Kas ir taisnīgs karš?

Rakstā aplūkota Maikla Volzera grāmata “Spriežot par karu” (Arguing About War, Yale University Press, 2004). Intervija ar politikas filozofu Maiklu Volzeru RL 2013. gada aprīļa numurā.

Jus in bello

Tradicionālā taisnīga kara teorija iztirzā trīs galvenās tēmas: kara iemesls, kara vešana, kara sekas jeb, izmantojot sholastiskus terminus, jus ad bellum, jus in bello un jus post bellum. Mūsdienās visvairāk uzmanības pievērš otrajam – kara vešanai. Tieši šajā sfērā visvieglāk saskatīt nepārprotamus pārkāpumus; tiesa gan, par tiem reti tiek ziņots un vēl retāk kāds par tiem saņem sodu. Divi galvenie jus in bello noteikumi ir saistīti ar kaujās iesaistīto un kaujās neiesaistīto nošķiršanu (turklāt pēdējiem jābūt cik iespējams pasargātiem), kā arī ar samērīgumu, proti, vardarbības pakāpei jābūt atbilstošai tam, cik daudz tās nepieciešams, lai sasniegtu kara mērķi. Prasība, ka karā jāievēro morāles principi, tiek atzīta nelabprāt, un arī atzīstot šie principi tiek apstrīdēti. Kāpēc tā?

Tolstoja “Karā un mierā” kņazs Andrejs ir apgaismots, humāns, disciplinēts cilvēks ar progresīviem uzskatiem. Viņš ir pieredzējis karu – Austerlicas kaujā smagi (gandrīz nāvīgi) ievainots –, taču nav kļuvis spīvs un ir centies uzlabot armijas kārtību. Tomēr ap Borodinas kaujas laiku arī šis cienījamais cilvēks salūst. Nojājis gar savu izpostīto muižu, viņš prāto:

Es neņemtu gūstekņus. Ko nozīmē gūstekņi? Tas ir bruņnieciskums. Franči izpostījuši manu māju un iet postīt Maskavu, apvainojuši un apvaino mani ik mirkli. Tie ir mani ienaidnieki, pēc manas sajēgas tie visi ir noziedznieki. [..] Mēs tēlojam karu – lūk, kas ir nelāgi, mēs tēlojam augstsirdību u.tml. [..] Izlaupa svešas mājas, izlaiž viltotu naudu .. un ļaunāk par visu – nogalina manus bērnus, manu tēvu un runā par kara likumiem. [..] Ja karā netēlotu augstsirdību, mēs karotu tikai tad, kad ir vērts doties drošā nāvē kā patlaban. [..] Kara mērķis ir nokaut.¹

Andrejs ir nonācis stāvoklī, kāds, saskaņā ar Klauzevicu, nepieciešams karam: viņā pamodies Hass, naids pret ienaidnieku. Neviens normāls cilvēks nevēlas nogalināt, visviens, bailīguma, apjukuma vai sirdsapziņas pārmetumu dēļ. Tāpēc karā tiek izšauts tik daudz ložu, kuras netrāpa mērķī, tāpēc tiek nomests tik daudz bumbu, kuras nenokrīt tur, kur bija paredzēts. Būtisks kara vedēju uzdevums ir lauzt šo nevēlēšanos, un droši to panākt var, vienīgi demonizējot ienaidnieku – lai ienaidnieku nīšana būtu ne tikai piedodama, bet pat slavējama.

Kā raksta Klauzevics, karu kurina emocijas (Gefühl), kas vienmēr aizsteidzas priekšā nolūkam (Absicht). Kolīdz sākas šī sacensība, notiek nepārtraukta naida uzskrūvēšana (Wechselwirkung). Naids izraisa zvērības, kas izraisa atbildes zvērības no pretējās puses, un tā tas turpinās abpusējā augšupejošā spirālē. Tas nozīmē, secina Klauzevics, ka karš saskaņā ar savu dziļāko būtību veļas galējību virzienā. Šekspīrs bija gandrīz zinātniski precīzs, kad lika savam Antonijam mutē vārdus “laidiet vaļā kara asinssuņus” – atstājot tālu aizmugurē saprātīgus nodomus un apvaldu.

Arī citiem kara pētītājiem bija kas līdzīgs Klauzevica Wechselwirkung. Lūk, Tūkīdids:

Karš, atņemdams dienišķo labklājību, ir vardarbīgs skolotājs un daudzu rakstura izpausmes pielāgo tābrīža apstākļiem. .. dzirdējuši par iepriekš citur notikušo, [vīri] palielināja pārmērības, arvien izgudrojot ko jaunu tiklab uzbrukumu izveicībā, kā atriebības ārkārtīgumā.

Abrahama Linkolna traktējumā (1854. gadā paredzot, kas notiks, ja Ziemeļi ar Dienvidiem sāks karot): “Viena puse provocēs, otra ņems ļaunā. Viena kaitinās, otra spītēs; viena bruks virsū, otra atmaksās ar to pašu.”

Karā civiliedzīvotāju izvarošana un aplaupīšana, zvērīga apiešanās ar gūstekņiem un viņu nogalināšana nav anomālijas. Uz šādu galējo robežu pārkāpšanu kūda kara propaganda, kas uzsver, cik ļauns ir ienaidnieks. Tāpēc arī prezidents Bušs savu karu pasniedz kā kauju ar ļaunuma iemiesojumu. Naids ir pārāk vērtīgs, no tā nevar atteikties. Bieži tas ir vienīgā pretinde citām emocijām – piemēram, gļēvulībai vai humānismam. Organizācija Swift Boat Veterans for Truth,gluži tāpat kā Klods Reinzs “Kasablankā”, bija “satriekti, satriekti” no domas vien, ka amerikāņi varētu pastrādāt zvērības. Taču valdības, kad viņu pašu provokācijas noved līdz neizbēgamajam rezultātam, parasti sāk lūkoties uz citu pusi. Kad mums, vidusskolēniem, bija jāpiedalās rezerves virsnieku kursos, mūs mācīja seržants, kurš bija piedalījies Ardēnu ofensīvā; viņš atcerējās, kā viņam komandieri bija likuši gadījumā, ja gūstekņi traucē viņam darīt savu darāmo, šos gūstekņus likvidēt (“vienkārši izrauj rokas granātai gredzenu un pasaki, lai viņi to sadala uz visiem”). Kādas šādā gaisotnē ir izredzes pārdomām par taisnīgumu?