Jauna detektīva rašanās

Rīgā 2010. gada oktobrī notika noziegums. Tā bija viena no tām lietām, kas strauji ieguva plašu sabiedrības uzmanību un tikpat strauji tika aizmirsta. Tādu nav maz, un nebūtu vērts šo vienu cilāt vēlreiz, ja vien tajā nebūtu piedalījies kāds nezināms varonis, kura ieguldījumu es tagad – ar novēlošanos – vēlētos izcelt. 

Šī nozieguma izmeklēšanā, cik man zināms, pirmo reizi savas spējas pierādīja kāds jauns detektīvmākslas ģēnijs, pats palikdams, kā tas bieži gadās, plašākas sabiedrības nepamanīts. Kas, protams, runā viņam tikai par labu. Salīdzinājumā ar agrākajiem slavenajiem detektīviem šis bija pārāks daudzās jomās. Viņš izdzēra vairāk nekā Filips Mārlovs, apēda vairāk nekā Megrē. Viņš mīlēja gan vīriešus, gan sievietes. Viņš slēpa savu īsto vārdu prasmīgāk nekā L. Jā, pieļauju, ka jaunajam trūka Aloiza Blonska pieredzes praksē, uz vietas. Varbūt arī Puaro šarmanti dzelžainās loģikas. Taču to kompensēja jaunā izmeklētāja neatlaidība un izcilās indukcijas spējas. Tieši tā sauc šo izziņas metodi, ko Šerloks Holmss kļūdaini dēvēja par dedukciju.

Var pavisam droši teikt, ka jaunais izmeklētājs bija no tautas. Pat ne praktizējošs privātdetektīvs. Tikai entuziasts. Viņa rīcībā nebija nekādu īpašu iespēju, kādas parasti ir slavenajiem klasiķiem, – viens zvans senam paziņam laboratorijā, un noslēpums rokā. Nē, jaunā izmeklētāja rīcībā bija tikai policijas preses dienesta publikācijas un tamlīdzīga vispārpieejama informācija – nepilnīga, dažkārt pat kļūdaina. Un tomēr izmeklētājs nonāca pie pareizās atbildes daudz ātrāk nekā policija.

Kā jau pienākas, jaunais detektīvs par savu darbu saņēma – un es pat neesmu drošs par to – tikai kautru paldies, neminot vārdu. Viņš to necik neņēma ļaunā. Domāju, ka viņam piemita it visi cilvēciskie netikumi, izņemot vienu – tieksmi izcelt savu unikālo personību. Bet man šķiet, ka šis jaunais detektīvs ir jauna intelekta paraugs, 21. gadsimta domāšanas tehnoloģijas iemiesojums.

Un tagad – pie lietas!

Notikuma laiks

2010. gads bija normāls laiks. Deviņdesmitie bija beigušies – vēl pa kādai atskaņai, vēl deviņdesmito cilvēki meklē nodarbošanos, bet nekas “tāds” vairs nesanāk. Un labi, ka tā, jo deviņdesmitajos mūsu aplūkojamais notikums nemaz netiktu pamanīts.

Dažas vispārīgas ziņas atmiņas iekustināšanai:

Prezidents – Valdis Zatlers. Gada dzīvnieks – ūdrs. Mūzika – Martas asinis, “Tev piestāv alkohols”.

Notikuma vieta

AB dambis, Rīgā pie Klīversalas. Uzbūvēts 19. gadsimta 80. gados, lai stabilizētu Daugavas krastu. Vēlāk ticis izmantots kā osta, 1944. gadā uzspridzināts, 1950. gadā atjaunots.

AB dambim ir arī sava kriminālā vēsture. 30. gados šeit notika pat vērā ņemama apšaude, ko uzsāka kāds neprāta pārņemtais. Zīmīgi, ka viņu neitralizēja nejaušs garāmgājējs, kurš paņēma cīņā kritušā policista ieroci. Bet tas ir cits stāsts.

Vēlāk nācām mēs ar saviem likumpārkāpumiem. AB dambis ir brīnišķīga vieta, prombūtne pašā Rīgas viducī. Tāpēc tur tā vien prasās pasēdēt ar aliņiem vai, teiksim, vīnu. Sēdēšana ar meitenēm uz AB dambja ir pavisam īpaša, citviet neizjūtama. Gribi, skaties viļņos, gribi, stāsti par Vecrīgas torņiem, gribi, atgāzies zālājā.

Tāpēc es esmu strikti pret koncertzāles būvniecību uz AB dambja.