Kad grāmatas lasa mūs

Lūk, ko vēl varat izmēģināt, ja vien vēlaties. Atnesiet man Vergilija rakstus, un tad, trīs reizes atverot sējumu ar nagu, mēs no vārsmām, par kuru numuriem iepriekš vienosimies, izzīlēsim jūsu laulības nākotni. Zīlējot ar Homēru, cilvēkiem ne reizi vien izdevies uzzināt savu likteni.

Fransuā Rablē, “Gargantija un Pantagriēls”, 1532

Pie visa vainīgi tie fiziķi ar savu sinhronitātes teoriju, ka ikviena daļiņa saistīta ar jebkuru no pārējām; cilvēks nevar nopirsties, kaut kā neizjaucot universa līdzsvaru. Tas viss pataisa dzīvi par varenu joku, tikai nav neviena, kurš pasmietos. Es atveru grāmatu un atrodu tur ziņojumu par nākotnes notikumiem, kurus pat Dievs labāk gribētu iebāzt atvilktnē un aizmirst. Un kas es tāds esmu? Nepareizais cilvēks, to nu es jums varu pateikt.

Filips Kindreds Diks, “Cilvēks augstajā pilī”, 1962

Pašā drūmas pilsoņu kara ziemas vidū, 1642. gada nogalē vai varbūt 1643. gada sākumā, Anglijas karalis Čārlzs I bija atradis ne pārāk mājīgu patvērumu Oksfordas Universitātes Bodlija bibliotēkā. Šajā arhetipiskajā universitātē karalis pavadīja daudzas vienmuļas nomoda stundas savas uzticības personas Lūcija Kerija jeb otrā vikonta Folklenda sabiedrībā. Atšķirībā no Kembridžas, no kuras savu vārdu patapinājusi cita universitātes pilsēta, ko viņpus okeāna nodibinājuši ticības brāļi shizmatiķi, un kura vēlāk kļuva pazīstama ar savu nesatricināmo puritānismu un pozitīvismu, Oksforda bija sapņainu torņu smaiļu un viduslaicīgu pūķu medību ainu mājvieta – kā radīta, lai dotu pajumti valdniekam, kurš pēdējiem spēkiem cenšas noturēt savas pozīcijas apaļgalvju ielenkumā. Parlamentāristu sarkanās krāsas aizpildītajā Anglijas kartē Oksforda bija rojālistu purpura triepiens, un tieši turienes saltajās zālēs karalis Čārlzs sveces gaismā šķirstīja ādas vākos iesietus sējumus, cerot tajos atrast kādu norādi uz to, kas viņu šajā nepatīkamajā situācijā gaida. Taču valdnieks meklēja padomu ne jau Hērodota, Tūkīdida vai Cicerona, bet gan Vergilija rakstos. Un, kaut arī stāsti par Romas republikas dibināšanas laikiem šādā brīdī varētu būt gluži piemērota lasāmviela, Čārlzs un Folklends ar Vergilija garu apspriedās ne jau kā politiski stratēģi, bet gan kā ziņkāri un lētticīgi zīlnieka klienti, kuri gaida, ko par viņu likteni pavēstīs taro kārtis. Čārlza acīs Vergilija viedumam bija nevis literāra, bet maģiska vērtība.

Par Čārlzu varētu pateikt daudz ko, tajā skaitā noteikti, ka viņš bija frivols vīrs – uz mata tikpat paviršs un vieglprātīgs kā viņa vārdā nosauktie karaļa Čārlza spanieli. Čārlzs bija padumjš valdnieks, un, iespējams, lielākā dumjība, kam viņš ticēja, bija karaļu dievišķās tiesības šī vārda vistiešākajā nozīmē. Neraugoties uz savu frivolitāti, Čārlzs tomēr bija grāmatu cienītājs un vismaz par to pelnījis kaut kripatu atzinības – kaut arī Miltons bija sašutis, ka savā atvadu runā uz ešafota viņš ignorēja Svētos Rakstus, tā vietā piesaucot Pamelas lūgšanu no Filipa Sidnija bruņinieku romāna “Pembrokas grāfienes Arkādija” pirmās versijas. Un, lai gan Čārlzs bieži rīkojās kā bērnišķīgs karstprātis, atlaižot parlamentu par iedomātu necieņas izrādīšanu vai nemēģinot iedziļināties augošās vidusšķiras un neanglikāņu aprindu dziļajā neapmierinātībā, kas brieda gan Londonā, gan citur visā Anglijā, viņš savā ziņā tomēr bija arī drosmīgs. Čārlzs uzticīgi turpināja atbalstīt vairākas tautā ļoti nepopulāras personības, piemēram, Kenterberijas arhibīskapu Viljamu Lodu, un tas pats cilvēks, kurš, stāvot uz ešafota, skandēja citātus no popkultūras, pirms došanās uz nāvessodu pieprasīja īpaši biezu vilnas kreklu – lai viņa drebināšanos tajā aukstajā Anglijas rītā ienaidnieki neiztulkotu kā baiļu trīsas.

Taču tas viss viņu vēl tikai gaidīja nākotnē, un šeit, šajā bibliotēkā, 1642. gada nogalē (vai varbūt 1643. gada sākumā) karalis, kurš, kā jau mēs noskaidrojām, labprāt mēdza nodoties literāriem ceļojumiem un meklēt mierinājumu izklaidējošos niekos, vaicāja Folklendam, vai tas nezina kādu spēli, kas derētu laika kavēšanai drūmajā, tumšajā, aukstajā Bodlija bibliotēkā. Kāds doktors Velvuds, kurš mums atstāsta šo notikumu, ziņo, ka Folklends “starp citām grāmatām parādīja arī Vergiliju izsmalcinātā drukā un elegantā iesējumā. Lai izklaidētu karali, lords Folklends mudināja Viņa Majestāti noskaidrot, kas viņu gaida”. Romiešu eposu abi izmantoja par orākulu, vēršoties pie Vergilija ar jautājumiem un tad liekot grāmatai kalpot par zīlēšanas rīku, kas sniedz uz tiem atbildes; tas tolaik bijis iecienīts nākotnes pareģošanas līdzeklis, kurš, apgalvo Velvuds, “kā jau katram labi zināms, senākos laikos ticis plaši lietā likts”. Šajā brīdī, ko pats Čārlzs uzskatīja par savu politisko, militāro un personīgo neveiksmju kulmināciju, viņš vērsās pie grāmatas ar dedzību, uz kādu spējīgs tikai bibliomāns, un ar māņticīgu paļāvību, kam līdzinājās vienīgi viņa ticība spējai ar savu visnotaļ dievišķo pieskārienu dziedēt slimības, vaicāja Vergilijam, kāds būs viņa liktenis. Karalis ļāva, lai saplaisājusī ādas muguriņa atsitas pret Oksfordas rakstāmgalda tumšo koka virsmu, un aizvērtām acīm norādīja uz nejaušu latīņu rindu nejauši uzšķirtā Vergilija rakstu lappusē. Pareģojums viņam nepatika. Tāpēc viņš, cerot uz labāku iznākumu, lika, lai lords Folklends pamēģina izzīlēt savu nākotni. Folklendam uzšķīrās “Eneīdas” 11. grāmata, vieta no 150. līdz 157. rindiņai, kurā aprakstīta Evandra dēla Pallanta nāve. Nākamā gada septembrī (vai tā paša gada septembrī, ja tas tomēr notika 1643. gadā) vikonts mira no apaļgalvja lodes Ņūberi kaujā.

Likteņa rats, šķiet, ķēra Čārlzu īpaši smagi. Džons Obrijs vēsta, ka gadu pirms karaļa nāvessoda Čārlza dēls, kurš tolaik dzīvojis Parīzē, mēģinājis kliedēt bēdas, uzaicinot pie sevis dzejnieku metafiziķi Abrahamu Kauliju; karaliskās personas draugs esot piedāvājis, “ja Viņa Augstībai tā labpatiktu, izmēģināt Sortes Virgilianae”, zīlēšanu ar Vergiliju, jo dzejnieks, saprotams, “allaž kabatā nēsājis Vergilija sējumu”. Šoreiz Kaulijs nav ļāvis grāmatai atvērties pašai, bet paņēmis kniepadatu un iespraudis to “Eneīdas” mīkstajās lappusēs; vieta, kur adata iedūrās papīrā, tika pieņemta par īsto karaliskās ģimenes nākotnes pareģojumu. Izrādījās, ka tēvs un dēls neatkarīgi viens no otra saņēma to pašu atbildi uz vaicājumu par Stjuartu dzimtas tālākajām izredzēm. Kāds tad bija orākula pareģojums, kas tik ļoti satrauca gan Čārlzu, gan princi? “Eneīdas” 4. grāmata, 615. rindiņa, kas ir Dīdonas lūgšana, lāsti savam bijušajam mīļotajam, un tā skan šādi: “Lai tas tur nebauda prieku par valsti un tīkamo gaismu!/ Lai viņš pirms laika jau kristu un netiktu apglabāts smiltīs!” Pienāks 1649. gads, Čārlzs Vestminsterā stāvēs uz ešafota savā īpaši biezajā kreklā un citēs Sidniju, gaidot, kad bendes cirvis pieskarsies viņa kaklam. Vergilijs varbūt arī spēj parādīt ikvienam patiesību, taču tas nenozīmē, ka ikviena patiesība “dara brīvu”.