Domas slepenā dzīve

Vai jaunībā jūs vēlējāties kļūt par rakstnieku?

Es sāku rakstīt memuārus, kad man bija 12 gadu. Pirmā rindiņa bija par tramvaja skaņām, kas mainījās, kad iestājās vasara. Tā skanēja šādi: “L’estate la sentivo arrivare dal viale.” Viale nozīmē “avēnija”. Iela, kurā mēs dzīvojām, bija plata avēnija. Tagad tā kļuvusi drīzāk par šoseju, bet tolaik gar ielas malām auga brīnišķīgas liepas un pa vidu bija tramvaja sliedes. Naktīs es dzirdēju, kā tas traucās uz mūsu pusi – tas bija 19. tramvajs. Grāmata aprakstīja manu dzīvi no četru līdz septiņu gadu vecumam.

Jūs esat dzimis Florencē.

Jā, 1941. gadā, pašā kara vidū. Tas laikam gan bija pats drūmākais gads visā Eiropas vēsturē. Nacisti bija Parīzē un vēl joprojām domāja, ka uzvarēs.

Ko kara laikā darīja jūsu tēvs?

Mans tēvs bija jurisprudences vēstures pasniedzējs Florences Universitātē, un viņš bija pazīstams kā antifašists. 1944. gadā nogalināja filozofu Džovanni Džentili. Džentile bija nozīmīgs filozofs, taču diemžēl viņam bija ciešas saites ar fašistiem. Viņu pie kādas villas Florences tuvumā nogalināja divi partizāni. Tam nekavējoties sekoja atbildes solis – arestēja un notiesāja uz nāvi trīs universitātes pasniedzējus, kuru vārdi bija īpašā valdībai nevēlamo antifašistu sarakstā. Viens no viņiem bija mans tēvs. Florenci savā dzelžainajā tvērienā turēja viens no nežēlīgākajiem fašistu milicijas vadoņiem, viņa uzvārds bija Karitā. Tā nu bija gadījies, ka mana ģimene, īpaši no mātes puses, bija saistīti ar Džentili. Viņi bija tuvi draugi. Tāpēc divi Džentiles dēli nekavējoties devās uz policiju, lai pierunātu atstāt šos trīs cilvēkus dzīvus. Tā bija ļoti augstsirdīga rīcība.

Vai tas palīdzēja?

Fašisti brīdināja: ja partizāni vēl ko tamlīdzīgu pastrādās, šos trīs arestētos nošaus. Viņi pavadīja cietumā mēnesi, katru vakaru domājot, ka nākamajā dienā viņiem var izpildīt nāvessodu. Viņus tomēr atbrīvoja, pateicoties Vācijas konsulam; tas bija izcils cilvēks, vārdā Gerhards Volfs. Viņš labi pazina vienu no mana tēva cietuma biedriem, Bjanki Bandinelli, ievērojamu grieķu un romiešu mākslas ekspertu. Un Volfs atcerējās, ka Hitlers, 1938. gadā viesojoties Florencē, apmeklējis Ufici galeriju. Toreiz viņu pavadīt bija uzticēts tieši šim Bjanki Bandinelli. Hitlers ar savu gidu bija ļoti apmierināts un viņu labi atcerējās. Tā nu Volfs ziņoja uz Berlīni, ka Florencē taisās nošaut Bandinelli, un tas visu izšķīra. Fašisti atbrīvoja visus trīs.

Pēc atbrīvošanas tēvam, protams, nācās pazust, un mums tāpat. Pastāvēja briesmas, ka mūs var saņemt par ķīlniekiem. Vienu laiku kāda ārkārtīgi drosmīga sieviete mūs slēpa savos bēniņos Kavūra ielā, pašā Florences centrā. Manas pirmās, vēl ļoti miglainās atmiņas ir aptuveni no šī laika. Man bija trīs gadi. Es gulēju uz grīdas, uz matrača, un atceros, kā mēģināju izkāpt pa logu, jo mēs dzirdējām, ka uz ielas šauj. Taču manas pirmās tiešām skaidrās atmiņas ir no kādas villas Sandomeniko Fjezolē netālu no Florences, kur mēs dzīvojām vēlākajos kara gados. Es atceros, kur bija ziemas dārzs, un atceros glicīnijas uz pusagruvušā balkona.

Vai pēc kara jūs atgriezāties Florencē?

Jā, mēs palikām Florencē līdz 1954. ga­dam. Tad pārcēlāmies uz Romu, jo tēvs tur dabūja pasniedzēja darbu un vēlāk kļuva par fakultātes dekānu. Mana māte bija uzrakstījusi doktora disertāciju par vienu no Plūtarha “Morālijām” un vēlāk pētīja Helderlīna veiktos Pindara atdzejojumus. Tomēr, lai gan māte savā jomā bija ļoti apdāvināta, viņa labprātāk nodarbojās ar saviem trim bērniem.

Pastāstiet par jaukākajām atmiņām par Florenci.

Mana labākā drauga tēvs bija ārsts, kurš ārkārtīgi mīlēja Vāgneru. Mums bija iespēja katru svētdienu iet uz pilsētas teātri, jo viņam bija abonements trim vietām parterā un viņš ņēma lī­dzi mūs, zēnus. Tolaik diriģēja visi lielie dižgari. Atceros, ka manā pirmajā koncertā diriģents bija Hermanis Šerhens, īsta leģenda. Vēlāk – Bruno Valters, Mitropuls, Fričai, tik daudzi citi. Arī visi dižie pianisti – Benedeti Mikelandželi, Bakhauss, Fišers, Kempfs, Gīzekings.

Vai jums bija pieejamas grāmatas?

Māja bija pilna ar grāmatām; lielākoties tie bija pirmavoti, ar ko strādāja mans tēvs, – jurisprudences teorijas teksti, kas publicēti no 16. līdz 18. gadsimtam, pārsvarā latīņu valodā. Daudzi no tiem bija iespaidīgi folianti. Pats fakts, ka es sev apkārt redzēju šos sējumus ar sarežģītiem nosaukumiem un man nezināmiem autoriem, atstāja daudz lielāku iespaidu nekā neskaitāmās grāmatas, ko izlasīju vēlāk. Nedēļas nogalēs es mēdzu ciemoties vectēva mājā. Viņš bija filozofijas profesors Florences Universitātē. Vectēvs arī bija nodibinājis izdevniecību La Nuova Italia, kas pastāv vēl šobaltdien. Tās katalogā jūs atradīsiet daudzus Hēgeļa un izcilāko antīkās literatūras pētnieku darbus.