Atmiņas turpina dzīvot

Spridzeklis bija kurpju kastes izmērā, iesaiņots brūnā papīrā atbilstoši tālaika ASV pasta sūtījumu standartam. Nekādu ārēju pazīmju, kas brīdinātu par iespējamu eksploziju, – nedz pulksteņa tikšķu, nedz gruzdoša degļa vai klikšķēšanas. Guļot uz virtuves letes starp Dr. Džeimsu Makonelu un viņa asistentu, doktorantūras studentu Niklausu Suino, paka neraisīja ne mazākās aizdomas. Taču pietika tikai Suino pastiepties un pieskarties stiklšķiedras lentei ap to, lai aktivizētos spridzeklis.

Abi izdzīvoja, lai gan bumba eksplodēja tieši līdzās. Suino guva vieglas traumas un bija spiests pavadīt nakti tuvējā slimnīcā, bet Makonels uz laiku daļēji zaudēja dzirdi. “Tā bija visai traumatiska pieredze,” atminas Suino. “Mums abiem ar doktoru Makonelu skaļi trokšņi vēl ilgi pēc tam izsauca šoka reakciju.”

Makonels bija kļuvis par Teodora Kazinska, saukta par Unabomberu¹, desmitās bumbas adresātu. Kas gan bija pamudinājis ar pasaules atbrīvošanu no moderno tehnoloģiju un zinātnes draudiem apsēsto Kazinski izvēlēties par savu upuri Mičiganas Universitātes psiholoģijas profesoru?

Daži domāja, ka tam ir saistība ar Makonela 70. gados izteikto prognozi, ka nākotnē ieslodzītos atradinās no antisociālas uzvedības ar nosacījuma refleksu palīdzību. Taču Makonels bija pazīstams arī ar ko citu: 50. un 60. gados, kad Kazinskis studēja Mičiganas Universitātē, Makonels tur veica virkni eksperimentu ar atmiņu; apstrīdot visu, ko mēs šķietami par to zinām, viņš iemantoja ķerta, iedomīga un tālu no ceļa noklīduša zinātnieka slavu. Makonela radikālais pētījums rosināja domāt, ka atmiņas spēj pastāvēt ārpus smadzenēm un pat tikt pārnestas no viena organisma citā. Secinājumi bija tik ērmīgi un distopiski, ka dažu ieskatā tieši šie eksperimenti izsaukuši Kazinska dusmas.

Taču Džeimsam Makonelam, iespējams, bija taisnība.

Makonela eksperimenti lielā mērā pagaisuši no zinātnes vēstures. Tie, kas tos atceras, galvenokārt piesauc viņu kā brīdinošu piemēru. Taču 50. gadu beigās Makonels bija labi pazīstams: pateicoties harismātiskajam raksturam kombinācijā ar pretrunīgajiem zinātniskajiem atklājumiem, viņš ne reizi vien paviesojās TV ekrānos, visbiežāk – Stīva Alena šovā. Makonels necentās skatītājus apdullināt ar sarežģītu zinātni. Viņš publiku aizrāva ar iedvesmojošām koncepcijām. Eksperiments, kas Makonelam pirmo reizi ļāva nobaudīt valsts mēroga slavu, patiesībā bija pārsteidzoši vienkāršs.

1959. gadā Makonels gribēja veikt pētījumu, kas demonstrētu, ka atmiņas var saglabāt šūnās ārpus smadzenēm. Lai to izdarītu, viņš ņēma palīgā parastos saldūdens plakantārpus Dugesia dorotocephala.

Plakantārpi bija lieliski piemēroti viņa mērķim, jo tiem, tāpat kā zīdītājiem, ir centralizētas smadzenes – atšķirībā no, piemēram, medūzām. Tiem piemīt arī izcilas spējas atjaunoties no neliela ķermeņa gabaliņa: nogrieziet plakantārpam astes galiņu, un pēc divām nedēļām jums būs pilnīgi jauns eksemplārs ar pilnu orgānu komplektu, arī gluži jaunām smadzenēm. Turklāt plakantārpiem var iemācīt noteiktu izturēšanos. Pētnieki izmanto elektriskos impulsus, lai apmācītu tārpus reaģēt uz gaismas signālu, pārvietojoties uz konkrētu Petri trauciņa vietu. Tas nozīmē, ka ar treniņa palīdzību var panākt, ka plakantārpi atceras darbību un izpilda to pēc signāla.

Ja Makonels spētu nodemonstrēt, ka necilie plakantārpi atceras apmācību arī pēc tam, kad galva ir tikusi nogriezta un smadzenes izaugušas no jauna, šis eksperiments pierādītu, ka atmiņas spēj dzīvot ārpus smadzenēm.