No Bēthovena pārdurtās artērijas

Pirms 10 gadiem jubileja bija Šūmanim, un man beidzot izdevās izveidot attiecības ar viņa mūziku. Aizgājušajā, Bēthovena 250. jubilejas gadā es gaidīju, ka līdzīgu pārvērtību piedzīvos arī manas attiecības ar Bēthovenu. Lai gan tas nenotika, es tomēr uzzināju un noklausījos daudz ko man vēl nezināmu un kārtējoreiz pārliecinājos, ka nesaprotu, pēc kāda algoritma vadās mūzikas vēstures mārketings, vienus skaņdarbus ceļot augstumos, bet citus slēpjot dzīlēs un padarot pieejamus tikai tiem, kas īpaši meklē.

Bēthovena gadījumā mana nesaprašana saistīta galvenokārt ar viņa Devīto simfoniju.

Dziedātāja Ieva Parša kādā intervijā nesen teica, ka Bēthovena personība viņai “aizvien pirmā un viņa idejas vistuvākās – vienkāršas un spilgtas”. Zinu. Kopā mācījāmies un par šo jautājumu vienoties nespējām. Man Bēthovens vienmēr likās paraupjš, skaļš, neveikls. Tāda iemiesota klasiskās mūzikas pubertāte. “Mēnesnīcas sonātes” pirmā daļa, protams, ir izņēmums. Katram var gadīties.

Laikam ritot, kaut kur man līdzās atradās arī Bēthovena mūzika, bet bez lielas saskares. Savās radioprogrammās izmantoju varbūt ja nu vienīgi Bēthovena romances vijolei un orķestrim (tās skaistas un radiofoniskas), bet nevienam ar savu nepopulāro viedokli īpaši neuzbāzos.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Parīzē nopirku Alesandro Bariko muzikālfilozofisko eseju “Hēgeļa dvēsele un Viskonsinas govis” un vairākas stundas vizinājos Parīzes metro, priecājoties par to, ka manas nekonkrētās un nenoformulētās aizdomas par dažiem ar klasisko (jeb kopto, kultivēto) mūziku saistītiem aizspriedumiem kāds diezgan lecīgi un trāpīgi aprakstījis jau 1992. gadā.

Par iedomāto klasiskās mūzikas pārākumu iepretī citādai (neakadēmiskai) mūzikai Bariko raksta nesaudzīgi ironiski un par vainīgo atzīst tieši romantisma “svēto pirmmocekli” Bēthovenu, kurš esot sakralizējis to, kas pirms tam bijis laicīgs un pat komerciāls. Citiem vārdiem, mūzika, kas līdz tam bijusi itin praktiska dzīves sastāvdaļa, pārvērtusies par elitāru priekšmetu. Taču ne jau Bēthovens tajā vainīgs! Viņš dzīvoja un strādāja tā, kā uzskatīja par nepieciešamu. Tomēr Bariko droši vien ir taisnība, kad viņš apgalvo: mūzikas sakralizācijas procesā romantiskā pasaule par modeli intuitīvi izraudzījās slimīgo, eksaltēto, vientulīgo Bēthovenu. Vienkāršoti sakot, tagad, pēc publikas domām, mūzikā dzīvoja ne tikai skaņas, bet arī gars, dvēsele un absolūtā patiesība.

Par Bēthovena mūziku Bariko raksta, ka tajā “slēpjas spēks, kas spēj “izplēst caurumu” realitātes priekškarā, apliecinot, ka pastāv kas vairāk par esošo”. Bet vēl svarīgāks, manuprāt, ir turpinājums, kas attiecināms gan uz interpretiem, gan uz klausītājiem:

Sastindzināt tos [skaņdarbus] par sasmakušas mitoloģijas ikonām nozīmē tos piejaucēt un nometināt uz dzīvi dabas parkā, kas radīts svētdienās piekopjamam garīgumam.