Es ļoti reti esmu sastapis monarhiskas dvēseles jeb cilvēkus, kuru iekšējo pasauli pārvaldītu kāds viens princips, taču ne visus no viņiem es gribētu satikt vēlreiz, jo arī tirāna vara pieder pie monarhijas paveidiem. Vēl retāk esmu sastapis aristokrātiskas dvēseles jeb cilvēkus, kuros valda labākais un viss pārējais rod savu īsteno vietu. Daudz plašāk izplatītas ir oligarhiskas dvēseles jeb cilvēki, kuros daži savstarpēji naidīgi, bet resursiem apveltīti spēki pamīšus, cits citu pastumjot malā, nosaka iekšējās dzīves kārtību. Visbiežāk sastopamas demokrātiskās dvēseles jeb cilvēki, kuros kārtības noteicēji mijas tikpat neizprotami, kā mainās dziņas un tieksmes; demokrātiskām dvēselēm viegli nonākt arī līdz ohlokrātijai, kurā pūt un palaid režīmā var notikt jebkas, kas pagadās. Ja tā, atļaujoties atsperties uz Platona “Valstī” ieviestās analoģijas starp politisku iekārtu un dvēseles struktūru, paraugās uz cilvēkiem, tad gandrīz neizbēgami jāsāk domāt par to, kas padara cilvēku tādu vai citādu. Tā domājot, soli pa solim nonāksim līdz izglītības sistēmai, ko veido un nosaka valsts politiskie uzstādījumi un intereses; tās savukārt atkarīgas no dvēseles struktūras, kāda piemīt tiem, kas domā un lemj par daudziem kopīgām jeb valstiskām lietām. Ej, kurā virzienā gribi: tas, kā tiek pārvaldīti lieli cilvēku kopumi, un tas, kā pārvaldītāji pārvalda savu iekšējo pasauli un apziņas telpu, ir cieši saistīts, tik cieši kā iekšējais ar ārējo. Šajā nozīmē uzdot jautājumu, vai cilvēks paredzēts valstij vai valsts domāta cilvēkam, ir tikpat ļoti nevietā kā jautāt, kas svarīgāks – iekšiņa vai āriņa? Jo iekšiņa bez āriņas nav redzama, bet āriņa bez iekšiņas ir tukša.
Reiz atļāvos pateikt, ka Uldis Bērziņš ir lielāks nekā Latvija. No vienas puses, pavisam triviāla ideja: ikviens atsevišķais cilvēks ir lielāks, dārgāks un svarīgāks, ja gribat, par valsti kā pārvaldes struktūru vai valsti kā abstraktu ideju. No citas puses, man šķita, ka Uldī vainagojas latviešu valodas spējas un iespējas, bet latviešu valoda man šķita un šķiet daudz svarīgāka, lielāka un dārgāka nekā valsts, kas pastāv ar nolūku šo valodu saglabāt un kopt. Taču vēl svarīgāk tagad man šķiet tas, ka Uldis, tulkodams un rakstīdams, ir aizvilcis latviešu valodu dievup; varbūt Ulža dēļ no mūžības viedokļa latvieši kļūst redzami.
Bet “Dieva karaliste nenāk ārēji redzamā veidā”, jo tā ir “jūsos iekšā” (ne “jūsu vidū”, kā Lūkas vārdus uzstājīgi tulko visi pēdējie latviešu Bībeles tulkojumi). Un tādēļ arī atsevišķs cilvēks ir svarīgāks par valstisku kopumu un valsti; un jebkura doma, kas piederību valstij, ideoloģijai, laikmetam vai reliģijai stāda augstāk par iespēju būt brīvam no valsts, ideoloģijas, laikmeta vai reliģijas, prasa atteikties no neredzamā, kas “jūsos iekšā”, par labu redzamajam, kas ārpus jums. Vērībai pret atsevišķo cilvēku ir sava cena un robežas. Pirms dažiem gadiem man kāds šveiciešu zinātnieks skaidroja, ka Šveicē atsevišķa cilvēka cena ir noteikta 10 miljonu franku apmērā: ja viņa glābšanai nepieciešams vairāk līdzekļu, valsts institūcijas viņu neglābs.
Atsevišķību nevajag pārvērtēt. Saskaņā ar Aristoteļa teikto “tas, kurš nespēj būt kopā vai kuram kopābūšana nav vajadzīga pašpietiekamības dēļ .., ir vai nu zvērs, vai dievs”. Kopābūšanas var būt dažādas. Tām kopīgs vienīgi tas, ka tās turas kopā, balstoties nedz uz iekšējo, nedz ārējo, bet uz to, kas starp. Uz to, kas notiek starp cilvēkiem, kuri ir kopā draudzībā, ģimenē, saimē, kopienā, savā zemē vai kopīgā valstī.
