Krietnais kareivis Dakša Valsts aizsardzības dienestā

Vakar zvana virsseržanta kungs:

– Dakša, kur esi?

– Patvaļīgajā prombūtnē, man mākslas žurnāla autors...

– Mani tas neinteresē, tev rīt jābūt norīkojumā! – Nomet klausuli. Teikumam, kuru nepaspēju pabeigt, beigas bija šādas:

– …taisās uz miršanu, trīs reizes bibliotēkā kritis, divas reizes mājās, pirms nāves vēlas saņemt sava autoržurnāla numuru.

Mākslinieks tomēr izrādījās diezgan dzīvs, lai gan drebelīgs – nespēja noturēt līdzsvaru. Viņa žurnāla iznākšanu nosvinējām ar Hennessy VSOP, saņēmu dāvanā viņa vecāku ulmaņlaika fotoportretus, pirms tam literātu kompānijā biju dzēris rumu, vēl pirms tam biju papildinājis drukas muzeja kolekciju ar skavotāju, štrihotāju un diviem noliktavas plauktiem, pirms tam pārdevu simtgadīgu bidē podu no greznas savrupmājas pie Māras ezera, pirms tam vēl novadīju ekskursiju drukas muzejā. Bet vēl pirms tam – pamodos no virsseržanta zvana.

Norīkojums – tas ir tad, kad mums, kareivjiem divdesmit, jāsargā armija: jāpārbauda apliecības ienākošajiem pa centrālo kontrolpunktu, jākontrolē pa ziemeļu vārtiem iebraucošās automašīnas, jāskatās kamerās tornī vai posteņos. Mēs, kareivji, satiekamies rīta izvadē, kurā tiek pārbaudīts, vai visi ieradušies uz diennakts norīkojumu. Mums jāuzrāda apliecības un jāpūš trubiņā. Lai gan es nervozēju, promiļu nav: 00,0. Krietnais kareivis Dakša dodas izņemt kaujas munīciju – 30 patronas savai triecienšautenei G-36.

2023. gada 1. jūlijā latviskā dzīvesziņa papildinājās ar jaunu sabiedrisko pienākumu – VAD jeb Valsts aizsardzības dienestu. Tik mīlīgi ir nosaukts obligātais dienests armijā, bet par izvairīšanos no tā paredzēta kriminālatbildība. Tuvāko gadu laikā paredzēts palielināt iesaucamo skaitu, līdz tas sasniegs 4000 jauniešus. Bet var pieteikties dienēt arī brīvprātīgi, un es esmu viens no šiem brīvprātīgajiem.

Kā jau vairākas bērnu paaudzes Latvijā, esmu uzaudzis ar pasaules tautu pasakām sērijā “Brīnumzeme” un 1956. gadā izdoto latviešu tautas pasaku grāmatu lina vākos ar Pāvila Šēnhofa ilustrācijām, un daudzu tautu pasakās ir izplatīts stāsts par jaunekli ar salauzto sirdi, kura sāp tik ļoti, ka vienīgā izvēle ir palikt to zem akmens un doties karā. Turklāt stāsts izplatīts ne tikai pasakās. Leģendārais latviešu leģionārs Marokas Baigais (Miervaldis Ādamsons, bruņinieka pakāpes Dzelzs Krusta kavalieris) atraidītas mīlestības dēļ pameta studijas un nonāca Francijas ārzemnieku leģionā, bet, dienēdams latviešu leģionā Otrā pasaules kara laikā, izcēlās ar pārdrošību. Piemēram, kamēr krievu vienība atpūtās, viņš nolaupīja tās tanku un devās ar to viens pats pret veselu bataljonu. Vai: kara beigās atteicās bēgt uz Vāciju, bet, divu medmāsiņu stutēts, ar vārdiem “bēg tikai gļēvuļi” padevās gūstā.

Tā arī es: pametu savu izdevēja karjeru, jo tiku apsūdzēts TikTok video dēļ, kurā pateicu, ka melot par savu vecumu un ievilināt vīrieti gultā nav labi, vēl jo vairāk, ja sirdī ir cita mīlestība. Nekas nav tik briesmīgs kā negods, un es nezināju, kā to pārdzīvot. Par mani baumo kā par izvarotāju, bankrotēja drukas darbnīca, kurā drukāju grāmatas, man tā bija jālikvidē un grāmatas jāizdod pašam, jau bez valsts palīdzības. Es labprāt būtu izdarījis pašnāvību, ja vien nebūtu atbildības pret cilvēkiem, kuri mani mīl un atbalsta. Tā nu kā glābiņu, lai atgūtu godu un saņemtu palīdzību, izvēlējos armiju.

Piesakoties bija jāaizpilda anketa, kuras apraksta noslēgums ir šāds: “Tava nākotne sākas šeit!” Es pieteicos VAD tāpēc, ka jutu atbildību pret saviem sekotājiem tiktokā. Viņi ir tieši tie, kuriem nāksies dienēt VAD, tādēļ gribēju noskaidrot, kā pret viņiem izturēsies un kas vispār armijā notiek. Pēc aizsardzības ministres pavēles saņemšanas par iesaukšanu dienestā devos uz veselības pārbaudēm Krustabaznīcas ielā. Brīvprātīgo bija daudz, bet ikgadējās medicīnas pārbaudes iziet arī profesionālā dienesta karavīri. Pārbaudes laikā kļuva skaidrs, ka armijas dzīve norit vienos jokos. Pirmoreiz mūžā man pārbaudīja dzirdi, neirologs sita ar āmuriņu pa celi, bet pie psihiatra nekādi testi nebija jāpilda.

1. jūlijā uz svinīgo pasākumu ierados ar nokavēšanos. Izskanēja svinīgās uzrunas, apkārt stāvēja jauniesaukto radinieki un draudzenes. Biju vienā vienībā ar Zariņu, ar kuru kopā trenējos boksā, iepazinos arī ar Rulli un Pētersonu. Rvīns Varde savā grāmatā “Kas te notiek” bija ierakstījis man veltījumu: “Brīvības albatrosam.” Tagad Brīvības albatross bija ielidojis armijā.

Mūs iesēdināja autobusā un aizveda uz Ādažu militāro bāzi Kadagā. Pagalmā starp kazarmām mēs tikām nostādīti divās rindās viena pret otru un mūs apošņāja Militārās policijas dienesta suņi, meklējot narkotikas. Atradās iesauktie, kuriem kāds krapāļa gabals paņēmies līdzi, un arī tādi, kas smēķējuši zaļo pirms mēneša un nav izmazgājuši mugursomu. Mums izsniedza sporta un formas tērpus.

Pirmoreiz salūzu pēc pirmās nedēļas mežā, kad nedēļu nebijām mazgājušies un bija jātīra ieroči. Ja ierocis ir joprojām netīrs, tad visiem 10 reizes jāpumpējas; tovakar piepumpējāmies kādas reizes 600.

Dienā, kad noritēja ieroča piešaude uz 100 un 300 metriem, SIA Valters Dakša līdzīpašnieks bija samaksājis 500 eiro, lai no bankrotējušās drukas darbnīcas izvestu mūsu giljotīnu, ko telpas īpašnieks bija ieķīlājis kā telpas īres parādu; čaļi bez manis netika galā un zvanīja, lai braucu glābt. Tagad bija jāuzvar leitnants, kurš, protams, teica: “Nē, tu nebrauksi!” Taču galu galā leitnantu es pārliecināju, un drukas darbnīcas telpu mēs veiksmīgi atbrīvojām.

Labo, kreiso, labo, KREISO! Viens, divi, trīs, ČETRI! Man ir ļoti slikta ritma izjūta, soļot ierindā es tā arī neiemācījos. Vakaros ir vakara junda: mēs soļojām un dziedājām latviešu karavīru dziesmas. “Ai, jel manu vieglu prātu”. “Mirdzot šķēpiem”. Tas bija ļoti skaisti; spīdēja jūlija rietošā saule, soļojām vienā solī, reizēm nojuka dziesmu vārdi, un mēs smējāmies. Nakts orientēšanās laikā neatradu nevienu kontrolpunktu, taču vēlāk tomēr iemanījos. Vēl atmiņā iespiedusies medicīnas apmācība (personīgā un dzīvojamo telpu higiēna un uzturs): svarīgākais visu laiku ir uzlabot savu stāvokli!

Pamatapmācības 2. līmenī lielāko sajūsmu izraisīja granātas mešana, lai arī biju stipri nobijies. Lauka kaujas iemaņām mācījāmies rakt ierakumus, un tagad man pilnīgi cita attieksme, kad staigāju pa daudzajām pasaules karu kauju vietām: katrs īsā kāta kājnieku lāpstas dūriens ir vismaz viena karavīra ieelpa un izelpa.

Tagad atskatoties tas šķiet ļoti skaists laiks, ļoti saulains, sportisks un biedrisks.

Cilvēki, kuri vēl tikai uzsāk pamatapmācību, man jautā, ko es domāju par armijas uzturu.

– Baro pamatīgi! Tik labi ēdis neesmu nekad dzīvē.

Tomēr ēšana nenomierina: es cīnījos ar depresiju, un mani tirdīja jautājums, kāpēc es iestājos armijā. Ar šo sāpi devos pie armijas psiholoģes, saņēmu novērtējumu, un tas bija briesmīgs. Reizēm nespēju koncentrēties. Lūdzu brīvdienas – man ārpus militārās bāzes žoga bija palicis uzņēmums, žurnāls, tapa otrs, un man bija jāiesniedz KKF projekti –, un kaprālis vēlējās mani no dienesta izmest vispār. Glāba kapelāns. Beidzot pamatapmācību, saņēmu sliktu raksturojumu: militārajai disciplīnai nepakļaujas un vispār slikti uzvedas. Taču pamatapmācības 1. un 2. līmeni biju nokārtojis labi. Biju sarunājis armijas laikā sarakstīties ar kādu meiteni. Diemžēl nevienu atbildes vēstuli nesaņēmu. Kā vēlāk noskaidrojās, es gan 12 vēstules uzrakstīju, taču tās netika nosūtītas. Armijā sāka plosīties ādas slimības, un, tā kā ar mani visi sveicinājās, saķēru kašķi. Nebiju gan vienīgais; rotas biedrs stāstīja, ka pavadīs laiku kopā ar meiteni, kura arī smērēsies ar pretkašķa ziedi. Visu ārstēšanās nedēļu daudz raudāju un pārdzīvoju. Pietrūka ģimenes, attiecību un dzīves ārpus armijas.

Uzvara! KKF atbalsta vairākus projektus par kopējo summu 22 tūkstoši. Neesmu velti cīnījies. Tūkstošus godprātīgi aizvirzu grāmatu izdošanai.

Pusi rotas aizsūta mācīties uz Sakaru skolu, arī mani. Tur atrodas NBS bibliotēka ar vienu apmeklētāju dienā, brīnišķīgi izremontēta, ar labām grāmatām. Bet es savāru nepatikšanas – nokavēju divas nodarbības, dažas dienas neierodos. Posttraumatiskā stresa sindroms, izdegšana, atrautība no mīļajiem cilvēkiem un no darba, saņemtie apvainojumi – viss tas pārvēršas depresijā, un es vairs nespēju no rītiem piecelties. Lūdzu mani no dienesta atvaļināt. Manu lūgumu atbalsta Sakaru skolas virsseržants, bet ne priekšniecība Kadagā. Atgriežos rotā, kur man rokā ieliek slotu un izsaka piedāvājumu, no kura es nevaru atteikties: darīt rotas netīrākos darbus. Tie nemaz neizrādās tik netīri, teiksim, jātīra piemineklis NBS kritušajiem karavīriem, jāmazgā podi un dušas un jāšķūrē sniegs. Un snieg, un snieg. Esmu kļuvis par sētnieku. Manu lūgumu atvaļināties noraida arī aizsardzības ministrs. Vizīte pie psihiatra jāgaida mēnesi. Depresija! Diagnoze! Pēc likuma mani būtu jāatvaļina, taču mani neatvaļina. Es šķūrēju sniegu.

Ziemassvētku brīvdienas ir gaišas. (Tiesa, ja neņem vērā, ka aizkavējas Māra Bišofa grāmatas izdošana un Māris mani Ziemassvētku vakarā pasludina par zagli, kas par viņa naudu nopircis printeri grāmatu drukai.) Uzrīkoju trīs dienas garas svinības – Circenīša Ziemassvētkus. Ierodas mīļi cilvēki, un šie kļūst par vieniem no skaistākajiem Ziemassvētkiem. Adventes laikā nonāku pie atziņas, ka Ukraina, Krievija un Baltkrievija jāuzņem Eiropas Savienībā; ka mums jāuzbrūk Krievijai un Baltkrievijai pirmajiem un jāveic tur denacifikācija; un, tā kā abās valstīs nav iespējama opozīcija, tā jāveido šeit, Latvijā. Manas pārdomas tiek uzņemtas kā nesavlaicīgas, un kādu mēnesi par mani joko kā par Krievijas spiegu.

Bieži sargāju telšu pilsētiņu. Šeit, poligonā, lapsas ir pieradinātas, un telšu pilsētiņas lapsa ir gatava ēst no rokas. Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.

Pusgads armijā. Skaitu mēnešus. Pieci. Skaitu dienas. 167. Nu vairs tikai 15.

Armija ir toksiska darbavieta; te valda varas attiecības, daudzi instruktori un virsnieki nāk no Latgales un nabadzīgām ģimenēm, un dienests armijā daudziem ir vienīgā iespēja izrauties no nabadzības un dzeršanas. Ādažu militārajā bāzē nav bibliotēkas, bet kāda ļauna armijniece man lepni stāsta, ka tā likvidēta kovidlaikā un grāmatas atdotas pansionātiem. Pie sevis nodomāju, ka tādu armiju, kur nezina savas valsts un tautas vēsturi, varētu izīrēt jebkurai citai pasaules valstij. Militāro mācību laikā kāds virsseržants stāstīja, ka krieviem kāds nopludinājis sarakstu ar visām personām, kurām ir ieroču turēšanas un nēsāšanas atļaujas. Savukārt kāds cits Aizsardzības ministrijas ierēdnis stāstīja, ka kara gadījumā mums ļoti drīz aptrūktos munīcijas, turklāt jaunās bruņumašīnas, ko tā reklamē, desantu varot izsēdināt 100 metru attālumā no frontes līnijas, jo tām pietrūkstot aizsardzības līmeņa, lai desantu varētu izsēdināt tieši frontes līnijā. Tas maksājot naudu.

Runā, ka es esmu krietnais kareivis Dakša, kurš visus iepriecinot, tikko parādās tuvumā. Tikmēr krietnais kareivis izdzīvoja, pateicoties Mākslas Žurnālam: tas iznāk reizi nedēļā, katru nedēļu kareivim ir kas cits, ar ko novērst domas un par ko priecāties.

Gribu visus aicināt izvēlēties pareizo dienesta formu! Būt VAD karavīram ir baigais piedzīvojums: militārā tehnika, jaunība, ierocis, mežs, sievietes, uzticams darba devējs, veselības aprūpe. Un es ceru piedzīvot brīvu dzīvi brīvā Latvijā mūža garumā un sapņoju kļūt par aizsardzības ministru, lai uzceltu izglītības un informācijas centrus un bibliotēkas ikvienā armijas bāzē. Nu, vismaz Kadagā.