Pret suņu turēšanu

Nemaz nezinu, vai pats ticu tam, ko esmu šeit sarakstījis. Šis nav nekāds manifests, drīzāk nesaistītu domu kopums, ko nespēju izmest no galvas. Mani varētu pārliecināt, ka tās visas ir aplamības vai ka neesmu pateicis visu līdz galam. Es neienīstu nedz suņus, nedz viņu saimniekus, tomēr kaut kas manī ienīst visu, kas saistīts ar suņu turēšanu.

Es uzaugu ar kaķi, bet ne suni. Man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, un suņi ar savu rotaļīgumu un aizrautību vienmēr šķituši īpaši mīlīgi. Tomēr nekad tā īsti neesmu sapratis, ko nozīmē, ka tev pieder suns, līdz pavisam nesen pieskatīju kādas radinieces kokerpū.

Iepriekš šo kokerpū biju pāris reizes saticis, un tas vienmēr bija tieši tik laimīgs un lēkājošs, kādam vajadzētu būt jebkuram labi aprūpētam sunim. Kad ierados savas radinieces mājās, suns mani aplēkāja un ar prieku pieņēma manu glaudīšanu, pat apmetās uz muguras, pieprasot pakasīt punci. Radiniece teica, ka suns jābaro ar dārgu sauso barību, kurai pa virsu jāuzber kaut kādi garšīgi našķi, un ka pastaigās jāiet četras reizes dienā (kas gan šķita nedaudz pārmērīgi, bet nu labi), un tas arī viss. Šī kokerpū bija lieliska kucīte, un ar viņu man nebūšot nekādu raižu.

Radiniece devās prom nākamajā rītā, un kokerpū acumirklī iekrita depresijā. Es to saku kā cilvēks, kurš parasti brīnās, dzirdot, ka suns var būt “uztraucies”, “aizrautīgs” vai “nobijies”, jo, godīgi sakot, man suņi vienmēr izskatās vai nu priecīgi, vai bēdīgi. Bet pat es varēju redzēt, ka mana aizbilstamā galīgi sašļukusi. Viņa neēda, negribēja staigāt tālāk par kvartālu, sporādiski raudāja un gulēja gandrīz visu dienu, kamēr nevedu viņu kādā no četrām pastaigām.

Pēc divām dienām aizsūtīju radiniecei īsziņu ar jautājumu, ko darīt. Milzīgi garā teksta blāķī viņa būtībā ieteica man suni uzmundrināt.

Es nodomāju: un diez kā to varētu izdarīt?

Mani satrieca suņa depresijas neticamā intensitāte. Suns ir emocionāli pietiekami attīstīts, lai varētu krist depresijā, bet ne tik attīstīts, lai viņu būtu viegli “uzmundrināt”. Vismaz ne svešiniekam.

Tas ir suns. Suns ēd, guļ, spēlējas un kakā. Es jau iedevu viņai ēdienu, bet viņa neēda, viņa guļ vairāk, nekā vajadzētu, mēģināju spēlēt ar viņu ķerenes, bet viņa neļāvās. Labi, ka viņa vismaz joprojām kakā.

Patiesībā varēju vienīgi turpināt mēģinājumus piedabūt suni darīt visas minētās lietas, tikai cītīgāk. Devu viņai vairāk našķu, vedu garākās pastaigās un mēģināju vairāk mētāt bumbiņu. Viņa aprija papildu kārumus, pastaigāja nedaudz tālāk un vismaz paskrēja pakaļ bumbiņai. Kakāšanas ražīgums gan palika nemainīgs.

Burtiski dažas minūtes pēc garās īsziņas saņemšanas no radinieces man piezvanīja cits radinieks. Parasti tieši viņš bija pieskatījis kokerpū, bet šajā reizē bija pārāk aizņemts. Viņš teica, lai nekad nesakot suņa saimniecei, ka ar suni kaut kas nav kārtībā, jo viņa ir neirotiska un pārmēru pieķērusies tam sunim, un viņa jau paguvusi sanervozēties un piezvanījusi viņam, lai palūgtu pārbaudīt, vai ar suni viss ir labi.

Šis otrs radinieks paskaidroja, ka saimnieces aizbraukšana uz kucīti vienmēr iedarbojoties ļoti nomācoši. Viņa dienām ilgi neēdot, negribot iet pastaigās, visu dienu guļot utt. Viņa risinājums bija to vienkārši ignorēt un saimniecei neko neteikt. No bada jau suns nenomirs un pašnāvību neizdarīs, vienkārši pavadīs pāris nožēlojamu dienu bez ēšanas, bet, kad būs pietiekami izsalcis, atgriezīsies pie parastās kārtības.

Visā piecas minūtes ilgajā skaidrojumā bieži atkārtojās frāze “tas taču ir suns”. Kokerpū saimniece acīmredzot nesaprata, ka tas taču ir suns. Dzīvnieka ciešanas viņa uzskatīja par krīzi, kas noteikti jāatrisina. Ja es, suņa pieskatītājs, nevarēju tikt galā ar kokerpū uzmundrināšanu, saimniece pieprasīja, lai otrs radinieks pamet visu un dodas 50 minūšu braucienā pie manis, lai iedotu sunim ēst un pamētātu bumbiņu.

Es pieņēmu viņu abu ieteikumus. Turpināju dot sunim vairāk kārumu, vest garākās pastaigās un vairāk mētāt bumbiņu, bet mēģināju arī par to visu tik ļoti nesatraukties. Pēc pāris dienām suns beidza raudāt un ieēda nedaudz vairāk, tomēr joprojām nelikās priecīgs. Tā arī nesapratu, vai man kaut kā bija izdevies suni uzmundrināt vai arī depresija bija dabiski ritējusi savu gaitu.

Bet tad mani sāka satraukt kas cits.

Pēc aptuveni trim dienām suns sāka man visur sekot. Ja sēdēju dīvānā un skatījos televizoru, suns iekārtojās zem manām izstieptajām kājām, ko uzstutēju uz kafijas galdiņa. Ja sēdēju pie galda, tas sēdēja man blakus un skatījās uz mani, kamēr nebiju beidzis ēst. Ja gāju uz vannas istabu, tas man sekoja līdz durvīm un gaidīja pie tām. Naktī suns ierāpās pie manis gultā un gulēja blakus. Kucīte sāka vairāk staigāt un gandrīz vienmēr nevainojami gāja man pavadā; viņa gāja tieši tādā ātrumā, lai paliktu man blakus, neatpaliekot no mana straujā soļa un neraujoties uz priekšu. Reizēm viņas uzmanību novērsa kāda smarža vai cits suns, tad es maigi pavilku pavadiņu, pasaucu viņu vārdā, un viņa atgriezās pie manis.

Man tas likās diezgan baisi.

Jā, es zinu, tas taču ir suns. Bet tomēr... Man šķita, ka šī suverēnā būtne man dāvā tādu pakļāvības līmeni, kādu neesmu pelnījis. Es suni tikai baroju un vedu pastaigās – turklāt acīmredzot darīju to tik slikti, ka suns bija milzīgā depresijā, – un tomēr suns mani dievināja.

Es to nesaku ar humoru. Es pēkšņi biju kļuvis par šī suņa Visuma centru. Es devu viņai ēdienu un ūdeni, es aizvedu viņu tur, kur viņa var pačurāt un pakakāt, un biju viņas vienīgais stimulācijas avots. Viņa sekoja man pa pēdām, nepārtraukti vēroja mani ar savām lielajām, drūmajām acīm un, lai gan joprojām lielāko dienas daļu nodarbojās ar depresijas izgulēšanu, vienmēr sakustējās un ar cerību palūkojās uz mani ikreiz, kad nedaudz skaļāk sakustējos dīvānā. Es šim sunim biju viss.

Tas man atgādināja ainu no filmas “Iepazīsties, mani vecāki”:

Džeks: Greg, kāpēc tev nepatīk kaķi?

Gregs: Nav tā, ka man nepatīk kaķi. Man vienkārši labāk patīk suņi. Es esmu vairāk tāds suņu cilvēks, atnāku mājās, tas vicina savu mazo astīti, laimīgs mani redzēt...

Džeks: Tev vajag šo uzmanības apliecinājumu? Tev labāk patīk emocionāli sekls dzīvnieks?

Gregs: Es...

Džeks: Redzi, Greg, kad uzkliedz sunim, viņš iespiež asti starp kājām un aizklāj ģenitālijas, viņa ausis nolaižas. Suni ir ļoti viegli salauzt, bet kaķi pieprasa, lai mēs pacenstos iegūt viņu pieķeršanos. Viņi nepārdodas tā kā suņi.

Gregs: Aha.

Pirms ņemos skaidrot, kādēļ suņu turēšana man šķiet satraucoša, vēlos piebilst, ka es galvenokārt runāju par suņu turēšanu mūsdienu Rietumu pasaulē. Es nerunāju par suņiem, kuri dzīvo lauku saimniecībās vai lauku mājās, it īpaši par suņiem, kuri “strādā” par ganiem vai dzīvnieku sargiem. Es nerunāju arī par aklo cilvēku pavadoņiem, sprāgstvielu meklētājiem, līķu meklētājiem vai jebkuriem citiem suņiem, kuriem ir skaid-
ri noteikts “darbs”. Es pamatā kritizēju tos suņu īpašniekus, kuri tur šos dzīvniekus tikai sava prieka pēc.

Suņa dzīve

Rezumējot manu instinktīvo reakciju uz suņa psiholoģisko stāvokli, es citēšu komentāru no vietnes Reddit, kuru uzrakstīja u/HavelsOnly un daļēji iedvesmoja mani uzrakstīt šo eseju:

Visprecīzākais, ko varu pateikt par suņiem: man viņu ir žēl. Bērnībā manā ģimenē suņu nebija, bet citiem radiniekiem bija lauku saimniecības vai plaši īpašumi, kuros caurām dienām skraidīja 3–5 suņi. Viņi ēda, gulēja, kakāja un skraidīja apkārt ar savu baru, kur vien vēlējās.

Salīdziniet to ar pilsētas suņiem. Lielākā daļa dzīvo sērkociņu kastītes izmēra dzīvokļos. Parastā darba dienā tie vidēji 9–12 stundas pavada vienatnē. Tu nevari skriet. Tu nevari kakāt. Tu esi nogarlaikojies līdz nelabumam. Cilvēks atnāk mājās un izved tevi pastaigā uz 15 minūtēm pie pavadas. Tas ir dienas satriecošākais mirklis. Cilvēks ir noguris un ēd vakariņas pie televizora, kamēr tu saņem savus bužinājumus. Varbūt guli ar savu cilvēku vienā gultā. Droši vien esi noguris, visu dienu nedarot neko.

Nedēļas nogalē, ja paveicas, tevi izved uz suņiem draudzīgu parku. Varbūt tu tiec vaļā no pavadas. Varbūt nekad netiec vaļā no pavadas, tāpēc ka esi hiperaktīvs citu suņu/cilvēku tuvumā. Ir pilnīgi saprotams, ka esi hiperaktīvs. Tu pastāvīgi esi stimulu badā. Viena no nedaudzajām iespējām gūt enerģiju un izkustēties ir “slikti uzvesties” vai uzmākties svešiniekiem.

Kad eju garām kādam ar suni un suns velk pavadu no visa spēka, lai tiktu man klāt, es neuzskatu, ka suni vada instinkts. Neviens dzīvnieks savvaļā nedomā, ka vajadzētu meklēt kašķi ar kādu, kas ir 3–30 reizes smagāks. Tas ir totālas garlaicības rezultāts. Suns vienkārši mēģina stimulēt sevi, pirms atkal tiek iesprostots atpakaļ pie televizora skatīties seriālus.

Ir vesela jūra citu tematu, piemēram, sterilizēšana, uzturs, dresūra utt., par kuriem pat neizteikšos. Protams, ka ir pietiekami plašas pelēkās zonas, lai cilvēki varētu attaisnot visu, kas tiem ir vienkāršāk, bet ir taču, ceru, acīmredzams, ka suņa dzīve tiek noniecināta neskaitāmos veidos salīdzinājumā ar... citiem normāliem dzīviem organismiem...

Vai šis apraksts ir taisnīgs? Attiecībā uz dažiem suņiem – noteikti. Attiecībā uz citiem – droši vien nav. Bet es vēlos papētīt, kāda ir dzīve cilvēka īpašumā esošam sunim, un mēģināt novērtēt tā laimes līmeni.