Kritiens no lidmašīnas

Laiks: 6:59:00; augstums: 10 km

Tu esi vēlu aizgājis gulēt un agri cēlies, lai paspētu uz reisu. Neilgi pēc lidmašīnas pacelšanās tu ieslīgsti snaudā. Pēkšņi tu esi stāvus nomodā, tevi ieskauj ledains gaiss un skaļš, briesmīgs troksnis. “Kas notiek, kur es atrodos?” tu domā. “Kur palikusi lidmašīna?”

Tu atrodies 10 km augstumā. Tu esi viens. Tu krīti.

Situācija ir nelāga, taču mēģināsim koncentrēt domas uz tās pozitīvajiem aspektiem. (Tik tiešām, tas, ka tu pēc lidmašīnas izjukšanas esi palicis dzīvs, vēl nav viss.) Lai gan gravitācija šādā brīdī ir tava ienaidniece, ir kāds spēks, kas darbojas tavā labā, un tas ir laiks. Tici vai netici, bet ir labāk, ja tu atrodies 10 km virs zemes, nekā ja tu iepriekšējā vakarā pēc liekas alkohola glāzes būtu paslīdējis un pārkritis pār daudzstāvu viesnīcas numuriņa balkona margām.

Tev vismaz ir izredzes izdzīvot. Skābeklis šādā augstumā ir retināts. Tev sāk iestāties hipoksija. Drīz tu zaudēsi samaņu un bezsamaņā turpināsi krist vismaz pusotru kilometru, līdz atgūsi samaņu. Kad tas notiks, atceries, ko tu raksta turpinājumā lasīsi. Galu galā, zeme ir tava kritiena galapunkts.

Protams, pēc kritiena no 10 km augstuma izdzīvošanas iespējas ir ārkārtīgi niecīgas, bet labāk tomēr novērtēt un izprast savu situāciju, jo tev tāpat nav ko zaudēt. Ir divi veidi, kā krist no lidmašīnas. Pirmais ir brīvais kritiens jeb krišana bez jebkādas aizsardzības vai līdzekļiem, ar ko kritienu palēnināt. Otrs veids ir kļūt par “atlūzu braucēju”; šis termins pieder vēsturniekam amatierim Džimam Hamiltonam no Masačūsetsas, kurš izveidojis Brīvā kritiena pētījumu vietni¹ –tiešsaistes datubāzi par gandrīz ikvienu iespējamo cilvēka kritienu no liela augstuma.

Šī klasifikācija nozīmē, ka cilvēkam, kas krīt, turoties pie lidmašīnas atlūzas, ir priekšrocības. 1972. gadā serbu stjuarte Vesna Vuloviča atradās DC-9 pasažieru lidmašīnā virs Čehoslovākijas, kad lidmašīna pēkšņi uzsprāga. Vesna krita no 10 km augstuma, iespiesta starp savu sēdekli, ēdināšanas ratiņiem, lidmašīnas atlūzu un kāda cita apkalpes locekļa ķermeni. Viņa piezemējās uz sniegotas kalna nogāzes, noslīdēja lejā un apstājās – guvusi nopietnas traumas, bet dzīva.

Lielākas iespējas izdzīvot ir tiem, kas krīt dažādu atlūzu “kokonā”, nekā tiem, kas krīt bez nekā. Pie pēdējiem var pieskaitīt ņūdžersieti Alanu Magī, kura pilotēto bumbvedēju B-17 1943. gadā Francijā notrieca nacistu zenītartilērija. Magī krita no 6,7 km augstuma un piezemējās kādā dzelzceļa stacijā uz grīdas. Vācu karavīri, kas viņu saņēma gūstā, bija ārkārtīgi pārsteigti, ka lidotājs pēc šāda kritiena palicis dzīvs.

Vai tu esi pieķēries pie kāda fizelāžas gabala vai krīti tāpat, noderīgs jēdziens šādā situācijā ir kritiena maksimālais ātrums. Zemes pievilkšanas spēka iespaidā kritiena ātrums palielinās. Tomēr, kā jebkurš objekts, kas atrodas kustībā, tu sastopies ar gaisa pretestību, kas pieaug līdz ar ātruma palielināšanos. Brīdī, kad kritiena spēks ir vienāds ar gaisa pretestību, paātrināšanās apstājas. Tu esi sasniedzis maksimālo ātrumu.

Atkarībā no tava auguma izmēra un svara un tāda faktora kā gaisa blīvums tavs ātrums šajā brīdī būs aptuveni 190 km/h, un tu to sasniegsi pārsteidzoši ātri, jau pēc 450 m kritiena: aptuveni tāds ir Čikāgas Vilisa torņa augstums. Vienāds ātrums nozīmē atsisties pret zemi ar vienādu spēku. Atšķirība ir laikā; ķermenis sastapsies ar Vēju pilsētas trotuāru pēc 12 sekundēm.

Krītot no lidmašīnas kursēšanas augstuma, tev būs gandrīz tik daudz laika, cik vajag, lai izlasītu šo rakstu.