Gaidot... Beketu

Es gaidīju “Gaidot Godo” autoru viņa Parīzes birojā, ko tam bija piešķīris izdevējs. Bet nebiju drošs, vai viņš parādīsies: būdams kautrīgs un nesabiedrisks vai varbūt sekodams kādai iekšējai sistēmai, no intervijām viņš līdz šai dienai bija aktīvi izvairījies.

Rakstniekam, kurš tik labi pazīstams ar savu neciešamo raksturu, nu jau ir pāri piecdesmit. Viņš ir īrs, tāpat kā Džeimss Džoiss, un runā, ka Džoiss viņam devis priekšroku pār citiem savu darbu tulkotājiem. Bekets trīs gadus pasniedza angļu valodu Parīzes Augstākajā normālskolā un pēc tam – franču valodu Dublinas Trīsvienības koledžā. Londonā viņam iznākušas vairākas dzejoļu grāmatas, pētījums par Prustu un romāns “Mērfijs”, kura laidiens gan viss gāja bojā vāciešu bumbas sprādzienā.

Taču bez panikas. 1938. gadā Semjuels Bekets ieradās Francijā, lai paliktu šeit pavisam, un turpmāk rakstījis franciski. Viņa triloģija “Molojs”, “Malons mirst” un “Bezvārdis” izpelnījusies sajūsminātas atsauksmes no sarežģītu literatūru cienošiem kritiķiem. Tomēr pat dedzīgākie Beketa pielūdzēji vīlušies viņa jaunākajā darbā “Kā tas ir” (Comment c’est). Savukārt viņa luga “Gaidot Godo”, par spīti tam, ka tajā nekas nenotiek, ir pieejamāka plašākai publikai, tā divsimt reižu tikusi rādīta uz Théâtre de Babylone skatuves un ar ovācijām uzņemta vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā.