Kā spēlēt klavieres

Šajos laikos vairs nav modē spēlēt uz klavierēm Bahu. Šis apstāklis savienojumā ar faktu, ka autentiskais klavieru repertuārs ir klasiskā un romantiskā mūzika, ļauj vieglāk aizmirst, ka klavieres ir pirmām kārtām polifonisks instruments. Ne ar vienu citu taustiņinstrumentu nav iespējama tik niansēta dažādo partiju nošķiršana (to sauc par balsvedību) ar katrai no tām piešķirtās intensitātes un tonālā kolorīta variāciju palīdzību. Un tomēr Alfrēds Brendels 1976. gadā varēja atzīmēt, ka “pianisti visdrīzākajā laikā zaudēs “polifoniskās spēles” prasmi, kas savulaik tik augstu vērtēta; tas ir zaudējums, kas sajūtams ne tikai Baha interpretācijās un ne tikai blīvās kontrapunkta struktūrās”. Šim jautājumam viņš pievērsās dialogā “Bahs un klavieres”, kas, papildināts ar 1989. gadā sarakstītu īsu apcerīgu noslēgumu, pārpublicēts viņa jaunākajā eseju krājumā “Mūzikas izklaušināšana”¹. Brendels savā nedaudz izplūdušajā domāšanas manierē vispirms nāk klajā ar iespaidīgu vērojumu, proti, ka pianisti drīzumā zaudēs polifoniskās klavierspēles prasmi, tomēr tālāk nesaskata šīs atziņas patieso un pat satriecošo nozīmīgumu, atstājot to drīzāk gaumes jautājuma (“savulaik tik augstu vērtēta”) un tikai mērenas vai daļējas nelaimes (“jūtams zaudējums”) līmenī. Ja 1976. gadā tiešām pastāvēja iespēja, ka pianisti drīzumā varētu zaudēt polifoniskās klavierspēles iemaņas, tad būtībā taču iznīcība draudēja arī visai klavierspēles prasmei kā tādai.

Aiz “Baha un klavieru” pieklājīgā un tīkami nesteidzīgā domas plūduma slēpjas kāda pārsteidzoša un satraucoša prombūtne. Savās pārdomās Brendels ne reizi nepiemin Glennu Gūldu, kura radošais mūžs bija pilnībā veltīts klavieru polifonijas ideāliem. Ja 1976. gadā rakstā, kas veltīts Baham un klavierēm, ne reizi nav pieminēts Gūlds, šāds noklusējums ir ievērības cienīgs. Gūlds tolaik bija savas ierakstu karjeras augstumos un arī pianisma jomā neapstrīdami slavenākais Baha interprets no dzīvajiem, gluži tāpat kā 20 iepriekšējos gadus un arī pēc tam, līdz pat savai traģiski pāragrajai nāvei pēc smadzeņu insulta 1982. gadā 50 gadu vecumā.

Glenns Gūlds piedzima 1932. gadā Toronto; viņš bija kažokādu tirgotāja Herberta Golda un Florensas Grīgas (kura mīlēja apgalvot, ka Edvards Grīgs bijis viņai attāls radinieks) vienīgais bērns. Viņa muzikālā izglītība nebija ne pārāk ambicioza, ne pārāk spraiga: līdz 10 gadu vecumam Glennu mācīja māte, bet pēc tam viņš sāka ņemt stundas Toronto Konservatorijā pie Alberto Gerrero. Gerrero esot izteicies: “Ja Glennam šķiet, ka viņš no manis kā no skolotāja neko nav iemācījies, tas ir augstākais kompliments, ko man kāds varētu veltīt.” Izskatās, ka daudzējādā ziņā Gūlds klavierspēli apguvis pašmācības ceļā.

Neraugoties uz apdāvinātību, Gūldu neviens necentās pataisīt par brīnumbērnu. Savu pirmo nopietno uzstāšanos viņš piedzīvoja 1947. gadā, kad zēnu 14 gadu vecumā uzaicināja kopā ar Toronto Simfonisko orķestri atskaņot Bēthovena Klavierkoncertu sol mažorā. Vēlāk Gūlds tajā tipiskajā manierē, kādā mēdza runāt par savām spējām, apgalvoja, ka šo ārkārtīgi sarežģīto koncertu apguvis, katru dienu vingrinoties veselas trīs stundas (“Nesaprotu, kā es to spēju izturēt!”) un nepierakstot nošu lapās, no kurām mācījās, nevienu pašu aplikatūras piezīmi vai komentāru. (Viņš vēlāk paziņoja, ka “visu, kas jāzina par klavierspēli, var iemācīt pusstundas laikā”.)