Organizētā vaina un kopīgā atbildība

I

Jo lielāku militāro sakāvi vērmahts cieš kaujas laukā, jo lielāku uzvaru svin nacistu politiskā stratēģija, ko tik bieži mēdz nepareizi dēvēt par tukšu propagandu. Šīs stratēģijas galvenā tēze ir šāda: starp nacistiem un vāciešiem nav nekādas atšķirības, vācu tauta visā vienoti atbalsta savu valdību, Sabiedroto cerības atrast zināmu ideoloģiski neinficētu vācu tautas daļu un jebkādi aicinājumi celt demokrātisku nākotnes Vāciju ir ilūzija. No tā, protams, izriet, ka nekāda šķirošana attiecībā uz to, kam jāuzņemas atbildība, nav iespējama, ka vācu antifašisti no sakāves karā cietīs tikpat lielā mērā kā vācu fašisti un ka Sabiedrotie kara sākumā abas kategorijas vienu no otras nošķīruši vienīgi propagandas nolūkos. Tālāk no tā secināms, ka Sabiedroto prasība tiesāt kara noziedzniekus izrādīsies tukši draudi, jo nevarēs atrast nevienu, uz kuru šo apzīmējumu nevarētu attiecināt.

Pēdējo septiņu gadu laikā mēs visi esam sapratuši, ka šie apgalvojumi nav tukša propaganda un ka tos apstiprina visnotaļ reāli un baisi fakti. Terora organizācijas, kas sākotnēji bija stingri nošķirtas no tautas masām un savās rindās uzņēma vienīgi tos, kuri varēja pierādīt savu kriminālo pagātni vai gatavību kļūt par noziedzniekiem, kopš tā laika nemitīgi paplašinājušās. Aizliegumu armijā dienējošajiem būt partijas biedriem atcēla vispārēja pavēle, kas partijai pakļāva ikvienu karavīru. Noziegumi, kas kopš nacistu režīma nodibināšanas bijuši koncentrācijas nometņu ikdiena, sākumā bija greizsirdīgi sargāts SS un gestapo monopols, bet šodien masu slepkavošanas pienākumus deleģē arī vērmahtā dienējošajiem pēc viņu vēlēšanās. Sākumā šos noziegumus visiem iespējamajiem līdzekļiem turēja noslēpumā un jebkādus mēģinājumus par tiem ziņot publiski uzskatīja par “šausmu propagandu”, kas sodāma ar likumu. Taču vēlāk nacisti šādas ziņas sāka izplatīt paši, izmantojot baumas, un šodien šos noziegumus atklāti dēvē par “likvidācijas pasākumiem”, lai arī tie Volksgenossen (tautieši), kurus tīri organizatorisku grūtību dēļ nebija iespējams iesaistīt noziedzīgajā Volksgemeinschaft (tautaskopā), būtu spiesti vismaz nest līdzdalības nastu un atzīt, ka zinājuši, kas notiek. Šī taktika nacistiem nesusi uzvaru, jo Sabiedrotie ir atteikušies nošķirt vāciešus no nacistiem. Lai pienācīgi novērtētu būtiskās izmaiņas Vācijas politiskajā situācijā pēc zaudētās kaujas par Lielbritāniju, jāņem vērā, ka līdz karam un pat līdz pirmajām zaudētajām kaujām par to, kas notiek, patiešām zināja tikai visai nelielas aktīvo nacistu grupiņas, pie kurām nepiederēja pat nacisma atbalstītāji, un tikpat neliels skaits aktīvo antifašistu. Visi pārējie, tiklab vācieši, kā nevācieši, dabiski tiecās ticēt oficiālajai, starptautiski atzītajai valdībai, nevis apsūdzībām, ko izvirza bēgļi, kuri – vienalga, ebreji vai sociālisti, – paši bija aizdomīgi. Un pat šo bēgļu vidū tikai samērā neliela daļa zināja visu patiesību, bet vēl mazāk bija to, kuri bija gatavi paciest noraidošo attieksmi, ko izpelnītos, pastāstot patiesību.

Kamēr nacisti rēķinājās ar uzvaru, viņu terora organizācijas bija stingri nošķirtas no tautas un kara laikā – arī no armijas. Armiju zvērību pastrādāšanā neizmantoja, un SS spēkus arvien plašāk vervēja no pārbaudītiem cilvēkiem, vienalga, kādas tautības. Ja nacistiem būtu izdevies Eiropā īstenot savu Jauno kārtību, tagad būtu runa par Vācijas vadītu Eiropas terora organizāciju. Teroru īstenotu visu Eiropas tautību pārstāvji (izņemot ebrejus), un organizācijas struktūra atspoguļotu dažādu valstu hierarhiju atbilstoši rasiskiem kritērijiem. Arī vācu tauta no tā, protams, nebūtu pasargāta. Himlers vienmēr uzskatīja, ka varai Eiropā jāpieder āriešu rases “elitei”, kas organizēta kā SS bez nacionālām saitēm.

Tikai sakāves nacistus piespieda atteikties no šīs ieceres un izlikties, ka viņi atgriezušies pie vecajiem nacionālistu lozungiem. Visas vācu tautas pielīdzināšana nacistiem ir daļa no šī plāna. Lai nākotnē nacionālsociālisti varētu izveidot pagrīdes kustību, bija svarīgi, ka neviens vairs nesaprot, kurš ir un kurš nav nacists, ka vairs nepastāv nekādas redzamas atšķirības, bet galvenais – uzvarētāji ir pārliecināti, ka visi vācieši ir vienādi. Lai to panāktu, Vācijā bija nepieciešams izvērst intensīvu teroru, lai neatstātu dzīvu nevienu, kuru pagātne vai reputācija ļautu uzskatīt par antifašistu. Pirmajos kara gados režīms pret saviem oponentiem bija visai “augstsirdīgs” – ar noteikumu, ka tie uzvedas mierīgi. Taču pēdējā laikā neskaitāmi cilvēki sodīti ar nāvi, lai gan tā iemesla dēļ, ka jau gadiem Vācijā nav bijis nekādas pārvietošanās brīvības, viņi nekādi nav varējuši tieši apdraudēt režīmu. No otras puses, paredzot, ka par spīti visiem piesardzības soļiem Sabiedrotie tomēr jebkurā Vācijas pilsētā varētu sameklēt dažus simtus cilvēku ar nevainojamu antifašistisku pagātni – ko varētu apliecināt bijušie karagūstekņi vai ievestie ārzemju melnstrādnieki un apstiprināt dokumenti par ieslodzījumu cietumā vai koncentrācijas nometnē –, nacisti ar šādiem papīriem un liecībām jau laikus apgādāja paši savus uzticamus cilvēkus, tādējādi laupot tādiem kritērijiem jebkādu vērtību. Tādēļ koncentrācijas nometņu ieslodzītos (kuru precīzo skaitu neviens nezina, taču tiek lēsts, ka tie varētu būt vairāki miljoni) nacisti var vienlīdz droši likvidēt vai ļaut tiem bēgt: tajā maz ticamajā gadījumā, ja šie cilvēki izdzīvotu (tāda veida slaktiņš, kāds notika Būhenvaldē, pēc kara noziegumu nosacījumiem nav pat sodāms), viņus nekļūdīgi identificēt nebūtu iespējams.

To, vai kāds cilvēks Vācijā ir nacists vai antinacists, spēs noteikt tikai Tas, kurš zina visus cilvēka sirds noslēpumus; mirstīgajam tas nav pa spēkam. Lai nu kā, cilvēki, kuri patlaban Vācijā aktīvi organizē antinacistisku pagrīdes kustību (un Vācijā, protams, tādi ir), drīz vien ietu bojā, ja neizturētos un nerunātu tieši tā kā nacisti. Zemē, kur uzmanību acumirklī piesaista ikviens, kurš vai nu neslepkavo pēc pavēles pats, vai arī neatbalsta slepkavas, tas nav viegls uzdevums. Tādēļ pašam radikālākajam Sabiedroto sauklim, ka “labs vācietis” ir tikai “beigts vācietis”, ir visai reāls pamats: īsts nacisma pretinieks atpazīstams vienīgi tad, kad nacisti viņu pakāruši. Cita droša pierādījuma nav.

II

Tādi ir reālie politiskie apstākļi, kuros attiecībā uz vācu tautu runā par kolektīvo vainu. Tie ir sekas tai būtībā nenacionālajai un antinacionālajai politikai, saskaņā ar kuru vācu tauta pastāvēs vienīgi ar tagadējo valdību un kura priecātos kā par lielāko uzvaru, ja līdz ar nacisma sakāvi tiktu fiziski iznīcināta arī vācu tauta. Totalitārā politika, kas pilnībā iznīcinājusi neitrālo zonu, kurā parasti norisinās cilvēka ikdienas dzīve, panākusi, ka jebkura vācieša eksistence atkarīga no gatavības pastrādāt noziegumus vai kļūt par to līdzzinātāju. Salīdzinājumā ar to nacistu propagandas panākumi Sabiedroto valstīs, kur tie izpaužas kā germanofobija, ir sekundāri, tie ir vispārējas kara propagandas produkts, pavisam kas cits nekā iepriekš aprakstītais politiskais fenomens. Šo tendenci raksturojošie dokumenti un tās pseidovēsturiskie pierādījumi izklausās pēc samērā nevainīga franču iepriekšējā kara laika literatūras plaģiāta, un neko būtiski nemaina fakts, ka daži labi autori, kuri pirms 25 gadiem blāķiem ražoja uzbrukumus “nodevīgajai Albionai”, tagad savas zināšanas un pieredzi nodod Sabiedroto rīcībā.