Grāmatizdošana kā literatūras žanrs

Es gribētu pievērsties kam tādam, kas parasti tiek uzskatīts par pašsaprotamu, bet, kā izrādās, nav nemaz tik acīmredzams, – grāmatu izdošanas mākslai. Un vispirms es gribētu aplūkot pašu grāmatizdošanas jēdzienu, jo šķiet, ka tas apaudzis ar vairākiem pārpratumiem. Ja kādam jautā, kas ir izdevniecība, tad vispārīgā un saprātīgākā atbilde ir tāda, ka tā ir samērā neliela ražošanas nozare, kurā cenšas pelnīt, izdodot grāmatas. Un kādai būtu jābūt labai izdevniecībai? Mēs pieņemam, ka laba izdevniecība ir tāda, kura – ja atļausiet man šo tautoloģiju – izdod tikai, cik nu tas iespējams, labas grāmatas. Respektīvi, kodolīgi definējot, grāmatas, par kurām izdevējs drīzāk jūtas lepns, nevis kaunas. No šī viedokļa laba izdevniecība, visticamāk, nebūs ekonomiski diez cik interesanta. Labu grāmatu izdošana nekad nevienu nav padarījusi stāvus bagātu. Vismaz ne salīdzinājumā ar to, ko kāds varētu nopelnīt, laižot tirgū minerālūdeni, datorus vai plastmasas maisiņus. Šķiet, ka izdevējdarbības uzņēmums var radīt ievērojamu peļņu tikai ar nosacījumu, ka labas grāmatas tajā ir kaut kur dziļi zem daudz kā cita, kam ir krietni citāda kvalitāte. Un dziļi zem ūdens līmeņa ir viegli noslīkt – un pazust pavisam.

Tāpat vērts atcerēties, ka izdevējdarbība bieži ir apliecinājusi sevi kā drošs un ātrs paņēmiens pamatīgu naudas summu izšķiešanai. Varētu pat piebilst, ka līdz ar ruleti un kokotēm apgāda nodibināšana vienmēr bijusi viens no efektīvākajiem veidiem, kā augstāko aprindu jauneklim notriekt savu bagātību. Bet, ja tas ir tā, tad varētu brīnīties, kāpēc gan izdevēja loma gadsimtu gaitā saistījusi tik daudzus un pat šodien tiek uzskatīta par aizraujošu un savā ziņā noslēpumainu. Piemēram, nav grūti pamanīt, ka nevienu citu amata nosaukumu tā nekāro daži varenie uzņēmēji, kas to bieži iegūst burtiski par bargu cenu. Ja šie ļaudis varētu par sevi sacīt, ka viņi saldētus dārzeņus laiž klajā, nevis tos ražo, domājams, viņi par to būtu ļoti priecīgi. Tāpēc varam secināt, ka izdevējdarbība, būdama uzņēmējdarbības nozare, vienmēr bijusi saistīta ar prestižu – kaut vai tāpēc, ka tas ir bizness, kas vienlaikus ir arī māksla. Māksla jebkurā nozīmē, un noteikti bīstama māksla, jo, lai ar to nodarbotos, būtiski nepieciešams elements ir nauda. No šī viedokļa var apgalvot, ka ļoti maz kas ir mainījies kopš Gūtenberga laikiem.

Tomēr, ja atskatāmies uz vairāk nekā piecu gadsimtu izdevējdarbības vēsturi un mēģinām domāt par grāmatizdošanu kā mākslu, mēs uzreiz redzam visdažādākos paradoksus. Pirmais varētu būt šāds: pēc kādiem kritērijiem var spriest par izdevēja izcilību? Šajā jautājumā bibliogrāfijas nav, kā bieži mēdza teikt viens mans spāņu draugs. Mēs varam izlasīt daudzus erudītus un detalizētus pētījumus par dažādu izdevēju darbību, taču reti sastopamies ar kādu spriedumu par viņu izcilību, kā tas ierasts rakstnieku vai gleznotāju gadījumā. Tātad, kas padara izdevēju izcilu? Mēģināšu atbildēt ar dažiem piemēriem. Pirmais un, iespējams, daiļrunīgākais liek mums atgriezties pie grāmatizdošanas pirmsākumiem. Drukas mākslā bija vērojams fenomens, kuru vēlāk atkārtoja fotogrāfijas pirmsākumi. Šķiet, ka ar abiem šiem izgudrojumiem mūs iepazīstināja meistari, kuri jau tūdaļ sasniedza nepārspējamu izcilību. Lai saprastu fotogrāfijas būtību, pietiek izpētīt Nadāra veikumu. Lai saprastu, kāda var būt lieliska izdevniecība, pietiek tikai apskatīt Alda Manūcija iespiestās grāmatas.