Tas, kas notika Nāves kalnā
Foto: Agnese Krivade
Ģēnijs un vieta

Agnese Krivade

Tas, kas notika Nāves kalnā

Zināju, ka filozofa Martīna Heidegera kalnu būda pie Totnaubergas Švarcvaldē nav pieejama publiskai apskatei, bet izrādās, ka to no mums arī speciāli slēpj. Ja braucat turp, atcerieties: jāņem visšaurākais ceļš un varbūt pat kompass. Es maldījos četras dienas. Heidegers gan arī pats sargājās: te bija atļauts viesoties tikai zemnieku vecenītēm un tuvākajiem domubiedriem, starp tiem – dzejniekam Paulam Cēlanam, par kuru nav tik viegli pateikt, vai Heidegeram viņš bija draugs vai ienaidnieks. Ziņkāre par šo tikšanos mani pārņēma, Paula Cēlana kopotajos rakstos izlasot komentāru pie dzejoļa “Totnauberga” – vienīgā šīs tikšanās liecinieka. Mani iejūsmināja ainas gotiskā varenība – dižais “holokausta dzejnieks” un dižais “nacistu filozofs” tiekas Nāves kalnā, Melnajā mežā. Heidegers ar savu doktora Fausta biogrāfiju. Un Cēlans, kura dzīvi un sirdi pazīstot, došanās kalnā pie Heidegera izskatās pēc nāves alku manifesta vācu romantiķu garā. Šo notikumu tikpat labi varētu būt rakstījis Gēte un komponējis, piemēram, Vāgners, un tā varētu būt arī leģenda par Vācijas 20. gadsimta vēsturi.

Dzejnieks no tumsas

Pauls Cēlans bija apvainojies uz Teodoru Adorno par aforismu, ka dzeja pēc Aušvices nav iespējama. Lai arī tieši Cēlana dzeja lika Adorno atsaukt savus vārdus, manuprāt, tie tomēr ir par Cēlanu. Par viņa dzeju, ko sauc par “svarīgāko Rietumeiropā pēc kara” un kas izskatās rakstīta pretēji fizikas likumiem. Un par Cēlana dzīvi, kura ar katru pēckara gadu kļuva arvien neiespējamāka, un tieši tāpēc, ka viņš rakstīja, rakstīja nekavējoties un nepārtraukti, izstrādājot arvien pilnvērtīgāku neaizmiršanas metodi.

Cēlans ar sevi mēdza iepazīstināt: “Ebreju dzejnieks, kurš raksta vāciski,” un viņa dzīvē tas nebija tikai teorētisks paradokss. Viņš patiešām dzīvoja uz šīs pretrunas visasākās šķautnes, nekad sevī neklusinot ne mīlestību pret vācu valodu – viņa mātes valodu, ne pārliecību, ka šī valoda joprojām ir arī nāves valoda.

Mūsdienās vairs nav jēgas par Cēlanu runāt kā par “holokausta dzejnieku”, tas nāk tikai par sliktu viņa dzejai. Jo īpaši man, kas par koncentrācijas nometnēm uzzināja no pamatskolas anekdotēm. Lai cik līdzjūtīgi es centos par domāt, spēju nodomāt vienīgi kaut ko “pareizu” un neīstu. Visas lielās traģēdijas ar laiku aprij valoda: par tām tiek pārāk daudz runāts, turklāt allaž lietojot vienus un tos pašus vārdus. Cēlana mērķis bija darboties pret šo cilvēku dabai raksturīgo un pat veselīgo kārtību un radīt valodu, kas būtu droša pret brūču sadzīšanu un trivializēšanos. Un tieši šajā jaunajā valodā Cēlans gribēja rakstīt par “to, kas notika”, kā viņš pats to sauca, lai tas būtu vienmēr dzirdams un dzīvs. Tas bija ikvienā viņa dzejolī, pat mīlas dzejā blakus erotiskiem motīviem, tomēr tas, ko viņš uzrakstīja, ir stipri pārsniedzis to, par ko viņš gribēja rakstīt. Pauls Cēlans nav holokausta dzejnieks. Vai laba dzeja var būt par kaut ko mazāk, kā par pilnīgi visu?

Nezinu, cik daudzi ir redzējuši 1983. gadā izdoto mazo grāmatiņu “Magone un atmiņa” ar Misiņas un Čaklā atdzejojumiem. Iespaidu, kas mani pārņēma jau no pirmā Cēlana dzejoļa, jāsalīdzina ar sitienu pa galvu, nevis, piemēram, to, kā dvēsele pārplūst skaistuma klātbūtnē. Nostājoties blakus iepriekšējā RL intervētajam Zagajevskim, Cēlans izskatās drīzāk piederīgs kaut kādai vampīru pasaulei. Man par viņu vispār grūti domāt kā par piederīgu “daiļliteratūrai”. Vārdā “daiļliteratūra” ir kaut kas neobligāts, bet Cēlana dzeja ir absolūti tieša un tās mērķis ir ne mazāks kā īstenība. Tikpat mērķtiecīga kā, piemēram, reliģisku himnu autoram. Cēlanu mēdz salīdzināt ar Trāklu vai Kafku, vai Mandelštamu, kurš bija viņa mīļākais dzejnieks, bet, manuprāt, viņš visvairāk līdzīgs baskāju karmelītu mūkam, viduslaiku mistiķim un dzejniekam Svētajam Jānim no Krusta, vien ar to starpību, ka viņa dzejā nav nekādas cerības. Cēlans smeļ tumšākajos avotos. Viņš varētu būt Jāņa spoguļattēls. “Neviens mūs otrreiz vairs nelipinās no zemes un māla./ Neviens neizvārdos mūs no mūsu pīšļiem./ Slava Tev, Neviens!/ Tavam priekam mēs gribam ziedēt, Tev pretim!/ Nekas mēs bijām, esam un būsim./ Nekā, Neviena roze.” Cēlana dzīvi noliedzošā dzeja, atšķirībā no citām līdzīgām, nav izgreznota gotiskām mežģīnēm vai fizioloģiskām šausmām. Viņš raksta pār-reāli, un tāpēc tajā patiešām ir kaut kas nestilizēti nekromantisks, it kā viņš staidzinātu miroņus. Pat nevis “it kā”, jo Cēlana mērķis, ko viņš uzsvēra, bija – dzejā šķērsot robežu starp to, ka īstenība tiek aprakstīta un to, ka tā reāli notiek. Lauzītā sintakse, šaurais izmantoto vārdu krājums, vārdu sarežģītās gramatiskās attiecības un it kā tikai pa pusei no bezapziņas tumsas iznirušie teikumi rada iespaidu, ka tur runā cilvēks, kurš smok, ar grūtībām pasakot vien dažus vārdus. Iespējams, tā varētu runāt cilvēks, kurš aprakts dzīvs un apbērts akmeņiem. Ņemot vērā to, ka Cēlana mērķis arī bija rakstīt tieši šādu cilvēku vietā, man personiski viņš nozīmē formas un satura vienotību, augstāko, kāda iespējama, neaizejot “bezsakarā” un saglabājot pār lasītāju varu, kāda piemīt vien izcili skaistai dzejai.

Tas, kas notika

Pauls Cēlans (īstajā vārdā Pauls Ančels) piedzima (1920) un uzauga Černovcos, tolaik Rumānijas teritorijā, vāciski runājošu vidusslāņa ebreju ģimenē. Līdz kara sākumam viņam bija normāla jaunā dzejnieka dzīve. Viņš aizrāvās ar anarhisma un marksisma idejām, darbojās radikāli kreisā jauniešu organizācijā, lasīja Rilki, Nīči un Kafku, ar vilcienu apceļoja Eiropu. Viņa paziņu lokā bija jaunie literāti un mākslinieki, viņa draudzenes – jaunās aktrises. Pirms kara uzņemtajās fotogrāfijās viņš ir švītīgs un glīts, ar mazliet lecīgu, tomēr labsirdīgu smaidu.

Foto: Alamy Foto: Alamy

Tajā 1942. gada naktī, kad uz koncentrācijas nometni Piedņestrā aizveda viņa vecākus, Paula nebija mājās. Viņš bija devies uz kādu sanākšanu pie draugiem, un, no rīta atgriezies, atrada durvis aizzīmogotas un dzīvokli tukšu. Kara laiku Pauls aizvadīja spaidu darbu nometnēs Rumānijas teritorijā. Tur viņš saņēma ziņas par savu vecāku nāvi Ukrainā – viņa tēvs mira no tīfa, bet māti nošāva tad, kad viņa vairs nebija derīga darbam. Tieši pēc tam viņš intensīvi pievērsās rakstīšanai (“tu vienmēr, vienmēr paliksi/ mirušās bērns”). Pēc kara beigām viņš neilgi darbojās Bukarestes literātu aprindās un pēc tam emigrēja, 1948. gadā ieradās Parīzē un tur nodzīvoja līdz savas dzīves beigām.

Nav sīkākas informācijas par to, ko Cēlans piedzīvoja kara laikā, piemēram, par to, kā viņam izdevās izvairīties no koncentrācijas nometnēm. Viņš vairākkārt uzsvēris, ka neiespējamība runāt par “to, kas notika” ir viņa dzejas izejas punkts. Jautāts, ko viņš darīja darba nometnēs, viņš atbildēja vienīgi: “Raku” (“viņos bija zeme/ un viņi raka”). Pēc kara uzņemtajās bildēs Cēlans izskatās arvien saspringtāks, drūmāks un priekšlaicīgi noveco. Biogrāfi, kas Cēlana dzīvi skaidro ar viņa vainas apziņu, min tam vairākus ticamus iemeslus. Piemēram, Cēlanam jau kopš ļoti agriem pusaudža gadiem bija nopietns konflikts ar tēvu, pārliecinātu cionistu, pret kura gribu viņš bieži rīkojās, piemēram, pamezdams ivrita mācības un saistoties ar “kreisajiem”. Viņš jutās daudz tuvāks mātei, izglītotai senas hasīdu dzimtas pēctecei, kas radīja Paula mīlestību pret vācu klasisko kultūru. Tieši Paula dēļ viņa ģimene laikus neemigrēja uz Palestīnu, jo Pauls – ar mātes atbalstu – tēvam pieprasīja, lai emigrācijai krātos ģimenes ietaupījumus ieguldītu viņa studijās. Kādā konfliktā, kurā Pauls uzstāja, ka ir jāpaslēpjas no gaidāmajām deportācijām, bet vecāki iebilda, viņš bija stipri sadusmojies uz tēvu un aizgājis no mājām. Tonakt viņš paslēpās Černovcu kosmētikas fabrikā, kamēr vecāki palika mājās (tā tomēr vēl nebija tā reize, kad viņus aizveda). Daudzi Paula paziņas bija palikuši kopā ar vecākiem līdz galam, vai nu kopā ejot bojā, vai arī kopīgi izglābjoties un pēc diviem gadiem atgriežoties Rumānijā. 1960. gadā Cēlans vairākiem draugiem raudādams stāstīja, ka viņa lielākā vaina ir nodevība: viņš ar visu ģimeni aizvests uz koncentrācijas nometni un tēvs caur dzeloņstieplēm stiepis roku, ko viņš satvēris, bet tad piesteidzies sargs un stipri iesitis, un viņš palaidis tēva roku un aizbēdzis. Šis stāsts ir pretrunā ar vairākām aculiecinieku liecībām par viņa vecāku deportācijas apstākļiem un laikam atklāj vienīgi to, kā Cēlans jutās. Man liekas, ka Cēlana klusēšana par faktiem nebija saistīta vienīgi ar principiālu lēmumu par to runāt vienīgi dzejā, vai ar to, ka bēdas bija tik lielas, ka viņš nevarēja parunāt. Iespējams, ka Pauls nemaz nezināja, vai arī kādā brīdī bija pārstājis “zināt”, kas tieši ir noticis. Arī tam mazumiņam, ko Cēlans ir paudis “ikdienas prozā”, īsti nevar ticēt. Viens no gadījumiem, starp citu, saistīts ar tikšanos Totnaubergā. Freiburgas profesors Baumanis liecina, ka Cēlans Heidegeram stāstījis, ka viņš Rumānijā ir bijis zemnieks. Tas neatbilst patiesībai un drīzāk liecina par Paula vēlmi patikt Heidegeram, kurš bieži un acīmredzot arī toreiz pie pusdienām cildināja zemnieku dzīvi kā esamībai tuvu stāvokli.

Cēlans rakstīja vienīgi vāciski, tomēr nekad nav dzīvojis Vācijā, jo slimīgi neuzticējās vāciešiem. Parīzē viņam nepatika – līdz mūža galam viņš to raksturoja kā “aukstu, drūmu un tukšu”. Saglabādams uzticību savas jaunības antilabējiem ideāliem un Eiropas kultūrai, viņš noraidīja arī radinieku aicinājumus emigrēt uz Palestīnu. Vēstulē uz Telavivu viņš 1948. gadā raksta: “Iespējams, es esmu viens no pēdējiem, kam līdz galam ir jāizdzīvo ebreju gara liktenis Eiropā.” Tas, ko viņš ar šiem vārdiem domāja, visticamāk, bija viņa dzejas mērķis, tomēr, ņemot vērā to, kā turpmāk izvērtās viņa dzīve, šajos vārdos ir kaut kāda melna likteņa ironija. Liekas, ka Cēlanam holokausts nekad nebeidzās, viņš tajā dzīvoja un no tā arī nomira. Pēdējos astoņus dzīves gadus viņš aizvadīja lielākoties psihiatriskajās slimnīcās, brīžam akūtā un sabiedrībai bīstamā stāvoklī un vairākkārt tika ārstēts ar elektrošoku. Cēlans izdarīja pašnāvību 1970. gada pavasarī, ielekdams Sēnā, atstājis sienas kalendārā ierakstu “depart Paul”.

Cēlana laika Vācijā attieksme pret holokausta noziegumiem un nacismu vēl nebija tāda kā šodien. Vēsturnieki, rakstot par to laiku, runā par “sekundāro antisemītismu” – vārdos neizteiktu konfliktu starp tiem, kas vēlas aizmirst, un tiem, kas vēlas atgādināt. To labi raksturo kāda, iespējams, izdomāta ebreju psihoanalītiķa Zvi Reksa (Zvi Rex) aforisms “Vācieši ebrejiem nekad nepiedos Aušvici”. Vaina tobrīd bija pārāk svaiga un smaga, lai par to varētu runāt. Piemēram, Vācijas vēstnieks 1956. gadā panāca holokaustam veltītās Alana Renē filmas “Nakts un migla” atsaukšanu no Kannu kinofestivāla konkursa, jo tā varētu šķist “nepatīkama vāciešiem”. Hitlera laikā ar nacistiem bija saistījušies gandrīz visi spējīgākie Vācijas cilvēki, un bez viņiem īsti nebija iespējams atjaunot valsti, tāpēc bijušajām Trešā Reiha amatpersonām izsniedza tā sauktās “Persil apliecības” (vārds no veļas pulvera), atjaunojot viņus publiskos amatos. Šajos apstākļos, un ņemot vērā arī tolaik aktīvo labējo ekstrēmistu vandālisma aktus ar kāškrustu zīmēšanu uz sinagogām, Cēlans īsti nespēja gūt apliecinājumu tam, ka visi nacionālsociālismu uzskata par sliktu un tas vairs neatgriezīsies. Nebija arī tūlītējas sajūsmas par viņa dzeju, Cēlans pieredzēja pat radikālu nevēlēšanos klausīties, ko viņš gribēja sacīt. Piemēram, par viņa slavenāko dzejoli “Nāves fūga” kādā 1957. gada pedagoģijas žurnālā rakstīts, ka, mācot skolniekiem šo dzejoli, tas ir jāskaidro kā piedošana un mēģinājums izlīgt, attīrot sāpes caur mākslas augstāko formu. Reiz, uzstājoties Bonnas universitātē, Cēlans uz katedras atrada zīmējumu ar ķēdēs saslēgtu ebreju, un zem tā bija paraksts ar kariķētām Cēlana dzejoļa rindām “Ozianna, Dāvida dēls.” Vainīgo neizdevās atrast – viņu “piesedza” gan studenti, gan mācībspēki.

Cēlanu tas viss ļoti satrauca, pamazām pieauga viņa aizdomas par to, ka viņu un viņa dzejoļus mēģina iznīcināt slepens neonacistu tīkls. Pēc Štutgartes avīzē 1957. gadā publicētā komentāra “liels talants, bet dažkārt pazūd savu metaforu mežā” viņš teica draugam: “Antisemīti mani ir atraduši.” Piecdesmito gadu beigās Cēlans sāka ik dienas vairākas stundas pavadīt Nacionālajā bibliotēkā Parīzē, šķirstīdams Trešā Reiha laikā iznākušos laikrakstus un meklēdams tajos publicēto rakstnieku vārdus, lai pārtrauktu sadarbību ar izdevējiem, kas publicēja arī šos “balti mazgātos nacistus”.

Cēlans nespēja uzklausīt nekāda veida kritiku. Vēstulē dzejniecei Ingeborgai Bahmanei viņš raksta: “Tu zini, ka “Nāves fūga” ir epitāfija un kaps. Tu zini, ka manai mātei nav cita kapa, kā vien šis. Kas raksta par “Nāves fūgu” to, ko uzrakstījis šis Blekers, tas apgāna kapus.” Kad kritiķis recenzijā par Cēlana krājumu “Runas režģis” norādīja, ka Cēlans laikam tieši savas izcelsmes dēļ valodu lieto daudz brīvāk nekā viņa amata brāļi, Cēlans saviem draugiem literātiem izsūtīja recenzijas kopijas, uz kurām bija uzrakstījis “Hitlerisms!!”, un prasīja, lai viņi publiski uzstājas un raksta petīcijas, lai nepieļauj “kapu apgānīšanu un nacionālsociālisma atgriešanos”.

1960. gadā Cēlans saņēma Vācijas augstāko literāro apbalvojumu, Bihnera balvu, tomēr tobrīd jau bija par vēlu – viņš uzskatīja, ka balva viņam piešķirta vienīgi tādēļ, lai nodrošinātu ienaidniekiem alibi un tie varētu turpināt viņu vajāt. Viņš izveidoja īpašu tālruņa līniju ar slepeno kodu, lai viņa sarunas nevarētu noklausīties. No 1962. gada izira visas viņam nozīmīgās attiecības ar draugiem un ģimeni, un viņš dzīvoja izolētā pasaulē, kur valdīja aizdomu tumsa. Ikviena saskarsme ar ārpasauli varēja izraisīt agresīvu paranojas lēkmi, kas vērsās pret viņu pašu vai citiem. Reiz viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, tikai uz ielas ieraudzījis Klēru Gollu, traku sievieti, kura viņu nepamatoti apvainoja plaģiātismā. Kādā no lēkmēm viņš mēģināja nogalināt arī savu sievu. Terapija palīdzēja vien īslaicīgi. Vienā no Cēlanam piederošajām Kafkas stāstu grāmatām, kas viņam bijusi līdzi slimnīcā, uz aizmugurējā vāka rakstīts: “1965. gada 8. decembris, agra pēcpusdiena. Man galvā vēl pavisam gaišs: ja atnāktu cilvēki, varētu gandrīz vai sākt no jauna.”

Meistars no Vācijas

Martīns Heidegers bija nozīmīgākais domātājs Paula Cēlana dzīvē, un piezīmes uz viņa lasīto Heidegera grāmatu lapām liecina par nepārtrauktu iekšējo dialogu jau kopš 1951. gada, tātad, jau 16 gadus pirms tikšanās. Viņš Heidegera idejās atrada gan apstiprinājumu, gan papildinājumu savai pārliecībai par dzejas uzdevumu un valodas un domāšanas attiecībām. Heidegera nozīmīgākā darba “Esamība un laiks” (1927) tēze par to, ka valoda ir esamības mājoklis, tomēr pašlaik tā ir sabojāta un ved uz neīstu eksistēšanu, bija arī Cēlana svarīgākā ideja. Uzrunā pēc Brēmenes literatūras balvas saņemšanas Cēlans teica, ka valodai tagad ir “jāizlaužas caur pašas neatbildēšanu, caur šausmīgu klusēšanu, caur tūkstoš nāvējošu runu tumsām”. Kā Cēlans, tā Heidegers uzskatīja, ka ir jātiecas uz valodu, kas ļautu nepastarpināti domāt par esamību, vai pat valodu, kas pati būtu esamība. Tiem, kas jautāja, kā skaidrot viņa dzejoļus, Cēlans teica, ka dzejolī īstenība notiek, un nevis tiek aprakstīta.

Foto: Alamy Foto: Alamy

Heidegers runāja par to, ka domāšanai ir jāatgriežas pie esamības sākotnējiem avotiem, un filozofa uzdevums ir nosargāt visvienkāršāko vārdu spēku, lai tie nezaudētu savu nozīmi. Savukārt Cēlana dzeja ir īpaša ar to, ka tajā nav simbolu, salīdzinājumu un metaforu. Viņš lietoja gandrīz vienīgi neitrālus vārdus to pamatnozīmēs: “akmens”, “ūdens”, “vārds”, “acs”, “Nekas”, “redzēt”, “rakt”. Cēlana atdzejotāja Olga Sedakova teikusi, ka Cēlans raksta no nulles. Viņa teksts ir pirmteksts.

Cēlans Heidegerā redzēja tuvāko ticības brāli uzskatos par valodu. Viņu uzskati par to, kas izjaucis valodas un esamības attiecības, gan atšķīrās – Heidegeram tā bija tehnoloģija un visa domāšanas vēsture, kopš grieķu tekstus pirmoreiz pārtulkoja latīniski. Savukārt Cēlanam – pavisam konkrēti notikumi nesenā pagātnē. Viena no viņa visbiežāk uzsvērtajām tēzēm bija, ka pēc “tā, kas notika” vairs nedrīkst rakstīt tajā pašā valodā, ko lietojis, piemēram, Gēte. Valoda, kas izmantota kā nāves ierocis, ir jāattīra no “šīs pasaules melu sārņiem”.

Par to, ka Cēlans ar Heidegeru vēlējās iepazīties jau sen, liecina vairāku nekad nenosūtītu vēstuļu fragmenti viņa piezīmju burtnīcā, piemēram: “Martīnam Heidegeram/ šis biklais sveiciens no...” un “Martīnam Heidegeram/ Domāšanas kungam”.

Iemesls, kāpēc Cēlans Heidegeram nenosūtīja nevienu no iesāktajām vēstulēm, bija tāds, ka Heidegers Cēlanam arī bija tas meistars no viņa slavenākā dzejoļa “Nāves fūga”: “Ar čūskām viņš spēlējas/ sapņo/ nāve ir meistars no Vācijas/ Ak Margarēt tavi zelta mati/ pelnu mati tev Sulamīt”.

Heidegers 1933. gadā, kad Vācijā pie varas nāca NSDSP, kļuva par Freiburgas universitātes rektoru. Stājoties amatā, viņš teica uzrunu, kurā apliecināja ticību “jaunā laikmeta diženumam un triumfam”. Heidegera iesaistīšanās politikā nebija personiskas godkāres izraisīta vai apstākļu spiesta, bet gan tieši saistīta ar viņa pārliecību. Proti, Heidegers ticēja, ka Hitlera jaunais laikmets būs tas vēsturiskais pagrieziena punkts, par kuru viņš runāja savā filozofijā; revolūcija, kas dos triecienu “modernā laikmeta nihilismam”, ļaus sabiedrībai atgriezties pie esamības sākotnējiem avotiem un “esošajam kļūt esošākam”. Nav liecību, ka Heidegers būtu izrādījis entuziasmu par NSDSP pretebreju pasākumiem, tieši otrādi – viņš nepakļāvās rīkojumiem universitātē izvietot antisemītiskus plakātus un dedzināt ebreju autoru grāmatas. Tomēr pat ciemos pie sava ebreju drauga Karla Levita viņš ieradās, piespraudis nozīmīti ar kāškrustu.

Kadrs no mākslinieka Denisa del Favero videofilmas Kadrs no mākslinieka Denisa del Favero videofilmas "Totnauberga", 2009

Žurnālam Spiegel sniegtajā intervijā, kas publicēta pēc Heidegera nāves, viņš stāsta, ka piekritis kļūt par rektoru vienīgi universitātes interesēs, ticēdams, ka jaunais laikmets ļaus universitāti pārkārtot atbilstoši augstākās izglītības būtībai. Tomēr jau pēc desmit mēnešiem Heidegers atkāpās no rektora amata, sapratis, ka nacionālsociālisms tomēr neiemiesos viņa idejas. Viņa priekšlikumus universitātes reformai atstāja bez ievērības, turklāt viņš saņēma norādījumus atlaist vairākus dekānus un viņu amatos iecelt partijai lojālākus cilvēkus. Tolaik liela ietekme bija ideoloģisku pamfletu sacerētājiem, kuru sarakstīto Heidegers sarunā ar Karlu Levitu raksturoja kā “vienkārši pornogrāfisku”, savukārt paša Heidegera filozofija partijai bija par sarežģītu un abstraktu. Saglabājušies par viņu rakstīti ziņojumi, kuros funkcionāri izsmej viņa “ekscentrisko un daļēji jau šizofrēnisko runas veidu” un pauž aizdomas, ka viņš “tikai izliekas par nacionālsociālistu”.

Lai arī Heidegers palika partijas biedrs līdz pat kara beigām, pēc 1934. gada viņš pievērsās vienīgi akadēmiskajam darbam un personiskajai filozofijai, savās lekcijās netieši kritizējot nacionālsociālismu par to pašu pārlieko koncentrēšanos uz tehnoloģiju, ko viņš saskatīja visās sabiedrības dzīves jomās. Kādā lekcijā pēc kara viņš norāda: “Modernā lauksaimniecība ir kļuvusi par motorizētu barošanas industriju, kas tehnoloģiski ir tas pats, kas līķu ražošana gāzes kamerās un nāves nometnēs.” Šis citāts gan ir slavens nevis kā nacionālsociālisma kritika, bet gan kā vienīgā reize, kad Heidegers publiski liek noprast, ka vispār ir pamanījis “to, kas notika”.

Pēc kara Sabiedroto denacifēšanas komisija Heidegeru atzina par “līdzskrējēju” un piesprieda neilgu mācīšanas aizliegumu. Viņa atbalstītāji ieguldīja ievērojamas pūles, lai viņu reabilitētu, un 1951. gadā Heidegers atsāka pasniegt, tomēr ievērojama sabiedrības daļa, īpaši žurnālisti un kreisi domājoši intelektuāļi, viņam veltīja asus pārmetumus, aicinot sabiedrību norobežoties no viņa filozofijas. Problēma bija tāda, ka Heidegers, atšķirībā no citiem, piemēram, filozofa Gadamera, neatsauca un pārpublicējot nepārstrādāja to, ko bija teicis Trešā Reiha laikā. Piemēram, Cēlans ar vairākām izsaukuma zīmēm atzīmējis izteicienu par nacionālsociālisma kustības “iekšējo patiesumu un diženumu” Heidegera 1935. gada esejā “Ievads metafizikā”, kas izdota 1953. gadā. Kritiķi norādīja, ka nacionālsociālistiskas ir ne vien Heidegera rektorāta laika runas, bet visa viņa filozofija pašos tās pamatos. Adorno, piemēram, 1964. gada grāmatā “Īstenuma žargons” raksta, ka Heidegera valoda ved nevis uz īstenu esamības pieredzi, kā viņš pats to apgalvo, bet gan nostiprina NSDSP pasaules redzējumu. Šajā sakarā kritizēja arī Heidegera pārliecību par cilvēka sakņu un “māju” nozīmi un vācu valodas īpašo statusu (Heidegers uzskatīja, ka tieši caur vācu valodu būs iespējama atgriešanās pie esamības, jo tā pēc uzbūves ir līdzīga grieķu valodai). Liela daļa minēto pārmetumu gan bija pārspīlēti vai ignorēja būtiskas Heidegera filozofijas iezīmes, daļa no tiem bija balstīta arī safabricētos faktos un dokumentos, tomēr no Heidegera tika gaidīti paskaidrojumi.

Taču Heidegers viņam izteiktos pārmetumus publiski nekomentēja. Mūsdienās to sauc par “Heidegera slaveno klusēšanu”, un par to joprojām ik gadu iznāk kāda jauna grāmata, kurā cenšas sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc Heidegers klusēja.

Martīns Heidegers pie savas būdas Totnaubergā, 1968 (Foto: Digne Meller-Marcovicz) Martīns Heidegers pie savas būdas Totnaubergā, 1968 (Foto: Digne Meller-Marcovicz)

Zināms, ka Heidegers privātās vēstulēs, sarunās un arī denacifēšanas komisijas priekšā neklusēja – viņš atzina, ka viņa politiskā darbība bijusi kļūda, tomēr uzsvēra, ka tajā iesaistījies, “jo ticējis”. Šis racionālais paskaidrojums šķiet saprotams, nesaprotama šķiet vienīgi viņa stūrgalvīgā atteikšanās par to runāt publiski – ko sabiedrība kopumā un arī cilvēki, kas viņu mīlēja (Hanna Ārente, Karls Jasperss, teologs Rūdolfs Bultmans), uzskatīja par viņa morālo pienākumu. Iespējams, visprecīzāk Heidegera nostāju skaidrojis filozofs Ernsts Jingers – Heidegers nevēlējās atvainoties tāpēc, ka vispirms Hitleram būtu jāpieceļas no kapa un jāatvainojas par to, ka viņš Heidegeru maldinājis.

Ričards Rortijs saka, ka Heidegers vienkārši stāvējis pāri vēstures banalitātēm: “Viņš redzēja Rietumu vēsturi nevis kā brīvības palielināšanos vai ciešanu mazināšanos, bet gan kā esamības dzeju, stāstu par to, kā mainījies cilvēku uzskats par sevi un būtisko.” Par ko līdzīgu liek domāt arī intervija žurnālam Spiegel:

Spiegel: Mēs gaidām palīdzību no filozofiem, pat ja tā būtu netieša. [..] Un viss, ko mēs tagad dzirdam: es jums nevaru palīdzēt.

Heidegers: Es jau arī nevaru. [..] Tie jautājumi ir tik grūti, ka publiska sludināšana un morālu vērtējumu izsniegšana būtu pretrunā ar domāšanas uzdevuma jēgu.

Rūdolfs Bultmans stāsta arī par kādu gadījumu pēc kara, kad Heidegeram teicis, ka tagad viņam vajadzētu kā Augustīnam rakstīt atzīšanos, negaidot līdz dzīves beigām, kā to darīja Augustīns, bet tagad. Tajā brīdī Heidegera seja pārvērtusies akmens maskā un viņš devies prom, vairs nesakot ne vārda.

Monogrāfijas par Heidegeru autors Safranskis pieļauj, ka viņam, visticamāk, trūcis morālas pašrefleksijas, tātad viņš nemaz nejuta šādu “morālo pienākumu”. Turklāt to neuzrādīja arī viņa sistēma. “Esamībā un laikā” viņš ētiku un morāli raksta pēdiņās, un piemin vienīgi, lai norādītu, ka šie jēdzieni viņu neinteresē un par cilvēka būtību ir jāsāk domāt vienu līmeni iepriekš. Piemēram, viņš saka, ka cilvēka vainas sajūtai nav nekāda sakara ar morāli labo vai slikto, bet tā rodas viņa nepietiekamajās attiecībās ar esamību.

Jāņem vērā arī tas, ka Heidegeru – gan viņa harizmātisko personību, gan arī idejas – visur un vienmēr pavadīja cilvēku – kā zemnieku, tā profesoru un studentu – apbrīna, un, iespējams, šādos apstākļos ir grūti nodalīt paštēlu no publiskā tēla. Viņa vēlīnajās idejās grūti nepamanīt arī zināmu lielummāniju. Iespējams, veids, kā viņš lūkojās uz savām attiecībām ar citiem cilvēkiem, bija pavisam formāls un vienkāršs. Nav liecību, ka viņš jebkad būtu atzinies kādās pretrunīgās vai nepareizās sajūtās. Piemēram, Hannai Ārentei, savai ebreju tautības studentei un bijušajai mīļākajai, kura 1933. gadā viņam vēstulē jautā, vai tiešām viņš tagad universitātē iesaistījies NSDSP represijās pret ebrejiem, viņš atbildē raksta: “Es jau sen esmu pārstājis gaidīt jebkāda veida pateicību vai vismaz pieklājību no saviem tā dēvētajiem mācekļiem.”

Pēc kara Hanna Ārente, par spīti tam, ka bija cietusi nacistu represijās pret ebrejiem, kļuva par vienu no viņa dedzīgākajām atbalstītājām un 1949. gadā rakstīja Karlam Jaspersam: “To, ko jūs saucat par viņa nešķīstību, es drīzāk sauktu par rakstura trūkumu, proti, viņam vārda tiešā nozīmē nav nekāda rakstura, arī ne īpaši ļauna. [..] Un tomēr viņš dzīvo tādos dziļumos un ar tādu kaislību, ko nav iespējams aizmirst.”

Nesatikšanās Nāves kalnā

Arī Heidegers jau ļoti sen interesējās par Cēlanu. Viņš dzeju uzskatīja par augstāko no mākslām, un, sekojot līdzi visam jaunākajam, bija Cēlanu ievērojis, vēl pirms viņš kļuva slavens. Zināms, ka Heidegeram bija visi līdz viņa nāvei iznākušie Cēlana dzejas krājumi, un viņa arhīvā atrasti pat Rietumeiropā nepublicēti Cēlana dzejoļi, kurus viņš lūdzis sagādāt no Rumānijas. Sarunā ar abu kopīgo paziņu filozofu Oto Pēgeleru Heidegers norādījis, ka Cēlana dzejas krājums “Runas režģis” (1959) ir viens no augstākajiem punktiem mūsdienu vācu literatūrā. Pirms plānotās tikšanās Heidegers raksta Freiburgas profesoram Gerhardam Baumanim, kurš bija noorganizējis Cēlana atbraukšanu uz Švarcvaldi: “Es jau sen vēlos iepazīties ar Cēlanu. Viņš ir vistālāk visiem priekšā, bet turas visvairāk sāņus. Esmu lasījis visu, ko viņš uzrakstījis. Zinu arī par smago krīzi, ko viņam izdevies pārvarēt, cik vien tas vispār ir cilvēka spēkos. Būtu dziedinoši P.C. parādīt arī Švarcvaldi.”

Smagā krīze, ko Heidegers min, bija Cēlana pēdējais pašnāvības mēģinājums, pēc kura viņš jau vairākus mēnešus uzturējās klīnikā. Ārsti viņam bija devuši atļauju uz dažām dienām pārtraukt ārstēšanos, lai brauktu uz Vāciju, jo uzskatīja, ka viņš vairs nav bīstams sev un apkārtējiem. Dodoties uz šo tikšanos, Cēlanu, protams, plosīja pretrunīgas izjūtas par gaidāmo. Viņš gandrīz vienlaicīgi nosūtīja sievai divas vēstules, no kurām vienā raksta, ka dodas uz Freiburgu, lai tiktos ar Heidegeru, bet otrā – ka viņu īpaši neiepriecina doma par to, ka Freiburgā būs arī jātiekas ar Heidegeru. Oficiālais iemesls, kāpēc Cēlans devās uz Freiburgu, bija viņa dzejas lasījums Freiburgas universitātē, tomēr lasījuma datums – 24. jūlijs – bija izvēlēts tāpēc, ka tajā dienā laiks bija arī Heidegeram.

Stundu pirms dzejas lasījuma Heidegers kopā ar vairākiem paziņām ieradās viesnīcā, lai apsveicinātos. Cēlans, tikko atgriezies no pastaigas pa Freiburgu, pacilāts stāstīja klātesošajiem, ka Freiburgā acīmredzami mīl viņa dzeju. Kā vēlāk izrādījās, Heidegers pirms Cēlana ierašanās bija piezvanījis kādam Freiburgas grāmattirgotājam un lūdzis parūpēties par to, lai Cēlana atbraukšanas dienā grāmatnīcu skatlogos redzamās vietās būtu izliktas Cēlana grāmatas. Kāds no klātesošajiem ierosināja, ka vajadzētu kopīgu bildi, bet Cēlans piecēlās kājās un paziņoja, ka kopā ar Heidegeru viņš nefotografēsies. Iestājās neveikls klusums, ko Heidegers diplomātiski atrisināja, sakot, ka tas taču nav svarīgi.

Lasījums notika Freiburgas universitātes lielajā auditorijā. Tajā bija sapulcējušies vairāk nekā tūkstoš cilvēku, lielākā publika, kādai Cēlans jebkad uzstājies. Pēc lasījuma Heidegers vēlreiz pienāca aprunāties un ielūdza Cēlanu nākamajā dienā paviesoties viņa kalnu būdā Totnaubergā. Cēlans pateicās par ielūgumu, bet pēc Heidegera aiziešanas Baumanim teica, ka viņam ir grūti ciemoties pie cilvēka, kura pagātni viņš nespēj ignorēt, tāpēc uz Totnaubergu nebrauks. Neraugoties uz to, ļoti agri nākamajā rītā Cēlans pie viesnīcas gaidīja automašīnu, kas ieradās, lai uzvestu viņu kalnā.

Pēc trim līdz trīsarpus stundām viņiem pievienojās profesors Baumanis, kurš liecināja, ka Cēlans bijis ļoti labā noskaņojumā, vairs ne vēsts no slimīgā uzbudinājuma, “viss viņa smagums bija pazudis”, un abi ar Heidegeru nepiespiestā gaisotnē sprieduši par literatūru, Švarcvaldes floru un faunu un zemnieku paradumiem. Totnaubergas tikšanās pozitīvā ietekme turklāt saglabājusies vairākas dienas, jo kāda paziņa, ko Cēlans pēc pāris dienām satika Frankfurtē, jautājusi: “Ko tie ar viņu ir izdarījuši Freiburgā? Tas vairs nav tas pats Cēlans!”

Kas tur īsti notika? Heidegers, atšķirībā no Cēlana, bija ļoti patīkams cilvēks. Viņš bija labvēlīgs un pieklājīgs, par viņu liecina kā par neaizmirstamu, harizmātisku personu, kas apbūrusi ar savu uzmanību pret citiem un neparastajām prāta spējām. Viņš patika ikvienam, kas viņu personiski pazina – gan profesoriem, gan Totnaubergas zemniekiem, gan studentiem. Žurnāla Der Spiegel redaktors, kurš viņu intervēja vienīgajai intervijai, kurā Heidegers runā par savu politisko darbību, un kuram taču vajadzēja pildīt apsūdzētāja uzdevumu, vēlāk stāstīja, ka cieņa pret Heidegeru viņu tik ļoti paralizējusi, ka viņš tik tikko spējis parunāt, un Heidegers pats viņu mudinājis uz provocējošākiem jautājumiem – ja jau šī ir tā reize, kad viss beidzot tiek izrunāts. Heidegera personība acīmredzami labvēlīgi iedarbojās arī uz Cēlanu. Viņam izrādījās taisnība – bija “dziedinoši” Cēlanam parādīt Švarcvaldi, šo esamībai tuvo ainavu, kuras daļa – atbilstoši paša pārliecībai – bija arī pats Heidegers.

Nav zināms, kas tieši notika kalnā. No Cēlana dzejoļa redzams, ka viņi te skatījās puķes (Heidegers Gadameram: “Biju pārsteigts, ka Cēlans par augiem un dzīvniekiem zina vēl vairāk nekā es”), dzēra no avota un gribēja aiziet līdz purvam, bet ceļā viņus pārsteidza lietus. Heidegera būdas viesu grāmatā ir Paula Cēlana ieraksts: “Būdas grāmatā, ar skatu uz avota zvaigzni, cerībā uz sirdī nākošu vārdu.” Vēstulē sievai Cēlans raksta: “Vēlāk mašīnā mums bija ļoti nopietna saruna, kurā es runāju skaidru valodu. Neimaņa kungs, kurš bija liecinieks, pēc tam teica, ka viņam tā šķitusi teju nozīmīgākā laikmeta saruna.” Neimaņa kungs, profesora Baumaņa asistents, kurš todien pildīja šofera pienākumus un Cēlana dzejolī ierakstīts kā “tas, kurš arī to klausās”, līdz šai dienai apgalvo, ka neko no runātā neatceras, tāpēc mēs neko par to nezinām. Visticamāk, ka “skaidrie vārdi”, ko Cēlans šeit teica Heidegeram, bija kaut kas vienkāršs un pārmetošs, kas tāds, ko Heidegers jau daudzkārt bija dzirdējis un noraidījis ar klusēšanu. Cēlans nākamajā vēstulē sievai raksta: “Es ceru, ka Heidegers tagad ņems spalvu un atbalsos to visu dažās lapās, lai brīdinātu par nacisma atgriešanos.”

Cēlans jau nākamajā dienā vilcienā sāka strādāt pie dzejoļa “Totnauberga”. Pēc iznākšanas no slimnīcas 1967. gada rudenī viņš pasūtīja “Totnaubergas” bibliofilu izdevumu 50 eksemplāros, rīkojoties pavisam neraksturīgi sev (arī tāpēc, ka “Totnauberga” nebūt nav izcilākais Cēlana dzejolis). Izdevuma pirmo eksemplāru Cēlans nosūtīja Heidegeram. Īsi pēc tam Cīrihes avīzes redaktoram, kurš lūdza atļauju publicēt dzejoli, Cēlans rakstīja “Esmu nosūtījis vienu dzejoļa eksemplāru Martīnam Heidegeram. Jāšaubās, vai viņš uz to atbildēs. Tomēr es uzskatu, ka ar, iespējams, priekšlaicīgu publicēšanu es kaitēšu sarunas tiešumam.” Vēl pēc kāda laika vēstulē draugam: “Vai man to dzejoli dot publicēt? Vai arī gaidīt kādu vārdu no tā, kurš kalnā?”

Avots ar koka zvaigzni (Foto: Agnese Krivade) Avots ar koka zvaigzni (Foto: Agnese Krivade)

Arī viesu grāmatā un dzejolī Cēlans raksta “kaut nāktu sirdī kāds vārds”. Kas tas bija par vārdu, ko viņš gaidīja? Tas pats vārds, ko Heidegeram prasīja visi? Vai arī tas, ko pats Cēlans prasīja visiem? Zinot, ka viņš jau tobrīd bija šķērsojis to robežu, aiz kuras vairs nevar dzirdēt tādus vārdus kā “atvainojiet” vai “holokausts ir beidzies”, ir grūti iedomāties vārdu, ar kuru viņam būtu pieticis. Visticamāk, tas bija tas “vārds”, kas parādās gandrīz visos viņa dzejoļos. “Vārds”, raugoties no citas pasaules, kurā neko vairs nevar ne pateikt, ne dzirdēt, un tas varētu būt jebkurš vārds, kas vien līdz šai vietai aizskanētu. “Liec mirušajam [..] to vārdu uz plakstiem:/ varbūt/ viņa vēl zilajā acī/ ienāks kāds cits, svešāks zilums.” Un vēl no cita dzejoļa: “Viens vārds – tu zini:/ līķis./ Mazgāsim viņu/ ķemmēsim viņu/griezīsim viņa acis/ pret debesīm.” Varbūt taisnība ir Olgai Sedakovai, kura saka – Cēlanam nebija vajadzīga mirušo piemiņa, bet gan mirušo augšāmcelšanās.

Heidegers pie avota, 1966 (Foto: Digne Meller-Marcovicz) Heidegers pie avota, 1966 (Foto: Digne Meller-Marcovicz)

Tā vietā Cēlans pēc vairākiem mēnešiem saņēma šādu Heidegera atbildi: “Kā lai es jums pateicos par šo negaidīto un lielo dāvanu? Dzejnieka vārdi, kas saka “Totnauberga”, kas nosauc vārdā vietu un ainavu, kur domāšana mēģināja iet soli atpakaļ... kas glabā atmiņu par kādu daudzveidīgām izjūtām bagātu dienu Švarcvaldē...” Vēstulē Heidegers atvainojas, ka tik ilgi nav rakstījis, jo bijis slims, un pauž vēlmi, ka viņi vēl kādreiz satiksies un aprunāsies. Vēstulei viņš pievienojis Totnaubergas būdas fotogrāfiju ziemā. Heidegers arī pats pēc tam uzrakstīja dzejoli ar nosaukumu “Priekšvārds dzejolim “Totnauberga”, kurā runāja par Totnaubergas nozīmi viņa dzīvē, par dabas skaistumu, laika ritējumu un to, kā būdas priekšā reiz spēlējušies viņa bērni. Īsi pirms nāves Heidegers savu dzejoli kopā ar Cēlana atsūtīto “Totnaubergas” izdevumu uzdāvināja savai sievai Elfrīdei, kura visu dzīvi bija rūpējusies par visiem praktiskajiem Heidegera dzīves jautājumiem un par savu mantojuma naudu nopirkusi arī zemi Totnaubergā un uzcēlusi būdu, lai Heidegeram būtu, kur rakstīt.

Švarcvaldes aukstā sirds

Par Švarcvaldi, kurā notika Heidegera un Cēlana tikšanās, pirmoreiz uzzināju sešu gadu vecumā, kad izlasīju Vilhelma Haufa tautas motīvu iedvesmoto pasaku “Aukstā sirds”. Pasaka man palika prātā divu iemeslu dēļ: tā bija līdz šim garākā pasaka manā dzīvē un tā lika man saprast vienu no maniem galvenajiem trūkumiem – neesmu dzimusi svētdienā. Jo tikai svētdienās dzimušie varēja ieraudzīt labo meža dieviņu Glāžvīriņu, kurš izpildīja trīs vēlēšanās. Pasakā iespēja bija arī cilvēkiem, kas nav dzimuši svētdienā, bet tad bija jārunā ar ļauno garu Holandes Miķeli, kurš prasīja cilvēka sirdi un tās vietā ielika akmeni. Tad cilvēks kļuva ļoti bagāts, bet cietsirdīgs. Piemēram, Ogļu Pēteris, līdz tam lādzīgs puisis, pameta māti nabadzībā un ar pātagu nosita savu skaisto sievu.

Heidegers piedzima, dzīvoja, strādāja un nomira šajā apkārtnē. Heidegeru 20. gados Vācijā sauca par Švarcvaldes mežu apslēpto filozofijas karali. “Mana darba iekšējā piederība Švarcvaldei un tās cilvēkiem ir saistīta ar gadsimtiem senām un ne ar ko neaizstājamām saknēm alemāņu-švābu zemē,” viņš teica. Viena no pirmajām lietām, ko es par Martīnu Heidegeru noskaidroju – viņš ir dzimis ceturtdienā.

Totnauberga ir pavisam neliels kalnu ciemats Augstšvarcvaldē, 18 kilometrus no Freiburgas. Totnaubergā Heidegeram piederēja būda, kurā viņš 50 gadus pavadīja ikvienu brīdi, kad nebija jāstrādā universitātē, un sarakstīja visu, ar ko viņš ir slavens. Lai varētu te palikt, Heidegers vairākkārt noraidīja prestižākus un labāk atalgotus darba piedāvājumus. Šeit, lauku būdā, bija vieta, kur, atšķirībā no politikas un universitātes, dzīve ritēja saskaņā ar viņa idejām. Viņš skaldīja malku, nesa no avota ūdeni, ik dienas devās pastaigās un rakstīja. Viņš teica uzrunas ciemata svētkos un staigāja zemnieku tradicionālajā tērpā, un pat uz lekcijām Freiburgā devās zemnieku uzsvārcī un īsbiksēs, ko studenti iesauca par “eksistenciālo uzvalku”. Heidegers nicināja eleganci un salonu dzīvi, akadēmiķu sabiedrību vēstulēs draugiem raksturoja kā “stīvu un nepanesamu”, un draudzējās ar Totnaubergas zemniekiem, jaunībā – palīdzot meža un lauka darbos, vecumā – sarunājoties pie kafijas tases. Abās mājās vistuvāk viņa būdai joprojām ir cilvēki, kas viņu atceras. Viņi par Heidegeru grib teikt “tikai un vienīgi labu”. Gloklehofā dzīvo Hārenbergas kundze, kuras vectēvs Pijs Šveicers bija namdaris, viņš uzcēla slaveno būdu. Martīns allaž nācis runāties ar viņas vecmāmiņu, pavadījis pie viņiem ilgas stundas un vispār allaž meklējis kontaktu tieši ar vecākiem cilvēkiem, kurus iztaujājis par dzīvi senos laikos. (Viņa eseja “Būvēt mājot domāt”, kas ietekmējusi mūsdienu arhitektūras teoriju, kā ideālas dzīves telpas piemēru apraksta tradicionālo Švarcvaldes sētu, kura pakārtota dabas un cilvēka dzīves cikliem un kurā mūsdienu tehnoloģiju procesi un jēdzieni vēl nav izjaukuši attiecības starp “būvēt” un “mājot”). Uz informatīvajām plāksnēm ir fotogrāfijas no Heidegera dzimšanas dienas svinībām – vairākas vecas zemnieces sēž pie tasēm viņa būdas priekšā, kāda sniedz Heidegeram lauku puķes. Hārenbergas kundze arī stāsta, ka reizēs, kad Heidegers strādājis, viņa sieva visus dzinusi prom no būdas, viņš, satikts mežā, nekad nav pagājis garām ar nevaļīgu sveicienu, bet allaž apstājies aprunāties. Šneiderhofā dzīvo Šneidera kungs, pie kura vecākiem Heidegeri ņēma pienu un sviestu. Heidegers pie Šneideriem īrējis istabu, kurā rakstījis “Esamību un laiku”, jo paša būdā viņam traucējuši viņa mazie bērni. Heidegers arī Šneidera tēvam uzdāvinājis “Esamības un laika” eksemplāru un vēlāk apvaicājies, kā gājis ar lasīšanu, uz ko Šneidera tēvs teicis: zini, profesor, es izlasīju līdz otrajai lapai un tālāk laikam nelasīšu, jo to s*** es tāpat nevaru saprast. Heidegers par to nemaz neesot apvainojies, tikai smējies un teicis paldies par godīgumu. 1970. gadā, kad Šneiders ņēma sievu, Heidegers vēl bija goda viesis viņa kāzās, savukārt četrdesmitajos, kad Šneiderhofa nodega, Heidegeri iedevuši 4000 marku jaunas mājas celtniecībai un neesot prasījuši atpakaļ – izņēmuši pienā un sviestā.

Totnauberga Heidegeram nozīmēja daudz vairāk nekā vienkārši vietu prom no pilsētas kņadas. Īsi pēc atkāpšanās no rektora amata viņš radio teica runu “Radīšanas ainava: kāpēc mēs paliekam laukos?”: “Viss mana darba pamats un virziena rādītājs ir šo kalnu un zemnieku pasaule. [..] Tiklīdz esmu nokļuvis augšā, jau pirmajās būdā pavadītajās stundās manī ienāk visi agrākie jautājumi, atgriezdamies tieši tajā pašā stāvoklī, kādā esmu tos atstājis. Es vienkārši tieku ievietots darba paša pulsācijā un pašos pamatos nespēju kontrolēt tā slēpto likumu.” Turpat viņš arī uzsver, ka viņa darbs te augšā “nav savrupa savādnieka darbošanās. Tas ir tieši tāds pats kā mežstrādnieka, namdara un gana darbs, dziļi sakņots zemnieku dzīvē un cieši ar to saistīts”. No Totnaubergas būdas viņam pavērās skats uz esošo, kas vēl nebija attālinājies no esamības avotiem. Mājas, saknes, darbs, dzīvība un nāve – šeit vēl viss bija sākotnējs, valoda – vienkārša un īsta. Tas, ko viņam vajadzēja darbam, šeit bija viņa acu priekšā. Vēlākajos gados Heidegera filozofijā parādās pat ideja par to, ka viņa domas nemaz nedomā viņš pats, viņš ir vienīgi “esamības auss”, kas uzklausa un ietērpj vārdos to, ko saka šī ainava. Savam dēlam Hermanim viņš mēdzis teikt: “Tas domā manī. Es nevaru pretoties.”

Daži no tiem, kas pēc kara aicināja norobežoties no Heidegera ceļa, teica, ka pats viņa domas pamats par atgriešanos pie sākotnējā ved uz kaut ko tumšu un barbarisku. Ja viņa domas pamats ir šī ainava, varbūt man arī vajadzētu no tās uzmanīties? Un šoreiz neļauties tai līdz apnikumam prognozējamajai pacilātībai un mieram, kas mani un gandrīz ikvienu, ko pazīstu, pārņem dabas tuvumā? Un kurai nespēja pretoties arī Cēlans, neraugoties uz to, ka viņš šeit bija braucis pēc pavisam kā cita? Varbūt varenā, evaņģēliskā mācība, kuru Heidegeram diktēja šī ainava, tomēr ir maldi? Un, daba, kā teica Larss fon Trīrs “Antikristā”, tomēr ir sātana baznīca? Tāpēc es pirmās dienas ar neuzticību raudzījos šajā vācu pensionāru paradīzē, no kuras nāk dzegužpulkstenis un jaunavu cepure ar bumbuļiem, un arī karaliskajā skatā pa manas istabas logu – apdrupušajā akmens flīžu terasē ar galdu un krēsliem, aiz kuras tālumā bija redzamas pļavas ar govīm, vēl tālāk – Alpu zilā siena.

Šī vieta atgādina Latvijas laukus – tie paši augi, krāsas un smaržas – viss šķiet pazīstams, un tieši tāpēc vismazāk no visa var iedomāties, ka varētu nākt nāve, mocības, gāzes kameras un cilvēki “satverti cits cita nagos, kā būtu/ miesa ikviena jau/ tavējā miesa, Kungs”. Varbūt kaut ko no šīs ainavas patiesās dabas atklāj apdzīvoto vietu nosaukumi: Todtnau – Nāves pļava, Todtnauberg – Nāves kalns, Todtmoos – Nāves sūna, Notschrei – Palīgā sauciens, Schlechtnau – Sliktava, apkārtnes augstākais kalns Tote Mann – mironis... Un galu galā, nevar nepamanīt vēl kādu Vācijai ļoti neparastu lietu – nav neviena cilvēka ar šiem platuma grādiem neraksturīgas rases ārējām pazīmēm. Vecie kungi, kundzes un viņu bērni paši apkalpo viesus, kopj lopus un liek jumtus.

Varbūt ziemās, slēpošanas sezonās, te viss notiek ātrāk, bet Švarcvaldes vasaras ir lēnīgas un vecīgas. Zirgi te ganās plecu pie pleca ar stirnām (ēdienkartē iecienīta ir medījumu gaļa). Vietējie iedzīvotāji nav īpaši runīgi, uz jautājumiem atbild tieši un mazliet skarbi. Dzīve rit noslēgti no ārpasaules un ir atkarīga no dabas stihijām, ģimeņu rūpali bez pārtraukuma turpinās jau 200 gadu, un mainījušies tikai nedaudz, pielāgojoties viesu pieprasījumam. Piemēram, Šneiderhofā tagad metušies uz piena teļiem, proti, teliņu gadu baro tikai ar mātes pienu, tad nokauj un tepat pansijās apēd; raugoties uz porciju izmēriem, jārēķina, ka ar vienu teļu pietiek četriem pensionāriem. Švarcvaldes ķiršu tortes gabali zīdaiņa galvas lielumā. Viesu namu ēdienkartēs ir ļoti plašs “dižestīvu” klāsts – tie mazie, rūgtie zāļu liķierīši, ko uzdzert pēc ēšanas, lai veicinātu gremošanu. Protams, kā gan es varēju iedomāties, ka veci cilvēki varētu bez grūtībām apēst tik lielas porcijas. Esmu apmetusies pansijā, kur ir arī zeltkaļu darbnīca, kas pensionāriem rīko meditācijas un zelta apstrādes nodarbības. Vecais pāris, ar ko brokastoju, šurp brauc jau daudz gadu un ik rītu atkārto to pašu sajūsmu par brokastu olām, par kurām uzreiz var just, ka tās nav no veikala. Vecais kungs, kuram jautāju, kāpēc viņam patīk Švarcvalde, parakņājies savā portfelī, izvelk papīra lapu ar paša izrakstītiem dzejnieka Reinholda Šneidera vārdiem: “Te radīšana, gars un mīlestība saplūst vienotā veselumā, un paceļ pāri visām vēstures muļķībām un visiem tās grēkiem.” Protams, protams! Ainava, kas ir gatava paslēpt no pašas grēkiem arī visaukstāko sirdi! Heidegera mācība varbūt arī nebija speciāli bīstama, tai tikai piemita tā pati nepilnība, kas ir ikvienai ainavai – morālu kategoriju trūkums, un neviens par to, iespējams, nebūtu aizdomājies, ja uz to, pašam negribot, nebūtu norādījusi viņa dzīve.

Heidegers Totnaubergā, Melnajā mežā, 1966 (Foto: Digne Meller-Marcovicz) Heidegers Totnaubergā, Melnajā mežā, 1966 (Foto: Digne Meller-Marcovicz)

Heidegera būdu es meklēju četras dienas. Manas pansija apkārtnē neviens par to nav dzirdējis. “Vai tā ir kaut kāda viesu māja?” man jautā divas nūjotājas. Kalnā virs ciema ir krustceles ar četriem ceļiem un vairākām informācijas plāksnēm. Viena no tām – ar Heidegera citātu “Tas, kurš domā lielas domas, nevar nepieļaut lielas kļūdas,” – piedāvā iet filozofa pēdās pa viņa pastaigu taku, kuras malā ir arī viņa būda. Kartē tā iezīmēta tikai aptuveni un arī ceļa zīmes ir nepilnīgas. Eju uz labu laimi un trīs vakarus atgriežos ielejā bez panākumiem, jo allaž izvēlos nepareizo ceļu. Attālumi ir milzīgi, mani moka neliela kalnu slimība, un man, ja godīgi, nav skaidrs, kā Heidegers varēja vienas dienas laikā atnākt šurp 18 kilometrus no Freiburgas, nepārtraukti ejot kalnup. Viņš tā esot darījis bieži. Varbūt bez viņa filozofijas un Švarcvaldes karaļa slavas šī ainava viņam devusi vēl kādu īpašu nepastarpinātību. Pēdējā dienā, kad palicis vairs viens vienīgs ceļš, Heidegera taku izstaigāju divas reizes: vietā, kur no ceļa būtu jāiegriežas mežā uz būdu, nav nevienas norādes, un beigās man nākas prasīt ceļu Šneiderhofā. Lai nokļūtu pie būdas, ir jāsaņemas paiet garām zīmei “Lopu ganības! Ienākšana uz pašu atbildību”, divas reizes jākāpj pāri elektriskajam žogam un jābrien pār salijušu, nepļautu pļavu. Jau pa lielu gabalu redzams informācijas plāksnes virsraksts “Kāpēc Heidegera būda nav muzejs”. Ikvienā grāmatā, kuras autoram ļauts tajā paviesoties, ir Heidegera pēcnācēju ievietots lūgums cienīt Heidegera ģimenes privāto dzīvi un šurp nenākt. “Būda joprojām pieder Heidegera mazbērniem, un viņi to lieto par brīvdienu namiņu,” vēsta plāksne. Visticamāk, viņi arī novākuši visas ceļa zīmes un izveidojuši psiholoģisko šķēršļu joslu. Šneiderhofā un Gleklehofā mani brīdina, ka viņiem nepatīk, ja nāk skatīties. Cilvēki jau arī neprotot kauna, laužot apšuvuma dēlīšus un nesot līdzi piemiņai, vai pat ejot iekšā un staigājot, it kā tas būtu kāds muzejs. Slēģi ir ciet, apeju apkārt, es negribu klauvēt, jo man ir bailes arī no Hermaņa Heidegera, Martīna dēla un arhīva pārvaldītāja. Internetā lasīju, ka 90 gadus vecais kungs vēl pirms diviem gadiem, kad Freiburgas universitātē rādīja Heidegera saistībai ar nacismu veltīto filmu “Tikai kāds dievs mūs varētu glābt”, no zāles kliedzis: “Meli! Viss ir meli!”

Tā patiešām ir tikai būda. Tā varētu būt, augstākais, šķūnis vai noliktava kādai no apkārtnes zemnieku mājām, kas pēdējo 50 gadu laikā izplaukušas par labiekārtotām daudzstāvu pansijām ar karpu dīķiem un brīvdabas baseiniem, tehnoloģizējušās, kā nododamas Heidegera piemiņu. Tikai būdā viss joprojām ir tāpat. Kaut kā neizskatās pēc mūsdienu vāciešu brīvdienu namiņa. Dokumentālajās filmās, kur Hermanis rāda būdu filmētājiem, tā drīzāk izskatās pēc privātas svētvietas – saglabāts sākotnējais plānojums, neērtas koka mēbeles, malkas plīts, un vienīgā tehnika – paša Martīna Heidegera iegādātais radioaparāts. Acīmredzot nav arī ledusskapja, jo, pieejot dzejolī “Totnauberga” ierakstītajam avotam ar koka zvaigzni, redzu, ka tajā dzesējas trīs ali un piena paka. Nē, vai tad svētvietā kāds tā dara? Bet varbūt tas viss ir vēl daudz pārdomātāk, varbūt šis ir vienīgais veids, kā pieminēt Heidegeru tā, kā viņam tas būtu paticis. Tas, kas ir ciešās attiecībās ar esamību, pēc Heidegera teorijas, nevarētu būt nedz iekonservēts, nedz arī tehnoloģiju pārveidots.

Uz pretējā pakalna plosās pērkona negaiss, baidot govis, kuras paniski bēg, visas vienā virzienā, it kā ar mērķi. Te, pie būdas vēl spīd saule, pļavā zied arnikas, kuras Cēlans ierakstīja dzejolī, debesīs ik brīdi mainās gaisma, un man ir grūti norobežoties no šīs ainavas pēkšņās atdzīvošanās skaistuma. Jāatgādina sev, ka es joprojām atrodos Heidegera (kuram esot paticis, ka viņu sauc par lapsu) viltībā, tajā pašā, kas apmānīja, proti, nomierināja, arī Cēlanu. Ja pieņem, ka viņa šausmīgais, tomēr cieņu prasošais mērķis bija nenomierināties: “viņi apklāj vainu/ ar vienu vārdu,/ kas pastāv netaisni, tāpat kā vasara”. Bet man laikam nav tāda mērķa. Un dzeltenā puķe, ko nejauši izrāvu ar visām saknēm un ieliku Cēlana kopotajos rakstos (lai vēlāk internetā paskatītos, vai tiešām tā ir arnika), man laikam neatgādinās par Cēlanu, bet drīzāk par Heidegera mācību, kuras nomierinošajai un sakārtojošajai iedarbībai ir ļoti grūti pretoties – gan ja to redz uzrakstītu uz papīra, gan, ja to skatās šeit, uzkāpjot Švarcvaldes maigajos pakalnos.

Pēdējā reize, kad Cēlans ar Heidegeru redzējās, bija mēnesi pirms Cēlana nāves, Freiburgā. Profesors Baumaņa savās mājās bija sarīkojis Cēlana dzejas lasījumu šauram draugu lokam. Cēlans raksta sievai: “Bija Heidegers... Baumanes kundze un viena jauna studente tiešām klausījās, arī otrs asistents (un viņa sieva), arī prof. Baumanis, arī Heidegers.” Tomēr klātesošie liecina, ka pēc lasījuma Cēlans sarīkojis skandālu, izsakot iebildumus par dažu klātesošo attieksmi un pārmetis Heidegeram neuzmanīgu klausīšanos, lai arī viņš pēc lasījuma no galvas citēja veselus pantus. Pēc lasījuma namatēvs tolaik jau 80 gadus veco Heidegeru pavadīja uz viņa Freiburgas māju, un atceras, kā pie sava dārza vārtiņiem tas apstājies un teicis: “Cēlans ir slims. Nedziedināmi.”

Pēdējā zināmā lieta, ko Cēlans vēlējies teikt Heidegeram, ir nenosūtītas vēstules uzmetums:

“Heideger

…ka, nopietnā vēlmē uzņemties atbildību gan par dzeju, gan domāšanu, Jūs (ar savu nostāju) būtiski vājināt gan pirmo, gan, uzdrīkstos apgalvot, arī otro”.  

Raksts no Septembris, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela