Karš un neprāts

Kā ik dienu liecina laikrakstu virsraksti, karš ir baismīgs notikums. Karš rada apstākļus, kuros cilvēki parāda pašu ļaunāko, uz ko spējīgi, cits citu lielā skaitā kropļojot un slaktējot; pat ja karš vispār sasniedz savus mērķus, tas notiek par milzīgu ekonomisku un sociālu cenu un ar šausminošiem cilvēku upuriem. Taču bruņota spēka pielietojums ir tikai viens no četriem veidiem, kādos var iegūt iekārotos materiālos vai ideālos resursus. Es šos veidus esmu noteicis kā četrus sociālās varas avotus – militāro, ideoloģisko, politisko un ekonomisko –, un to izmantojuma piemēri atrodami visā cilvēces vēstures gaitā. Kāpēc cilvēki tik bieži ārpolitisku mērķu sasniegšanai izmanto tieši militāru spēku, nevis sadarbības noteikumus, ekonomisko apmaiņu vai politisko diplomātiju?

Valdošās teorijas par kara cēloņiem pieder starptautisko attiecību reālisma skolai. Šī tradīcija postulē divas pamatkoncepcijas. Pirmā ir starptautiskās telpas anarhiskā daba. Atsevišķo valstu robežās noteicošā ir likuma vara, taču nav tāda pasaules šķīrējtiesneša, kas stāvētu pāri tām visām un turētu savās rokās starptautisku likuma varu. Tāpēc valstis ir mūžam nobažījušās par citu valstu nodomiem; tās spriež, ka, jo spēcīgākas tās būs, jo mazāk iespējams, ka tām kāds uzbruks, tāpēc visas cenšas pēc iespējas stiprināt savu militāro spēku. Taču tas noved pie “drošības dilemmām”, jo šī bruņošanās satrauc valstu sāncenses un pamudina arī tās vairot savu militāro gatavību. Turklāt šāda nedrošība nozīmē, ka visas iesaistītās puses var apgalvot, ka rīkojas, vienīgi likumīgas pašaizsardzības nepieciešamības spiestas. Tas ir spēcīgs arguments, taču te vajag precizēt. Taisnība, ka ģeopolitiskās attiecības kopumā likuma varai pakļaujas daudz mazāk nekā sociālās attiecības atsevišķu valstu robežās, taču starptautisko “anarhiju” vajadzētu uztvert kā mainīgu lielumu, kas vēsturiski izpaudies dažādā mērā. Reālisti atzīst arī, ka hegemoniska valsts reizēm var sadot citām pa kaklu, lai panāktu ģeopolitisku kārtību un mieru; kā piemēru tam var minēt 19. gadsimta Lielbritāniju un ASV pēc 1945. gada. Tomēr hegemoni bijuši reta parādība, jo pārējās valstis var izveidot līdzsvarojošas savienības, lai kompensētu šādu varas pārsvaru. Tātad priekšstats par starptautisku anarhiju kā kara cēloni noder, taču ne vienmēr. Turklāt tas vedina atstāt bez ievērības iekšpolitiskus kara cēloņus.

Reālisma otrā pamattēze ir tāda, ka valstis ir racionāli, unitāri spēlētāji, kas izmanto rūpīgi aprēķinātus līdzekļus, lai maksimalizētu mērķa sasniegšanas izredzes. Taču lēmumi par karu vai mieru parasti tiek pieņemti ārkārtīgi saspīlētā pieaugošas iekšpolitiskās un starptautiskās spriedzes vidē. Anarhija vairo bailes no citiem, un tās pieņemas spēkā līdz ar augošajiem kara draudiem; tie ir apstākļi, kas veicina drīzāk dusmu vai panikas motivētu rīcību nekā vēsu aprēķinu. Un tā ne visi reālisti uzsver šādas aprēķināšanas efektivitāti. Piemēram, Kenets Volcs norāda, ka valstis bieži rīkojas neapdomīgi un nestratēģiski, taču šādos gadījumos tās saņem sodu no sistēmas, turpretim valstis, kuras pieņem racionālus lēmumus, par to tiek atalgotas. Te racionalitāte piemīt nevis individuālajam spēlētājam, valstij, bet neredzamajai sistēmas rokai.

Bet, ja karš tomēr nav bijis tik racionāls, kā to pasniedz reālisti, kāpēc tā? Kāpēc šie letālie konflikti izraudzīti vai kā pie tiem negribot nonākts (un kurš to izdarījis) citu, nesalīdzināmi mazāk postošu iespēju vietā?

Lēmums sākt karu

Karš nodod valdniekus, ģenerāļus un karavīrus untumainās kaujas veiksmes varā. Saņēmuši pavēli gatavoties karam, ģenerāļi plāno militārās kampaņas un mobilizē resursus; šajā stadijā, kas vislielākajā mērā pakļauta aprēķinam, dominē kvartīrmeistaru loģistikas apsvērumi. Taču, tiklīdz uzsākta cīņa ar ienaidnieku, sākas milzu jukas. Karavīru pieredzē karošana ir baiss haoss – no senāko laiku mežonīgās pretinieku šķēršanas tuvcīņā līdz mūsdienu vienaldzīgi nežēlīgajai karadarbībai, kad artilēristi un kājnieki raida šāviņu pēc šāviņa tālā ienaidnieka virzienā, tikmēr paši paliekot neaizsargāti pret nejaušu nāvi, kas bez brīdinājuma uzmeklēs viņus no debesīm. Turklāt rūpīgi izstrādātus plānus reti izdodas īstenot, jo iejaucas ienaidnieka neaprēķināmā rīcība vai neparedzētas kaujas zonas īpatnības. Tā ir tā pati Klauzevica kara “berze” (Friktion), kas pamatā Napoleona spārnotajam teicienam, ka nav tāda operācijas plāna, kas vismaz ar kaut kādu ticamību varētu palikt spēkā pēc pirmās sadursmes ar galvenajiem ienaidnieka spēkiem. 14. un 15. gadsimta Simtgadu karā starp Franciju un Angliju sešās no septiņām lielākajām kaujām iznākumu izšķīra vai nu neparedzēti kaujas lauka apstākļi, vai ienaidnieka spēku izvietojums. ASV armijas nelielajās kaujās Otrajā pasaules karā un Vjetnamā bieži vien noteicošais bija kaujas apvidus, pieļautās kļūdas, veiksme vai negaidīta drosme. Šodien kara neprognozējamā daba uzskatāmi vērojama Etiopijā, Somālijā, Jemenā, Ukrainā un – citā veidā – Palestīnā.

No Senās Romas līdz Vjetnamai

Tātad kaujas tiek izcīnītas neskaidrības miglā, bet ko var sacīt par pašu lēmumu sākt karu? Vai to var aprakstīt kā stingri racionālu izvēli? Romas senāts lēmumus kara un miera jautājumos iztirzāja ilgi un smalki. Taču uzmanības centrā bija paredzamais ekonomiskais ieguvums (kara izmaksas cilvēku dzīvību izteiksmē tika ignorētas), bet zemtekstā bieži zināmu lomu spēlēja politiskā sāncensība pašā Romā. Karam parasti deva piekrišanu, izņemot gadījumus, kad kāds skaudīgs senators iejaucās, lai izjauktu konkurenta izredzes kļūt par karaspēka pavēlnieku. Kad pārliecīga pašpaļāvība noveda pie sakāves, senāta parastā atbilde bija lielāki tēriņi no cilvēkresursu rezervēm – tik ilgi, līdz Roma beidzot svinēja uzvaru. Romiešiem karošana patiesībā nebija “izvēle”, tā vienkārši bija viņu nodarbošanās: karš bija vēsturiski iestrādāts viņu militarizētajās institūcijās un kultūrā. Lai uzvarētu, romieši bija gatavi upurēt vairāk nekā viņu ienaidnieki. Turpretim kartāgieši par lielāku vērtību uzskatīja ekonomisko labklājību un atteicās upurēt tik daudz, cik Roma. Tāpēc viņi zaudēja Pūniešu karos, un Kartāga tika iznīcināta. Vēsturē šādai militarizētai kultūrai ir vēl daudz citu piemēru: bijušo barbaru Juaņu un Cjinu dinastiju, mongoļu, mandžūru, acteku un arābu iekarotāju dinastiju valdnieki visi izturējās uz mata kā romieši un sāka karu, tiklīdz radās izdevība.

Abas Sunu dinastijas (960–1279) demonstrēja dažādu attieksmi pret karu. Pirmais Sunu imperators Taidzu bija priekšzīmīgs reālists: uzbrukuma karus viņš sāka tikai tad, kad bija piesardzīgi izpētījis, vai uzvara ir ticama, un rūpīgi nodrošinājies ar pienācīgiem spēkiem. Taču no viņa pēcgājēju uzsāktajiem sešiem uzbrukuma kariem tikai viens beidzās ar panākumiem, viens – ar dārgi izmaksājušu militāru strupceļu un četri – ar sakāvi. Viņu aprēķinā ūdeni saduļķoja vairāki faktori – emocionāls revizionisms, kas prasīja “zaudēto teritoriju” atgūšanu, iekšpolitiski konflikti, imperatora pašpārliecinātās ambīcijas un nepareiza sabiedroto izvēle. Citi Sunu valdnieki izlīgumam deva priekšroku pār agresiju, izvēloties diplomātiju, kulturālu sadarbību un tirdzniecību – ne jau vājuma dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlējās nodoties mierīgai ekonomiskai un sociālai attīstībai. Turpretim pēdējie Sunu imperatori – un arī pēdējie Minu dinastijas valdnieki – pasteidzināja paši savas civilizācijas sabrukumu, sākot konfliktu impulsīvi, gatavi drīzāk noliegt savu vājumu nekā virzīties uz noregulējumu. Sunu dinastijas piemērs nerunā par labu reālismam.

Tas pats sakāms par Eiropas vēsturi. Laikā no 1400. līdz 1940. gadam lielākā daļa Eiropas valstu valdnieku, kuri sāka karu, tajā zaudēja. Iespējams, būtu pārspīlēti sacīt, ka viduslaiku monarhi nekad rūpīgi neapsvēra izvēlētos līdzekļus, taču lielākoties karam šie valdnieki pievērsās, kad sajutās nepienācīgi cienīti vai īpaši godkārīgi, kad vajadzēja ievirzīt citā gultnē jaunāko dēlu mutuļojošo enerģiju vai arī vairot savu varu valstī. Šie motīvi līdz ar vēlēšanos saglabāt savu statusu, godu un slavu mudināja viņus sasaukt kopā savus muižniekus, aizņemties naudu vai aplikt tautu ar nodokļiem un sūtīt cīņā to muižnieku karaspēkus, kuri atsaucās aicinājumam – šo faktoru karalis nekādi nevarēja iepriekš paredzēt. Karošana bija ne tik daudz izvēle, cik lieta, ar ko viduslaiku monarhi bija spiesti nodarboties. Agrajos jaunajos laikos Eiropas zemju valdnieku rīcībā bija profesionālas armijas un flotes, taču tik un tā viņi devās karot, kad jutās aizvainoti vai godkārīgi. Ne vienmēr tā bija “izvēle”, jo reizēm vienkārša kareivīga izturēšanās negribot noveda pie neplānota kara.

Pirmajā pasaules karā agresori nemēģināja sasniegt ekonomiskus mērķus, drīzāk pieprasīja ģeopolitisku statusu un aizstāvēja satelītvalstu godu; tiesa gan, Vācijas valdnieki cerēja iegūt ienesīgākas kolonijas. Iepriekšēju aprēķinu netrūka, tomēr ka rš bija veselas diplomātisku pārpratumu kaskādes un nesaskaņotas politikas veidošanas rezultāts. Politisku un diplomātisku iniciatīvu pārpilnība noveda pie neparedzamības, un tās iznākums bija vispārēja radikāla un riskanta spēle, kas, pretēji cerētajam, nozīmēja, ka neviens nebija gatavs piekāpties. Vairums vadoņu bija pārliecināti par savu uzvaru, taču kļūdaini uzskatīja, ka karš būs īss, jo viņu valsts ekonomika to ilgi nespēs nodrošināt. Un cik ļoti viņi maldījās! Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Osmaņu Impērijas valdnieki tā sarūpēja ne tikai savu sakāvi, bet arī savu monarhiju sabrukumu. Daži galminieki viņus par to bija brīdinājuši, taču zaudējuši iekšpolitiskajās varas cīņās: tātad jau atkal virsroku ņēma vara, nevis saprāts. Visi iesaistītie cieta smagus zaudējumus, ja neskaita divus ārpusniekus, kuri atrada iespēju gūt no tā visa zināmu labumu, proti, amerikāņus un boļševikus. Visiem pārējiem šis karš bija pilnīgi iracionāls.

Otrajā pasaules karā racionalitātei traucēja ideoloģija. Ja Francija un Lielbritānija būtu apvienojušas spēkus ar Padomju Savienību, lai atturētu Hitleru, šo konfliktu būtu bijis iespējams novilcināt vai pat novērst. Taču šo valstu vadītāji no komunisma baidījās vairāk nekā no fašisma, un tā 1939. gadā izolācijā palikušais Staļins parakstīja ar Vāciju paktu par neuzbrukšanu. Tālajos Austrumos japāņu vadoņi pienācīgi nenovērtēja ķīniešu nacionālisma spēku, bet Klusā okeāna reģionā japāņu un amerikāņu līderi kļūdījās, cenšoties paredzēt viens otra reakciju. Visos gadījumos kara iniciatori bija vācu un itāļu fašisti vai japāņu pusfašisti; visos gadījumos tā būtībā bija pašnāvība. Kas viņus pie tā noveda? Visas Ass valstis militārā ziņā atpalika no saviem tehnoloģiski pārākajiem sāncenšiem, taču to vadoņi tik un tā bija pārliecināti, ka nācijas karotājas gars ir stiprāks par biedējoši niecīgajām izredzēm uz panākumiem. Ekonomiskie motīvi šo režīmu domāšanā bija pakārtoti imperiālistiskas iekarošanas mērķim; ikviens no šiem režīmiem uzskatīja, ka ir pārāks par pagrimušajiem liberālajiem eiropiešiem, komunistu varu un Ķīnu. Ass vadoņu domāšanā šis karš iemiesoja Vēbera “vērtību racionalitāti”, kurā uzticība augstākajām vērtībām ņem virsroku pār instrumentālo racionalitāti.

Arī Korejas karā gan amerikāņu, gan ķīniešu un ziemeļkorejiešu vadoņiem skatu uz situāciju aizmigloja ideoloģija, un viņi visi nepietiekami novērtēja pretiniekus. Vienīgais iespējamais rezultāts bija asiņains militārais strupceļš, kurā neviens no iesaistītajiem nesasniedza savus mērķus, toties notika Korejas sašķelšanās, kuras rūgtā pēcgarša vēl joprojām indē dzīvi Austrumāzijā. Vjetnamā ASV sakāves cēlonis bija nespēja pienācīgi novērtēt pretinieka ideoloģisko solidaritāti. Virknē pēdējā laika karu ar islāma valstīm ASV un to sabiedrotie svinējuši uzvaru kaujas laukā, taču nevērīgā attieksme pret politikas un varas attiecībām visai paredzamā kārtā nav ļāvusi sasniegt amerikāņu mērķus; un tieši tāpat notiks ar Izraēlu Palestīnā. Amerikāņu iejaukšanās nodarījusi milzīgu kaitējumu Afganistānai un Irākai un veicinājusi haosu, kas pārņēmis Lībiju, Sīriju un Jemenu. Ja neskaita Auksto karu, Savienotās Valstis nav spējušas sasniegt savus mērķus nevienā kaut cik nozīmīgā karā kopš 1945. gada, un pasaulē vienīgajai superlielvalstij tas ir visai nožēlojams rādītājs.

No Donbasa līdz Gazai

Arī Putins šķiet tālu no savu vērienīgo mērķu sasniegšanas. Viņa iebrukumu Ukrainā 2022. gadā uzkurināja parastais baiļu un pārliecīgas pašpaļāvības sajaukums. Daļa krievu baiļu ir saprotama, un tās izraisījusi NATO paplašināšanās austrumu virzienā: tā sākās 1999. gadā, kad šajā militārajā savienībā iestājās Polija, Ungārija un Čehija; drīz pēc 2000. gada pievienojās vēl septiņas valstis. Gandrīz visas vēlējās iestāties tāpēc, ka baidījās no Krievijas, un visas, izņemot Slovēniju, ir bijušās Padomju bloka valstis. Šajā laikā ASV un NATO pilnā mērā izmantoja Krievijas nespēju sarīkot kaut ko vairāk par tīri vārdiskiem protestiem. 2021. gada beigās Rumānijā un Polijā jau bija izvietotas NATO raķešu bāzes, NATO rīkoja militārās mācības Baltijas valstīs un Melnajā jūrā, bet bijušās padomju republikas Vidusāzijā saņēma militāro palīdzību no ASV. 2021. gada novembrī Vašingtona parakstīja stratēģiskās sadarbības līgumu ar Kijivu, atbalstot Ukrainas centienus iestāties NATO, un ASV apsolīja “nelokāmu atbalstu” atjaunotai Krimas iekļaušanai Ukrainas teritorijā. Pretsitiens sekoja 2022. gada februārī, kad pie Ukrainas robežām koncentrētais Krievijas karaspēks trīs frontēs iebruka kaimiņvalstī.

Krievijas bailes no NATO tikai daļēji izskaidro Putina kāri uzsākt karu; svarīgu lomu te spēlējuši vēl četri, ne tik racionāli faktori. Pirmajam ir ideoloģiska daba: tā ir sava “diženuma” apziņa, kas papildu emocionālo lādiņu saņem no pazemojuma pēc PSRS sabrukuma, savienojumā ar pārliecību par Rietumu hegemonijas nenovēršamo norietu. Otrs ir militārais faktors: Krievija bija kļuvusi pārāk pašpārliecināta pēc panākumiem Čečenijā, Gruzijā un Sīrijā, kur vajadzēja cīnīties ar krietni vājāku pretspēku. Trešais faktors ir politisks: atbalsts Putina režīmam sāka nīkuļot, un tādā situācijā ir populāri izspēlēt nacionālo kārti. Ceturtais faktors ir Putina nicinājums pret ukraiņiem, un tas pieņēmās spēkā, pieaugot domstarpībām starp abiem režīmiem; tāpat kā daudzi citi agresori pirms viņa, arī Putins nicina savus ienaidniekus un noniecina viņu spēkus. Taču ukraiņi, kas bruņojušies ar moderniem ieročiem un smeļas emocionālo spēku no apziņas, ka aizstāv savu dzimteni, cīņā parādījuši prasmi, drosmi un sīkstu neatlaidību. Krievijas sākotnējās neveiksmes ilga pietiekami, lai ārzemēs saceltos sašutums. Putins negribot nostiprināja savu pretinieku solidaritāti, un Rietumu atbilde bija spēcīgāka un vienotāka, nekā viņš bija gaidījis. Taču tam gan nevajadzēja nākt kā pārsteigumam, jo ASV tagad varēja izmantot izdevību ierādīt Krievijai pienācīgo vietu, nesūtot kaujā savu karaspēku. Baidenam bija iespēja karot pastarpināti, bet Putinam tādas nebija. Pa vidu šai iracionālajai cīņai ir sakropļoti ukraiņu līķi un sagrautas pilsētas – parastās kara šausmas, taču tās uz rietumniekiem atstājušas daudz spēcīgāku iespaidu nekā citu ādas krāsu kara upuru ciešanas Āfrikā un Āzijā.

Pašreizējais vētrainais izraēliešu uzbrukums Gazai ir tikai nesenākais īpašajā karu un bruņotu domstarpību virknē kopš Izraēlas dibināšanas 1948. gadā. Gandrīz visi līdzšinējie konflikti beigušies ar Izraēlas uzvaru, piespiežot arābu valstis piekrist Izraēlai izdevīgākiem miera līgumiem ar Telavivu, un tas noticis uz palestīniešu rēķina, bet miera periodi izraēliešiem ļāvuši izveidot arvien vairāk un vairāk apmetņu okupētajās teritorijās. Viens no būtiskākajiem motīviem ir reliģiskās atšķirības – ne tāpēc, ka pretinieki censtos uzspiest viens otram savu ticību, bet gan tāpēc, ka abas puses ir pārliecinātas par savām dievišķajām tiesībām uz vienu un to pašu zemi. Ebreju Bībele apgalvo, ka Dievs to apsolījis Israēla bērniem, bet arābi saka, ka Kanaānas zeme apsolīta Ismaēlam, ko viņi uzskata par savu ciltstēvu. Musulmaņi un ebreji godā vienas un tās pašas svētvietas – Aksas mošeju un Klints kupolu, Patriarhu alu un Tempļa kalnu –, tādējādi Jeruzaleme kļuvusi par karsta konflikta epicentru. Ne palestīnieši, ne arī Izraēlas politiskā elite īpaši nav izcēlušies ar reliģiozitāti, taču šajā nacionālisma laikmetā viņu etniskā identitāte – piederība pie ebrejiem vai arābiem – šo cīņu ievērojami saasinājusi.

Situācija ir unikāla arī tāpēc, ka šajā gadījumā kādai pirmiedzīvotāju tautai apmetņu koloniālisma valsts statusu uzspiež cita tauta, kas bēgusi no genocīda. Liberāli domājot, varētu pieņemt, ka šausminošā Šoas pieredze liks Izraēlas ebrejiem būt iejūtīgākiem pret citu ciešanām. Taču šķiet, ka daudzi domā tieši pretēji: lai ebreji izdzīvotu kā tauta, viņiem pilnā mērā jāliek lietā visi piespiedu līdzekļi, kas ir viņu rīcībā. Un, tā kā Izraēlas ebrejiem ir pietiekami militāra un politiska spēka, lai sagrābtu arābu zemes, vairums uzskata, ka viņiem ir tiesības tā rīkoties savas etniskās izdzīvošanas vārdā. Šos plānus stiprina piekļuve starptautiskajam kapitālam, kas ļāvusi izveidot modernu valsti, bruņotos spēkus, kuru rīcībā ir attīstīta tehnoloģija, un veiksmīgu ekonomiku. Turpretim palestīnieši pārsvarā ir trūcīgi, atkarīgi no izraēliešiem savā piekļuvē pašiem būtiskākajiem pakalpojumiem abos anklāvos, pasaules lielvalstu pamesti un vēl joprojām pakļauti etniskai tīrīšanai. Tādā kontekstā būtu jāskata Hamās apgalvojums, ka bruņota cīņa var sniegt gandarījumu, pat ja tā nenestu reālu ieguvumu. Izraēlas atbilde ir valsts vardarbība, kuras sekas ir divdesmitkārtīga atšķirība abu pušu bojāgājušo skaitā; kopš 7. oktobra tā pieaugusi līdz simtkārtīgai: nogalināts ap 30 000 palestīniešu – salīdzinājumā ar nepilniem 2000 izraēliešu. Pateicoties tam, ka proizraēliski noskaņotie amerikāņu ebreji spējuši noorganizēt Izraēlas politiku kritizējušo ASV politiķu sakāvi, turklāt amerikāņu sabiedrībā mazinājies antisemītisms, bet evaņģēlisko kristiešu aprindās pieaudzis cionismam labvēlīgs noskaņojums, Izraēla jau krietnu laiku bijusi ASV privileģētākā sabiedrotā un atalgota ar ievērojamu ekonomisku un militāru atbalstu. No visām amerikāņu politiskajām neveiksmēm Tuvajos Austrumos tieši šis ir tas gadījums, kad ASV spēkos būtu izdarīt spiedienu uz abām pusēm. Taču Vašingtona sniedz stingru atbalstu Izraēlai. Miera un reālas vienošanās izredzes jau sen nav bijušas nekas vairāk kā vārga gaismiņa kaut kur tālu pie apvāršņa. Tagad nodzisusi pat tā – abām pusēm.

Haizivis pret grunduļiem

No senās pasaules līdz mūsdienām uzsākts vērienīgs karš daudz biežāk beidzies ar neveiksmi – un milzīgu postu – nekā ar panākumiem. Ir arī izņēmumi: daži kari ir racionāli tādā ziņā, ka uzsākti iedzīvošanās nolūkos un šo mērķi tiešām sasnieguši. Tie pārsvarā bijuši imperiālistiski iekarošanas kari ar daudz vājākiem pretiniekiem – “haizivis pret grunduļiem” – vai lēti finansējami sirojumi. Par racionāliem var uzskatīt arī aizstāvēšanās karus ar labām izredzēm uz panākumiem. Visos šajos gadījumos ieguvums ir “nulles summa”: lai kāds kaut ko iegūtu, citiem jācieš zaudējumi. Karš atnes ieguvumus iekarotājiem, bet slaktiņus un īpašumu zaudējumu – uzvarētajiem. Iekarojumi radījuši sociālās formas, kuru nosaukumi runā paši par sevi – “impērijas” un “civilizācijas”: ēģiptiešu, akadiešu, asīriešu, romiešu, hellēņu, persiešu, turciešu, musulmaņu arābu, mogulu, mongoļu, ķīniešu, spāņu, britu, acteku, inku, maiju, amerikāņu un tā tālāk. Šīs civilizācijas auga, apslaktējot un pakļaujot neskaitāmas citas tautas, ciltis un pilsētvalstis, vienlaikus sludinot, ka iekarotajiem atnesušas kārtību, brīvību, civilizāciju un reizēm arī patieso ticību. Taču mūsdienās diženā iekarotāja figūra ir gandrīz pilnīgi novecojis priekšstats. Putina centieni to iemiesot varētu būt pēdējais (neveiksmīgais) mēģinājums. Nacionālisma leģitimētās valstis tagad dzīvo par svētu un neaizskaramu atzītā pasaules kārtībā. Pastāv viena milzīga globāla civilizācija ar konkurējošiem impēriju centriem, kas ekspluatē savas perifērijas; karš starp tiem būtu iracionāls, jo tas varētu iznīcināt visu cilvēci.

Citus karus varētu uzskatīt par racionāliem tādā izpratnē, ka mēs, šodienas acīm raugoties, saskatām to radītos neplānotos ieguvumus, teiksim, ekonomikas attīstību. Iekarošana var veicināt radošo garu, saplūdinot atšķirīgas sociālās prakses, kā reizēm tiek apgalvots, runājot par Mongoļu impēriju. Reizēm tā tiešām rada sociālu kārtību, kā vienmēr sludinājuši imperiālisti. Ibn Haldūns atzīmējis, ka agrīnajos arābu karos iekarotāji sagrābuši lielas bagātības sev un saviem sekotājiem – vienmēr uz iekaroto rēķina. Impēriska vara tiešām rosinājusi ekonomisko izaugsmi un labus ienākumus no nodokļiem, taču tikai pirmajām divām paaudzēm, bet pēc tam sekojis pagrimums un dinastijas sabrukums. Daži autori apgalvojuši, ka arī mūsdienu pasaulē kariem dažkārt bijušas neplānotas labvēlīgas sekas, taču pierādījumi nav pārliecinoši un ieguvums nobāl salīdzinājumā ar kara atnesto postu.

Hipotētiskais jautājums, vai civilizācijai vairāk nebūtu devis miers, iespējams, nav atrisināms. Taču Sunu Ķīnā miers veicināja būtiskus tehnoloģiskus atklājumus, protoindustrializāciju un ekonomisko attīstību, bet karš šai izaugsmei pielika punktu. Pirmsmodernitātes karu hronisti tos uzskatīja par nulles summas situācijām un uzsvēra postu, ko šie konflikti atnesuši kara skartajiem reģioniem. Kopš 1945. gada apkopotā nacionālo ienākumu statistika rāda, ka karš vienmēr samazinājis IKP uz vienu iedzīvotāju, pat ja neņem vērā cilvēku dzīvību un pamatkapitāla zudumus. Kopumā visos karos, ko es savos pētījumos esmu aplūkojis, zaudētāju ir daudz vairāk nekā ieguvēju. Ņemot vērā droši zināmo faktu, ka karš nogalina miljoniem cilvēku, lielākā daļa karu šķiet bezjēdzīgi un iracionāli gan līdzekļu, gan mērķu ziņā. Kāpēc tādā gadījumā karu vēl joprojām ir tik daudz?