Humanoīda traips

Kādā 1940. gada dienā četri pusaudži no okupētās Francijas pavisam tiešā nozīmē iekrita paleolīta laikmetā. Viena no daudzajām stāsta versijām vēsta, ka pastaigas laikā pa mežu netālu no Montiņakas pilsētiņas pēkšņi pazudis viņu suns. To meklējot, zēni drīz vien atklājuši, ka viņu uzticamais pavadonis iekritis zemes caurumā, tāpēc īstā komiksu varoņa Tintiņa garā (ar kuru viņi droši vien bija pazīstami) pusaudži veica bīstamu nolaišanos 15 metru dziļumā. Viņi atrada gan suni, gan daudz ko citu, īpaši nākamajos apmeklējumos, kuros devās, jau bruņojušies ar petrolejas lampām. Caurums veda uz alu, kuras sienas un griestus klāja košās krāsās uzgleznoti dzīvnieki. Tie bija dzīvnieki, kuru 20. gadsimta Dordoņā jau sen vairs nebija, – bizoni, tauri un lauvas. Viens no puišiem, mehāniķa māceklis, vēlāk stāstīja, ka, būdami apstulbuši un pacilāti, viņi sākuši lēkāt pa alu kā “mežoņu bars, kas izpilda kara deju”. Kāds cits atcerējās, ka plīvojošajā lampu gaismā šķita kustamies arī uzgleznotie dzīvnieki. “Mēs bijām kā prātu zaudējuši,” teica vēl kāds no pusaudžiem, lai gan pie tā droši vien vainojams oglekļa dioksīds, kas bija uzkrājies slikti vēdinātajā alā.

Zēni bija atklājuši slaveno Lasko alu, kas vēlāk kā magnēts pievilka tūristus, bet ko galu galā nācās slēgt, lai daudzo apmeklētāju izelpotais mitrais gaiss mākslas darbus nesabojātu. Tagad, gandrīz gadsimtu pēc šī notikuma, mēs zinām, ka Lasko ala ir daļa no visu pasauli aptveroša fenomena, ko sākumā iedēvēja par “izdaiļotajām alām”. Šādas alas ir atklātas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Eiropā vien to ir vismaz 350, jo īpaši alām bagātajos Pireneju kalnos, un pēdējos gados tās atklātas arī Borneo (2018. gadā) un Balkānos (2019. gada aprīlī). Ņemot vērā, cik tālu tās atrodas cita no citas, dīvainākais ir tas, ka “izdaiļojumi” tajās visās ir līdzīgi: cilvēka plaukstas nospiedumi, abstrakti zīmējumi, ko veido punkti un krustotas līnijas, un lieli dzīvnieki – kā gaļēdāji, tā zālēdāji –, no kuriem lielākā daļa jau izmiruši. Ne visi tēli parādās visās alās: dažās redzami tikai plaukstu nospiedumi vai megafaunas pārstāvji. Paleoarheologi uzskata, ka šos darbus radījuši mūsu tālie akmens laikmeta senči, lai gan alās nav atrodami attēli, kuros būtu redzami cilvēki gleznošanas procesā.

Taču tajās ir sastopami cilvēkveidīgi radījumi, kurus daži arheologi piesardzīgi dēvē par “humanoīdiem”, – divkājainas figūras, kas dažviet redzamas dzīvnieku attēlus saturošo fresku malās. Dzīvnieki uz alu sienām ir attēloti, pievēršot teju vai pārdabisku vērību detalizētam galvas un muskuļu attēlojumam, taču nevienai divkāja figūrai (neapšaubāmi par lielu vilšanos tūristiem) nav uzzīmēta seja.

Šis fakts atstāja uz mani negaidīti spēcīgu iespaidu. Par to, protams, jāpateicas kādam īpašam manas vēsturiskās situācijas apstāklim gandrīz 20 000 gadus pēc Lasko alas izdaiļošanas. Ap 2002. gadu mēs iegājām tā saucamajā “selfiju” laikmetā, kurā visi šķiet kā apsēsti ar saviem elektroniskajiem pašportretiem – ar drēbēm vai bez tām, ar kosmētiku vai bez, ballējoties vai saspringti par kaut ko domājot – un vēlmi izplatīt tos, cik plaši vien iespējams. Tad 2016. gadā ASV ievēlēja prezidentu, par kuru labākais, ko var teikt, ir tas, ka viņš ir narciss. Piekrītu, ka šāds psiholoģiskā stāvokļa apzīmējums ir neskaidrs, taču tas labi atbilst cilvēkam, kurš ir tik pārņemts ar savu paštēlu, ka pat savus golfa klubus izdaiļojis ar viltotiem žurnāla Time vākiem, uz kuriem attēlots viņš pats. Turklāt mums tiek sūtīti paziņojumi par gaidāmo izlikšanu no mūsu planētas: arktiskie ledāji strauji kūst un pārvēršas ūdenī. Dienvidu puslodes iedzīvotāji dodas uz ziemeļiem, kur ir piemērotāki klimatiskie apstākļi labības audzēšanai. Jūlijā gaisa temperatūra Parīzē pārspēja visus rekordus, sasniedzot 42,6 grādus pēc Celsija.

Varētu teikt, ka mana negaidītā pārņemtība ar alu mākslu savā ziņā bija blāvs atspulgs no tā paša stāsta par zēnu nolaišanos Lasko alā nacistu okupētajā Francijā. The New York Times savās lappusēs mudināja satrauktos lasītājus meklēt glābiņu tādos “pašaprūpes” līdzekļos kā meditācija, pastaigas dabā un masāža, bet neviens no tiem mani neuzrunāja. Tā vietā es laiku pa laikam paņēmu brīvdienas no tā, ko mēs iesaucām par “Pretošanos”, un iekritu paleoarheoloģijas truša alā. Manā gadījumā tas nebija tikai bēgšanas jautājums. Mani sajūsmināja, cik brīvi no patmīlības bijuši mūsu senči, kuri veltīja tik daudz pūļu, lai radītu dažus no satriecošākajiem mākslas darbiem pasaulē, – un pat nepapūlējās zem tiem parakstīties.