tava apaļā māja kurā peld marinēta siļķe

Marka Šagāla Vitebskas gadi

Ja te ir vēl kāds, kam 20. gadsimta mākslas antoloģijās un lielajos Eiropas muzejos tik dāsni pārstāvētais Marks Šagāls līdz šim ir šķitis dīvainākais un neparedzamākais franču mākslinieks, tad turpmākais draud izgaisināt šo priekšstatu. Izgaisināt ne tā, kā var sabojāt prieku par dāvanu, priekšlaicīgi to atsaiņojot, bet vienkārši sniedzot dažas izšķiroši svarīgas ziņas par viņa dzīvi, kuras kaut kādu iemeslu dēļ līdz šim bijušas pieejamas, tikai pieliekot zināmas pūles. Salīdzinājumam: lai arī Šagāls, man šķiet, Eiropā ir vismaz tikpat pazīstams kā kaut kāds Pikaso vai Dalī, specifiskas biogrāfiskas ziņas par abiem pēdējiem vienmēr izplatījušās un turpina izplatīties neatkarīgi no subjekta gribas kaut ko uzzināt. Savukārt par Šagālu nepiepūloties var uzzināt tikai to, ka viņš (kā jau viņa vārds un uzvārds nepārprotami liecina) ir franču mākslinieks, ka lielākās viņa darbu kolekcijas atrodas Parīzē un Nicā un ka viņš nomira savā skaistajā vasarnīcā Franču Rivjērā.

Zilā māja, 1917 - 1920 (Foto no Līges pilsētas modernās un mūsdienu mākslas muzeja)

Šīs zināšanas arī lielā mērā nosaka to, ko es saucu par Šagāla dīvainumu Rietumeiropas 20. gadsimta mākslinieku kopienā. Piemēram, visos franču sirreālistos, par spīti viņu apzinātajām pūlēm būt pilnīgi brīviem un atraisīt savu bezapziņu, no lielāka attāluma raugoties, var labi saskatīt virkni vienojošu elementu pašā šajā brīvībā un bezapziņā, ko varētu dēvēt par mentalitāti un no kuras nekādas transa un sevis izārdīšanas tehnikas acīmredzami neļauj atbrīvoties. Visos franču sirreālistos, izņemot, lūk, Šagālu. Tāpat ar krāsām: varētu domāt, ka pēc tās neapvaldītības, ar kādu šī pati mākslinieku kompānija, tikai ar nosaukumu “ekspresionisti”, lietoja krāsas un to salikumus, tonalitāte nebūs tas parametrs, pēc kuriem viņus varēs definēt. Bet, no attāluma skatoties, savos eksaltācijas virzienos viņi ir izrādījušies drīzāk cits citam līdzīgi nekā atšķirīgi. Izņemot atkal, lūk, Šagālu, kurš arī Franču Rivjērā palika kaut kāds nerivjērisks – un, šķiet, neapzināti nerivjērisks, it kā pat savos Vidusjūras saules un vīna garaiņu izraisītajos sapņos visu redzētu citā – biezākā, blīvākā tonalitātē. Viņa dīvainumu var saukt par mākslinieka “ģenialitāti” un censties emocionāli aprakstīt vai pat analizēt tās aspektus. Bet šajā tekstā, apzināti izvēloties līdz biogrāfijas datiem reducējošu sašaurinājumu, tas tiks saukts par “Austrumeiropu”.

Šagāls nodzīvoja tik garu dzīvi – līdz 98 gadu vecumam, ka pat praktiski par to būtu grūti runāt, nesadalot periodos. Man nav priekšstata, cik liela nozīme tik lielā vecumā ir bērnības un jaunības piedzīvojumu atmiņām – varbūt lielāka, ņemot vērā sekojošo desmitgažu piedzīvojumu uzslāņojumus, varbūt tieši mazāka, bet vismaz briedumu gados Šagāls savai bērnībai un jaunībai pievērsa vairāk uzmanības nekā mēdz darīt cilvēki ar garām, saskaldītām un pa pasauli izsvaidītām dzīvēm. Viņš piedzima Vitebskas pievārtē, tagadējā Baltkrievijas, tolaik Krievijas cariskās impērijas teritorijā, dzīvoja Pēterburgā, Parīzē, Berlīnē, Padomju Savienībā, Palestīnā, nacistu laikā emigrēja uz ASV un pēc kara atgriezās Francijā, kur 1985. gadā nomira. Viņam bija trīs sievas un trīs identitātes – ebreju, krievu un franču. Viņš rakstīja dzeju trīs valodās – jidišā, krieviski un franciski. Kā mākslinieks viņš izpaudās dažādos formātos – viņam ir grafikas un gleznas, bet arī skulptūras un keramika, ieskaitot apgleznotas flīzes, milzu izmēra vitrāžas, mozaīkas un pat gobelēni. Viņš ilustrējis dažādus tekstus – sākot ar Gogoli un beidzot ar Lafontēnu un Veco Derību.

Tomēr 1922. gadā, būdams 35 gadus vecs, viņš sarakstīja savu vienīgo autobiogrāfiju “Mana dzīve”, kas sākas ar viņa dzimšanu un beidzas ar aizceļošanu no Krievijas. Autobiogrāfija tātad noslēdza vienu laika nogriezni viņa dzīvē. Īstenībā pārāk garu, lai to sauktu par “bērnību un jaunību”, jo priekšstats par jaunību vai dzīves sākumu kaut kā pastiepjas garāks, ja nodzīvo turpat līdz simtam. Par spīti jau rutinētajam salīdzinājumam ar Daugavpilī dzimušo Marku Rotko, Šagāla saistība ar Krieviju ir nevis anekdotiska vai ģenealoģiska, bet gan trīsdesmit pieci gadi no dzīves. Es saku “Krieviju”, jo viņš pats tā rakstīja un tā arī nosaukts, piemēram, salīdzinoši nesen iznākušais darbu katalogs “Marks Šagāls. Krievu gadi. 1907–1922”. Taču baltkrievi uzskata, ka katalogs nosaukts nepareizi un daži no viņiem pat cīnās, lai šos gadus publiski pārsauktu par “Baltkrievijas gadiem” un visiem atvainotos par ieviesušos kļūdu.

Mākslinieks un viņa ģimene (Foto no privātkolekcijas, Parīze)

Baltkrievu novadpētnieki stāsta, ka Daugavpils un Vitebskas apbūvi vizuāli vienojot spilgti rudsarkanā ķieģeļu krāsa, jo māla sastāvs šajos apgabalos gar Daugavu jeb Dvinu esot ļoti līdzīgs, bet pietiekot tikai pabraukt sāņus uz citām pilsētām, lai redzētu, ka ķieģeļi tur ir daudz dzeltenāki. Varbūt tam ir kāds sakars ar Daugavas gultni. Šeit es gribētu uzreiz iestarpināt piezīmi, ka visādi citādi simpātiskie baltkrievi pret dabas bagātībām un arī pret Dvinu, manuprāt, neizturas pietiekami atbildīgi. Gan Vitebskas centrā, gan augšpus pilsētas vismaz divās vietās varēju novērot, ka upi piemēslo šķebīgas izcelsmes un krāsas tērces, kas tajā ietek, un tas viss taču nonāk te lejā pie mums. Atšķirībā no latviešiem, kuri, cik vien iespējams, cenšas vai nu nopirkt zemi Daugavas lokos, vai uzkurt tur ugunskuru, vai, pilsētā būdami, vismaz nokāpt pie ūdens un pasēdēt, baltkrievi (kopš Šagāla aizbraukšanas, acīmredzami!) šādas jutekliskas attiecības ar Dvinu neuztur un krastmalās uz riepām sēdēja tikai dzērāji. Droši vien tāpēc, ka tur ir klusi un mierīgi un krasta brikšņos ir vienkāršāk pačurāt nekā kaut kādā centra parkā. Iespējams, ka šai vienaldzībai ir kāds sakars ar īpašo slāvu reliģiozitāti un no tās izrietošo šīszemes eksistences fatālisma sajūtu – proti, daudz lielāks sakars nekā ar politiskās situācijas pieņemtajiem vai nepieņemtajiem dabas aizsardzības mēriem.

Šagāla jaunības jeb cara laikos gan Vitebska, gan Daugavpils piederēja pie Vitebskas guberņas. Baltkrievijas Republika, tāpat kā Latvijas, tika nodibināta tikai 1918. gadā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka daudziem ārzemniekiem, tostarp īstās Krievijas krieviem, Vitebskas guberņas iedzīvotāju etniskā piederība bija neskaidra. Par žīdiem saprotams, bet pārējie vitebskieši? Divos dažādos Šagāla mākslas apskatos, kas publicēti 20. gadsimta pirmajā ceturksnī, rakstīts, ka Šagāls zīmējis “lietuviešu nabaga ļaudis” – proti, mužikus galošās un babas pie samovāriem, jo viņš attēloja ne tikai sava kvartāla žīdus, bet arī vietējos pareizticīgos un uniātus, atspoguļojot to paražas. Par paša Šagāla – īstajā vārdā Moišes Segala vai krievu avotos Moišes Hackeļēviča Šegalova – etnisko piederību šaubu nav. Šagāls no tās ne kaunējās, ne arī īpaši slēpa, un pieņēma eiropeizētu vārda formu, lai vieglāk varētu manevrēt franču mākslas un mecenātisma pasaulē. Tikpat veiksmīgi ievērību šajā vidē guva viņa draugs un sabiedrotais, brīnišķīgais franču dzejnieks Gijoms Apolinērs – īstajā vārdā Vilhelms Alberts Vlodzimežs Apolinārijs Kostrovickis.

Šagāls uzskatīja, ka viņa attāls sencis ir Haims Segals – 18. gadsimta ebreju mākslinieks, kas bija apgleznojis tolaik ievērojamās un revolūcijas laikā nodedzinātās Mogiļevas sinagogas griestu velvi. Tā kā Šagāla senči ir no Ļiozno ciemata Vitebskas pievārtē, bet Ļiozno savulaik piederēja pie Mogiļevas apriņķa, šāda pēctecība ir iespējama. Bet varbūt arī ir runa par pavisam citiem Segaliem, jo ebreju dzimtu šajās teritorijās bija daudz un raženas. Vitebska bija viena no Nometinājuma zonas pilsētām – proti, zonas, kurā kopš Katrīnas II ukaza legāli drīkstēja dzīvot žīdi. Nometinājuma zona ietvēra visu mūsdienu Baltkrieviju, lielāko daļu Ukrainas, Polijas vidieni, Lietuvu un daļu Latgales. Šagāla laikā Vitebskā dzīvoja 35 tūkstoši – vairāk nekā puse no visiem iedzīvotājiem. Kāds viņa laikabiedrs apraksta Vitebsku kā izteiktu žīdu pilsētu – sevišķi tas bijis jūtams sabatā un citos reliģiskos svētkos, kad veikali, kantori un rūpnīcas bijušas slēgtas. Pilsētā bija 70 sinagogas un lūgšanu nami – visi hasīdu, trīs ebreju kapsētas, slimnīca ar veco ļaužu mītni un dzemdību namu, un vairākas skolas.

Šagāls 1907. gadā Vitebskā (Foto no grāmatas Marc Chagall: Les annes russes, 1907 -1922)

Šagāls piedzima 1887. gadā štetlā jeb žīdu kvartālā Peskovatikā Vitebskas piepilsētā – kā vecākais dēls deviņu bērnu ģimenē. Dzimšanas tēmai viņa mākslā ir liela nozīme un viņš to vairākas reizes attēlojis diezgan burtiskā ieinteresētībā. Autobiogrāfijā par savu dzimšanu viņš raksta tā, it kā pats to atcerētos: tajā dienā Vitebskā izcēlies milzīgs ugunsgrēks, māti ar visu gultu un matraci, un jaundzimušo pie kājām pārnesuši uz citu pilsētas daļu, bet pats jaundzimušais bijis pusdzīvs un tāpēc viņu mērkuši abrā. Šī abra (un ne sile, lai arī līdzība prasās pieminama) arī esot pirmā lieta, ko Šagāls atceras. Ugunsgrēka dēļ ģimene pārcēlās uz citu štetlu un apmetās Pokrova ielā blakus eļļas fabrikai, netālu no dzelzceļa stacijas. Tēvs strādāja noliktavās par siļķu krāvēju un viņa drēbes esot spīdējušas no siļķu marinādes. Māte Pokrova ielas mūra namā atvēra veikaliņu, caur kuru arī gāja iekšā mājā, un tur pārdeva siļķes, auzas, cukuru, sveces un zilas aploksnes.

Virs Vitebslas, 1914 - 1921 (Foto no privātkolekcijas)

Štetls bija pirmais un galvenais Šagāla mākslinieka brīvprātīgais modelis – ar lopu tirgoni onkuli Neuhu, vectēvu rituālo gaļas izcirtēju, tantēm un rabīniem. “Tie visi bija labi žīdi,” Šagāls raksta, “Daži ar nedaudz lielāku vēderu un tukšākām smadzenēm, vieni ar melnu bārdu, citi ar brūnu. Visā visumā, tas ir kā gleznā.” Arī savas gleznas viņš mācēja izstāstīt bez liekas mistikas: koka mājiņas, ateju rinda, logi, iebraucamie vārti, vistas, pamesta rūpnīca, baznīca un neliels pakalns ar veciem žīdu kapiem, kuros vairs neglabāja.

“Vai esat redzējuši mūsu upi, Dvinu, rudens svētku laikā? Peldu būdiņas ir demontētas. Neviens vairs nepeldas. Ir auksti. Krastā žīdi ūdenī purina savus grēkus. Pustumsā peld laiviņa. Dzirdami airu šļaksti. Dziļi ūdenī ar atgāztu galvu viegli šūpojas mana tēva atspulgs. Arī viņš no savām drēbēm purina grēku drupatiņas.” Te ir runa par Roš Hašana svētkiem jeb ebreju jauno gadu, kas parasti iekrīt septembrī, un par tašlika jeb Nomešanas rituālu, kad pagājušā gada grēkus simboliski aizskaloja jūrā vai tekošā ūdenī. Kā mūsdienās toksiskie atkritumi un kanalizācija, tas arī tolaik rudeņos tecēja te lejā pie mums.

Par saviem vecākiem viņš raksta, ka tie bijuši “svētāki nekā citi” (Šagāla personīgajā teosofijā visi divkājainie ir svētas būtnes). Tie bija vienkārši darba cilvēki, kas kādā biogrāfijā pat aprakstīti kā analfabēti. Vecākā dēla māksla viņu dzīvē “nespēlēja absolūti nekādu lomu”, bet viņi ar visu savu nabadzību ne tikai nelika tai šķēršļus, bet pat atbalstīja nesaprātīgo izvēli. Māte par piecdesmit rubļiem piekukuļoja skolotāju krievu pamatskolā, kurā žīdus neņēma, kad Šagāls no trim dažādiem rabīniem neko prātīgu nebija spējis iemācīties (audienču apraksts pie rabīniem ļoti atgādina peripetijas brāļu Koenu filmā “Nopietns cilvēks”). Tēvs viņam izkārtoja viltus tirdzniecības aģenta sertifikātu, lai viņš varētu mācīties gleznot Pēterburgā, kur bez ceļošanas atļaujas nevarēja tikt.

Šagāla “oficiālo” izglītību gan var saukt par pilnīgu izgāšanos, jo nevienā no skolām – pat Nikolaja Rēriha vadītajā Ķeizariskajā mākslas akadēmijā – viņš nenoturējās ilgāk par gadu. Lai arī nebija redzējis neko citu, tradicionālo mākslas izglītību viņš uzskatīja par pilnīgi bezjēdzīgu, ignorējot arī tehniskās prasmes (“ielīst Maķedonijas Aleksandra vai kāda cita ģipša idiota nožēlojamajās nāsīs”). Vēl tad, kad bija guvis ievērību un būtībā vienbalsīgi vērtēts kā ārkārtīgi talantīgs, kritiķi viņam pārmeta “nemācēšanu zīmēt”, nepareizas proporcijas, nepareizu perspektīvu un tamlīdzīgi. Skolu problēmu dēļ Šagāls bieži zaudēja piešķirtās stipendijas, bēguļoja, tika arestēts un pat sēdēja cietumā par dzīvošanu Pēterburgā bez atļaujas.

“Es neesmu spējīgs mācīties,” viņš raksta un tas atspoguļojās arī citās jomās. Piemēram, viņš runāja gan jidišā, gan krieviski, gan franciski, bet visās šajās valodās rakstīja pēc izjūtas un lasīja ar grūtībām. Gleznu datumus viņš apzīmēja bez tūkstošgades vieninieka (“907” nevis “1907”) – tā, kā izrunā krieviski. Kad Gogoļa “Mirušo dvēseļu” ilustrēšanai vajadzēja zināt tekstu, vitebskiete Bella Rozenfelda viņam to skaļi nolasīja priekšā. Šagāla vēstules franču draugiem dzejniekiem, sevišķi sirreālistiem, viņus, es domāju, jūtami iedvesmoja.

1911. gadā ar Šagālu notika brīnums – viņš tika uz Parīzi. Par šo pavērsienu var pateikties vairāku apstākļu sakritībām. Pirmkārt, tā dēvētajai “žīdu mafijai” – neko no modernisma nesaprotošiem bagātiem advokātiem, deputātiem un tirgotājiem, kuriem bija gods atbalstīt kādu savējo čirkainiem matiem un smiņķētiem vaigiem, par kuru runāja kā par nesavaldītu talantu. Otrkārt, Leonam Bakstam, viņa skolotājam no Zvanceva mākslas skolas, kurš pats tolaik pārcēlās uz Franciju. Un, treškārt, Francijas tābrīža augstās kultūras situācijai, proti, aizrautībai ar krievu baletu un kaut kādu slāvisko piegājienu mākslai pusceļā starp folkloru un avangardu. Austrumu laulībām ar Rietumiem, tā teikt. Šagāls bija kā nejaušs piedāvājums, kas nejauši precīzi atbilda pieprasījumam. Kad pēc trīs gadiem viņš atgriezās Vitebskā, lai piedalītos māsas kāzās un lai apprecētu Bellu, viņu jau varēja saukt par atzītu mākslinieku, kuram rīkoja personālizstādes un kurš bija, ja ne “atradis sevi”, tad vismaz guvis būtisku apstiprinājumu sava aicinājuma jēgpilnumam. “Zeme, kas baroja manas mākslas saknes, bija Vitebska, bet manai mākslai bija vajadzīga Parīze, kā kokam ir vajadzīgs ūdens,” viņš raksta.

Pirmie gadi Padomju Savienībā, iespējams, ir interesantākais un visgrūtāk izprotamais viņa dzīves posms. Kolektīvā austrumeiropiešu atmiņa līdz laikam pirms Staļina tā īsti neaizsniedzas un ir gandrīz vai grūti noticēt vairākiem aspektiem, kas, spriežot pēc dokumentiem, raksturoja Šagāla dzīves gadus pēc revolūcijas. Piemēram, ka Šagālu, tādu dendiju no Parīzes, kas gleznoja gaisā lidojošus violetus ēzeļus, 1918. gadā iecēla par visa Vitebskas reģiona Mākslas lietu pārvaldes komisāru un uzticēja viņam uzdevumu “mākslinieciski izglītot padomju tautu”; Oktobra revolūcijas gadadienā viņš bija atbildīgs par svētku gājiena noformējumu – milzīgiem panno, plakātiem un sarkano banšu dekoriem pa visu pilsētu; būdams komisārs, viņš Vitebskā nodibināja brīvo mākslu akadēmiju, tai piesaistot “Melnā kvadrāta” autoru Kazimiru Maļēviču un citus radikāļus un presē paužot viedokli, ka tieši šie radikāļi raksturo “īsteni revolucionāru mākslu”.

Ir apbrīnojami, ka savā autobiogrāfijā Šagāls vispār nerunā par ideoloģiskiem konfliktiem un savā aizbraukšanā no padomju Baltkrievijas vaino nevis politiskus, bet vienīgi ar mākslu saistītus iemeslus – it sevišķi nesaprašanos ar Maļēviču un Vasiliju Kandinski, kuriem Šagāls šķita pārāk atpakaļrāpulisks (Maļēvičs viņu saucis par “starovatoru” – kā pretstatu “novatoram”). Lai gan 1919. gadā Padomju Savienība no Šagāla nopirka 14 gleznas, divas no tām Tulas un Smoļenskas muzejiem, viņam bija pamats justies aizvainotam, nenovērtētam un nesaprastam, jo īpaša komisija viņa mākslu bija ievietojusi trešajā – vissliktāk apmaksātajā kategorijā. Zinot, cik skarbi vēlāk klājās citiem māksliniekiem avangardistiem vai vienkārši cilvēkiem, kas, kā Šagāls, bija apprecējuši bagāta ebreju juveliera meitu, var teikt, ka viņš emigrēja īstajā brīdī. Vēlāk, 1941. gadā, viņš tāpat – “īstajā brīdī” – paspēja emigrēt no nacistu Eiropas uz Ameriku.

Māja Peskovatikos, 1922 (Foto: ADGP)

No Šagāla Vitebskas, kas lielākoties bija celta no koka, gandrīz nekas nav palicis pāri. Otrajā pasaules karā puse no pilsētas bija nodegusi un, kad tur atgriezās Sarkanā armija, drupās dzīvi atradušies tikai 118 cilvēki. Arī ebreju skaits zināmu iemeslu dēļ 20. gadsimta pirmajā pusē strauji samazinājās. Tā dēvētā pagaidu valdība pēc revolūcijas atcēla Nometinājuma zonas likumus, ebreju emancipējot, bet jau 20. gados sāka likvidēt sinagogas un ebreju skolas.

Šķiet, ka Vitebska kā vēsturiska žīdu apmetnes vieta vēlākajos padomju gados kļuva par aizliegto tēmu, ko neapskatīja vēstures grāmatās. Šī ebreju kultūru ignorējošā pieeja vēl tagad ir manāma, piemēram, oficiālajās Vitebskas vēsturei veltītajās tīmekļa mājaslapās, kas piedāvā tikai norādes uz kristīgo kultūru un pilsētu skata caur tās pieminekļiem. Vēsturiskās izpētes stāvoklis ir tik bēdīgs, ka štetlus uz kartes neviens vairs nemāk norādīt un nav priekšstata par to, kur atradās, piemēram, sinagoga, ko apmeklēja Šagāla vecāki.

Muzejs, kas tagad iekārtots restaurētajā Šagāla ģimenes mājā, varētu būt pirmais nopietnais mēģinājums Baltkrievijā ar autentisku artefaktu palīdzību restaurēt štetla iemītnieku dzīvi. Franču priekšstats par Šagālu kā franču mākslinieku ir saprotams, jo visas tautas cenšas piesavināties slavenību biogrāfijas, lai piešķirtu lielāko svaru un ietekmi savam etniskumam, mentalitātei vai kultūrai. Taču Austrumeiropas priekšstats par Šagālu kā franču mākslinieku pieder pie padomju mantojuma. Pat pietiekami lielās padomju enciklopēdijas šķirkli par Šagālu vispār neiekļāva: 1965. gada krājumā “Baltkrievijas māksla” Šagāls nav pieminēts; 70. gados pieminēts vienā teikumā kā Vitebskas mākslinieka un profesora Jehudas Pena skolnieks, kurš “sarāva saikni ar reālisma tradīciju”. Līdz pat 90. gadiem Baltkrievijā nebija publicēta neviena viņa darba reprodukcija, lai arī mākslinieks dzīves laikā vairākkārt centās atjaunot saikni ar dzimto pilsētu.

1943. gadā, Amerikā saņemot ziņas par holokaustu, Šagāls iesaistījās antifašistiskā organizācijā un caur paziņām no Maskavas nodeva publicēšanai jidišā rakstītu dzejoli prozā “Vēstule manai dzimtajai Vitebskai”. Šo mīlestības vēstuli Krievijā publicēja tikai divus gadus pēc viņa nāves, 1987. gadā Ļiteraturnaja gazeta, krievu tulkojumā. Tā sākas ar vārdiem: “Tik sen, mana mīļā pilsēta, es tevi neesmu redzējis, neesmu tevi dzirdējis, neesmu runājies ar taviem mākoņiem un balstījies pret taviem žogiem. Kā skumīgs svešinieks es tikai visus šos gadus nesu tavu elpu savās gleznās. Tā es ar tevi sarunājos un kā sapnī tevi redzu. [..] Es nedzīvoju ar tevi, taču nav bijusi neviena mana glezna, no kuras nedvestu tavs gars un kurā nespīdētu tavs atspulgs. [..] Es tevi esmu skūpstījis ar visām savām krāsām un visiem triepieniem – un nesaki tagad, ka pati sevi nesaskati.”

Pētnieciskajos avotos minēts Šagāla salīdzinājums ar Luiju Aragonu, kurš rakstīja: “Uzšķērdiet man sirdi! Jūs tur atradīsiet Parīzi.” Šagāla sirdī būtu atraduši Vitebsku, un tas nav pārspīlējums. Vitebskas jau mītiski apgaroto siluetu viņš regulāri gleznoja vai zīmēja līdz pat dzīves beigām. Piemēram, kādā 1968. gada zīmējumā attēlotas trīs pilsētas – Ņujorka, Parīze un augstu debesīs Vitebska ar baltajiem, apaļajiem uniātu baznīcu torņiem un šķībajām koka sētām. Vitebska vienmēr ir debesīs – kā mirāža, kas ieraugāma mākoņos, kad paceļ galvu. Vai atkal – kā atspīdums, kas redzams ūdenī, kamēr krastā stāv pavisam cita pilsēta ar citu siluetu.

1962. gadā Šagāls no emigrācijas vērsās pie Vitebskas kultūras un vēstures muzeja ar jautājumu, vai pilsēta būtu gatava pieņemt dāvinājumā dažus viņa darbus. Tā ne tikai nebija gatava pieņemt, bet pat pauda sašutumu par piedāvājumu. Ilustratīva šajā sakarā tolaik jau bija kļuvusi polemika par krievu mākslu 1961. gadā žurnālā Life, kas atskanēja līdz Padomju Savienībai un uz kuru tolaik ievērojamais padomju tēlnieks Jevgeņijs Vučetičs reaģēja šādiem vārdiem: “Kandinska, Šagāla, Maļēviča un Filonova ķēpājumus, ko padomju ļaudis jau sev ir aizmirsuši, jūs saucat par “krievu mākslas šedevriem”. Bet pie mums reālisms netiek uzspiests no augšas – gluži vienkārši padomju tauta nepieņem kaut kādus nemākslinieciskus samurgojumus un patriec no savas vides jebkādas ķēmības un izvirtības. Tā notika ar krievu Maļēviču – jūsu abstrakcionisma ciltstēvu, ar Kandinski, Šagālu un pārējiem. Jūs, kungi, paši viņus esat izvēlējušies, iecēluši dievu kārtā un tagad viņu priekšā zemojaties.”

Pāreja no padomju propagandas klišejām par “viltus autoritāšu uztiepšanu padomju ļaudīm” plus cionisma draudiem līdz saudzīgajai pietātei, ko var novērot šodien un kas līdzinās, es domāju, daža laba daugavpilieša biklajam mulsumam, interneta portālos izlasot, par kādiem miljoniem izsolē pārdots kārtējais Rotko trejkrāsu audekls, notika ļoti lēni. Pagrieziena punkts, iespējams, bija 1987. gads, kad ar UNESCO gādību visā pasaulē atzīmēja Šagāla 100. dzimšanas dienu. Tas sakrita ar perestroikas kustību un pēc divu paaudžu ilga pārtraukuma Maskavā Puškina muzejā pirmo reizi tika izstādīti Šagāla darbi. Togad žurnālā Ogoņok publicēta arī Andreja Vozņesenska eseja, kurā bija ierosināts Vitebskā radīt Šagāla muzeju. Pēc lielas stīvēšanās desmit gadus vēlāk to arī atvēra – mūra mājā Pokrova ielā 11, kas brīnumainā kārtā bija saglabājusies neskarta visus šos gadus. Otrā Dvinas krastā uz kraujas – kādā pamestā divstāvu ēkā iekārtoja Šagāla mākslas centru. Šai ēkai ar Šagālu nebija nekāda cita sakara kā vien tas, ka tā atradās viņa “redzes laukā” no mājas logiem un ka viņš to vienreiz bija gleznojis – laikā, kad Dvinas krasts vēl nebija tā apaudzis ar kokiem. Pirmie muzeja eksponāti bija divas litogrāfiju kopijas no kāda vācu muzeja, Šagāla ar roku rakstīta Bellai veltīta dzejoļa palielinājums, daži veci krēsli, samovars, eļļas lampa, sienas pulkstenis un vijole.

Pašreiz Vitebska ir bagātāka – tur glabājas ārzemju mecenātu dāvināti vairāki simti zīmējumu, litogrāfiju un ksilogrāfiju. Nozīmīgākās Šagāla darbu kolekcijas – ar lielajām Vitebskām un lielajām Bellām debesīs virs Dvinas, protams, ir Nicā, kur vēl Šagāla dzīves laikā atvēra viņa muzeju, un Parīzē. Muzeja iekārtošanai ļoti esot noderējuši Šagāla zīmējumi, kurus viņš pats sauca par “dokumentiem”, pēc pirmā Parīzes ceļojuma nojaušot, ka Vitebskā paliks tikai īslaicīgi. Viņš skicējis visas savu vecāku mājas istabas, ielu un pagalmu. Koka palīgmāja pie Šagāla muzeja (ar galu pret ielu un iebraucamajiem vārtiem labajā pusē) uzcelta pēc šīm skicēm, arī mātes veikals iekārtots pēc viņa zīmējumiem. Ar visu savu fantasmagorismu Šagāla mākslā ļoti svarīga bija ainava – gandrīz nav darba, kurā šī ainava kaut kā neielīstu, piemēram, kā pilsētas siluets ar baznīcu, kas redzams dibenplānā pa logu. Laikā no 1906. līdz 1920. gadam Vitebskas ainava viņam izpletās plašumā – sākumā tā bija tikai mazs gabaliņš, lai iezīmētu teritoriju, bet pēdējos pirmsaizbraukšanas darbos jau visa pilsēta ar piegulošajām sādžām un govīm kā no putna lidojuma.

Tēvs, 1922, 1923 (Foto: ADGP)

Neskatoties uz oriģināldarbu un līdzekļu trūkumu, Austrumeiropas puse Šagāla mākslas pētniecībā patiesībā atrodas priviliģētās pozīcijās, jo par šo periodu un viņa senčiem ir salīdzinoši daudz mazāk ziņu. Eiropiešu vēsturniekiem ļoti patīk par viņu rakstīt (interesantie aspekti: žīdu lietas, ārzemnieka svaigais skatījums uz Rietumiem, draudzība ar lielām personībām, Eiropas īpaši radošais periods laikā starp abiem kariem), bet pat krieviski lasošam ārzemniekam darbs Minskas valsts arhīvā būtu nopietns zinātnisks izaicinājums.

Baltkrievijā publicētie raksti tāpēc burtiski katru reizi pasaka kaut ko jaunu, priecīgi ziņojot, piemēram, ka izdevies atrast dažas viņa skolas burtnīcas no Vitebskas četrklašu pamatskolas vai liecību par Šagāla iesaistīšanos brīvmūrnieku ložā. Tas gan neko daudz nenozīmē, jo Vitebskas loža, pēc liecinieku atskaites, “ne ar ko nenodarbojās”, bet tas papildina priekšstatu par Šagālu kā kosmopolītu, kurš izmēģināja gandrīz visas identificēšanās iespējas, kas pavērās ebrejam 20. gadsimtā.

No ortodoksālā jūdaisma, kurā viņu audzināja, viņš atkrita vēl pirms pusaudžu gadiem, tāpat kā viņa brāļi un māsas. Franca Maijera 1963. gadā izdoto Šagāla biogrāfiju mūsdienās kritizē par pārspīlētu un naivu Šagāla mākslas interpretāciju no hasīdisma pozīcijām: Šagāls par jūdaismu esot zinājis tikai tik daudz, cik zina bērns, ko paņem līdzi uz svētkiem ar jocīgu dziedāšanu no grāmatas un garšīgiem ēdieniem, kad sākas saviesīgā daļa. Ivritā Šagāls nemācējis izlasīt pat vienkāršākos vārdus – reliģiska satura darbos, kurus papildina rakstu zīmes, tās esot kaligrāfiski nokopētas no kādas grāmatas. Vai varbūt par jūdaiskām jāuzskata Dāvida zvaigznītes zvaigžņu vietā debesīs? Protams, ir kas sakāms par pašu šo vajadzību ilustrēt Purimu, Hanuku vai Sukotu, vai Toras tīstokļus, vai uzzīmēt vecos ebreju kapus ar visiem pieminekļiem, ko jau Šagāla laikā draudēja aizskalot Dvinas mainīgā gultne un tagad ir pilnīgi aizskalojusi. Tā varbūt bija kaut kāda romantiska vajadzība atdot godu vecvecāku pasaulei, dzīves veidam, kas kādreiz bija pašsaprotams, bet aizvien vairāk kļuva par distancēta novērojama priekšmetu.

Šagāls nopietni nepieslējās ne brīvmūrniecībai, ne cionismam, ne sociālismam un sevi definēja kā “mākslinieku”, ar to saprotot cilvēku kategoriju, kas stāv pāri tautībām, reliģijām un priekšstatiem par taisnīgu sociālu iekārtu. Par kādu grāmatu, ko Telavivā pēc kara bija izdevuši emigrējušie ebreji, viņš sūdzējās, ka trīs ceturtdaļas Vitebskas žīdus tā pasniedzot kā “jūdaisma aktīvistus”, lai gan trīs ceturtdaļas no tiem bijuši “mistiķi, dzejnieki un mākslinieki”.

Marks Šagāls ar savu pirmo sievu Bellu. Ap 1934 (Foto: Imageforum/LETA)

Interesanti redzēt, cik atšķirīgi Šagāls un viņa sieva Bella reaģēja uz ziņām par holokaustu, no kura bija izbēguši. Gleznās, kas cenšas kaut kā izteikt šo notikumu (“Es dzīvoju un strādāju vispasaules traģēdijas laikā”), Šagāls pārsteidzoši daudz lieto kristīgu simboliku – krustā sisto Kristu vai mirušo Kristu, kas noņemts no krusta, it kā tāda notikuma izteikšanai būtu vajadzīga reliģija, bet jūdaismā tam trūktu izteiksmes līdzekļu. Savukārt Bella Rozenfelda-Šagāla, tieši pretēji, mūža beigās, it kā juzdamās par kaut ko vainīga, atgriezās pie ortodoksālā jūdaisma, ko bija pametusi, atsāka mācīties jidišu un ivritu, ko bija aizmirsusi, un rakstīt memuārus. Jūdu likumi un priekšraksti viņai kļuva tik svarīgi, ka, pēkšņi smagi saslimusi, viņa atsacījās braukt uz tuvāko slimnīcu, kas nelaimīgā kārtā bija katoļu klīnika, un, kad viņu vēlāk uz turieni tomēr aizveda, bija jau par vēlu. Tā nomira Šagāla vienīgā īstā mūza, beidzot kļūdama par mūžīgo līgavu debesīs virs Vitebskas, kā Šagāls tik bieži bija gleznojis.

Virs pilsētas (1914 - 1918) Maskavas Tretjakova galerija (Foto: Imageforum/LETA)

Šagāla autobiogrāfija un vēstules rada iespaidu, ka viņš dzīvē nekad nav piepūlējies un darījis tikai to, ko gribējis. Kā nereti ebrejiem, viņam bija apskaužami daudz pašpārliecinātības. Jau bērnībā savas šaurās istabeles sienas viņš bija noklājis ar zīmējumiem, lai parādītu, ka “te dzīvo mākslinieks”, un viņa memuāros nav atrodama ne atblāzma no paškritikas vai sūdzībām par nesanākušiem darbiem. Nav arī ziņu par gleznām vai grafikām, kas māksliniekam nebūtu patikušas un kuras viņš vēlāk gribējis iznīcināt. Tikai nožēla par darbiem, kas pazuduši, nozagti vai puspabeigti palikuši mētājamies Parīzes darbnīcā. Kāds draugs man savulaik kā līdzīgu piemēru minēja nelaiķi tulkotāju Ābramu Feldhūnu, kurš visas savas grāmatas gan zinātniski apstrādāja, gan rediģēja, gan pat koriģēja – jo kāpēc gan paļauties uz kādu citu, ja var paļauties uz sevi? Un kāds cits draugs man stāstīja, ka ebreji izaugot tik pārliecināti, jo tādus viņus audzinot vecāki – katru jaundzimušo ģimenē sagaidot nevis kā vēl vienu bērnu, bet kā karali, un tā pret viņu arī izturoties.

Otra Šagāla iezīme – nezinu, vai tieši ebrejiska – ir ļoti daudz mīlestības. Uz visiem cilvēkiem un visu pasauli bez sentimenta, liekulības vai ironijas. Šagāla mākslā grūti saskatīt daudziem lieliem talantiem raksturīgo atsvešinātību, distanci, melnkoka torni, kas viņus notur it kā citā ēterā (– Jūsu mīļākais aktieris? – Čārlijs Čaplins!). Viens no pirmajiem viņa kritiķiem Anatolijs Lunačarskis 1914. gadā rakstīja par Šagāla dīvainajām, plaši atplestajām acīm, kas “jūsos raugās caur mežonīgu šķipsnu jūkli” un viņa darbu “tīšo bērnišķīgumu”, kura autors arī nespēj izvēlēties neko citu kā tikai “iracionālo”, jo ar to ir piebāztas viņa smadzenes.

Ļoti līdzīgu intuitīvi antiintelektuālu mīļumu, vienkāršību un dzīvesprieku es atrodu – kāda sagadīšanās – jidiša rakstniekā, štetla dzīves aprakstītājā Šolomā Aleihemā. Latviski 1966. gadā iznāca viens viņa krājumiņš “Klejojošās zvaigznes”, bet tā ir tikai maza daļa no viņa grafomāniskās daiļrades. Lūk, piemērs no kāda stāsta (tulkots, atvainojiet, caur angļu valodu), kas pat izteiksmes veidā atgādina Šagāla memuārus: “Dažās vietās pakalnā sinagogas otrā pusē var redzēt pirmos zāles stiebriņus – svaigus, zaļus un dzīvības pilnus. Jaunu bezdelīgu bariņš, kliedzot un spārnus vicinot, laižas virs mūsu galvām. Un atkal es atceros “Augsto dziesmu”, ko mācījos skolā: “Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks – pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.” Es jūtos neparasti viegls! Es iedomājos, ka man ir spārni, ka es varu pacelties gaisā un aizlaisties prom!”

Pareizi, lidošanas tēma! Trešā spilgtā Šagāla mākslas iezīme, kas atkārtojas visādās variācijās. “Un Musijas, Gutjas un Čajas tantes!” Šagāls raksta, “spārnotas kā eņģeļi viņas lidotu cauri tirgum, virs ogu, bumbieru un ērkšķogu groziem. Cilvēki uz viņām skatītos un brīnītos: “Kas te tā lido?”” Un cituviet pats par sevi bērnībā: “Tikai mana galva klusiņām lidinās pa istabu. Caurspīdīgi griesti. Mākoņi un zilas zvaigznes sūcas te iekšā kopā ar lauku, staļļa un smilšaino ceļu smaržu.” Virs Vitebskas gaisā pacēlusies meitene baltā kleitā vai mīlētāju pāris, vai dažas sarkanas kazas. Cilvēki ar lidojošām galvām – dzērāji vai mākslinieki. Ja viņi vēl nelido, tad vismaz apakšveļā stāv uz galvas ielas vidū vai arī ir uzkāpuši uz jumta – kā slavenais bārdainais vijolnieks bieži reproducētā Šagāla darbā. Šai tupēšanai uz jumta, iespējams, ir autobiogrāfisks pamats, jo “Manā dzīvē” viņš piemin savu vecotēvu, kas kaut kādu svētku laikā bijis uzlīdis uz jumta un grauzis burkānus. Zināms arī, ka pats Šagāls bieži gleznoja, tupēdams uz jumta kores.

Man radās sajūta, ka kāpšana uz paaugstinājumiem un lidošana Šagālam simbolizē intimitātes meklējumus, kas cilvēkiem viņa gleznās ļoti bieži pietrūkst. Ja kaut kas notiek iekštelpās vai uz ielas, šim notikumam vienmēr ir skatītāji, kā jau sādžā vai štetlā – bārdaini veči, kas cenšas ielūrēt pa logiem vai durvīm, vai kaut kādi viltnieki, kas paslēpušies zem gultas. Ne velti Šagālam, par prototipu ņemot Vitebsku, tik dabiski izdevās ilustrēt Gogoļa pilsētu “N.” no “Mirušajām dvēselēm”, jo arī tur visam bija klāt nelūgtie liecinieki – ja ne kaimiņi, tad vismaz bērni, cūkas vai suņi, it kā iespēja netraucēti pabūt vienam vai divatā piešķirtu cilvēkam pārāk daudz patības un cieņas.

Par tik daudzām lietām Šagālā gribas prasīt, kāpēc, un tik daudzām detaļām ir “loģikas nobīdes”, ka varētu izveidot “Šagāla skaidrojošo vārdnīcu”. Daļu burvības tas varbūt sabojātu, bet ne visu, un radītu arī jaunas mīklas. Mēģinājumi “skaidrot Šagālu” jau ir bijuši – piemēram, par pamatu ņemot jidiša idiomu vārdnīcu. 1911. gada “Pašportrets ar septiņiem pirkstiem” ar mākslinieku pie molberta, iespējams, ilustrē jidiša izteicienu “kaut ko darīt ar visiem septiņiem pirkstiem”, kas nozīmē “kaut ko darīt, tam pilnībā nododoties”. Bet citur jidiša tēli un metaforas nepalīdz: vai nav dīvaini, ka gleznā “Nāve” (1908) viena sieviete, uz ielas gulošajam mironim pagriezusi muguru, purina pusotra stāva māju aiz pakšķa tik stipri, ka no palodzēm krīt lejā puķupodi? Un ka dibenplānā sētnieks mierīgi turpina slaucīt ielu, it kā miroņa gulēšana nebūtu nekas neparasts. Ne ar kādiem ebreju rituāliem tam visam nav sakara, tāpēc nevar saprast, kāpēc nāve attēlota tieši šādi.

Turpretī darbā “Kubiska ainava” (1918–1919) Šagāla biogrāfijā balstīts skaidrojums un valodu zināšanas lieti noder: mājiņa, kas attēlota gleznas augšpusē, ir viņa dibinātā Mākslas akadēmija, vīrs, kurš uz to soļo ar zaļu lietussargu – pats Šagāls, jo kreisajā malā mākslinieks dažādās valodās – jidišā, krieviski, franciski, tad atkal krieviski uzrakstījis savu uzvārdu (krieviski шагал – “es soļoju”) tik daudz reizes, cik gadus katrā zemē secīgi nodzīvojis. Proti, viņa līdzšinējā dzīve ir kā ceļš, pa kuru viņš aizsoļojis līdz Mākslas akadēmijai.

Rietumu kritiķi un pielūdzēji, sevišķi franču intelektualizējošie modernisti šajā dīvainajā pasaulē, kur kaut kas atklājas, tikai kaut kam citam aizklājoties, atrada un turpina atrast visādas dziļas nozīmes un ietekmes. Šagāls esot ietekmējies no folkloras, no baltkrievu māksliniekiem simbolistiem, no neortodoksālās ikonu glezniecības (piemēram, ikonām ar milzu Dievmāti, kuras galva ir pa visām debesīm!), no krievu neobaroka, kam arī patika ķermeņu disproporcijas, un, protams, no franču primitīvistiem. Vēl laikmeta ainas papildināšanai labi var pievilkt klāt Mihaila Bahtina “karnevāla poēziju”, it sevišķi ņemot vērā, ka Bahtins 20. gados kādu laiku dzīvoja Vitebskā un esot zinājis Šagāla darbus. Šagāls uz to atbildēja, ka viņš esot ietekmējies “no pilnīgi visa, arī no cūkas, kas berzēja muguru pret žogu Vitebskā”. It sevišķi no tās cūkas, tātad.

Franču dzejniekam, Šagāla draugam Blēzam Sandrāram, ko latviešu padomju laika paaudze pazīst no vientulības poēmas “Lieldienas Ņujorkā”, par viņu ir dzejolis “Portrets” (1913). Sandrārs kādu laiku bija dzīvojis Pēterburgā un zināja krievu valodu. Varbūt tāpēc viņam bija priekšstats, kas te notiek šajā reģionā un kā tas notiek, nemaz nerunājot par to, ka dzejnieks taču saprot dzejnieku:

“Viņš guļ/ Viņš ir pamodies/ Pēkšņi viņš glezno!/ Viņš paņem baznīcu un sāk gleznot ar/ baznīcu/ Viņš paņem govi un sāk gleznot ar/ govi/ Ar sardīni/ Ar galvām, ar rokām,/ ar nažiem/ Viņš glezno ar vērša cīpslu/ Viņš glezno ar visām/ žīdu pilsēteles netīrajām kaislībām/ Ar visu krievu provinces/ saasināto jutekliskumu/ Viņš glezno priekš Francijas/ Bez iekāres/ Viņš glezno ar savām ciskām/ Viņam ir acis pakaļā/ Un pēkšņi tas ir/ jūsu portrets/ Tas esi tu lasītāj/ Tas esmu es/ Tas ir viņš.”

Rakstā izmantotas grāmatas:

E. Graber, M. Meyer, éds. Marc Chagall. Les années russes, 1907–1922, Paris, 1995;

B. Haršav, M. Chagall, Marc Chagall and His Times: A Documentary Narrative, Stanford, 2003;

A. S. Shatskikh, Vitebsk: the Life of Art, Yale, 2007, tulkots no krievu 2001. gada izdevuma un it sevišķi Marka Šagāla periodiskais izdevums, kas iznāk Vitebskā kopš 2000. gada.