Pamācība grūtībās

Lai arī Marka Aurēlija “Meditācijas”¹ sarakstītas teju pirms 2000 gadiem, katra nākamā paaudze šo darbu atklāj no jauna.

Doma, ka gudrība rodas izzināšanā, nav jauna. Tā ir pamatā gan daudzām kultūrām, gan arī zinātnei. Ir jāmetas nezināmajā un, gluži kā to darīja agrīnie kristieši – Ēģiptes tuksnešu tēvi un mātes –, jāatstāj aiz muguras viss, kas bijis pazīstams, dažādas izklaides un kārdinājumus ieskaitot. Lai šo dziņu apmierinātu, nav jāmēro tāls ceļš. Piedzīvotas galējības var tuvināt skaidrībai – par to liecina atmiņas par trimdu, izlaidību un katastrofām. Daudziem dēkaiņiem nemaz nebija citas izvēles. Boēcijs “Filozofijas mierinājumu” sarakstīja, atrazdamies cietumā. Viņam – nepatiesi apsūdzētam nodevībā – draudēja nāvessods. Servantess “Donu Kihotu” daļēji balstīja piedzīvojumos, ko bija guvis, piecus gadus vergodams osmaņu korsāru galerās.¹

Galējību pārdzīvojumiem pievērsās arī jauno laiku rakstnieki un mākslinieki. Romantisma laikmetā populāri kļuva gan ārēji ceļojumi fiziskajā pasaulē (Humbolts, Kaspars Dāvids Frīdrihs), gan arī iekšēji meklējumi psihes dzīlēs (de Kvinsijs, Šillers). Nereti abus ceļus gāja vienlaikus (Gēte, Novāliss, Kolridžs). Taču, tā kā tika izstrādātas aizvien precīzākas pasaules kartes, vuajeristisko ceļošanu aizvien vairāk uzskatīja par visai šaubīgu nodarbi. Zināšanas saistīja ar gremdēšanos dzīlēs, nevis rāpšanos cilvēka spēju virsotnēs; šeit prātā nāk Konrada “Tumsas sirds”. Reizēm rakstošais pētnieks aprakstīja savu pieredzi. Karls Jungs sprieda, ka Lūsija Džoisa un viņas tēvs Džeimss bijuši “kā divi cilvēki, kas grimst upes dziļumā, – viens slīkdams, otrs nirdams”.

Citos gadījumos šī nolaišanās dzīlēs (senie grieķi to dēvēja par katabāzi) bija apzināta: tā, piemēram, Džordžs Orvels romānā “Posts Parīzē un Londonā” ar nodomu iegremdējās aprakstāmajā vidē, lai ieraudzītu to no iekšpuses. Šķiet, ka tie, kuri uzdrīkstējās ienirt pavisam dziļi un prata atgriezties dzīvi, patiešām varēja uziet dārgumus. Tomēr tie, kas bija nolaidušies teju līdz pašai viņsaulei, raisīja neuzticību. “Mēs, izdzīvojušie,” rakstīja Primo Levi, “esam ne tikai sīciņa, bet arī ārpusnormāla minoritāte. Mums veicās, jo mēs pratām izvairīties no pašas apakšas. Tie, kuri to nespēja un ieraudzīja Gorgonu sejā, mājās neatgriezās vai atgriezās mēmi.”

Galējību pievilcībai un gudrībai, ko tajās varētu iegūt, ir vēl kāda puse. Ja jau atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem var iegūt zemākajos eksistences punktos, pie tām, iespējams, var nonākt arī augstākajos. Ar to cita starpā skaidrojams, kāpēc Marks Aurēlijs, kurš jau vairāk nekā 1800 gadus ir miris, joprojām ieņem redzamu vietu mūsdienu kultūrā – mācību guvis rēgs mūsu 21. gadsimta dekadentiskajās dzīrēs. Lūk, vīrs, kurš pārvaldīja milzīgo Romas impēriju, sasniegdams savas ēras virsotni. Tomēr tas, ko viņš no turienes ieraudzīja, nebija gluži dievišķīgs. Mēs to zinām tāpēc, ka Marks Aurēlijs savas domas pierakstīja darbā, kas joprojām kā magnēts pievelk gan tos, kuri tiecas pēc panākumiem, gan arī tos, kuri zaudējuši cerību. “Meditācijas” ir grāmata, ko katra nākamā paaudze atklāj no jauna. Kāpēc tā joprojām ir tik pievilcīga? Ko mēs īsti meklējam, pēc padoma par mūsdienu dzīvi vēršoties teju 2000 gadus senā pagātnē?

Visticamāk, “Meditācijas” nebija paredzētas svešām acīm. Ja šim darbam arī bija nosaukums, tas nav zināms. Senākās saglabājušās ziņas vēsta par vairākām īsām grāmatiņām – piezīmēm “pašam sev”, kas mudina domāt, ka Marks Aurēlijs tās rakstīja, vingrinoties savā stoiciskajā pasaulskatā. Izskatās, ka šīs grāmatiņas aptuveni 800 gadus bija pazudušas vai, mazākais, par tām nebija nekādu ziņu. Tad tās atkal uzradās Bizantijas impērijā, pusotra tūkstoša kilometru attālumā no Romas, – kodeksā, kas piederēja Aretam, Mazakas arhibīskapam. Vēlāk tās atkal pazuda un sporādiski iznira no jauna, līdz atgriezās Romā un ap 1300. gadu nonāca Vatikāna bibliotēkā. Ap reformācijas laiku “Meditāciju” eksemplāri izplatījās Švarcvaldes humānistu, Šveices botāniķu, Svētās Romas impērijas alķīmiķu vidū un apgaismotākajos Eiropas galmos. Šajā laikā “Meditācijas” izdeva drukātā formā un tās uzsāka savu ceļu pie lasītājiem, ietekmējot nākotnes cilvēkus: par grāmatas atziņām sajūsminājās filozofi, rakstnieki, biznesa magnāti, slaveni sportisti un pat prezidenti (Teodoram Rouzeveltam “Meditācijas” bijušas līdzi neveiksmīgajā Rouzevelta–Rondona ekspedīcijā pa Amazoni). “Meditācijas” joprojām ir mūsu tuvumā, nepametot pieprasītāko grāmatu sarakstu.

Lai gan par “Meditācijām” sajūsminās turīgie, grāmata drīzāk apraksta pārbaudījumus, nevis ir panākumu gūšanas pamācība. Tā, bez šaubām, pievēršas spiedienam, ko jūt pasaules varenie, taču daudz vairāk tam, ko piedzīvo mirstīgie: laika un nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi. Nāve imperatoru ielenca. Viņa tēvs nomira, kad Marks vēl bija zēns. Marks un viņa sieva Faustīna zaudēja vismaz astoņus bērnus, kad tie vēl bija zīdaiņi. “Meditācijas” ir sēru cauraustas.

Tāpat tā ir grāmata par karu, ko sarakstījis karavadonis, cīnoties jaunajās teritorijās, starp naidīgām ciltīm, kuras pa laikam slēdza problemātiskus pamierus un savienību ar Romu. Lielākajā daļā teksta nāve ir nojaušama tikai zemtekstā, taču reizēm Aurēlijs piemin dzīvības un ķermeņa trauslumu.

Vai tu esi kādreiz redzējis nocirstu roku, kāju vai galvu, kas guļ kaut kur nostāk no pārējā ķermeņa?

Marks Aurēlijs vaicā.

Tādu sevi – iespēju robežās – padara tas, kurš nevēlas to, kas notiek, pats sevi atšķeļ vai savā rīcībā ir nesabiedrisks.

Tālāk viņš apgalvo:

Tas viss ir puvuma smakas un trūdu maiss.

Drūmo noskaņu daļēji skaidro fakts, ka “Meditācijas” ir arī mēra laika grāmata: pandēmija nomērdēja Marka Aurēlija līdzimperatoru un audžubrāli Lūciju Vēru un vēl kādus 5 miljonus ļaužu (iespējams, tā lēnām nonāvēja arī pašu Marku). Dzīve bija nedroša, nāve – neparedzama.

Taču postam neapšaubāmi bija arī cilvēku radīti cēloņi. Lai gan Marka Aurēlija valdīšanas laiks ekspansīvajā Romas impērijā bija stabils (viņš bija pēdējais no pieciem tā dēvētajiem “labajiem imperatoriem”), galvaspilsētas sabiedrībā joprojām valdīja nesaskaņas, pierobežā – sacelšanās un valdībai nepārtraukti draudēja nodevība vai apvērsums. Tā, piemēram, pret Marku Aurēliju nostājās viņa draugs Avidijs Kasijs. Neraugoties uz Marka pūliņiem rast miermīlīgu – pat pazemojošu – risinājumu, pēc sacelšanās imperatoram, par nepatīkamu pārsteigumu, kastē tika atsūtīta Avidija galva. Imperatora laikabiedrs Tertulliāns darbā “Apoloģētika” rakstīja, ka slavas zenītā Romas imperatoriem tika atgādināts:

Paraugies aiz muguras. Neaizmirsti, ka esi tikai cilvēks,

ar ko neapšaubāmi domāts mirstīgums. Marks Aurēlijs bija pietiekami inteliģents, pieredzējis un vērsts uz pašrefleksiju, tāpēc viņam šāds memento mori nebija vajadzīgs.

Lai gan “Meditācijas” ir caurcaurēm pazemīgs darbs, grāmata sākas ar skaļām pateicībām. Imperators uzskaita skolotājus un radiniekus, kuri uz viņu atstājuši iespaidu, kā arī no viņiem gūtās mācības. Tādējādi redzams, ka viņš, par spīti diženajam amatam pašā sabiedrības centrā, tomēr jutās, it kā stāvētu atstatus. Tas ir īss pašportrets, kas ieskicēts, domājot par citiem cilvēkiem – viņa mātes pieticību (“pavisam ne tā kā pie bagātniekiem”); vecvectēvu, kurš neļāva Markam Aurēlijam apmeklēt valsts skolas un sargāja viņu no pūļa; skolotāju, kurš viņam iemācīja nievāt kaujas ratu sacīkšu un gladiatoru brutālo cīņu vērošanu; patēvu, kurš viņam iemācīja “noraidošu attieksmi pret skaļu slavu un visādiem glaimiem”.