Mazais, nekrietnais melis

Pošoties uz pusdienām ar Parīzes augstās modes karali Pjēru Kardēnu, es cerēju sastapt slavas un bagātības nogurdinātu septiņdesmittrīsgadīgu večuku. Piesātinātais vizītes grafiks, preses konferences, premjerministri, mēģinājumi, miesassargi un negaidītais lietus varētu sabojāt garastāvokli jebkuram, tāpēc jo lielāku izbrīnu radīja tas simpātiskais jaunais cilvēks, kas gaidīja viesnīcas vestibilā un ar milzīgu interesi uzsāka sarunu par Latviju, presi, tās lasītājiem un veidotājiem. Ceļojumā uz Latviju Pjēru Kardēnu pavadīja Marisa Gaspāra, stiliste, kas strādā Kardēna modes namā jau trīsdesmit gadus. Apsēžoties pie galda, modes karalis izvēlējās vācu baltvīnu, un mēs sākām sarunu.

I.Š.

Enciklopēdijās rakstīts, ka jūs esat dzimis Itālijā, bet franču ģimenē... 

Jā, kaut arī divu gadu vecumā es pārcēlos uz Franciju, visu mūžu esmu jutis, ka franču dzīves uztvere man sveša. Itāļu un franču tautas gan ir vēsturiski ļoti tuvas, taču ir arī atšķirības.

Kas ir tas galvenais, ar ko atšķiras Itālija no Francijas? 

Itālis vienmēr sākumā teiks “Jā”, un tikai pēc tam “Nē”, bet francūzis – sākumā saka “Nē”, un tikai pēc tam – “Jā”. Piemēram, kad jūs ierodaties viesnīcā un vaicājat pēc brīva numura, itālis uzreiz teiks “Jā”, kaut arī tai brīdī brīva numura nav. Viņš domās par to, ka tūlīt varētu kāds numurs atbrīvoties, un jums būtu iespēja apmesties tajā. Francūzis sākumā teiks “Nē” arī tad, ja būs brīvi numuri, viņš domās par to, ka jūsu vietā tur varētu iemitināt kādu svarīgāku viesi.

Vai jūs atceraties itālisko fašismu un attiecības starp Franciju un Itāliju Otrā pasaules kara laikā? 

Es atceros to, ka vēl karš nebija pusē, bet jau lielākā daļa itāļu bija kļuvuši antifašisti. Tā nav karotāju tauta. Attiecības starp itāļiem un frančiem nekad nav bijušas naidīgas. Es katru vasaru braucu atpūsties uz savu māju netālu no Venēcijas.

Jūsu biogrāfijā ir rakstīts, ka septiņpadsmit gadu vecumā esat pametis ģimeni. Vai tas bija paaudžu konflikts vai kaut kas cits? 

Nē, es vienkārši ļoti gribēju kļūt par aktieri un devos uz Višī. Nekad neesmu sarāvis saites ar ģimeni. Nebija nekāda paaudžu konflikta. Tiesa, par aktieri tā arī nekļuvu, bet, lai nopelnītu naudu iztikai, sāku strādāt modes ateljē.

Bet kā palika ar aktiera karjeru?

Es sapratu, ka nespēšu kļūt par aktieri. Man bija ļoti slikta atmiņa, un atkārtot neskaitāmas reizes vienu un to pašu tekstu – tas gāja pāri maniem spēkiem. Tolaik režisori strādā ja ārkārtīgi stingri, un aktieri nevarēja pat sapņot par kādu radošu pieeju.

Taču teātris un kino mani vienmēr ir pievilcis. Iespējams, tieši tādēļ esmu veidojis tērpus gandrīz vai visiem tā laika izcilākajiem aktieriem, esmu sadarbojies arī ar Kokto. Sākās gan tas nedaudz savādāk – toreiz bija iecienītas kostīmu balles, aristokrāti rīkoja vakarus ar iepriekš pasūtītiem tērpiem, ko veidoja viens mākslinieks. Esmu veidojis kostīmus gan frančiem, gan austriešiem, gan vāciešiem. Svinības beidzās, bet tērpi palika, un es veidoju savu kolekciju, kas vēlāk lieti noderēja.

Vai tad arī kara laikā francūzietes nepārstāja domāt par modi? 

Tas ir dīvaini, bet tieši kara apstākļos uzplauka viskrāšņākā mode. Es strādāju ateljē, kas apkalpoja vēstniecību darbinieku sievas. Kādas tolaik bija cepures!

Vai toreiz jūs iepazināties ar Kristiānu Dioru?

Nē, tas bija vēlāk. Kara laikā vācieši mobilizēja visus jauniešus. Arī es tiku iesaukts. Mēs bijām kādi pieci tūkstoši puišu, kam vajadzēja doties uz ogļraktuvēm. Pašā pēdējā brīdī izrādījās, ka vajadzīgs viens strādnieks šūšanas darbnīcā. No pieciem tūkstošiem izvēlējās mani. Šuvu virsnieku uniformas, bet, karam beidzoties, kāda paziņa man ieteica doties uz Parīzi pie pazīstama modes nama īpašnieka. Bija 1944. gada novembris. Es ierados Parīzē astoņos no rīta, nevienu tur nepazīdams, nosalis un izbadējies. Viss, ko es zināju, bija ielas nosaukums un mājas numurs, kurā dzīvoja modes nama īpašnieks. Man bija ieteikums, taču es nezināju, vai to ņems vērā. Togad Parīzē jau novembrī sniga sniegs, es klīdu pa nepazīstamu ielu un nekādi nevarēju atrast vajadzīgo māju. Ieraudzījis vienīgo pretimnācēju tajā agrajā rītā, es pajautāju, kur te var atrast divdesmit trešo numuru. “Bet ko īsti jūs tur vēlaties atrast?” gribēja zināt sastaptais cilvēks. “Man tur dzīvo draugs,” es manāmi pārspīlēju. “Ak tu, mazais, nekrietnais meli! Tajā mājā dzīvoju es, taču tevi redzu pirmoreiz mūžā!” Tā es iepazinos ar cilvēku, kurš mani ievadīja Parīzes modes pasaulē. Pie viņa strādāja Kristiāns Diors, toreiz vēl nevienam nepazīstams modelētājs. Mēs iedraudzējāmies, un pēc kāda laika, nolēmis atvērt savu modes ateljē, Diors aicināja mani sev līdzi. Apmēram gadu vēlāk tika demonstrēta Diora pirmā tērpu kolekcija. Viņš strādāja ļoti lēnām. 

Jūs sākāt ar to, ka veidojāt tērpus augstākās sabiedrības ballēm. Kurā brīdī jūs sajutāt, ka pats esat kļuvis par šīs sabiedrības locekli? 

Man veicās. Es ļoti ātri iepazinos ar aristokrātiem, un mani tērpi kļuva populāri. Es pat nejutu to pāreju, es visu laiku biju starp šiem ļaudīm. 

Ko jūs cienāt vairāk – cilvēkus, kas ir piedzimuši bagāti un nav pa kustinājuši ne pirkstu, lai par tādiem kļūtu, vai cilvēkus, kas ir gatavi uz jebko, lai iemantotu bagātību? 

Es pats esmu bagāts un tāpēc spēju saprast tos cilvēkus, kas ir bagāti. Es viņus cienu, taču vairāk man patīk cilvēki, kas paši strādā un ir nopelnījuši to, kas viņiem pieder. 

Kas ir vislielākā bagātība, kas jums pieder? 

Droši vien tas ir Franču akadēmijas goda locekļa nosaukums. Pateicoties manam darbam, augstā mode ir kļuvusi par akadēmisku disciplīnu. Tas ir kaut kas vairāk par Nobela prēmiju.

Vai jums ir skolnieki?

Tie ir mani tuvākie līdzstrādnieki, kas katru dienu seko tam, ko es daru. Ja es rīt nomirtu, viņi varētu turpināt strādāt patstāvīgi.

Vai pieļaujat domu, ka vienā dienā varētu zaudēt visu, kas jums pieder?

Jā, es par to vienmēr esmu domājis. Iespējams, tieši tāpēc neesmu pārdevis neko, atšķirībā no visiem citiem augstās modes māksliniekiem. Tērpi, modes nami, smaržas, viesnīcas un kafejnīcas – tas viss pieder man. Es visu laiku esmu investējis līdzekļus dažādos uzņēmumos, nodrošinoties pret iespējamām neveiksmēm. Tikai tāpēc es šobrīd esmu pilnīgi brīvs, es varu braukt turp, kur vēlos, un darīt to, kas man šķiet pareizs. Taču es pieļauju domu, ka vienā dienā varētu zaudēt visu. Kad viss ir, neko vairāk nevajag. Man ir bijis viss, un es esmu kļuvis bagāts arī iekšēji. Es varētu turpināt dzīvot ļoti vienkārši, tāpat kā dzīvoju pirms tam. 

Vai tas nav grūti – būt vienlaicīgi māksliniekam un uzņēmējam?

Visu savu mūžu esmu bijis gan mākslinieks, gan finansists, gan tirgotājs. Es pats darīju visu. Es neesmu staigājis pa naktsklubiem, es neesmu aizrāvies ar sportu, man nekad nav bijis laika izklaidēties. Es vienmēr esmu bijis darbā.

Pirms pieciem gadiem presē tika paziņots: “Kardēna veikali ir visur, izņemot Albāniju un Mēnesi.”

Tā ir taisnība, un nupat man atrakstīja Albānijas prezidents, lai ievadītu sarunas par veikala atvēršanu arī tur. Es biju pirmais Rietumu modes mākslinieks, kas sāka izplatīt savu preci komunisma valstīs. Nupat Gaspāra kundze atgriezās no Mjanmas, tā tagad sauc Birmu, arī tur ir notikusi Kardēna modes skate.

Vai birmieši tagad valkās Kardēna uzvalkus?

Gaspāra kundze: Droši vien ne. Tur ir pārāk karsts. Viņi staigā tīšērtos, taču svarīgi ir kas cits – Kardēna vārdu tur pazīst.

Vai Kardēna kungs ir ievērojis tā saucamo “padomju cilvēka ģērbšanās stilu”?

Es negribētu runāt par padomju cilvēkiem. Es izturos ar lielām simpātijām pret krievu kultūru, kaut gan saprotu jūsu nepatiku pret jebkurām tās izpausmēm. Mēs jau arī savas kolonijas neiekarojām ar ziediem rokās. It īpaši tas attiecas uz Alžīru. Ja tu vēlies kaut ko iekarot, tad tev ir jānogalina. Un, jo vairāk tu nošauj, jo vairāk tev medaļu! Es atceros, kā mēs šo jautājumu pārspriedām ar Žaku Širaku, kad viņš vēl nebija prezidents. Mums pašlaik ir lielas problēmas ar Alžīru. Es saprotu, ka Napoleons, ko francūži uzskata par savu varoni, citām tautām ir bijis apspiedējs un slepkava. 

Kāpēc Parīze ir kļuvusi par pasaules modes galvaspilsētu? 

Tas sākās Parīzē. Citās vietās var būt sākās kas cits. Žurnālisti jau arī nevar klīst pa visu pasauli, lai savāktu ziņas par modes jaunumiem. Parīzē koncentrējās viss jaunais, kas saistīts ar modi. Šobrīd visas pasaules modes mākslinieki – amerikāņi, japāņi utt. – brauc uz Parīzi. 

Kā jūs uztvērāt Parīzes Augstās modes sindikāta lēmumu izslēgt jūs no savām rindām? 

1959. gadā es sāku veidot apģērbus lielajiem veikaliem. Sindikātā ir savi likumi, kas aizliedz to darīt. Es gribēju strādāt priekš ielas, un viņi man pateica: “Tad jums nāksies izstāties no sindikāta.” Īstenībā viņi to negribēja un vēlāk lūdza, lai es atgriežos kā goda biedrs un vīriešu modes sekcijas prezidents. 

Vai tas nozīmē, ka sindikāts ir mainījis savus noteikumus? 

Protams, daudz kas ir mainījies. Šobrīd daudzi modes mākslinieki uzskata par normālu parādību veidot tērpus tūkstošiem eksemplāros. Visas manas idejas, ko es deklarēju piecdesmitajos gados, ir pieņemtas. 

Kas ir galvenais, ko jūs savā dzīvē esat paveicis? Ko cilvēki atcerēsies vēl arī pēc simt un divsimt gadiem? 

Esmu darbojies tik daudzās un dažādās jomās, ka galvenais, kas to visu saista, ir mans vārds. Mans vārds noteikti paliks arī pēc manis, pārāk daudz rūpnieku rēķinās ar to. Pateicoties manam vārdam, ir nodarbināti neskaitāmi cilvēki. 

Vai jūs ievērojat uz ielas cilvēkus, kas valkā jūsu drēbes? 

Es nestaigāju daudz pa ielām, bet dažus esmu ievērojis. Mans stils ir tik īpatnējs, ka to uzreiz var redzēt. Tīras līnijas, vienkāršas formas... 

Žurnālisti jau krietni sen ir pamanījuši to faktu, ka jums nav mantinieka. Vai visi milzīgie Kardēna īpašumi jūsu nāves gadījumā zaudēs īpašnieku? 

Tā gan nav tikai mana individuālā problēma. Daudziem cilvēkiem nav mantinieka. Pēc manis paliks citi, kas turpinās manu darbu. 

Izsakām pateicību Pjēra Kardēna oficiālajiem pārstāvjiem Baltijas valstīs un Sanktpēterburgā, firmai Laiks Moda un Latvijas modeļu aģentūrai.