Angļu humpalholiķa atzīšanās jeb Humpala Resartus

Nāk bieži lupatlasis. Galvu paklanīdams,

Gar mūriem klibodams, kā dejnieks takti mīdams,

Un, nelikdamies redzam špikus, klusi smej

Un spožas fantazijas savā sirdī lej.

Šarls Bodlērs, “Lupatlašu vīns”¹

Kaitīgajam ieradumam no jauna pievērsties mani pamudināja svītrainu uzvalka bikšu pāris Kuldīgā, kur biju ieradies, lai intervētu dažus cilvēkus. Bija bezdievīgi karsta diena, un restorānam Goldingen Room bija izņemti logi un atslieti pret sienu – aizkustinoša liecība par zemo noziedzības līmeni pilsētiņā.

Kad biju ticis galā ar intervijām, man sagribējās aiziet uz upi nopeldēties kā visiem, taču man nebija ne peldbikšu, ne šortu un pat ne otra krekla. Iegāju vienā no diviem tuvējiem lietoto apģērbu ķēdes R.D.A. veikaliem un nopirku zili svītrainus pludmales šortus, baltu tēkreklu un zilu kokvilnas burāšanas kreklu.

Zilās vilnas auduma bikses punktiņsvītru rakstā², šūdinātas Londonas modes namā DAKS, es nenopirku. Taču pēc stundas, peldoties Ventas vēsajos ūdeņos un apbrīnojot kuldīdzniekus, kuri nira upē no ūdenskrituma slaidā lokā kā lemingi, es joprojām par tām domāju. Manī bija atmodināta sena kaislība.

Pirms gandrīz 30 gadiem es dzīvoju Ziemeļlondonas ebreju rajonā Goldersgrīnā. Ar naudu bija paplāni, taču Goldersgrīna atrodas blakus turīgajai Hampstedai, un vietējo labdarības veikalu piedāvājums, kas ir tuvākais “humpalu” ekvivalents Lielbritānijā, bija neticami augstas kvalitātes. Es iegādājos pa uzvalkam katrai nedēļas dienai. Tie bija brīnišķīgi pašūti, lai gan samērā vecmodīga piegriezuma un no biezākiem audumiem, nekā atbilst mūsdienu gaumei. Vismīļākie man bija bāli pelēka flaneļa vienrindas uzvalks krīta svītru³ rakstā un zils divrindu uzvalks punktiņsvītru rakstā, abi no DAKS modes nama. Tie man derēja kā uzlieti. Laikam nesen bija nomiris kāds vecs, elegants kungs tieši manā augumā. Ik pa laikam es veltīju viņam pateicības lūgsnu pēc kristīgās un katram gadījumam arī pēc ebreju tradīcijas.