Kā ziepju gabals

Ja Marija Montesori kaut ko ienīda, tad tā bija spēlēšanās. Viņa neatbalstīja arī rotaļlietas, pasakas un fantāziju. Tas man bija pārsteigums. Pateicoties mūsdienu Montesori skolu hipijiskajai reputācijai, man bija radies priekšstats, ka Montesori metodes būtība ir “mācīties spēlējoties”, un tieši šādi viņas filozofiju bieži vien raksturo arī viņas cienītāji. Tomēr, lasot viņas pašas rakstīto, kļūst skaidrs, ka Montesori metodes pamatā bija ticība darbam – centīgam, fokusētam un mērķtiecīgam darbam. Viņas skatījumā bērni darbam koncentrējas vairāk nekā pieaugušie. Daudzi pieaugušie ir slinki un strādā tikai tāpēc, ka par to maksā, un dara to iespējami maz. Taču viņas skolās, kā viņa raksta, “mēs novērojam kaut ko dīvainu: atstāti savā nodabā, bērni nepārtraukti strādā – un pēc ilgstošas un nepārtrauktas darbības bērnu darbspēja nevis pasliktinās, bet uzlabojas”. Montesori novērotā dedzīgā koncentrēšanās ļoti sasaucas ar to, ko psihologs Mihājs Čīksentmihāji sauca par “plūsmu”, – stāvokli, kad cilvēks ir pilnībā iegrimis kādā darbībā. Nesen daži psihologi, kas pētīja bērnus ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu un autiskā spektra traucējumiem, lietoja vārdu “hiperfokuss”. Montesori uzskatīja, ka šis fenomens piemīt visiem bērniem kā Dieva radībām.

Montesori izglītības teorija ir ne vien mazāk rotaļīga, nekā varētu domāt, bet arī, kā liecina Kristinas De Stefano sarakstītā Marijas Montesori biogrāfija¹, daudz dziļāk sakņota katolicismā. Viņa rakstīja, ka izglītības uzdevums ir atklāt bērnā “patieso cilvēka garu, Radītāja ieceri – zinātnisko un reliģisko patiesību”. Savas metodes viņa bieži pretnostatīja 1852. gadā mirušajam vācu izglītības teorētiķim Frīdriham Frēbelam (Montesori piedzima 1870. gadā). Frēbels 1840. gadā radīja vārdu Kindergarten, lai apzīmētu pirmsskolas izglītības iestādes, kurās bērni pavada dienas rotaļājoties. Viņš izveidoja dažādus priekšmetu komplektus jeb “rotaļu veltes” (Spielgaben), kas bija piemērotas dažāda vecuma bērniem. Piemēram, “pirmā velte” bija krāsaini dzijas kamoliņi; “trešā velte” bija astoņi vienādi koka klucīši. Daudzas Frēbela veltes bija tie paši objekti, kurus Montesori izmantoja savās skolās. Atšķirība bija tiem piešķirtajā nozīmē. Pēc Frēbela domām, bērns ir jāmudina sakārtot spēļu klucīšus tā, it kā tie būtu zirgi un stallis, un pēc tam pārveidot tos par baznīcu. Montesori uzskatīja, ka šādas fantāzijas tikai izraisa bērnā “apjukumu” un pat “mežonību”. Viņasprāt, klucītis ir klucītis un iespēja neizlikties, ka tas ir kas cits, bērnu atbrīvo.

Īpaši mulsinošas bija leļļu tējas servīzes, jo tās iznieko iespēju iemācīt bērniem noderīgās prasmes pasniegt īstu maltīti. Reiz dažas bāreņu nama audzinātājas uzaicināja Montesori pavērot viņu darbu. Viņas acīmredzot cerēja, ka Montesori ieraudzīs radniecību starp viņu un savām audzināšanas metodēm. Viņas tai pastāstīja, ka, tāpat kā viņa, uzskata, ka bērniem ir jāmāca praktiskas lietas. Taču Montesori uzskatīja, ka viņa ir bezcerīgi pārprasta, par ko pati pastāsta grāmatā “Pašmācība sākumskolās” (1916):

Daži bērni sēdēja pie maza galdiņa ar rotaļu piederumiem un klāja galdu leļļu maltītei; viņu sejas bija pilnīgi bez izteiksmes. Es ar izbrīnu skatījos uz cilvēkiem, kas bija mani uzaicinājuši: viņi šķita ļoti apmierināti; viņi acīmredzot domāja, ka nav nekādas atšķirības starp galda klāšanu rotaļā un tā klāšanu īstai ēdienreizei; viņiem iztēles dzīve un reālā dzīve bija viens un tas pats.

Dot bērnam leļļu traukus īsto vietā, pēc Montesori domām, ir “nevīžīga kļūda”, maldi. Bērniem vajadzīgi reāli, praktiski priekšmeti. Savās skolās viņa gādāja, lai jau trīs četrus gadus veci bērni pasniegtu cits citam pusdienas porcelāna šķīvjos un bļodās. Kādu dienu viņa ar gandarījumu vēroja četrgadīgu meitenīti, vārdā Pepinella, kura no galda uz galdu nesa smagu zupas terīni. Pie katra galda, nolikusi terīni, Pepinella atspiedās uz rokām un “veica mazu palēcienu”, tādējādi izrādot atvieglojumu. Taču viņa “tūlīt atkal ieņēma cienīgo stāju” un kā īsta strādniece nesa to uz nākamo galdu.