Māksla kara laikā

Karš ir lielākais ļaunums, kādu cilvēki cits citam nodara (par to dārgi maksājot arī paši) jau kopš laikiem, kad kāds hominīds atklāja akmeņu nāvējošo lietderību. Kaut kur pasaulē tas pastāvīgi plosījies katrā cilvēces paaudzē – šobrīd nikni Ukrainā un lēkmjveidīgi Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Globālā mērogā tas uz laiku piestājis (teju vai rodas sajūta, ka nogaidoši aizturējis elpu) tikai tāpēc, ka kopš Hirosimas kodolieročus uzskata par pašnāvību lielvarai, kura tos liks lietā. Vismaz tā mēs līdz šim esam domājuši un varbūt vēl joprojām domājam, vienīgi mūsu bezrūpīgā pašapmierinātība tagad jau ir nedaudz iedragāta. Taču nebeidzama ir cilvēka pirmatnējā emocionālā dziņa pretim organizētam asiņainam haosam, kas patlaban – jau atkal – norisinās Austrumeiropā un ko pasaulē uzņem ar dziļu riebumu. Putins – briesmonis! Bet vai plānprātīgais? Uzstādot viņam šādu diagnozi, mēs it kā pieņemam, ka garīgā veselība ir normālais stāvoklis cilvēkiem, kuru rokās ir vara.

Negaidītas sagadīšanās dēļ Klārku Mākslas institūtā, kas atrodas Masačūsetsas pavalsts Viljamstaunā, atklāta izstāde “Viņu acīm: mākslinieku liecības par karu” (“As They Saw It: Artists Witnessing War”); tajā aplūkojamās arhīvu gravīras, zīmējumi un fotogrāfijas piedāvā vēsturisku atskatu uz kara perversi pavedinošo vilinājumu. Attēli izstādīti hronoloģiskā secībā, pēc kārtas pievēršoties Napoleona kariem, Krimas karam, Amerikas pilsoņu karam, Parīzes 1870.–1871. gada aplenkumam un Pirmajam pasaules karam. Šī ekspozīcija ir pavisam neliels un virspusīgs ieskats šajā tēmā, tomēr spēj mērķtiecīgi pievērst skatītāja domas pagātnes, tagadnes un neizbēgami arī nākotnes katastrofām. Izstādes centrālais elements ir Fransisko Gojas 80 dobspiedumu cikla “Kara šausmas” (“Los desastres de la guerra”, 1810–1820) slīdrāde. Baidoties no cenzūras, darbi pirmo reizi publicēti tikai 1863. gadā, 35 gadus pēc mākslinieka nāves – albuma formā. Klārku institūtam pieder viens pirmizdevuma eksemplārs.

“Kara šausmu” filozofiskajam baisumam nelīdzinās neviens cits darbs mākslas vēsturē. Gojas daļēji personīgo karalauka novērojumu iedvesmotais cikls aizsākās drīz pēc Pireneju kara sākuma līdz ar Napoleona neveiksmīgi izplānoto iebrukumu Spānijā 1808. gadā un turpinājās ar šaušalīgām kara izraisītā bada un sekojošo spāņu rojālistu un liberālo spēku sadursmju ainām. To vidū ir spīdzināšanas skati, kas liek domāt par nāvi kā lielu žēlastību. Visās gravīrās mākslinieka uzmanība pievērsta cilvēka, viņaprāt, iedzimtajai spējai uz mežonību, kas nekad neizsīkst, miera laikos turpinot lēni virmot līdz nākamajam izvirdumam. Kā tas ir – ciest no tik šaušalīgas nežēlības, bet tāpat arī pastrādāt to pret citiem? Goja savos murgainajos scenārijos lielākoties nenostājas nevienā pusē.