Liberālas izglītības konservatīvais nolūks

Apzīmējums “liberālā izglītība” ir daudz senāks nekā vārds “liberāls” kā politisks termins. Tas, ko mēs tagad saucam par “liberālajām studijām”, ir aizsācies klasiskajā senatnē, turpretī politiskais liberālisms dzimis tikai 19. gadsimta pirmajā gadu desmitā. Par “liberālo izglītību” mēs dēvējam zināšanu sakārtošanu un integrēšanu, kas domāta brīvam cilvēkam, – pretstatā tehniskai vai profesionālai apmācībai, ko tagad mazliet uzpūtīgi dēvē par “karjeras izglītību”.

Priekšstats par liberālo izglītību ieskicēts divos īsos fragmentos, kurus tūdaļ nocitēšu. Pirmais ņemts no sera Viljama Hamiltona “Metafizikas”:

Cilvēka kā mērķa pilnība un cilvēka kā līdzekļa jeb instrumenta pilnība nepavisam nav viens un tas pats, īstenībā tie parasti ir pretstati. Un, ja reiz šīs divas pilnības ir atšķirīgas, tad atšķiras arī izglītība to ieguvei, un tās apzīmēšanai lieto dažādus vārdus. Vienu sauc par liberālo, otru par arodizglītību, bet zināšanu nozares, kas tiek koptas šiem nolūkiem, sauc attiecīgi par liberālajām un profesionālajām (jeb liberālajām un ienesīgajām) zinātnēm.

Hamiltons, kā redzat, mūs informē, ka nav jācer pelnīt naudu ar humanitāru (liberal arts)zinīgumu. Liberālās izglītības nolūks, viņš saka, ir augstāks – “cilvēks kā mērķis”. Tas ir veselīgs brīdinājums mūsu laikos, kad arvien vairāk vecāku mīļi iestumj savas abu dzimumu atvases biznesa vadības augstskolās. Kā sers Viljams Hamiltons izprata “cilvēku kā mērķi”? Vai, izsakoties citiem vārdiem, kāpēc viņš vēlējās norādīt, ka liberālās izglītības funkcija ir cilvēka dvēseles sakārtošana?

Te laiks otram citātam, ko ņemu no Džeimsa Rasela Louela. “Klasiskā mantojuma apguvi,” raksta Louels, “iederīgi sauc par liberālo izglītību, jo tā atbrīvo prātu no jebkāda šaura provinciālisma, tiklab egoistiska, kā tradicionāla, un ir mācekļa laiks, kas ikkuram jānokalpo pirms kļūšanas par brīvu brāli tai ģildē, kura no gadsimta gadsimtam nodod dzīvības lāpu.”

Formulēsim šo domu citādi: Louels mums pauž, ka liberālā izglītība domāta tam, lai mūs atbrīvotu no laika un vietas gūsta – iemācītu mums lūkoties perspektīvā, saprast, ko nozīmē būt pilnībā cilvēcīgam, un lai mēs spētu nodot mūsu kopīgo kultūras mantojumu vēl nedzimušajām paaudzēm. Ne pārāk sen šo pašu argumentu savās lekcijās “Izglītības mērķi” un citur izteicis T. S. Eliots. Nedz Louels, nedz Eliots neloloja maldīgas ilūzijas, ka liberālā intelekta disciplīna varētu pavērt ceļu uz materiālu pārpilnību.

Tādējādi jūs noskārtīsiet, ka, izteikdamies par liberālās izglītības “konservatīvo nolūku”, es nudien negribu likt domāt, ka šādai skološanai kaut kādā ziņā jākalpo par stuti biznesam, rūpniecībai un vispāratzītām materiālām interesēm. No otras puses, liberālajai izglītībai nav jābūt arī tai, kas nogremdēs ekonomiku un pašu valsti piedevām. Nē, liberālā izglītība savu saglabāšanas (conservation)darbu veic citādi.

Es gribu teikt, ka liberālā izglītība ir konservatīva šādi: tā aizstāv kārtību pret nekārtību. Praktiskā ziņā liberālā izglītība strādā tam, lai dvēselē būtu kārtība un kārtība būtu valstī (res publica). Tiem, kas baudījuši liberālās izglītības disciplīnu, tā ļauj lielākā vai mazākā mērā sasniegt iekšēju harmoniju. Kā “Universitātes idejas” 5. lekcijā formulējis Džons Henrijs Ņūmans, ar liberālu intelekta disciplīnu “tiek izveidota prāta ieraža, kas paliek uz visu mūžu, un tās īpašības ir brīvība, taisnīgums, nosvērtība, mērenība un gudrība – jeb tas, ko esmu uzdrošinājies nodēvēt par prāta filozofisko ieražu”.