Kā novecot un vienlaikus nesajukt prātā

Kā palikt iespējami adekvātam, apzinoties, ka esi jau vecs?

Vecu cilvēku loģiku mēs spēsim saprast tikai tad, kad paši būsim veci.

(Absurda izskaidrošanas mēģinājums.)

– Es gribu izzāģēt trusīti, – saka vecs vīrs, kam ir 102 gadi.

– Bet pirms nedēļas tu gribēji vāverīti, – saku es.

– Es kļūdījos, – saka viņš.

Jāpiebilst, ka reizēm vecu cilvēku uzvedība liekas mežonīgi absurda.

Kāda viņam starpība, vāveri no priedes un trusi no liepas? – es smīnu bārdā. – Simt divos gados?

Tomēr paklausieties. Viņa meitai jau ir tālu pāri 70. Mazbērniem pāri 50. Mazmazbērniem ir 25. Bet mazmazmazbērniem? Vai tie vispār kaut kad ikdienā par viņu atceras?

Ne svētku reizēs, kad viņš kā izbāzenis sēž galda galā. Vai viņiem viņš vispār ir vajadzīgs, kaut vai reizēm, šis superilgdzīvotājs?!

Pirmdienās, otrdienās, trešdienās?!

Patiesība ir tāda, ka viņš vairs nevienam, izņemot sevi pašu, nav vajadzīgs.

Viņš ir senas drupas.

Viņš sēž veco ļaužu mītnē un, katru dienu ar šausmām aptaustīdams savu organismu, gaida beigas.

Bet pagaidām viņam dzīvē vajag divas lietas:

a) vismaz kaut kā tagad kļūt noderīgam mazmazbērniem, kamēr viņš vēl ir šeit;

b) lai viņu atcerētos tad, kad viņš jau būs viņā saulē.

Te nu vāverīte ir tieši laikā. Varbūt trusītis pat noderēs vēl labāk. Vai tomēr vāverīte. Trusītis – kukulis pēcnācējiem.

Ar tik vienkāršiem paņēmieniem viņš cenšas saglabāties viņu atmiņā. Lūk, kur ir mākslas burvju spēks!

Viņš nav pārāk viltīgs mākslinieks, pasaulei viņš nav atvēries kā radītājs, bet varbūt, kaut vai pēc tam, daudz vēlāk, mazmazbērni dziļdomīgi šūpos galvu, aplūkojot vāverītes vai trusīša tēlu?!

Lai gan pašam viņam dzīvot ir krietni apnicis, viņš tikai gaida vieglu pāreju:

– Esmu gatavs atdot divus savas dzīves gadus, tikai lai nomirtu mierīgi, – viņš saka.

– Nav godīgi tā runāt tavos simt divos gados, – es viņam atbildu.

– Pienāk laiks, – viņš turpina, – kad cilvēkam ir atlikusi viena vienīga vēlēšanās.

– Kāda? – es vaicāju.

– Lai viņam nekas vairs nesāpētu.

– Es gribu sēdēt nevis pa kreisi, bet pa labi no Emanuela, – pēkšņi paziņo 94 gadus vecais Karols.

– Kāpēc?!

– Tāpēc, ka Emanuels dzied, bet man no tā sāp galva.

– Bet kāda atšķirība, kurā pusē Emanuelam sēdēt?!

– Cik tu esi neattapīgs. Kā tāds bērns. Es gribu sēdēt pret viņu ar kurlo ausi.

Vecīšu gājieni ir loģiski un absolūti adekvāti no viņu skatpunkta. Viņi lieliski saprot cits citu, jo runā vienā valodā. Vecuma valodā.

Mēs viņus sapratīsim tikai tad, kad paši novecosim. Savu loģiku tie nespēj paskaidrot ar vārdiem, mums nav dots saprast viņus pirms laika. Bet mēs varam turpināt censties. Jo vairāk tādēļ, ka vecums – tā ir lipīga kaite.