Kāpēc kino ir inde

Pirmās aizdomas par to man radās vidusskolā, kad mēs, desmitie, ar, ļoti svarīgi, vienpadsmitajiem braucām uz Rīgu. Droši vien uz kādu muzeju, pilnīgi pagaisis no atmiņas, taču izšķirīgas izrādījās tās pāris stundas, kad trīs meitenes un divi (vai varbūt trīs?) zēni brīvsolī¹ aizgājām uz Oskaru, uz “Tomorrow Never Dies” – pirmo lielo filmu īstā kinoteātrī. Līdz tam man bondiādi reprezentēja importa uzlīme uz boilera vannasistabā ar, no kreisās, augšupvērstu pistoli, Bondu smokingā, puspliku dāmu un tikko aizdegtu cigareti slaidā iemutē.² Brīvu vietu bija maz, tā nu ekskluzīvi tikām pirmajā rindā. Atceros visu seansa laiku atgāzto galvu, Šerilas Krovas dziesmu, kas vēl aizvien uzdzen trīsas, un helikoptera filmējumu cauri sniegotiem kalniem, kad tas dzenas pakaļ izšautai raķetei, kopā ar manāma reiboņa sajūtu. Zēniem tomēr te bija otršķirīga nozīme.

Skolā, kad klases puiši informātikas stundās spēlēja Quake, nelabuma mocīta nespēju pat līdzi just aiz muguras, kur nu vēl piedalīties. Vēlāk studiju gados citā kompānijā un citā kinoteātrī ar fon Trīra “Dejotājas tumsā” ierosinātu nedūšu cīnījos, aizverot acis kustīgajās ainās un atverot tikai statiskajās. Līdzīgi kā šausmenēs. Sanāk, ka redzējusi esmu apmēram pusi filmas, toties dziļi izjutusi Bjorkas varoni. Draugs, ar ko kopā skatījāmies, bija zinīgāks medicīnā un kaut ko minēja par vārīgu vestibulāro aparātu. Tā tas arī palika.

Ar šo nelabumu iemācījos sadzīvot, to laikus pamanīt un atvairīt. Tā kā no filmām nespēju atteikties, kinoteātros centos nosēsties labi tālu aizmugurē un kritiskos brīžos pievēru acis. Aizliegto baudu sarakstā iekļāvu FPS datorspēles, simulatorus, virtuālo realitāti, IMAX un dāņu Dogmu. Nav brīnums, ka man tā iepatikās veco melnbalto filmu stilistika, it īpaši statiskais kadrs. Tas atgādināja Hičkoka filmas televīzijā, kuras mani agrā jaunībā saindēja ar kino. Jā, bet kā ar Hičkoka “Vertigo” un, piemēram, Ofilsa “Lolu Montesu”? Tur viss bija droši, akrofobijas attēlojums mani neskāra.

Līdzvērtīgu reiboni piedzīvoju pirms gada skolas salidojumā, no kura veiksmīgi biju izvairījusies desmit gadus, proti, vienu reizi. Tā kā tobrīd vismaz pirmais Delēzs³ jau bija iznācis un turklāt svaigi iznācis, ar pilnām tiesībām drīkstēju ierasties un bez maldības, viltus vai spaidiem, saprotams, arī ierados, lai pēdīgi mestos straujā dejas virpulī ar iznesīgu klasesbiedru. Laikam par daudz bija rozā burbuļūdens. “Stipro vajadzēja dzert, stipro!” jau post factum steidzās pamācīt cits kavalieris. Taisni vai žēl, ka šoruden, kad beidzot izdots arī otrs Delēzs, nav salidojuma.

Tomēr īstais nelabums mani pārsteidza nesagatavotu, skatoties Zilbaloža “Straumi”. Ar neviltotu interesi sekoju kaķīša likstām līdz grandiozajai vaļa ainai, kur milzīgā kaķa ausis skalojās ūdenī. Tik labi skalojās, ka, nuja, bija jāpamet sēdvieta un reibums nemitējās vēl nākamajā rītā. Ko Hičkoks ar “Vertigo” tā pūlējās panākt, tas Zilbalodim neviļus izdevās. Reizē atvainojos režisoram un paklanos viņa mākas priekšā. Taču šis misēklis aizveda pie necerēta atklājuma. No tīmekļa izniru ar savas kaites diagnozi: kinetoze (sublime!⁴) jeb angliski motion sickness, jā, jā, tā pati jūras slimība. Lai arī augusta pēdējo pusi nodzīvoju upē uz laivas un pēcāk uz zemes vēl ilgi šūpojos, nelabums tas nebija. Slikta dūša automašīnas aizmugurējā sēdeklī – nav attiecināms. Brauciena laikā nelasīt grāmatas – nevaru atturēties. Karuseļi – drošs paliek drošs, izvairos. Lidošana – mana aerofobija ir cita tēma.

Kinetozei esot trīs veidi. Manējais, kā saprotu, ir otrais – vizuāli ierosinātā kinetoze, kad kustību redz, bet nejūt. Iespējams, tādu kā es nav daudz, taču man ir nopietnas aizdomas, ka, līdzīgi kā par jūras slimību brīdina otorinolaringologi, risks pastāv ikvienam. Starp citu, “Blēras raganas” projekts no kino ekrāna kinetozi esot izsaucis daudziem, un izrādītāji vēlāk par to esot īpaši brīdinājuši. Diezin kā noritēja K Suņa atklāšanas seanss? Varbūt kāds atceras? Manas atmiņas par “Blēras raganu” dīvainā kārtā nav saistītas ar sliktu dūšu. Filmu skatījāmies klasē no VHS kasetes tajā naivīgajā vecumā, kad dokumentālais kino saplūst ar dzīves īstenību; tādas baismas gaišā dienas laikā nekad vairs negribētu izjust. Toties īsta spīdzināšana man būtu “Mehāniskā apelsīna” Ludoviko tehnikas paņēmiens.

Pirmā veida kinetozi, kad kustību neredz, bet jūt un kuras slavenākā forma ir jūras slimība, parasti profilaktiski ārstē ar ingvera tabletēm vai, pēc pieredzējušu jahtinieku ieteikuma, mazu šļuciņu kā stiprāka (atkal jau!), kas inter alia palīdzot izdzīvot kuģa avārijā. Iedarbīgāk gan esot vestibulāro sistēmu trenēt. Ja paveramies vēsturē, tad jūras slimību apraksta jau senie grieķi un ķīnieši. Abās debespusēs tā esot izšķīrusi lielas jūras kaujas. Tolaik profilakses līdzekļi gan bijuši neparastāki – no vīna un vērmeļu maisījuma Rietumos līdz jaunu zēnu urīnam Austrumos.⁵ Taču pats elegantākais ir šīs kaites cēlonis. Precīzāk, viena no hipotēzēm par cēloni. Tā kā mani aizrauj vienkāršas, bet iespaidīgas hipotēzes, tad aprobežošos tikai ar šo vienu: kinetoze ir kļūdaina (vai tiešām?) organisma aizsargreakcija pret saindēšanās izraisītām halucinācijām.