Ko par to domā Pūciņa?

Vai jūs kādreiz ir mīlējis kāds dzīvnieks? Džeks, mūsu ģimenes zeltainais retrīvers, prata lieliski izlikties, ka dievina mūs visus, taču mēs labi zinājām, ka visstiprāk viņš pieķēries manai mātei; viņam patika gulēt viņai klēpī un miegā tīksmīgi ļaut, lai glāsta viņa zīdainās ausis. Džaspers, neapdomīgi izvēlētais bīgls, kas sekoja Džekam, nemīlēja nevienu, izņemot sevi. Mana kāmīša Kreimera sirds bija mīkla. Tajā rītā, kad atradu viņa auksto, nekustīgo ķermenīti līdzās ratam, kurā viņš mēdza pavadīt savas dienas, joņojot uz riņķi kā mazs, spalvains Sīzifs, es apraudāju radību, ko patiesībā nekad nebiju tā īsti pazinusi. Taču melnās labradoru kucītes Gūsas ierašanās manās mājās pērnvasar nozīmē, ka tagad arī es zinu, kā tas ir – būt kāda dzīvnieka mīlestības objektam un savukārt mīlēt viņu (kā es viņai pastāstu vairākas reizes dienā). Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, viņa guļ man līdzās, kārtīgi ietūcījusi ķepas zem galvas, tik spoži gludas kā ūdra kažoks, cieši piespiedusi savu ķermeni maniem sāniem. Vēlāk mēs izvedīsim viena otru pastaigā pa pļavu un priecāsimies viena par otras prieku – par mūžam nenotveramajiem trušiem, par taisno sliedi, ko viņa peldot aiz sevis iezīmē ūdens virsmā, par vējā šalcošajiem kokiem. Vai var būt kas labāks par to?

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka var, un viņiem tas ir sekss ar dzīvniekiem. Par to nemēdz atklāti runāt, ja neskaita – kā jau ar daudzām citām lietām, ko sevī apspiežam, – mākslu, folkloru un mitoloģiju, kur dzimumsakariem ar dzīvniekiem vienmēr bijusi ierādīta redzama loma. Pati senākā līdz mūsu dienām nonākusī liecība par bestialitāti atrasta Itālijā, kādā paleolīta alas gleznojumā, kurā vīrietis penetrē dzīvnieku; līdzīgas ainas ir izplatītas dzelzs un bronzas laikmeta mākslā. Pirmiedzīvotāju tautas Dienvidaustrumāzijā, Austrālāzijā un Ziemeļamerikā savās leģendās bieži stāsta, ka cēlušās no sievietes sakariem ar suni. Senie mīti ir pilni ar cilvēku un dzīvnieku hibrīdiem – satīriem, kentauriem, mīnotauriem, nārām; tajos ir Zevs gulbja apveidā, Anubiss ar šakāļa galvu, puslapsas pussievietes, kas pārvēršas no vienas otrā.

Tuvāk mūsdienām – Vudija Allena “Viss, ko jūs vienmēr esat gribējuši zināt par seksu* (* bet esat baidījušies pajautāt)” armēņu gans atzīstas, ka iemīlējies savā aitā Deizijā: “Labākais drāziens manā mūžā!” Edvarda Olbija lugā “Kaza jeb Kas ir Silvija?” (2000) līdzīga situācija izspēlēta kā ģimenes traģēdija. Kad gaismā nāk fakts, ka tēvs mīl kazu – un tā ir “ne-ie-do-mā-ja-ma veida mīlestība” –, šī atklāsme izraisa ne vien laulības krīzi, bet arī incestuālas iekāres lēkmi no dēla puses. Varam tikai iztēloties, kā šai sakarā jutās pati Silvija, kura kļūst par slepkavības upuri un kuras līķi izvelk uz skatuves lugas pēdējā ainā.

Aizliegtie sakari starp dzīvniekiem un cilvēkiem ir mitoloģiskās sapņu pasaules fantastiskā norma, kas vēl joprojām darbojas kā jaudīgs simbols, iemiesojot cilvēka ilgas aizsniegties tālāk par iegrožojošajām iespējamā vai pieņemamā robežām. Un tomēr viena lieta ir lasīt par dzīvnieka un cilvēka seksu Jeitsa dzejolī (“Kā lai tās izbiedētie biklie pirksti atstumj/ šo spalvās slēpto krāšņumu no viņas atslābstošiem gurniem?”),¹ bet pavisam cita – domāt, teiksim, par savu kaimiņu, kurš salaiž ar Pūciņu. Vai tā varētu būt? Un ja nu tā tiešām būtu? Ko par to domā Pūciņa? (Kā 1994. gadā London Review of Books rakstīja Vendija Donigere, “Ko par to domā dzīvnieks?” ir “besti alitātes jomā pats interesantākais jautājums”.

Džoanas Bērkas “Dzīvnieku mīlestība: par bestialitāti, zoofiliju un postcilvēcisko mīlestību”² pievēršas mūsdienu bestialitātes ētiskajiem aspektiem un bieži vien drūmajai realitātei. Bērkas uzmanības centrā ir ASV un Lielbritānija (kur attiecīgi 67 un 51 procentam cilvēku ir mīļdzīvnieki) un pārliecinoši iecienītākais cilvēka seksuālo darbību objekts dzīvnieku pasaulē – suņi. (Izrādās, ka vīriešu kārtas suņi seksuālā ziņā ir populārāki nekā kuces, bet tiem abiem šajā sarakstā seko zirgi – trešo vietu ieņem ērzeļi. Ceturtais seksuālā ziņā iecienītākais dzīvnieks vīriešiem ir ķēves, bet sievietēm – runči.) Bērkas tēze ir tāda, ka, lai gan seksuālas attiecības starp cilvēciskiem un ne-cilvēciskiem dzīvniekiem ļoti bieži ir varmācīgas, tādām tām nepieciešami nav jābūt. Smeļoties idejas no feminisma un kvīru teorijas, viņa apgalvo, ka iespējama cilvēka un dzīvnieka mīlestība, kas ne vien nekādā veidā nenodara pāri, bet arī ir balstīta uz abpusējību, savstarpēju cieņu un gādību. Bērka uzskata, ka nopietna attieksme pret šādu iespēju palīdz mums saprast gan savu pienākumu pret līdzās dzīvojošajiem ne-cilvēciskajiem dzīvniekiem, gan arī seksuālās attiecības starp pašiem cilvēkiem.