne par esamības aritmētisko struktūru, kas izklāstīta grāmatā par algebras izcelšanos.

Taču šīs mācības, lai cik būtiskas, bija acīmredzamas: proti, tās kļuva acīmredzamas, tiklīdz bija izklāstītas. Jāšaubās, vai tuvākajā laikā tās tiktu ieraudzītas, ja nebijis viņa. Kļuvušas acīmredzamas, tās atklājās savā oriģinalitātē. Tās bija nevis gudri sakonstruētas, atsaucoties uz citu uzskatiem, bet gan tiešas un dziļas. Tā kā tās ir oriģinālas, tās ir uzticamas, uzticamas attiecībā uz tekstiem, kurus interpretē.

Proti, visvairāk pūliņu viņš veltīja tam, lai no jauna atrastu ceļu uz sarunām, ko risinājis tas meistarīgākais sarunbiedrs no gudrības mīlētājiem, kuram viņš sekoja. Taču viņa skaidrojumi bija tikpat uzticami, cik svaigi, un tās bija tikpat lielā mērā Džeikoba Kleina kā Sokrata domas.

Viņa ceļš uz Sokrata dialogiem nepārprotami nebija metode. Viņš uzstāja, ka ikvienam dialogam jātuvojas savā veidā. Taču, uzsvērti izvairoties no bezdomu metodes, viņš vienlaikus bija pedantiski rūpīgs. Viņa manuskripti, sarakstīti sīkā, smalkā rokrakstā, ir pieblīvēti ar precīzām atsaucēm uz tekstu. Un tomēr, neraugoties uz rūpību, viņš bez mazākās svārstīšanās plašiem vēzieniem cirta ceļu cauri biezajiem zinību brikšņiem.

Viņa mācība bija reizē gan neatkārtojama, gan ietekmīga tādēļ, ka lika atcerēties – ne vairāk un ne mazāk. Es bieži esmu sev vaicājusi, vai esmu no viņa jelko iemācījusies vai arī – iemācījusies visu.

Viņš bija pamatīgs; viņam pašam piemita tas, ko viņš, komentējot “Menonu”, bija nosaucis par pamatīgu dvēseli, proti, dvēseli, kurai ir iekšējs dziļums. Tomēr, lai arī pamatīgs, viņš bija arī vienkāršs un rotaļīgs, izdomas bagāts, kad runāja par sava talantīgā skolotāja izklāsta veidu un provocējošajiem paņēmieniem.

Savas enerģijas cilvēciskumu viņš taupīja nelielas kopienas – šīs koledžas – vajadzībām; šādu dzīvi viņš bija izvēlējies saskaņā ar Mācītāja vārdiem, kas rēnā Mērilendas vasaras dienā izskanēja pie viņa kapa, pavisam tuvu mūsu koledžai: “Labāk uzklausīt, ko gudrais saka klusībā, nevis ko kliedz muļķu pavēlnieks.”

Iestājoties par savu skolu, viņš bija kaismīgs lokālpatriots, kaut arī personīgā un politiskā likteņa dēļ bija visīstākais kosmopolīts, klejotājs, kurš sirdī līdz pēdējam neatteicās no savas Nansena pases, apņēmies nekur nelaist saknes. Un tomēr viņš atrada mājas, visērtāko un dzīvāko, viesmīlīgāko un reizē privātāko mājas dzīvi, kādu vien cilvēks var vēlēties.

Viņš bija pilnībā brīvs no sava laika, bet, tā kā bija no tā brīvs, bija ļoti zinošs, kaismīgs malā stāvētājs, kurš ik stundu klausījās jaunākās ziņas – it kā būtu norīkots nenolaist acis no pasaules monitora. Viņa pasaule bija plaša, tādēļ viņš palika uz vietas un veidoja krājumu. Viņa kabinets bija neaizskaramu putekļainu un novecojušu dokumentu kaudžu krātuve. Viņš mīlēja dzīvot telpās un sēdās mašīnā, lai mērotu īso ceļu no Mārketstrītas līdz koledžai, taču vienlaikus bija viegls un kustīgs un varēja negaidīti mesties dejā. Pēc izskata viņš bija reizē mazs un liels, maigs un vīrišķīgs; viņš varēja būt gan atraisīti kustīgs, gan karaliski cienīgs.

Viņam nepiemita estētisms, taču viņš bija vīrietis, kurš novērtēja juteklisku baudu, it sevišķi gardēža priekus. Viņš varēja atzīt, ka neko nesaprot no mūzikas, taču mīlēja episkumu, jo sevišķi krievu romānu plašo siltumu. Angliski viņš runāja ar vieglu, čerkstošu krievu akcentu, taču rakstos viņa stils bija spēcīgs un pārliecinošs. Tā kā viņa mūžs bija veltīts valodas brīnumam, viņš nepagurstoši karoja ar tās blēdīgajām un nevērīgajām izvirtībām.

Tajā mazajā pasaulītē, ko viņš bija sev izvēlējies, viņš bija visur. Kā dekāns viņš mēdza vienkārši stāvēt Makdauela kāpņu pakājē, lai sajustu koledžas pulsu. Taču viņš nebija arī uzbāzīgi ziņkārīgs, un reizēs, kad patrina mēli, viņa tenkās nebija pliekanuma. Viņš labprāt bija iecietīgs pret saviem muļķiem un atbruņojošā mierā uzņēma jauniešu lecīgumu, taču varēja būt arī karaliski neiecietīgs pret tukšiem gaisa jaucējiem.

Laimīgā kārtā viņam netrūka ekscentrisko dīvainību – viņš pats tās sauca par savām patoloģijām –, kas tā priecē studentus, bet viņš bija līdzsvarots un saprātīgs (grieķi teiktu – ar veselu prātu); iebildumos viņš bija harmonisks.

Viņš bez kautrēšanās juta līdzi citu bēdām, un viņš varēja būt salts un nepiedodošs, ja kāds atļāvās pārkāpt zināmas robežas. Pretenciozu nekaunību viņš uzņēma ar vēsu atturību, taču viņa parastā izturēšanās maniere bija silts, neatvairāms pedagoģiskais erots.

Visbeidzot, pēc dzimšanas un izskata viņš nepārprotami bija ebrejs, taču viņa dvēsele piederēja tam nebeidzamajam meklējumu ceļam, kurš aizsākās Senajā Grieķijā.

“Tas bija dižens vīrs, šī vārda cienīgs. Es otru tādu neredzēšu vairs.”¹

© The Imaginative Conservative, 2017. gada 15. jūlijā