Kā atrast darbu senajās Atēnās: ieteikumi laika ceļotājiem

Jūs interesē iespēja atrast darbu senajās Atēnās?

Atēnas ir valsts, kas ārzemniekus uzņem viesmīlīgi: te uz pastāvīgu dzīvi apmetušies aptuveni 10 000 pieaugušu vīriešu kārtas ekspatriantu (sievietes un bērnus tautas skaitīšanā parasti neuzskaita); salīdzinājumam: pieaugušu vīriešu kārtas pilsoņu ir aptuveni 30 000, tātad par sabiedrību nevajadzēs sūdzēties. Atēnās paveras daudz iespēju, ko vērts izpētīt, taču netrūkst arī slēptu briesmu, no kurām jāuzmanās. Te būs daži ieteikumi, padomi un jautājumi, kam vēlams pievērst uzmanību.

Imigrācija un likumi

Labā ziņa ir tāda, ka strādāšanai Atēnās vīzu vai darba atļauju nevajag. Nav jāmaksā arī ieņēmuma nodoklis (brīnišķīgi; ieņēmuma nodokli izgudros tikai m.ē. 1799. gadā Apvienotajā Karalistē kā “pagaidu” līdzekli, lai finansētu karus ar Napoleona Franciju). Tomēr ir vairāki svarīgi momenti, par kuriem būtu jāzina.

Ja jūs kā nepilsonis vēlēsieties strādāt īslaicīgā apmeklējumā, pret to nevienam iebildumu nebūs, tāpat nebūs arī nekādu īpašu ierobežojumu. Būs tikai jāsamaksā standarta ostas nodeva un muitas nodoklis, ja vēlēsieties ievest pārdošanai tirgus preces.

Ja gribēsiet nokārtot ilglaicīgas uzturēšanās un darba atļauju, jums nāksies sameklēt personu, ko sauc par prostatēs. Tas ir Atēnu pilsonis, kurš jums palīdzēs atrisināt tiesiskos jautājumus un samaksāt īpašu nodevu – metoikion. Jāzina arī, ka jūs kā metoiks (proti, uz pastāvīgu dzīvi Atēnās apmeties nepilsonis) būsit pakļauts obligātajam karadienestam un jums nebūs tiesību iegādāties zemi. Šie paši noteikumi, starp citu, attiecas uz brīvlaistiem vergiem, ko arī automātiski pieskaita pie metoikiem.

Taču, lūdzu, ņemiet vērā: nepiereģistrēšanās pie šāda prostatēs, attiecīgā nodokļa nemaksāšana vai nepatiesa uzdošanās par Atēnu pilsoni ir ļoti nopietni pārkāpumi. Ja par kādu no tiem tiesā un atzīst par vainīgu, sods ir verdzība.

Ja nu tas jūs interesētu: nepilsoņiem nav viena skaidri nosprausta ceļa uz pilsonības iegūšanu. Definētais pilsonības nosacījums (saskaņā ar Perikla 451. gadā p.m.ē. ierosināto likumu) ir abu vecāku pilsonība. Ilglaicīga uzturēšanās valstī nedod tiesības pretendēt uz pilsonību. Vienīgais veids, kā nepilsonim kļūt par pilsoni, ir oficiāli atzīti nopelni valsts labā, un tas prasa daudz naudas un sakarus ar ietekmīgiem Atēnu oratoriem. Tautas sapulce nepilsoņiem kā alternatīvu pilsonībai var piešķirt arī zināmu privilēģiju, isoteleia, kas ļauj maksāt tikai tos nodokļus, ar kuriem aplikti Atēnu pilsoņi.

Ko īsti mēs saprotam ar “darbu”?

Ja vēlaties atrast pastāvīgu algotu darbvietu firmā vai pie individuāla darba devēja, senās Atēnas nav labākā vieta, kur to meklēt. Šāda tipa darbs parasti saistās ar konkrētu darbinieku grupu, proti, vergiem, tāpēc brīvie cilvēki no tā izvairās. Pastāv daži algoti ilglaicīgi valsts amati, teiksim, valsts arhitekts vai rakstvedis, taču nepilsoņiem tie parasti nav pieejami. Tātad būtībā darbs senajās Atēnās (ja vien jūs laimīgā kārtā neesat vergs) nozīmē īslaicīgus kontraktus par precēm vai pakalpojumiem vai tirgus pārdevēja darbu.

Pensiju plānu nav (valsts pensiju ieviesīs tikai 1889. gadā Vācijā un 1908. gadā Apvienotajā Karalistē), un sociālā apgāde ir visai neliela. Tiesa gan, pilsoņi, kuri zaudējuši darbaspējas slimības rezultātā, var pieteikties uz pabalstu. Ja tu nestrādā, tad lielākoties neko arī nepelni.

Tāpat Atēnās nav arī nedēļas nogales (vai pat vienkārši nedēļas). Toties jauki, ka ir daudz valsts svētku. Atēnas var lepoties ar lielāku skaitu dažādu svētku un svinību nekā jebkura cita grieķu pilsētvalsts. Svētkus rīko gan pati pilsēta, gan vietējie novadi (dēmoi). Ņemot vērā, ka visu svētku centrālais elements ir dzīvnieku upurēšana, parasti tajos brīvi pieejams bezmaksas ēdiens. Tātad, lai gan svētku diena netiek apmaksāta, svētki būtībā par sevi samaksā paši. Pieejams arī valsts pabalsts teātra biļešu iegādei Dionīsa svētkos reizi gadā, aptuveni martā. Daudzi atēnieši pamatā iztiek no algota darba, valsts pabalstiem (maksa par zvērinātā pienākumiem tiesā, publiskas upurēšanas u.c.) un ievērojamu oratoru un karavadoņu atbalsta, kuri vietējām kopienām regulāri rīko sabiedriskus mielastus.

Kādas ir darba iespējas?

Tādu netrūkst. Atēnas ir rosīgs tirgus un tirdzniecības centrs. Lai jums rastos zināms priekšstats, palūkosimies, ko te tirgo: te var iegādāties vīnus no Mendes, Hijas, Naksas, Tasas, Lesbas, Skiatas vai Peparētas, sālītas zivis no Melnās jūras un Kadisas, tunci no Sicīlijas vai ķemmīšgliemenes no Mitilēnes Lesbas salā, tesāliešu zirgus, molosiešu suņus, trāķiešu kausus, smaržas no Ēģiptes, vīraku no Sarkanās jūras, spilvenus un gultas veļu no Kartāgas, vergus no Frīģijas, Trāķijas, Kārijas vai Paflagonijas. Šurpu turpu braukā milzums cilvēku (tikai svētku laikā vien pilsētas iedzīvotāju skaitu papildina ap 30 000 viesu un sūtņu no sabiedrotajām polisām). Tādējādi Atēnas ir pati izdevīgākā vieta Grieķijā gan tirgotājiem, gan darba meklētājiem.

Darbu te var atrast cilvēki ar visdažādākajām iemaņām. Pašā zemākajā līmenī naudu var pelnīt kā melnstrādnieks vai amforu nesējs (ūdeni vajag visiem, un, lai arī pieejami vairāki avoti, kas savienoti ar akveduktiem, aizgādāt to līdz mājām ir smags darbs). Transports ir joma, kurā viegli atrast darbu: vajag tikai iegādāties dažus labus, stiprus ēzeļus, mūļus vai vēršu pajūgu. Darba iespēju netrūkst ostās, īpaši Peirajā.

Daudz strādnieku te algo publiskajās būvēs. Ap 440. gadu p.m.ē. atēnieši uzsāka vērienīgu celtniecības programmu akropolē; te algoja arhitektus, akmeņkaļus, galdniekus, tēlniekus, gleznotājus, zeltkaļus un kravu pārvadātājus. Akmeņkaļi pastāvīgi vajadzīgi arī publisku un privātu dokumentu noformēšanai (atēnieši daudz ko vēlējās redzēt akmenī kaltu). Ienesīgs rūpals ir arī statujas privātiem veltījumiem vai kapu pieminekļi. Atēnās ir arī nozīmīga keramikas rūpniecība, kas ražo visdažādākos virtuves un galda piederumus vietējām vajadzībām un eksportam.

Prasmīgi strādnieki vienmēr ir pieprasīti. Ārsti un vecmātes var būt droši, ka viņus vajadzēs pastāvīgi; kvalifikācijai nav nekādu noteikumu vai prasību, tomēr var palūgt ieteikumu no jūsu skolotāja un bijušajiem pacientiem, it īpaši, ja piesakāties uz valsts dziednieka amatu.

Atēnās ir slavenākās filozofijas skolas visā Vidusjūras reģionā, īpaši tās, kas skolniekus pastāvīgi pulcē Akadēmijas svētajā birzī vai Likeja gimnasijā, tātad uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem no pilsētas. Mācības šajās skolās ļaus atrast skolotāja darbu gandrīz jebkur. Tāpat Atēnas, kur rīko tik daudz svarīgu svētku, īpaši Lielos dionīsijus, Lēnajus un dēmos svinētos Lauku dionīsijus, ir īstā vieta, kur izpelnīties mūziķa, traģēdijas vai komēdijas dzejnieka vai aktiera slavu.

Varbūt jums ir virēja dotības? Vienmēr ir liels pieprasījums pēc prasmīgiem pavāriem un viesmīļiem, kas gādā par ēdināšanu un apkalpošanu privātās upurēšanas ceremonijās kāzās un citos ģimenes notikumos. Iespējams, jūs vēlaties atvērt savu būdu vai veikaliņu tirgū. Un, pats par sevi saprotams, nekad netrūkst darba bārddziņiem un skuvējiem, šuvējiem, kurpniekiem, ieroču, vairogu un bruņu kalējiem (no vīriešiem, kam jādodas karadienestā kā hoplītiem, var prasīt labu atlīdzību par to, ka viņiem palīdz palikt dzīviem) utt., utt.

Daudz darba var atrast arī laukos. Tas pārsvarā ir sezonāls laukstrādnieka darbs, bet cilvēkiem ar pieredzi šajā jomā gadās atrast arī pastāvīgu īpašuma pārvaldnieka darbu. Ja jūs esat pieredzējis lauksaimnieks, varbūt vērts padomāt par iespēju nomāt zemi no kāda Atēnu pilsoņa. Atikā ražo iespaidīgus olīveļļas daudzumus, kā arī vīnu vietējam patēriņam, tāpēc vēl viena iespēja ir darbs vīnkopja arodā. Malkas cirtēji un ogļdeģi ir vēl divi amati ar īpašām iemaņām; šo darbu darītāji nodrošina pilsētai kurināmo un kokmateriālus ēdiena gatavošanai, ražošanai un celtniecībai.

Valsts pasūtījumos samaksa parasti ir viena vai divas drahmas dienā. Protams, strādājot privāti, var nopelnīt arī vairāk; tas atkarīgs arī no tā, cik ātri jūs spējat strādāt.

Īsa piezīme par naudu: drahmā ir seši oboli; 100 drahmu ir viena mina, bet 60 minu (jeb 6000 drahmu) – viens talants. Atēnu monētas ar pūces attēlu ir zelta standarts (vai varbūt vajadzētu teikt “sudraba standarts”) visa Vidusjūras reģiona tirdzniecībā. Atēnās var pieņemt arī citās valstīs kaltas monētas. Tirgū pastāvīgi sēž valstij piederošs vergs, kura uzdevums ir iztiesāt strīdus par monētām un apsūdzības naudas viltošanā.

Kur atrast darbu?

Labākā vieta, kurp doties darba meklējumos, ir agorā jeb tirgus laukums – vai nu pašās Atēnās, vai Peirajā. Pilsētā vispirms mēģiniet doties uz kalnu, ko sauc kolōnos misthios; tā ir tāda kā darba birža, kur cilvēki parasti iegriežas vienas dienas strādnieku meklējumos. Šī vieta ir netālu no Hēfaista tempļa, kas savukārt atrodas uz cita kalna, kolōnos agoraios – tieši virs agoras. Pieejamos darbus, piemēram, ārzemju celtniecības projektos, agorā regulāri izziņo saucēji. Arī pie bārddziņa un sīktirgotavās (kapēleia) ir vērts apvaicāties par jaunumiem.

Konkrētu arodu strādniekiem ir savas pulcēšanās vietas. Teiksim, ir īpaša tikšanās vieta, kur var noalgot pavārus un viesu apkalpotājus. Transporta strādnieki mēdz savākties pie pilsētas vārtiem. Podnieki lielākoties strādā Kerameika dēmā, uz ziemeļrietumiem no pilsētas. Arī tirgus ir sadalīts atkarībā no precēm, ko te tirgo. Ir arī šauras specializācijas tirgi, piemēram, siera tirgošanai jauna mēness laikā.

Ja gribat uzsākt savu biznesu, varētu ieteikt noīrēt māju kādā pilsētas dēmā – Melitē, Kollitā vai Kidatēnajā, vai arī Peirajā –, no kurienes līdz tirgum ir pavisam īss gājiens. Bieži var noīrēt māju jau ar gatavu darbnīcu: būtībā jebkuru telpu var pielāgot ieplānotā darba vajadzībām (pat rūpnieciskiem procesiem, tādiem kā metālapstrāde).

Piezīme par vergu turēšanu

Šis ir jutīgs jautājums, taču savas uzturēšanās laikā jūs pamanīsiet, ka atēnieši savu naudu bieži iegulda vergos. Dabiski, ka daudziem Atēnu viesiem, kas ieradušies no tādām vietām kā jūsējā, mēdz būt spēcīgi morālas dabas iebildumi. Tas ir tikai pareizi un piedienīgi. Verdzība tiešām ir brutāla: pret savu vergu gluži likumīgi drīkst izturēties, kā vien labpatīk. Tos, kuri bijuši nepaklausīgi, parasti nosūta uz dzirnavām malt graudus, un tur viņiem neklājas īpaši labāk kā lopiem. Dzīve dienvidu sudraba raktuvēs Laurijā var būt tikpat smaga, un visi pašsaprotami rēķinās, ka nāksies regulāri nomainīt ievainotus vai mirušus vergus. Brīvi cilvēki šādus darbus nestrādā, un tam ir pamats.

Dzīve šeit, pirmsindustriālajā Eiropā, ir smaga. Nekas vispār nenotiktu (no rīta neiekurtu uguni, vakarā neiedegtu lampas, mājās nebūtu ūdens, ar ko nomazgāties, netiktu mazgātas ne drēbes, ne trauki utt.), ja kāda cilvēciska būtne to visu nepaveiktu no nulles. Tiem, kas to var atļauties, vergi, kuriem par darbu nav jāmaksā, ir pats ērtākais risinājums. Vergu var apmācīt darbam jebkurā amatā, un viņa nopelnīto kabatā var iebāzt īpašnieks – protams, jāatskaita izdevumi par ēdienu un apģērbu. Šāda sistēma ienestu apmēram divus obolus lielu peļņu dienā. Vergus var izīrēt arī trešajai pusei vai ļaut strādāt neatkarīgi apmaiņā pret nomas naudu (grieķi to sauc par apophorā). Tie, kam pietiek naudas, lai nopirktu daudzus vergus, var ierīkot veselu rūpnīcu, ko vada uzraugs.

Vergi ir samērā lēti, vidējā cena ir aptuveni 200 drahmas (tas ir mazliet vairāk nekā puse no vidējās gada algas, varbūt līdzvērtīgi pusei no automašīnas cenas tur, no kurienes nākat jūs). Sievietes un bērni parasti maksā lētāk, bet pieauguši vīrieši ar konkrētām darba iemaņām – dārgāk. Vergu īpašnieki lielākoties var atgūt ieguldīto naudu, ļaujot vergiem kaut kad vēlāk izpirkt savu brīvību.

Un ja nu es esmu sieviete? Vai arī es varu atrast darbu?

Jā, sievietēm ir papilnam iespēju strādāt. Sabiedrība kopumā gan nelabvēlīgi raugās uz sievietēm, kuras strādā ārpus mājas, taču arī mājās ir vajadzīgas algota darba darītājas. Visvairāk sieviešu nodarbina tekstilrūpniecība. Piemēram, vilnas tīrīšana un kāršana ir mazkvalificēts darbs, ko viegli darīt pa vidu citiem saimniecības darbiem.

Bieži sastopamas sievietes, kas strādā arī sarežģītāku darbu – auž. Daudzas sievietes strādā par pārdevējām veikalos un stendos (kapēlides) un tirgo plašu preču klāstu. Svētkos un dzīrēs spēlēt aulos vai kitharā (pūšamo vai stīgu instrumentu) ir laba nodarbošanās, taču jāpiesargās no iereibušiem un miesaskārīgiem vīriešiem – lai gan, protams, arī tos var izmantot, lai labi nopelnītu, ja jums ir šāda nepieciešamība vai slieksme.

© Antigone, 2023. gada 5. novembrī