Paši mačiskākie mačo

Skatos video. Tajā redzams vīrietis – izskatīgs un ārkārtīgi muskuļains, ar bronzas krāsas ādu bez apmatojuma; izpletis rokas un kājas, viņš guļ uz muguras viesnīcas gultā. Vienīgais apģērbs – baltas biksītes. Gultas kājgalī stāv otrs vīrietis. Viņš uzlūko gulētāju un lēnām izģērbjas: šajā brīdī video iegūst pikantu nokrāsu. Mūsu uzlūkots no aizmugures, viņš novelk tumši zilā treniņtērpa augšdaļu, atklājot skulpturāli veidoto torsu. Tad viņš nedaudz pagriežas, parādot kamerai gludā, muskuļotā krūškurvja platās slīpnes. Ja es pārtīšu apmēram 20 minūtes uz priekšu, tad šie divi raženie, eļļaini spīdošie vīri tiks pieķerti in medias res¹, ekstātiski smaidoši viens otra skavās.

Bet te nu es iebraucu auzās. Lai cik ļoti aprakstītā filma arī darās pakaļ geju pornogrāfijai, tā tāda nav, tajā redzamie vīrieši nav pornoaktieri – vai vismaz šī filma nav domāta kā pornogrāfija. Nē, tā ir cita veida skatāmviela – 1977. gada dokumentālā lente “Cilājot svarus” (“Pumping Iron”), kas cita starpā izseko profesionālo un strikti heteroseksuālo kultūristu Franko Kolumbu un Arnolda Švarcenegera gaitām, viņiem gatavojoties cīņai par augstāko vietu 1975. gada sacensībās “Misters Olimpija”, kuras rīko Starptautiskā Kultūrisma un vingruma federācija (IFBB).

Atšķirībā no citas, nepārprotami gejiem adresētas produkcijas, “Cilājot svarus” pēc iznākšanas uz ASV ekrāniem guva ievērojamu peļņu un kritiķu atzinību. Pat tajā vēstures periodā, kad amerikāņu kultūra, vispārīgi runājot, bija dziļi aizdomīga pret homoseksualitāti – un pat kultūrismu kā izklaidi –, recenzenti slavēja filmu par to, ka tā mudinājusi skatītājus vēlmjpilni uzlūkot tās varoņu varenos, šķietami pārdabiskos ķermeņus. Luīza Svīta, izdevuma The Monthly Film Bulletin autore, uzteica filmu un īpaši Švarcenegeru par to, ka tie spējuši raisīt “skaudību, nevis riebumu pret šo uzkrītošo muskulatūru”. Laikrakstā The Washington Post Gērijs Ārnolds sāji piezīmēja, ka ar Švarcenegera nenoliedzamo šarmu un antīkā varoņa miesas būvi ir diezgan, lai liktu “visiem mums, kam forma sačākstējusi, .. viņa klātbūtni vien just kā pastāvīgu pārmetumu”. Lai gan atklātā tekstā tas nekur netika pausts, abi kritiķi lika skaidri nojaust, ka skatītājs vīrietis ar skaudību un līdz ar to ar kāri uzlūko filmas zvaigžņu trīsuļojošās ķermeņa formas.

Šādi nolasīta, “Cilājot svarus” ienes mulsinošu pretrunu profesionālajā vīriešu kultūrismā. Proti, lai gan homoerotisms tajā ir pilnībā uzskatāms – tā estētika, tā izsenis pastāvošais vīrieša figūras novērtējums un idealizācija –, kultūrisms ierasti tiek pasniegts kā vīriešu heteroseksualitātes augstākais lidojums: vīrietiskums pārākajā pakāpē, iemiesots masīvās, izspīlētās, akmenscietās profesionālo kultūristu miesās. Filmā “Cilājot svarus” pa vidu erotiskiem tuvplāniem, kuros skatāma muskuļu vingrināšana un savstarpēji divu vīriešu maiguma apliecinājumi, Švarcenegers izrādās grupiņai vīterojošu un fotografējošu sieviešu un vēlāk salīdzina svaru cilāšanas un muskuļu pumpēšanas sajūtas ar “mīlēšanos ar sievieti”. Citiem vārdiem sakot, tradicionālā seksualitāte kultūrisma pasaulē ir priekšplānā un centrā, bet homoseksualitāte tajā ir visur un nekur nav skaidri uzskatāma.

Kultūrisms ne vienmēr uzlūkots par nopietnu sporta veidu. Lai gan tādi tā pionieri kā Eigens Zandovs guva labu un sliktu slavu ar savu iespaidīgo miesas būvi, lielāko daļu 20. gadsimta uz šo sportu raudzījās labākajā gadījumā kā uz neparastu, bet bieži vien arī derdzīgu – galvenokārt tāpēc, ka to asociēja ar homoseksualitāti. Patiesībā arī Zandovs sākumā guva ievērību nevis kā sportists, bet gan uzstājoties ar solo frīkšovu, kurā demonstrēja savu pārdabisko spēku un ekstraordināro miesasbūvi bijības pārņemtajai Viktorijas laikmeta publikai 19. gadsimta nogalē.