Morālie iedzīvotāji

No koloniālā laikmeta “Savienoto Valstu vēsturiskajā statistikā” līdz 1957. gadam tūlīt pēc “rīsa” un īsi pirms “darvas” un “terpentīna” minēti cilvēki. Rīsu mēra mārciņās, darvu un terpentīnu – mucās. Cilvēkus nevarēja mērīt ne mārciņās, ne tonnās, ne mucās. Mērīšanas nolūkā skaitīja galvas. Šī uzziņu grāmata ir pilna ar fascinējošu informāciju, kur ietilpst arī sērija Z 281–303 – hronoloģiski un pēc galamērķa dokumentēts cilvēku imports un eksports Savienotajās Valstīs no 1619. līdz 1773. gadam. Šķiet, ka pielikta vislielākā rūpība, lai nodrošinātu tabulu precizitāti. Zemsvītras zem glītajiem skaitļu stabiņiem šķiet atvainojamies par to, ka pilnīgas informācijas reizēm trūkst. “Mēs atvainojamies,” Tautas skaitīšanas birojs šķiet sakām, “ka netika veikta vai nav pieejama labāka uzskaite. Saprotiet, valsts tikko tikai veidojās, līdz ar to viss nenotika gluži tik produktīvi, kā gribētos.”

No šīm lappusēm staro prātīgums un džentlmenisks cienīgums. Taču tas ir prātīgums bez mazākās cerības pārliecināt, jo valoda sabrūk zem lielā svara, kas tai jānes. 3. zemsvītras piezīme, zem “Vergi”, piemēram, skaidro savas atsauces divdomīgumu: “Avots norāda arī, ka importēti 72 indiāņu vergi; 231 vergs miris, un 103 savākti eksportam.” “Miris”… “savākti” – dīvaini, vardarbīgi vārdi, kādus nekad nelietotu attiecībā uz rīsu, darvu vai terpentīnu. 5. zemsvītras piezīme, nepārspējami eleganta savā civilizētajā precizitātē, ir šāda: “Skaitlis attiecas uz nosūtītajiem, nevis saņemtajiem nēģeriem.” Acīmredzot bijusi starpība starp nosūtīto un galā nonākušo skaitu. Domas aizjoņo līdz pirmajam neatbildētajam jautājumam: cik? Cik bija nosūtīto? Cik nesasniedza galamērķi? Un tad tās aizslīd uz nākamo jautājumu – un tas ir būtiski svarīgs un nomāc visus pārējos: kas? Kā vairs nebija, kad notika pēdējā galvu skaitīšana? Vai tur bija septiņpadsmitgadīga meitene ar zara formas rētu uz ceļgala? Un kā viņu sauca?

Es nezinu, kāpēc ir tik grūti iztēloties un tāpēc arī īstenot patiesi humānu sabiedrību, – vai risinājums būtu jāmeklē dabzinātnēs, sabiedriskajās zinātnēs, teoloģijā vai filozofijā, vai pat daiļliteratūrā. Taču fakts paliek fakts: “Savienoto Valstu vēsturiskajā statistikā” notiek apmēram tas pats, kas mūsdienās raksturo un vienmēr ir raksturojis akadēmisko pētniecību: cilvēki tiek pielīdzināti precēm un sabāzti kopā zem alfabētiska šķirkļa, kaut gan valoda, ar kuru tiek raksturotas šīs darbības, ieliecas un lūst zem smagās un tai svešās atbildības. Maigās dvēseles, Tautas skaitīšanas biroja uzticamie ierēdņi, faktus nerada, viņi vienkārši tos reģistrē. Taču viņu darbs, manuprāt, atspoguļo nepilnības, kas kavē iztēles bagātu un cilvēcīgu pētniecību, kā arī humānas sabiedrības veidošanu. Šādā pētniecībā galvenais mērķis būtu veidot tādus sabiedrības locekļus, kuri spētu pieņemt cilvēcīgus lēmumus. Un kuri to arī darītu. Tā būtu pētniecība, kas atteiktos turpināt ražot studentu paaudzes, kuri gan tiek mācīti nošķirt atbalsta cienīgos nabagos no necienīgajiem, taču netiek mācīti saskatīt atšķirību starp rīsu un cilvēkiem. Kuri tiek mācīti nošķirt nevērtīgu dzīvību no vērtīgas, taču neredz starpību starp vergiem un terpentīnu. Kuri tiek mācīti noteikt, kam būs dzīvot un kam – mirt, taču nezina, ka muca un cilvēka galva ir divas dažādas lietas.

Indeksiem tas, protams, raksturīgi. Tur neparādās no maisa vēdekļa veidā izbiruši rīsa graudi. Tur nerīb no kuģa pa dēli ripinātas terpentīna mucas. Un tur nav septiņpadsmitgadīgas meitenes ar zara formas rētu uz ceļgala – meitenes ar vārdu. Vēsture ir procentpunkti, dižu vīru domas un laikmeta raksturojums. Vai meitene zina, ka 20 pēdas plašā kuģa Jēzus tilpnē viņa nomira tikai tāpēc, ka tāds bija laikmets? Un tāpēc, ka daži diži cilvēki izplānoja viņas likteni kā nacionālās ekonomikas izaugsmes, paplašināšanās, “nepārprotamās misijas”, jaunas pasaules kolonizācijas procentpunkta daļu? Ir nedaudz neērti iebilst dižam vīram, tomēr Tolstojs kļūdījās. Karaļi nav vēstures vergi. Vēsture ir karaļu verdzene.

Matrici, kurā tiek pieņemti šie varenie lēmumi, reizēm dēvē par rasismu, reizēm par klasismu un reizēm par seksismu. Tie visi ir precīzi, tomēr arī maldinoši termini. Matrices pamatā ir nožēlojamā nespēja projicēt, kļūt par “citu”, iztēloties, ka esi šis cits vai cita. Tas ir intelektuāls defekts, iztēles sašaurināšanās, un tas atklāj gotisku apmēru ignoranci, kā arī patiesi smieklīgu ziņkāres trūkumu. Vēsturnieki, protams, nevar šķirot rīsus pa graudiņam – viņiem jāaptver kopums. Taču atkarībai no šādas disciplīnas nebūtu jābūt tik visaptverošai, lai tās dēļ mēs līdzīgi apietos arī ar cilvēku attiecībām. Viena no nozīmīgākajām inteliģences pazīmēm galu galā ir spēja saskatīt atšķirības, nelielas atšķirības. Intelektu mēs vērtējam pēc tā, cik viegli tas spēj atšķirt vienu molekulu no citas, vienu šūnu no citas, 1957. gada no 1968. gada bordo, gaišsārti violeto toni no tumšsārti violetā, vienu sinonīma niansi no citas, rūgušpienu no paniņām, Chanel N° 5 no Chanel N° 19. Tāpēc jādomā, ka turpināt uzlūkot veselu cilvēku rasi kā vienu personu ir tik neaptverama ignorance, tik liels trulums un iztēles trūkums, ka tur nav iespējas iespraukties nevienai niansei, nekādam uztveres smalkumam, nekādai atšķirībai. Nu, izņemot lielās atšķirības: kam būs dzīvot, kam mirt, kurš ir pelnījis valsts atbalstu, kurš nav. Un tas ir iemesls, kāpēc mūsu garīgais instrumentārijs 1977. gadā neko daudz neatšķiras no tā, kurš bija mūsu rīcībā 1776. gadā. Te ir darīšana ar tik izkropļotu saprātu, ka 1905. gadā tas lika kādam baltajam profesoram pajautāt V. E. B. Duboisam “vai krāsainie cilvēki raud” un liek pētīt “ģenētiskās” ietekmes uz tik sajauktas un daudzveidīgas rases inteliģenci, ka, izmantojot līdzīgus datus attiecībā uz pelēm, eksperiments izgāztos, vēl pat nesācies.