Episkā sesku grupa

Tūlīt būs pieci gadi, kopš es un vēl septiņi cilvēki nav lietojuši vārdu “sekss”. Kādā brīdī mums tā vietā vienkārši atnāca vārds, kurš atņēma “seksam” jebkādu banalitāti, piešķirot tam tik vajadzīgo vieglumu un bezrūpību.

Pārsvarā visi apkārt tobrīd šķīrās, bet Anna un Juris izdomāja: jāprecas. Annai tā bija trešā laulība, Jurim otrā, vārdu sakot, bija skaidrs, ka šoreiz visu vajag viegli, laiski, bez visādām aubēm un šķīvju sišanas un tikai ar draugiem – tik daudziem, lai var braukt vienā busiņā un kopā iedzert. Par lieciniekiem abi uzaicināja divus savus draugus, kuri nu galīgi nebija labi ģimenes cilvēku piemēri, – mani (kaut kur mājās mētājas trīs tādi kā bildinājuma gredzeni, bet tā arī nekad neesmu bijusi precējusies) un Krišu (bija precējies, bet ar sievu jau kādus mēnešus nedzīvoja kopā). Ātri vien iezīmējās, ka tas varētu būt trīs dienu ceļojums pa Kurzemi: vispirms laulības Kuldīgas zagsā (jo smuki), tad ceļojums uz Jūrkalni, Pāvilostu un līdz Liepājai (jo arī smuki), pēc tam atpakaļ.

Labvēlības gaisma šķita līstam pār visu notikumu jau no paša sākuma; tiesa, arī alkohols.

Ietrimpelēt mēs sākām, jau iekāpjot busiņā, kas izbrauca no Pārdaugavas, piektdienas pusdienlaikā. Apkārt viss ziedēja (maija beigas), līgava un līgavainis bija laimīgi, visi pārējie arī. Ceļā līdz Kuldīgai mēs gvelzām niekus un smējāmies. Sekss, cik atceros, netika pieminēts, un ko gan lai mēs par to runātu – kā tev ar seksu? Nu, reizēm forši, reizēm nekā, tāpat kā, pieņemu, lielākajai daļai no mūsu neprecēto draugu kompānijas; varbūt un visticamāk, vienīgi līgavai ar līgavaini šis bija ne tikai prieka, bet arī seksa pilns laiks. Šoferis midžināja priekšā braucošām automašīnām, dažiem mēs uzpīpinājām, daži mums (busiņu greznoja četri burti YOLO – You Only Live Once). Uz zagsu mēs, godīgi sakot, paspējām pēdējā brīdī: topošajai sievai tērps aizkavējās citā mašīnā, arī vīram draudēja iespēja, ka jālaulājas būs šortos un krokšos, no kā neviens nekādu drāmu netaisīja. Beigās tomēr kleitās un uzvalkos visi iebrāzāmies Kuldīgas zagsā īstajā laikā – piecos. Civilās ceremonijas svinīgums tomēr darīja savu. Līdz ar pirmajiem tekstiem par “iebraukšanu laulības ostā” un “enkura izmešanu” (varētu padomāt, ka laulības metaforas sacerējuši vientuļi jūrnieki) man uznāca tāda smieklu lēkme, ka mūziķe uz sintezatora pārstāja spēlēt, dusmīgi apklusa arī daiļrunīgā vadītāja, toties smieties sāka abi “kuģi”, tikai Krišs kaut kā turējās. “Vai varam turpināt?” pēc minūtes sirdīgi jautāja ceremonijas vadītāja. Mēs saņēmāmies, taču ne uz ilgu laiku. Brīdī, kad laulātāja no tumši sarkanos vākot iesietas lapas nolasīja “Anna tāda un tāda, dzimusi tad un tad... Ludzā”, “Kā, LUDZĀ?!” diezgan paskaļi izbrīnījās topošais vīrs, un mēs rēcām atkal.