Kā es nošāvu ziloni

Molamjainā Lejasbirmā mani ienīda daudzi: tas bija vienīgais laiks manā mūžā, kad ieņēmu pietiekami svarīgu amatu, lai kaut kas tāds varētu notikt. Es biju iecirkņa policists pilsētiņā, kurā preteiropiešu noskaņojums bija sajūtams ļoti asi, lai arī tas izpaudās bezjēdzīgos, sīkumainos veidos. Nevienam nepietika dūšas sākt dumpi, bet, ja tirgū parādījās eiropiešu sieviete bez pavadoņa, viņas kleitai kāds noteikti uzspļāva beteļu sulu. Es kā policists, protams, biju īpaši piemērots mērķis šādiem izlēcieniem, kas atkārtojās ikreiz, kad vien tas likās droši. Kad futbola laukumā nadzīgs birmietis aizšāva man priekšā kāju un tiesnesis (arī birmietis) izlikās to neredzam, pūlis uzsprāga derdzīgos smieklos. Tādas lietas notika ne reizi vien. Beigu beigās jaunekļu izsmējīgās dzeltenās sejas, kas vērās manī no visām malām, aizvainojošie saucieni, kas lidoja nopakaļ no droša attāluma, sāka sist man pa nerviem. Sliktākie no visiem bija jaunie budistu mūki. Pilsētā viņu bija vairāki tūkstoši, un likās, ka viņiem nav nekā cita, ko darīt, kā stāvēt uz ielas stūra un apņirgt eiropiešus.

Tas viss ne pa jokam mulsināja un kaitināja. Tajā laikā es jau biju nācis pie atziņas, ka imperiālisms ir ļaunums un, jo ātrāk pametīšu šo darbu un aizbraukšu, jo labāk. Teorētiski – un, protams, slepus – es biju caurcaurēm birmiešu pusē un pret viņu apspiedējiem, tas ir, britiem. Ja runājam par manu darbu, tad es to ienīdu stiprāk nekā spēju izteikt vārdos. Strādājot tādā darbā, impērijas netīrā sētaspuse atklājas tiešā tuvskatā. Nelaimīgie, smirdošos būros smokošie arestanti, uz ilgu termiņu ieslodzīto pelēkās, iebiedētās sejas, ar bambusa nūjām nopērto rētainās pēcpuses – tas viss raisīja manī nospiedošu, neizturamu vainas sajūtu. Taču man nebija nekāda skaidra priekšstata par lietu kopējo stāvokli. Es biju jauns un mazizglītots, un savas problēmas man bija jārisina nomācošajā klusumā, kas ir ikviena Austrumos dzīvojoša angļa daļa. Es pat nezināju, ka Britu impērija mirst, vēl mazāk – to, ka tā ir krietni labāka par jaunajām impērijām, kam bija jānāk tās vietā. Zināju tikai to, ka esmu iestrēdzis starp savu naidu pret impēriju, kurai kalpoju, un niknumu pret ļaunprātīgajiem kverpļiem, kuri centās padarīt manu dienestu neiespējamu. Ar vienu savu smadzeņu daļu es domāju par britu kundzību kā nesatricināmu tirāniju, kā spīlēm, kurās in saecula saeculorum¹iežņaugta uz ceļiem nospiesto tautu griba; otra smadzeņu daļa teica, ka nekas pasaulē nesagādātu man lielāku baudu kā ietriekt durkli budistu mūka zarnās. Šādas sajūtas ir normāla imperiālisma blakusparādība; pavaicājiet jebkuram angļu ierēdnim Indijā, ja jums izdodas pārsteigt viņu no darba brīvajā laikā.

Kādu dienu atgadījās kas tāds, kas aplinku ceļā atvēra man acis. Pats par sevi tas bija sīks incidents, taču tas palīdzēja man daudz skaidrāk ieraudzīt imperiālisma īsto dabu – īstos motīvus, kas vada despotisku valdību rīcību. Kādā agrā rītā man no otra pilsētas gala piezvanīja iecirkņa inspektors un teica, ka tirgū plosoties zilonis. Vai es varētu uz turieni aizjāt un kaut ko lietas labā darīt? Es nezināju, ko tieši varētu darīt, bet man gribējās redzēt, kas tur notiek, tādēļ kāpu ponija mugurā un devos ceļā. Paķēru līdzi savu šaujamo, vecu 44. kalibra vinčesteru – daudz par mazu, lai ar to nogalinātu ziloni, bet man likās, ka šāviena troksnis varētu noderēt in terrorem². Ceļā mani apturēja vairāki birmieši, kuri stāstīja par ziloņa izdarībām. Tas, protams, nebija savvaļas, bet mājas zilonis, kuram bija sācies meklēšanās laiks. Kā jau visi mājas ziloņi meklēšanās laikā, arī viņš bija turēts pie ķēdes, bet iepriekšējā naktī tam bija izdevies to pārraut un izbēgt. Viņa mahauts³, vienīgais cilvēks, kurš spēja to šādā stāvoklī savaldīt, bija devies to meklēt, bet aizgājis nepareizā virzienā un tagad atradās 12 stundu gājiena attālumā, un rīta stundā zilonis pēkšņi bija atkal uzradies pilsētā. Tā kā birmiešiem nebija ieroču, viņi tā priekšā bija gluži bezpalīdzīgi. Tas jau bija paspējis saārdīt kādu bambusa būdu, nogalināt govi, uzklupt vairākiem augļu galdiem un aprīt to krājumus; tas arī bija trāpījies ceļā municipālajam asenizatoram, un, kad vedējs izlēcis no pajūga un ņēmis kājas pār pleciem, zilonis bija apgāzis ratus un tos kārtīgi apskādējis.

Inspektors birmietis un daži konstebli indieši gaidīja mani vietā, kur zilonis torīt it kā bijis redzēts. Tas bija ļoti nabadzīgs pilsētas rajons – netīru, ar palmu lapām apjumtu bambusa būdu labirints, kas bija izpleties stāva pakalna nogāzē. Atminos, ka rīts bija apmācies un sutīgs, tuvojās lietus sezona. Mēs sākām iztaujāt cilvēkus, kurā virzienā zilonis devies, un, kā jau parasti, nekādas precīzas norādes neieguvām. Tā tas Austrumos notiek vienmēr: no attāluma stāsts vienmēr izklausās visnotaļ skaidrs, bet, jo tuvāk notikuma vietai, jo neskaidrāks tas kļūst. Daži teica, ka zilonis aizgājis vienā virzienā, citi – ka tas devies uz otru pusi, bet vēl daži apgalvoja, ka par tādu ziloni pat dzirdējuši neesot. Biju jau savā prātā nospriedis, ka visas runas par ziloni ir tikai kārtējās pasakas, kad izdzirdām kaut kur pavisam netālu spalgus kliedzienus. Kāds satraukti bļāva: “Ejiet prom, bērni! Pazūdiet tūlīt pat!” – un ap būdas stūri izskrēja veca sieva ar rīksti rokā, nikni gaiņājot prom pliku bērneļu baru. Viņai sekoja vēl dažas sievietes, kas klakšķināja mēli un kliedza; tur acīmredzot notika kas tāds, ko bērniem nevajadzēja redzēt. Es pagājos uz priekšu gar būdu un ieraudzīju dubļos guļam vīrieša līķi. Tas bija indietis, tumšādains dravīdu kūlijs, gandrīz kails, un izskatījās, ka viņš miris pavisam nesen. Ļaudis stāstīja, ka zilonis pēkšņi parādījies aiz būdas, meties šim virsū, sagrābis viņu ar snuķi un ar kāju iemīdījis zemē. Bija lietus sezona, zeme bija valga, un viņa seja bija atstājusi tajā pēdu dziļu un pāris metrus garu vagu. Viņš gulēja uz vēdera ar izplestām rokām un asi uz sāniem sašķiebtu galvu. Seja viņam bija klāta ar dubļiem, acis plaši atvērtas, mute ar atsegtajiem zobiem savilkta nepanesamas agonijas grimasē. (Starp citu, nestāstiet man, ka mirušie izskatās rimti. Lielākā daļa līķu, ko man nācies redzēt, izskatījās velnišķi.) Milzīgā zvēra pēda bija nodīrājusi no kūlija muguras ādu ar tikpat tīru šņāpienu, kā dīrājot trušus. Ieraudzījis mironi, es aizsūtīju savu dieninieku uz drauga māju, kas atradās turpat netālu, aizņemties ziloņu šauteni. Pirms tam biju jau licis aizvest prom poniju, bažījoties, ka tas, sajutis ziloņa smaku, sāks bailēs trakot un mani nometīs.