Par filmām ir jāmāca

Tajā laikā skolās kino nerādīja un par filmām stundās nerunāja, kaut arī nevarētu teikt, ka kinematogrāfam nebūtu bijusi liela nozīme. Vismaz manā dzīvē – bija.

Atceros, kādā aukstā dienā visai klasei obligāti bija jāapmeklē Adas Neretnieces debijfilma “Rita” (1957) ar patriotisku sižetu. No filmas atmiņā palicis maz: galvenajai varonei bija skaistas bizes, un viņa bija priekšzīmīga komjauniete vai kas tamlīdzīgs. Vairāk prātā palikusi epizode pirms filmas. Zālē bija auksti, mēs ar draudzeni laicīgi bijām ieņēmušas vietas kaut kur pirmajās rindās. Draudzene, acīmredzot garlaikota, nolēma publiski izspēlēt epizodi, kura tolaik vēl nebija iekļauta laikmetīgajā mākslā, – “Kas ir jūsu somiņā?” – un veikli izķidāja manas somas saturu turpat uz vietas zālē. Lai tobrīd modē nākusī mugursoma pēc kaut kā izskatītos, es tajā biju ielikusi divus pārus biezo treniņbikšu – tīri apjomam. Tas bija smieklīgi.

Skolas gados, īpaši brīvajās vasarās laukos, uz kino es gāju biežāk nekā peldēties un pret repertuāru attiecos nekritiski, jo tas bija kino, tātad – brīnums pats par sevi. Vēlā vasaras vakarā viena pati tukšā kinoteātrī skatījos arī kaut kādu krievu filmu, kurā vācu spiegu spīdzināja ar elektrostrāvu, piespraužot vadus pie varoņa krūtsgaliem. Kino vārdā es biju gatava pārciest visu. Mājās ejot, ārā jau bija satumsis. Droši vien filmas varoņu iedvesmota, bailes pārvarēju, pa ceļam dziedādama dziesmu, kas sastāvēja no vienas rindiņas: “Es esmu milicis!”

Saprotams, ka filmu skatīšanās atstāja nospiedumus manā pasaulsuzskatā. Vispirms, man jau ļoti agri izveidojās romantizēts priekšstats, precīzāk sakot, pārliecība, ka pats galvenais dzīvē ir mīlestība, turklāt īsta mīlestība var būt vienīgi nelaimīga. Uz apsūdzēto sola šeit pirmajā rindā sēdētu Žaks Demī ar saviem “Šerbūras lietussargiem” (1964). Jaunās sievietes (Katrīna Deneva) mīlasstāsts Mišela Legrāna melodiju pavadījumā bija kaut kas, kam nebija iespējams pretoties. Pēc pāris gadiem – un ko tur slēpt, tieši šīs filmas iespaidā – es nolēmu pabūt Šerbūrā. Bija auksts septembra vakars, briesmīgi lija, es sastrīdējos ar draugu, nopirku lietussargu un viena pati vīlusies klīdu pa slapjajām ieliņām.

Blakus visu veidu “izaicinājumiem” bieži dzirdama arī frāze, ka viņš vai viņa jau nu gan “dzīvo savā burbulī”. Lai ko tas arī nozīmētu, savu dzīvi un domas īsti negribas uzskatīt par burbuli. Un, pat ja tā dzīve arī būtu burbulis, pavisam pašsaprotami liekas, ka tajā ietilptu arī kino skatīšanās. Un arī sarunas par kino. Vai arī filmu citāti. Dzirdot jautājumu: “Vai pie jums ēd akmeņus?”, un atbildot ar frāzi: “Nē? Nu redzi. Tikai mēs, gruzīni, varam visu!”, starp iepriekš mazpazīstamiem cilvēkiem uzreiz izveidosies kāda kopīga teritorija – tā, kurā viņi ir skatījušies vienu un to pašu filmu un smējušies par vieniem un tiem pašiem jokiem. Pietiek iepazīstoties dzirdēt: “Kalniņš. Jānis Kalniņš,” – lai pamatoti cerētu, ka saruna neturpināsies ar jautājumiem par to, cik tev gadu, vai tu esi precējusies un par ko tu strādā (tieši šādi un bez pauzēm kā no ložmetēja nesen manā virzienā izšāva kāds viesībās satikts vīrietis). Tā vietā varētu uzreiz ķerties pie būtiskā, piemēram, pie tēmas, vai jūtelīgais Kreiga Bonds vispār klasificējas bondiādē.

Vērojot pretrunas starp notiekošo filmās un savā dzīvē, varu vienīgi atsaukties uz kinozinātnieku Viktoru Freibergu: “Nav jau gluži tā, ka dzīvē var notikt tas, kas notiek filmās. Filma darbojas pēc savas loģikas, tas būtu jāiemāca jau skolā.”

Es noteikti būtu bijusi ļoti pateicīga, ja skolā man jel kas būtu mācīts par kino un būtu rādītas filmas. Taču vienīgie kustīgie kadri, ko mums bija lemts redzēt zēnu darbmācības kabinetā, bija no baisas dokumentālās filmas par notikumiem Hirosimā un Nagasaki. No tās man atmiņā palicis noturīgs vizuāls tēls, ka atombumbas uzlidojumā cilvēki gāja bojā, bet viņu ēnas palika (ceru, ka tomēr esmu to izdomājusi pati). Iespējams, tieši šīs “kino stundas” iespaidā man jau krietni vēlāk šķita, ka franču režisora Alēna Renē filmu “Hirosima, mana mīla” nez kādā veidā esmu jau redzējusi. Šī ir viena no retajām filmām, kuru atceroties romantiskās līnijas nospiedums ir piekāpies sižeta vēsturisko notikumu fonam. Franču aktrise (spēlē Emanuela Rivā) iemīlas kādā japāņu vīrietī, bet viņi nespēj palikt kopā; vēsturiskā atmiņa – nepārvarama vajadzība atcerēties – viņus gan saved kopā, gan šķir.

Kopā ar skolasbiedriem noskatīties filmu (no Nacionālā kino centra vadītās Latvijas kino klubu programmas šobrīd piedāvātajām es izvēlētos “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs”), parunāt par to (drīkst arī ēst) – es noteikti kaut ko tādu apmeklētu vecumā, kurā visādi citādi varbūt nemaz tik ļoti negribētos atgriezties.

Grūti iedomāties savu un, godīgi sakot, citu cilvēku dzīvi bez kino. “Kas notiek, ja cilvēks dzīvo bez filmām?” jautā portugāļu režisors Monteiru un pats arī atbild: “Viņš sevi apzog.”

Lai arī tas nebija skolā un kino aizrautība toreiz man jau bija pašai, savā attieksmē pret kino tāda kā passeur loma man un droši vien daudziem citiem ir bijusi jau pieminētajam Viktoram Freibergam. Nedz man tik ļoti patika “Forests Gamps”, nedz tobrīd interesēja kino semiotika, par ko Freibergs stāstīja pirmajā lekcijā, taču atceros, ka tajā pēcpusdienā izgāju no neglītās mācību ēkas Visvalža ielā ar noturīgu pārliecību, ka “pat tad, ja dzīvei jēgas nav, filmām ir”. Bija kļuvis skaidrs, ka par kino ir vērts domāt un iespējams interesanti runāt. Tobrīd dzīve pēkšņi pārvērtās par šokolādes kasti, pilnu ar vēl neredzētām filmām.

Taču kā runāt par kino un ko rādīt skolas vecuma jauniešiem? Ka tas nav nemaz tik pašsaprotami, sapratu tikai nesen, kad mēģināju pati vadīt kino vēstures nodarbību kursu (kopā sešas nodarbības) draugu un paziņu bērniem. Kino pulciņa dalībniekiem, kā izrādījās, visvairāk atmiņā bija palikusi epizode no filmas “Modernie laiki”: tajā Čaplina varonis (“Viņš ir no Simpsoniem!” – ieraugot pirmos kadrus, dzirdēju komentāru) cietumā, ēdot pusdienas, sāls vietā savam ēdienam netīšām pieber kokaīnu; tālāko varat iedomāties. Kaut kas komisks vienmēr ir drošs veids, kā pievērst jauniešu uzmanību, taču uzreiz sadzirdu arī franču esejista, pasniedzēja un izglītības darbinieka Alēna Bergalā brīdinājumu, ka, izvēloties filmu fragmentus, nevajag radīt iespaidu, ka kino ir izklaide. Un nevajag baidīties būt garlaicīgam, nevajag baidīties rādīt epizodes no nopietnām filmām. Īsts mākslas darbs, skaidro Bergalā, var pretoties un neradīt tūlītēju apmierinājumu; lai tam tuvotos (un nemaz nevajagot uzreiz “kaut ko saprast”), vajadzīga piepūle un griba.

Lūk, bet es reiz satiku meitenīti, kura aptuveni piecu gadu vecumā kā apburta skatījās Robēra Bresona “Kabatzagli” (1959). Viņa vēlējās filmu redzēt vēl un vēlreiz (tiesa, ne tik bieži kā Žaka Tatī Ilo kunga smieklīgās nedienas “Manā tēvocī”). “Es nesaprotu, kā viņš tik veikli un skaisti kustina rokas,” viņa skaidroja. Viktors Freibergs, kuram jautāju, kā vispār sākt runāt agrā vecumā par filmām, pastāstīja savu novērojumu kādā Londonas muzejā. Skolotāja pievedusi mazos skolēnus pie kādas skaistas gleznas ar brīnišķīgu ainavu un jautājusi: “Vai jūs gribētu tur atrasties un kāpēc?”

Par to, kā un ko skatīties jauniešiem, ir arī cits viedoklis. Piemēram, kāds krievu blogeris mācību portālā newtonew.com raksta, ka skolotājiem kopā ar skolēniem jāskatās tas, kas skolēniem patīk, proti, pilnīgs trash, jo uzmākšanās ar “labām” filmām radīšot riebumu pret kino vispār. Protams, arī tas ir viedoklis, taču visdrīzāk sliktas filmas mēs skatāmies arī tāpat, bez pamatojuma, turklāt, kā reiz teica Ēriks Stendzenieks, padzirdis, ka “šis nu gan ir uzfilmēts (vai uzrakstīts, neatceros) tikai tāpat”: “Viss, kas notiek, notiek pa īstam.”