Par zilo dzīļu valodu

Kādā pelēkā janvāra dienā es sakņupis dirnēju savā krēslā pārkurinātā bibliotēkā. Pusdienlaikā piecēlos, apēdu šķēli plastmasas plēvē iesaiņotas cūkgaļas no dāņu fabrikas un atgriezos pie rakstāmgalda.

Tajā pašā pusdienlaikā pēc rīta, kas bija aizvadīts, laiski gozējoties un mīlinoties pie Mallas salas krastiem Skotijas ziemeļrietumos, izmiršanai nolemtā Rietumkrasta zobenvaļu kopiena noslīcināja zemūdens alā roni, nokoda tam galvu un kārtīgi sadalīja ķermeni savā starpā – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Pēc tam visi astoņi pagriezās uz ziemeļu pusi. Vaļi, pa ceļam apsprieduši maršrutu, devās uz Skajas salu, kas atradās nepilnus 200 km tālāk. Viņi varētu ceļot ar ātrumu 55 km stundā, taču šodien nekur nevajadzēja steigties.

Cauri piekrastes miglas mutuļiem kāds makšķernieks, kurš Ardnamarhanas pussalas galā spiningoja asarus, ieraudzīja Džona Ko¹ – veca tēviņa – izroboto spuru, mēģināja to nofotografēt un netīšām iemeta telefonu jūrā. Briežu mednieks, kurš drebinājās Ramas salas viršos, pielika pie acīm binokli un pāri ielejai vēroja, kā zobenvaļi nomedī cūkdelfīnu un neveiksmīgi tvarsta pūkpīli. Viņi līksmoja par veiksmīgajām delfīna medībām un nenieka nebēdāja par palaisto pūkpīli.

Es todien nelīksmoju ne par ko. Un tāpat arī līdz pašam vakaram neizkustējos tālāk par nepilniem simt metriem. Es dzēru kafiju, līdz pasaule ap mani sāka zumēt. Zobenvaļi ķēra kaifu no plika gaisa.

Vaļi (patiesībā jau tie ir lieli delfīni²) nesamazināja ātrumu arī tad, kad no debesīm jūrā iesūcās tumsa. Viņi turējās pie sena jūras ceļa. Karte bija iegravēta dziļi viņu smadzenēs. Viņi to iemācījušies no vecas ciltsmātes, kas nomirusi pirms ceturtdaļgadsimta. Tā mantojusi šīs zināšanas no savas mātes, kas savulaik Džūras šaurumā stumdījusi Pirmā pasaules kara zemūdenes. Tik pierastā ceļojumā viņiem tikpat kā nebija vajadzības izmantot eholokāciju, taču tābrīža vadone šad un tad drošības labad raidīja pa klikšķim uz šauruma krastu pusi un kaut kur dziļi sevī pamanīja sīku ieniezēšanos, kad, baram šķērsojot dzelzs rūdas dzīslu, noraustījās iekšējā kompasa adata. Viņi todien jau divreiz bija nogalinājuši, tāpēc nebija vajadzības raizēties par medījuma iztraucēšanu, un zobenvaļi turpināja brīvi sprakšķēt un trallināt visu cauru nakti.

Es gan ne. Kad ārpus bibliotēkas iestājās tumsa, es izrausos no krēsla, ar divriteni aizbraucu mājās pēc mugursomas un iesēdos vilcienā uz Londonu. Deviņos iekāpu nakts vilcienā uz Skotijas ziemeļiem. Visu dienu ne ar vienu nebiju sarunājies un nesarunājos arī visu nakti, ja neskaita vienu reizi, kad pasūtīju pudeli Chianti, lai nejustos tik vainīgs par to, ka pametu savu ģimeni. Kad biju iztukšojis trešo glāzi, man sāka likties mierinoša doma, ka arī Džons Ko reiz bija manīts pie Skotijas austrumu krastiem, tālu no Rietumu piekrastes kopienas pierastās teritorijas – vecpuišu izbraucienā, kāda nepazīstama tēviņa sabiedrībā. Tas uzskatāmi parāda, ka savus morāles principus es patapinu no zobenvaļiem.

Turpmāko 10 stundu laikā, līdz brīdim, kad pamodos Ziemeļrietumu kalnienē, mana pasaule bija – labākajā gadījumā, turklāt tikai brīžos, kad es tai pievērsu uzmanību, – aptuveni 2 x 3 x 2,5 metrus liela. Patiesībā tā lielākoties bija vēl mazāka – tik liela kā sīkais kambarītis manas galvas iekšpusē. Tikai krātiņā ieslodzīta zobenvaļa jutekļu pasaule sarūk līdz nedaudz vairāk kā 350 m rādiusam – tāds ir viņa zemfrekvences hidrolokatora darbības diapazons. Ja zobenvalim lūgtu aprakstīt manu pasauli, viņš, nožēlas pilns, runātu par jutekļu smacēšanu, klaustrofobiju un nabadzību.